Pēcvārds

Blogu pārtraucu rakstīt 2020.gada 9.maijā, kad izveidoju jaunu blogu "POSTCIVILIZĀCIJAS DIENASGRĀMATA".

Perversijas invāzija

   2020.gada sākumā perversu tematiku publiski sāka apspriest pasaules lielāko valstu vadītāju līmenī. Tas sākās pēc pasaules lielākās valsts prezidenta paziņojuma par vārdu “māte” un “tēvs” saglabāšanu viņa prezidentūras laikā. Ja vēl nesen perversas tematikas apspriešana notika mediju publikāciju autoru un akadēmisko aprindu līmenī, tad tagad tas notiek valsts prezidentu, ministru, parlamenta deputātu līmenī. Tātad politiski visaugstākajā līmenī. Uz Zemes augstāks līmenis vairs nevar būt.

   Taču tas nenozīmē, ka Rietumu civilizācijā un citās civilizācijās perversa tematika ir sabiedrībā vispārakceptēta parādība. Tā tas nav. Tā tas pagaidām vēl nav. Sabiedrības liela daļa (droši var teikt - sabiedrības vairākums) nosoda perversās tematikas klātbūtni medijos, zinātnieku un politiķu diskursos. Rietumu civilizācijā diemžēl tagad nav veselā saprāta laikmets sabiedrības elitē. Ja veselā saprāta laikmetā elites politiķi runāja to, kas patika tautai, tad veselā saprāta trūkuma (debilitātes) laikmetā elites politiķi runā to, kas ļoti nepatīk tautas vairākumam, kas ir saglabājis veselo saprātu.

   Elites politiķu antisociālā rīcība ir tagadnes viena no dīvainākajām izpausmēm. Tā noteikti ir vienota ar Rietumu civilizācijas pagrimumu eiropeīdu rasei ļoti nelabdabīgās demogrāfiskās pārejas (1960-2050) laikā, kad dominē bojāejas apziņa un bojāejas nenovēršamības loģika cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Demogrāfiskās pārejas laikā pamatīgi izmainās kapitālisma sociāli ekonomiskā formācija. Tāpēc tiekamies ar klasisku socioloģisko likumsakarību: ja radikāli mainās sociālā iekārta (un tas notiek kapitālisma transformācijas rezultātā), tad sabiedrībā ilgu laiku var izpausties anomālas izdarības. Piemēram, var tikt slavēta bezideālu dzīve, antihumānisms, antigarīgums, antitikumiskums, amoralitātes kults, bet racionalitātes vietā stāties iracionalitāte, radikāls arhaisms un tumsonības patmīlīga demagoģija.

   Diskurss par perversiju ir sasniedzis sociālos griestus. Šo diskursu nākas terminoloģiski noformēt. Acīmredzot nepieciešams jēdzienu “perversija” lietot visplašākajā nozīmē un to attiecināt uz ačgārnību, pretdabisko tieksmju un izkropļojumu veselu kompleksu. Tajā nākas iekļaut ne tikai pederastiju, homoseksuālismu, genderisma “teoriju”, attieksmi pret viendzimumu laulībām un bērnu adoptēšanu viendzimumu ģimenēs. Nākas iekļaut arī tādas patoloģiskās novirzes no normas kā ekshibicionisms, heteroseksuālisms, pedofīlija, pornogrāfija, prostitūcija, sadomazohisms, t.s. juvenālā likumdošana un ģimenes sadzīviskās vardarbības profilakse. Kompleksā katrā ziņā ir jābūt t.s. agresīvajam feminismam un t.s. seksuālajai audzināšanai izglītības iestādēs. Perversijas kontekstā ir jāizturas pret valstu centieniem juridiski nostiprināt seksuālās deviācijas, kā arī pret starptautiskās slimību statistiskās klasifikācijas sastādītājiem un anomālajai seksuālajai tematikai veltītajām sabiedriskajām organizācijām un medijiem.

