Paaudžu teorija

      Paaudžu teoriju var uzskatīt par Rietumu civilizācijas norieta sastāvdaļu. Ja nebūtu civilizācijas norieta, ko spilgti iezīmē paaudžu vēsturiskās virzības negatīvā trajektorija, tad, visticamākais, nebūtu nekādas vajadzības izdomāt paaudžu teoriju. Redzot katras jaunās paaudzes pasliktināšanos, bet galvenais – tiekoties ar ārprātīgo paaudžu konfliktu Rietumeiropā 1968.gadā un Austrumeiropā 1990.-1991.gadā, rodas vēlēšanās to visu izprast un teorētiski vispārināt.

   Paaudžu teorijas sākums ir divu amerikāņu, William Strauss un Neil Howe, 1991.gadā izdotā grāmata. Tajā apskatīta ASV paaudžu vēsture no 1584.gada. Abi zinātnieki jauno teoriju pilnveidoja 1993., 1997. un 2000. gadā izdotās grāmatās. Viņu darbību stimulēja konstatētās milzīgās atšķirības starp paaudzēm.

   Zinātnisko interesi izraisīja arī dzimstības krasais pieaugums, ko angļu valodā nosauca par “beby boom“. Tādās zemēs kā Jaunzelande, Austrālija, ASV, Islande, Kanāda, Norvēģija XX gadsimta 40.gadu sākumā (II Pasaules kara laikā) ievērojami palielinājās dzimstība, veidojot atsevišķu “beby boom” paaudzi Rietumu civilizācijā. Citās eiropeīdu zemēs dzimstības krass pieaugums minētajā periodā nebija sastopams. Rietumos dotajai paaudzei ir veltītas daudzas publikācijas, cenšoties apkopot raksturīgākās iezīmes.

   Rietumu speciālajā literatūrā vispamatīgāk ir analizētas jaunākās četras paaudzes. Katrai no tām ir piešķirts nosaukums un precizēts dzimšanas laiks. No jaunākajām četrām paaudzēm visvecākā ir “beby boom” paaudze. Tā ir dzimusi 40.-50.gados. Seko “X” paaudze, kas dzimusi 60.-70. gados. To nomaina “Y” paaudze (80.-90.gados dzimušie) un “Z” paaudze (pēc 2000.g. dzimušie).

   Saprotams, paaudžu iedalījums Rietumu civilizācijas visās zemēs nav vienāds. Visbūtiskāk atšķiras “ kapitālisma nometnes” un “sociālisma nometnes” paaudzes. To nosaka abu sociāli ekonomisko formāciju principālā nesaderība, kaut gan “balto” cilvēku vēsturiskā virzība vispār ir bijusi mentāli vienāda. To uzskatāmi apliecināja antropoloģiskie novērojumi pēc sociālisma sistēmas sabrukuma. Sociālisma apstākļos un kapitālisma apstākļos uzaugušie cilvēki ne ar ko neatšķiras. Vienīgi sociālisma zemju cilvēki bija apmēram par gadiem trīsdesmit “atpalikuši” no postmodernisma un neoliberālisma izlolotajiem kapitālisma zemju cilvēkiem. Taču “atpalicība” tika momentā pārvarēta, un Rietumu civilizācija varēja lepoties ar viena tipa sociumu un visiem kopīgo civilizācijas norietu, sākot ar dzimstības kritumu un beidzot ar tagadnes baudu izbaudīšanu. Kā zināms, arī latviešu biezs slānis enerģiski tiecās novērst “atpalicību”, organizējot kampaņveidīgu “atgriešanos Eiropā”. Protams, pilnīgi nemaz nepainteresējoties par Rietumeiropas kultūras vispārējo stāvokli un, protams, no “Eiropas” pie mums ievazājot vissliktākās estētiskās, morālās, ideoloģiskās izpausmes.

   Pēcpadomju gados paaudžu teorētiskā apguve ir nedaudz sastopama arī Latvijā, akcentējot agresīvo paaudžu konfliktu no 90.-91.gada. “6.oktobra paaudzes” uzkundzēšanās Latvijas tautas politiskajā avangardā izvirza jaunus zinātniskos pienākumus.

