Kapitālisms

  Vai pret kapitālismu drīkst izturēties kā pret Rietumu civilizācijas norieta izpausmi? No vienas puses drīkst izturēties. Pat ir vajadzīgs izturēties. Taču no otras puses nav ieteicams. Precīzāk – pilnā mērā nav ieteicams, jo kapitālismam ir objektīvi apstākļi – cilvēces evolūcijas specifika un cilvēku dabas specifika.

   Jēdziens “kapitālisms” ir ekonomiskā abstrakcija, plašāk – vēsturiskā un kultūras abstrakcija. Tātad ar šo jēdzienu tiek apzīmēts teorētisks vispārinājums. Jēdziens “kapitālisms” ir kopjēdziens neskaitāmi daudziem un dažādiem vēsturiskajiem procesiem Rietumu civilizācijā no tās pirmsākumiem līdz mūsdienām, neizslēdzot kapitālisma turpmāko pastāvēšanu nenosakāmi ilgu laiku nākotnē. Nepieciešamībai lietot jēdzienu “kapitālisms” nav redzams gals.

   Tiem cilvēkiem, kuri XX gadsimta otrajā pusē apguva marksisma-ļeņinisma caurstrāvotas sociālās zināšanas un piedzīvoja “auksto karu” (kapitālisma un sociālisma ideoloģisko konfrontāciju) būs zināms pārsteigums par kapitālisma jēdziena vēsturi. Sociālisma zemēs dzīvojošajiem cilvēkiem kapitālisms tika sludināts kā vislielākais ienaidnieks, visa sliktā un ļaunā iemiesojums, darbaspēka ekspluatācijas ģēnijs. Kapitālisma likvidēšana tika uzskatīta par cilvēces progresīvo spēku galveno politisko uzdevumu un mērķi.

   Jēdziens “kapitālisms” pirmo reizi tika lietots vēsturiski pavisam nesen – 1850.gadā Francijā. Tas ir zināms pārsteigums. Vispirms no 1792.gada lietoja jēdzienus “kapitāls” un “kapitālists”. Tātad šie jēdzieni Eiropā jau bija pazīstami pirms Marksa. Vēl lielāks pārsteigums ir tas, ka Markss nelietoja jēdzienu “kapitālisms”. Viņa tekstos šis jēdziens nav sastopams. Markss lietoja jēdzienu “kapitāls”, “kapitālists” un “kapitālistisks”. Markss izmantoja tādus apzīmējumus kā “kapitālistiskā sabiedrība”, “kapitālistiskais ražošanas veids”. Ļeņins lietoja jēdzienu “kapitālisms” jau XIX gadsimta beigās sacerētajos darbos. Engelss jēdzienu “kapitālisms” lietoja ļoti reti.

   Kapitālisms kļuva pētnieciskais priekšmets XIX gadsimta vidū. Pirmajā laikā pret kapitālismu izturējās kā pret kapitāla un kapitālistu varas formu. Jau no paša sākuma pētnieki centās nošķir kapitālisma vēsturiskās modifikācijas. 1870.gadā, piemēram, rakstīja par “liberālo kapitālismu”.

   Vācu sociologi Makss Vēbers un Verners Zombarts kapitālismā akcentēja mentalitātes faktoru. Vēbers uzmanību pievērsa protestantu mentalitātei kā būtiskam dzinējspēkam kapitālisma attīstībā. Zombarts uzmanību pievērsa ebreju mentalitātei, kā arī etniski plašākam mentālajam fenomenam, kuru viņš dēvēja par “kapitālisma garu”. Tā pamatā esot trīs mentālās īpašības: 1) tieksme gūt peļņu, 2) ekonomiskā racionalitāte un 3) kalkulācija.

   Kā jau minēju, kapitālisma pamatā ir objektīvi apstākļi - cilvēces evolūcijas specifika un cilvēku dabas specifika. Saprotams, runa ir par trim pīlāriem, uz kuriem balstās cilvēces evolūcija un cilvēku daba.

   Kapitālisma rašanos un turpmāko vēsturisko gaitu nosacīja, joprojām nosaka un arī turpmāk nosacīs 1) demogrāfija, 2) mentalitāte un 3) kultūra. Starp šiem pīlāriem pastāv cieša integrācija. Tie ir iesaistīti tajā kompleksā, kas ir cilvēka dzīve kā vienots darbības, uzvedības un komunikācijas veselums.

   Kapitālisma ģenēze un kapitālisma vēsturiskās modifikācijas vienmēr ir bijušas atkarīgas no iedzīvotāju skaita, iedzīvotāju kultūras un mentalitātes. Iedzīvotāju skaits lika izvēlēties optimālāko ceļu eksistences nodrošināšanai, un tas notika saskaņā ar attiecīgā sociuma pārstāvju mentalitāti un kultūru. Ja mūsdienās nākas lasīt par kapitālisma nacionālo specifiku, tad tādā gadījumā vienmēr tiek uzsvērts attiecīgās nācijas apjoms, nacionālās kultūras īpatnības un etniskās mentalitātes īpatnības. Savukārt kapitālisma modifikācijas izvēli visos laikos un visās zemēs diktēja konkrētais iedzīvotāju skaits un tā pieauguma dinamika attiecīgajā laikmetā.