   Perversija kā drausmīgs tarāns XX gs. otrajā pusē sāka graut sabiedrības morāli tikumisko seju un ģimeni kā sabiedrības institucionālo pamatu. Notika kultūras stereotipu kardināla negatīvi centrēta maiņa. Joprojām nav īsti skaidrs mehānisms tādai fantastiskajai transformācijai. Tas nenotika pats no sevis. Homoseksuālistu procentuālais skaits sabiedrībā nav mainījies. Tas XXI gs. sākumā ir tāds pats kā XX gs. vidū, kad, piemēram, ASV likumos bija pants par homoseksuālismu un homoseksuālisms tika oficiāli uzskatīts par iedzimtu slimību. Perversijas tarāns kādam kalpo un kādam ir vajadzīgs. Sastopams analītiskais viedoklis, ka perversijas tarāns ir mehānisms planētas pārapdzīvotības samazināšanai.

Neoliberālista mentalitāte

   XX gs. otrajā pusē Rietumu civilizācijā sākās neoliberālisma ēra. Šodienas neoliberālisms nav Voltēra un citu Rietumu domātāju liberālisms, kas aizstāvēja brīvību un atbildību, jo brīvība bez atbildības neeksistē. Neoliberālisms sludina tikai brīvību bez atbildības. Neoliberālismā izpaužas hēdonisma masovizācija un sabiedrības infantilizācija. Neoliberālisma politikas un ideoloģijas agresija mūsdienu pasaulē ir ļoti liela. Tā ir tik liela, ka ar šo agresiju zinātniski teorētiskā un zinātniski publicistiskā kritika netiek galā. Netiek galā tāpēc, ka pēc II Pasaules kara neoliberālisms ir kļuvis valdošās kārtas instruments politikā un ideoloģijā. Īpaši rezultatīvi tas ir noticis t.s. finansu kapitālisma periodā no 70.gadiem. Tolaik Rietumu finansiālajā segmentā ienāca jauna paaudze – t.s. globālistu paaudze. Rietumu civilizācijā politiskā vara (reizē arī garīgā vara) pieder neoliberālistiem. Tas atsaucas uz iespēju kritizēt neoliberālismu. Rietumu civilizācijā ir intelektuālie spēki (un tajā skaitā akadēmiskajās aprindās), kas ir spējīgi kritizēt un reāli kritizē neoliberālismu, to atzīstot kā regresu, kas ideoloģiski tiek pasniegts kā progress. Taču viņu kritika nav simetriska neoliberālistu ideoloģiskajai un politiskajai agresijai. Viņu kritika nespēj konkurēt ar neoliberālistu tehniskajām iespējām un zombēšanas paņēmieniem masu komunikācijā. Turklāt neoliberālisti nav saistīti ne ar kādām morālajām normām. Tāpēc viņu darbībā valda nekaunība un meli neierobežotā apjomā. Tipisks neoliberālists ir sintētisks tēls, algoritms, marionete, finansu elites ieliktenis, valsts robežu likvidētājs, nacionālās vēstures un nacionālās identitātes likvidētājs, globalizācijas dievs, migrācijas haosa atbalstītājs, progresa dievinātājs, ne reti - pederasts.

   Mūsdienu sociuma kāda slāņa darbība, uzvedība un komunikācija liecina par neoliberālista mentalitāti. Nākas konstatēt, ka eksistē īpašs mentalitātes tips – neoliberālista mentalitāte. Tātad atsevišķu cilvēku kopai eksistē īpašs domāšanas veids, emocionālā ievirze un dzīves uztvere. Neoliberālista mentalitāte tāpat kā cita tipa mentalitātes balstās uz mentālām iezīmēm. Arī neoliberālista mentalitāte ir psihiska izpausme un attiecās uz apziņu. Neoliberālista mentalitāte ir saistīta ar domāšanu, prātu, uztveri, kognitīviem procesiem. Neoliberālista mentalitāte nav viena etnosa īpatnība. Neoliberālista mentalitāte nepiemīt tikai vienas tautas pārstāvjiem, bet ir polietniska parādība.