   Tas ir saprotams, jo Latvijā tam ir ļoti būtisks iegants. Pirmo reizi maksimāli koncentrētā veidā tiekamies ar brīvvalstī izaudzinātu un izskolotu paaudzi. Tā ir pašlaik vienīgā paaudze, kura ar pieauguša cilvēka apziņu ir dzīvojusi vienīgi nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā iekārtā, kad kriminālā kapitālisma “celtniecību” nodrošina vietējās politiskās kliķes juridiski uzstādītā noziegumu brīvība ar noziedzības visplašāko amplitūdu, sākot ar organizēto noziedzību un beidzot ar noziedzību t.s. kapu biznesā. “6.oktobra paaudzei” pieder tādi Latvijas elektorātā cienīti un vēlēšanās patriotiski atbalstīti intelektuāli veseli un morāli stabili tautas kalpi kā Kaimiņš (1980), Gobzems (1978), Pūce (1980), Nemiro (1981), Dzintars (1982), Dombrava (1988), Kols (1984), Pavļuts (1976). Viņu kolekcijā drīkst iekļaut arī gados nedaudz vecāko ārlietu neaizstājamo speciālistu un homoseksuāli pareizo pozu respektējošo Rinkēviču (1973),  politiskās un cita veida atbildības dziļu izpratēju Ušakovu (1976). Ameriks, devīzes “Gods kalpot Rīgai” ideālākais paraugs, šajā kolekcijā neiederas. Viņš dzimis 1961.gadā un pieder citai paaudzei, un citai politiskajai skolai. Tāpēc viņš momentā atkāpās no amata, jo asinīs ir padomju nomenklatūrai iedresētais priekšstats par politisko atbildību. Šajā ziņā Ameriku ir interesanti salīdzināt ar Ušakovu, kuram par politisko atbildību acīmredzot nav nekādas izpratnes un kurš pēc Rīgas pašvaldībā konstatētajiem noziegumiem nīgri turpināja sēdēt politiski atbildīgajā krēslā.

   Latvijas “6.oktobra paaudzei” ir daudz kopēja ar vienaudžiem Rietumu zemēs. Tā ir pirmā paaudze Rietumu civilizācijā, kura pilnā mērā ir apmierināta ar dzīvi un tai nav nekādas eksistenciālās problēmas. Tā ir paaudze, kurā nebuntojas ne studenti, ne strādnieki, bet šīs paaudzes inteliģence uzticīgi kalpo politiskajai varai arī tad, ja šī vara ir visriebīgākais sabiedrības degradācijas un deģenerācijas izraisītājs.

   Arī Latvijā šī paaudze ir apmierināta ar dzīvi. Tā vien liekas, ka daudzi no šīs paaudzes nemaz nespēj objektīvi novērtēt dzīves realitāti. Objektivitātes un racionalitātes vietā dominē iracionālisms un iluzoriskums.

   Šī paaudze vēlas dzīvot maksimāla komforta apstākļos, un tai nav svarīgs komforta izcelsmes avots. Šī paaudze lieliski zina naudas varu. Piemēram, zina, ka par naudu var nopirkt izglītību. Tāpat zina, ka naudu nebūt ir jāiegūst godīgā un likumīgā veidā. Šīs paaudzes apziņā ir nievājoša attieksme pret garīgumu, patiesību, patriotismu, brīvību, tiesiskumu, taisnīgumu. Šī paaudze toties prot veikli izmantot savā labā “uzskatu plurālismu”, “politkorektumu”, “demokrātiskumu”, “cilvēktiesības”, “izaicinājumus”, “riskus”, “veiksmes stāstus”, “ilglaicības”.

   Latvijā pašlaik tā ir vissliktāk izglītotā paaudze. Tā ir pirmā paaudze, kura slimīgi tiecas pēc slavas un varas, nav kreatīva un apdāvināta, spēj apziņā lietot tikai gatavas shēmas un savā mentalitātē fundamentāli atbilst filistru kritērijiem. Paaudzes tipiskāko īpašību komplektā ietilpst nekaunība, paškritikas trūkums, necenšanās dzīvot atbilstoši sava prāta spējām. Šī paaudze ir tādu Rietumu civilizācijas norieta atribūtu sastāvdaļa kā masu sabiedrība, masu izglītība, masu kultūras industrija, masu cilvēks. Vissatraucošākais un nacionālajā perspektīvā visbīstamākais šajā paaudzē ir morāli tikumiskais relatīvisms un intelektuālā nestabilitāte. Abas izpausmes ir plaši izplatītas un var tikt ģenētiski nostiprinātas turpmākajās paaudzēs.