   Kapitālisma sākumu nevar precīzi fiksēt tāpēc, ka ilgus gadsimtus demogrāfiskā virzība bija ļoti remdena. Cilvēku skaits pieauga, bet tas pieauga lēni. Tikai XIX gadsimtā eiropeīdu skaits pieauga ļoti strauji, tāpēc ne velti kapitālisms savā klasiskajā formā asociējas ar XIX gadsimtu, kad sākās kapitāla intensīva izmantošana ražošanā un kapitāla izmantotājus sāka masveidā apsaukāt par kapitālistiem.

   Kapitālisma būtību palīdz uztvert tā salīdzinājums ar sociālismu, kas arī faktiski ir vēsturiskā un kultūras abstrakcija. Kapitālisms ir objektīvi pamatotāks nekā sociālisms. Kapitālisma objektīvo pamatotību cementē ontoloģiskā realitāte – demogrāfija. Kapitālisma vajadzību nosaka iedzīvotāju skaita dinamika. Par ontoloģisko realitāti var uzskatīt arī cilvēku dabas iezīmes, kas atsaucas uz kapitālismu.

   Sociālisms nevar lepoties ar ontoloģisko pamatotību. Sociālisms ir mākslīgs fenomens. Sociālisma vajadzību nenosaka demogrāfija. Sociālisma pamatā ir ideoloģiskais mērķis izveidot sociāli vienlīdzīgu sabiedrību. Sociālisma ideoloģiskais mērķis pat lielā mērā  neatbilst cilvēku dabas iezīmēm, bet pats galvenais – cilvēku dabiskajai nevienlīdzībai, kas nevar neietekmēt praktisko iespēju izveidot sociāli vienlīdzīgu sabiedrību. Tagad mums ir ļoti pārliecinošs piemērs cilvēku dabas iezīmju lomai sociālismā. Tāds piemērs ir PSRS sabrukums, ko izraisīja cilvēku dabas iezīmes. Vēl spilgtāks piemērs ir tas viss, kas ir noticis pēcpadomju periodā, kad PSRS sabrukuma arhitekti masveidā uzkurināja cilvēku dabas iezīmes.

   Sociālisms ir idealizēts projekts. To nevar teikt par kapitālismu, kas nebalstās uz idealizētu pieeju; proti, kapitālisms kaut ko neiedomājas un neiztēlojas labāku, nekā tas ir īstenībā. Ja kapitālisms neatbilstu cilvēku dabas iezīmēm, tad tas nebūtu radies un tā modifikācijas neeksistētu tūkstošiem gadu.

   Kā jau tika minēts, kapitālismu ietekmē ne tikai demogrāfija, bet vēl divi pīlāri – kultūra un mentalitāte. Abi pīlāri iemieso to, ko līdz šim šajā tekstā dēvēju par cilvēku dabas iezīmēm. Kapitālismā dominē ne tās labākās cilvēku dabas iezīmes. Tāpēc diskursā par kapitālismu nav iespējams iztikt bez tādiem jēdzieniskiem satelītiem kā ekpluatācija, augļošana, alkātība, peļņas kāre, mantkārība. Kapitālismā sastopamās sociāli ekonomiskās attiecības nav Dieva dotas, bet ir pašu cilvēku intelektuālās darbības rezultāts un morāli tikumiskā līmeņa rezultāts. Kapitālismu var slavēt par privātīpašuma cienīšanu, uzņēmējdarbības brīvību, privātās iniciatīvas kolosālajām perspektīvām. Tomēr tajā pašā laikā nav iespējams apgalvot, ka tas viss risinās godīgā un taisnīgā veidā bez ļaunprātībām, materiālistiskām kaislībām, egoisma, savtīguma, negodīguma, afērām, mahinācijām, krāpšanas, viltībām, korupcijas.

   Kapitālisma negatīvo lomu Rietumu civilizācijas liktenī (norietā) nav grūti pierādīt. No XX gadsimta 70.gadiem Rietumu civilizācijā finansu kapitāls sāka uzkundzēties rūpnieciskajai ražošanai un pēc dažiem gadu desmitiem kļuva eiropeīdu saimnieciskās darbības valdnieks. Rietumu civilizācijas norietu jūtami sāka veicināt kapitāla inovācija – patērēšanas mākslīga stimulēšana iedzīvotāju masveidīgas kreditēšanas veidā un tajā skaitā hipotēkāro kredītu veidā. XX-XXI gadsimta mijā Rietumu civilizācijā radās tādas kapitālisma modifikācijas kā “finansu kapitālisms” un “kriminālais kapitālisms”. Abas modifikācijas atbilst eiropeīdu kultūras un morāles līmenim, par ko kaut ko labu pateikt ir ļoti grūti. Drīkst hipotētiski saskatīt pat jaunu postkapitālisma formāciju ar tai atbilstošu cilvēcisko apziņu un kultūru. Kapitālisma vietā ir piedzimis postkapitālisms, kura saimnieki ir postcilvēki.