   Neoliberālista mentalitātes masveidība liecina par jaunu stadiju cilvēku apziņas evolūcijā. Kā zināms, apziņas evolūcijā ir konstatējams lēcienveidīgums. Cilvēku apziņa neaug visu laiku kā tas notiek, piemēram, ar kokiem. Koki aug nepārtraukti visu laiku. Cilvēku apziņa neevolucionē nepārtraukti, bet evolucionē lēcienveidīgi. Apziņas evolūcijā ir atsevišķas stadijas. Katrā stadijā ir apziņas evolūcijas atslābuma periods un izteiktas intensitātes periods. Acīmredzot, mēs piedzīvojam izteiktas intensitātes periodu, kurā intensīvi evolucionē neoliberālista apziņa. Neoliberālista apziņa pašlaik ļoti aktīvi ietekmē kultūru. Bet tas norāda par neoliberālista apziņas intensīvo evolūciju. Apziņa formē kultūru. Ja apziņa intensīvi evolucionē, tad tas intensīvi atsaucās uz kultūru, kura tiek pieskaņota apziņas intensīvajām izmaiņām. Drīkst atzīt, ka neoliberālista apziņa ir aizsākusi jaunu laikmetu cilvēces vēsturē. Šajā jaunajā laikmetā mainās viss. Mainās cilvēks, sabiedrība, ekonomika, varas struktūras, reliģijas loma, pasaules uzskats, cilvēku vajadzības, kognitīvās intereses, morālās normas.

   Neoliberālista mentalitātē būtisks aspekts ir attieksme pret patiesību. Protams, attieksme pret patiesību ir jebkuras mentalitātes būtisks aspekts,- visu izšķir tas, kā attiecīgā mentalitāte izturas pret patiesību. Piemēram, kur saskata patiesības avotu, kādu vērtību piešķir patiesībai, kāda ir patiesības autoritāte cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Patiesība ir domāšanas iezīme – domāšanas attieksme pret domāšanas priekšmetu. Doma ir patiesa tikai tad, ja tā atbilst savam priekšmetam. Filosofijā mēdz teikt, ka patiesība ir intelekta intencionāla (mērķtiecīga, apzināta, apziņā virzīta) atbilstība reālajam vai iedomātajam priekšmetam. Patiesības izpratnē pats galvenais jautājums ir par mūžīgas, absolūtas patiesības pastāvēšanu. Var atzīt un var neatzīt mūžīgas, absolūtas patiesības pastāvēšanu. Piemēram, marksisms atzīst mūžīgas, absolūtas patiesības pastāvēšanu kā esamības dinamisku vērtību. Ļeņins rakstīja, ka „cilvēciskās domāšanas iedaba ir spējīga sniegt un reāli sniedz mums absolūtu patiesību, kura veidojās no nosacīto patiesību summas”. Savukārt reliģiskajā apziņā patiesības avots ir Dievs. Neoliberālista mentalitātē patiesība nav absolūts, bet ir vienīgi konvencionāls dialogā panāktas nosacītas vienošanās rezultāts. Tātad patiesība neeksistē, bet var vienoties par zināmu patiesību. Taču pats svarīgākais ir tas, ka neoliberālists pret patiesību izturās no subjektīvisma pozīcijām. Neoliberālists vēlas uz pasauli lūkoties ar subjektīvisma acīm. Neoliberālistam patiesības fiksācija ir viņa brīvības izpausme. Neoliberālists akcentē savas leģitīmās tiesības pašam noteikt, kas ir patiesība. Ja viņš to drīkst darīt, tad viņa personības brīvība netiek ierobežota. Turpretī tā tiek ierobežota, ja viņam neļauj fiksēt patiesību un dzīvot saskaņā ar viņa fiksēto patiesību. Neoliberālista mentalitātē tādējādi ietilpst personības brīvības fetišisms. Neoliberālista mentalitātei nav vajadzīgs, lai doma atbilstu domas priekšmetam. Galvenais ir ļaut prezentēt domu. Domas atbilstība patiesībai nav svarīga.

   Mūsdienās (no XX gs. 70.gadiem) neoliberālista mentalitāti ļoti dedzīgi propagandē postmodernisma filosofija. Visvairāk tas attiecas uz vienu no tās galvenajiem  postulātiem – uzskatu brīvību („uzskatu plurālismu”). Postmodernismam tas paver ceļu cilvēkos sagraut un iznīdēt patiesības alkas, uzticību un  cieņu pret patiesību, bijīgu un svētu attieksmi pret patiesību – filosofisko, zinātnisko, māksliniecisko un cita veida patiesību. Postmodernisma filosofiskās stihijas lozungi ir „Nāvi patiesībai!”, „Patiesība ir mirusi!”. Postmodernisms ar savu patiesības nihilismu cilvēkus pārvērš par patiesības nihilistiem, atņemot cilvēkiem eksistencionālos pamatus.

   Latviešu populācijā neoliberālista mentalitātes formēšanās sākās pēcpadomju laikā. Tagad XXI gs. otrā gadu desmita beigās šī mentalitāte ir jau plaši izplatīta. Saprotams, visvairāk jaunajā paaudzē. Plašo izplatību, visticamākais, veicina problēmas ar vispārējo attīstību. Teiksim, „uzskatu plurālisms” ir ļoti izdevīgs aprobežotiem, neattīstītiem prātiem, lepni paverot ceļu uz savas „patiesības” iespējamību un līdzdalību sabiedrības dzīvē. Aprobežots, neattīstīts indivīds nesaprot, ka neoliberālista mentalitāte ir vistiešākā šļūkšana uz pseidointelektuālismu, pseidozināšanām, šarlatānismu, tumsonību, idiotismu, absurdu, darbības, uzvedības un komunikācijas neatbilstību veselajam saprātam. „Viedokļu plurālismā” doma neatbilst domas saturam. Cilvēki dzīvo ar kroplu priekšstatu par sevi un apkārtējo pasauli.

   Kas ir hominīds ar neoliberālista mentalitāti? Tas ir pašzinošs, viszinošs, pašpārliecināts, pašapmierināts subjekts, kas sevi attaisno ar mītu par subjekta un objekta vienotību. Tāds subjekts iedomājas, ka viņa doma atbilst domas priekšmetam un viņš nav izraisījis subjekta un objekta nesaderību, neatbilstību, nevienotību. Hominīds ar neoliberālista mentalitāti ir sevi nošķīris no pasaules, kā arī sevi nekritiski dievina. Viņam pasaules vērošana ir tas pats, kas pasaules pārvaldīšana. Viņš grib valdīt, jo viņa zināšanas par pasauli ir tik patiesas, ka viņš ir pelnījis būt pasaules valdnieks. Tomēr pārvaldīt pasauli viņš reāli nevar. Viņš to var darīt vienīgi distancēti – no „viedokļu plurālisma” augstumiem. Tāpēc hominīds ar neoliberālista mentalitāti ir agresīvs, noliedzošs. Agresivitātes, nolieguma priekšmets ir cits „viedoklis”.

Neoliberālisms

Kapitālisma sākuma posmā un arī vēlāk līdz XX gs. otrai pusei aktuāls bija klasiskais filosofiskais liberālisms, centrā izvirzot pārstāvniecisku valdīšanu (tauta izvēlas tautas kalpus), vārda, ticības, preses brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, brīvu starptautisko tirdzniecību, maksimālu indivīda brīvību, valsts neiejaukšanos ekonomiskajos procesos, iecietību kā morāli tikumisko vērtību. XX gs. otrajā pusē liberālisms kā klasiska filosofiskā kategorija tika atmests. Sākās neoliberālisma ēra, kas tagad ir sabrukusi – zaudējusi autoritāti un reputāciju, jo kapitālisms ir izvērties finansu spekulāciju un emisijas formā. Var teikt – radies ir spekulatīvs finansu kapitālisms, bet bijušajās sociālisma zemēs dažviet radies kriminālais kapitālisms (Krievijā, Latvijā, Ukrainā u.c.). Šodienas neoliberālisms nav Voltēra un citu Rietumu domātāju liberālisms, kas aizstāvēja brīvību un atbildību, jo brīvība bez atbildības neeksistē; neoliberālisms sludina tikai brīvību bez atbildības. Neoliberālismā izpaužas hēdonisma demokratizācija un masovizācija, kā arī sabiedrības infantilizācija. Neoliberālisma politikas un ideoloģijas agresija mūsdienu pasaulē ir ļoti liela. Tā ir tik liela, ka ar šo agresiju zinātniski teorētiskā un zinātniski publicistiskā kritika netiek galā. Netiek galā tāpēc, ka pēc II Pasaules kara neoliberālisms ir kļuvis valdošās kārtas instruments politikā un ideoloģijā. Īpaši rezultatīvi tas ir noticis t.s. finansu kapitālisma periodā no 70.gadiem, kad Rietumu finansiālajā segmentā ienāca jauna paaudze – t.s. globālistu paaudze. Šī paaudze savu alkātību, iracionālo kapitālismu, sociālo bezatbildību un sociālo cinismu no 80.gadiem maskē ar neoliberālismu, to grandiozi zombējot pasaules sabiedrībā. Kapitālisms sevi nosauca par neoliberālismu, kaut gan pareizākais nosaukums ir iracionālais kapitālisms, jo gan sociālisms, gan kapitālisms XX gs. nogalē atklājās kā Apgaismības projekta neizdevušies bērni. Protams, pats galvenais ir tas, ka finansu varai izdevās panākt neoliberālisma demagoģijas apsēstu indivīdu politisko varu daudzās valstīs, kā arī savās rokās pārņemt planētas mediju sfēru. Neoliberālisma iespējas saglabāt politisko varu uzskatāmi izpaudās Francijā prezidenta vēlēšanās 2017.g.maijā. Par prezidentu kļuva tipisks neoliberālists – sintētisks tēls, algoritms, marionete, finansu elites ieliktenis, valsts robežu likvidētājs, nacionālās vēstures un nacionālās identitātes likvidētājs, globalizācijas dievs, migrācijas haosa atbalstītājs, progresa dievinātājs, pederasts. Rietumu civilizācijā politiskā vara (reizē arī garīgā vara) pieder neoliberālistiem. Tas atsaucās uz iespēju kritizēt neoliberālismu. Rietumu civilizācijā ir intelektuālie spēki (un tajā skaitā akadēmiskajās aprindās), kas ir spējīgi kritizēt un reāli kritizē neoliberālismu, to atzīstot kā regresu, kas ideoloģiski tiek pasniegts kā progress. Taču viņu kritika nav simetriska neoliberālistu ideoloģiskajai un politiskajai agresijai. Viņu kritika nespēj konkurēt ar neoliberālistu tehniskajām iespējām un zombēšanas paņēmieniem masu komunikācijā. Turklāt neoliberālisti nav saistīti ne ar kādām morālajām normām. Tāpēc viņu darbībā valda nekaunība un meli neierobežotā apjomā. Liela loma ir tādam neoliberālisma ideoloģiskajam palīgkomponentam kā postmodernismam; reāli – postmodernistiskajam obskurantismam. Neoliberālisma kritikā ir sastopami tādi vērtējumi kā “neoliberālisma dzīvnieki”, “intelektuālais tuksnesis”, “morālais tuksnesis”.

Liberālisms

Liberālisms ir filosofisks un sociāli politisks virziens no XVIII gs. līdz mūsdienām Rietumu civilizācijā. Liberālisma filosofiskās un sociāli politiskās idejas un koncepcijas koncentrējas šī virziena galvenajās formās: politiskais liberālisms, ekonomiskais liberālisms, kultūras liberālisms, sociālais liberālisms. Sociāli politiskajā jomā ir sastopams t.s. liberālais konsenss. Liberālais konsenss buržuāziskajās valstīs ietver šādas iespējas: brīvas vēlēšanas, neatkarīga prese, visiem vienādi jāpakļaujās likumiem, jāievēro cilvēktiesības. Liberālisma doktrīnas ir vairākas. Ekonomiskā doktrīna paredz, ka visu regulē tirgus. Regulē arī garīgo kultūru. Politiskais liberālisms balstās uz atziņu, ka valsts politikā jāatbalsojās tirgus principu realizācijai. Realizējās individuālisma fetišizācija: cilvēks ir galvenais, bet nevis sabiedrība (kolektīvā identitāte). Tāda pieeja veicināja Rietumu civilizācijas pāreju no holisma uz superindividuālismu. Atspoguļojās nominālisma uzvara XIV gadsimtā (Viljams Okkams): aiz konkrēta indivīda robežām nav nekāda esamība. Vērojama indivīda emancipācija kā progresa izpausme: cilvēks aug un pilnveidojās, nobriest viņa prāts, pieaug zināšanas par sevi un savu vietu pasaulē. Aktuāla kļūst prasība sabiedrībai nevaldīt pār indivīdu. Indivīda vērtības ir patstāvīgas vērtības, tās nav kolektīvās vērtības. Etniskā kopiena, tauta, nācija ir vienīgi atsevišķu „atomu” mehāniska kopība. Indivīds pats ir visa esošā saimnieks. Indivīds ir sociālā būtne, taču tāpēc nekomunicē ar citiem. Indivīds ar citiem apvienojās tikai tāpēc, ka tas ir izdevīgi viņam. Valsts nedrīkst iejaukties indivīda dzīvē. Ja senāk cilvēka brīvība izpaudās iespējā darboties sabiedriskajā dzīvē, tad mūsdienu liberālisma brīvība ir apzināta demonstrācija nepiedalīties kolektīvās norisēs. Cilvēka laimei svarīgākais ir neatkarība no citiem. Liberālisma doktrīnas sekas ir atsvešinātība starp cilvēkiem, savtīgums, pašpārliecinātība, visatļautība, patriotisma un kolektīvisma gara atmiršana, sociālo ideālu deficīts. Valda uzskats, ka sabiedrības intereses ir jāpakļauj indivīda interesēm. Sabiedrībai ir jānodrošina optimāli izdevīga apmaiņa – tirgus „neredzamā roka”. Katrs indivīds darbojās savā vārdā, kas reizē kalpo arī sabiedrības interesēm (morālā divkosība). Manāma ir liberālās ekonomikas – tirgus loģikas – translēšana uz visu kultūru: ģimene kā mikrouzņēmums, bērns kā ilglaicīga investīcija, sabiedriskās attiecības kā ieinteresēto konkurentu taktika un stratēģija, politiskās norises kā tirgus, cilvēks kā kapitāls (cilvēciskais kapitāls), katrai lietai un parādībai ir cena, politika ir bīstama sabiedrībai, sabiedrību jāvada ar ekspertīzes un menedžmenta palīdzību. Tirgus vēsturiski rodās valsts vadībā. Liberāļi pakāpeniski sāka valsti atstumt un tās vietā ideoloģizēt pilsonisko sabiedrību. XIX gadsimta beigās kļuva skaidrs, ka tirgus ir radījis šķiru cīņu; proletariāts ir kādam (valstij) jāaizstāv; tirgus nevar regulēt sociālās attiecības; savukārt mūsdienās (visjaunākajā periodā) ir skaidrs, kāda ir kultūras loma (kultūras determinisms). Mūsdienu nelaimes ir no tā, ka pārdošanai tiek piedāvātas vērtības, kuras antīkā kultūra un kristiānisms atzina par nepārdodamām vērtībām. Liberālisms principā ideoloģiski balstās uz utopiskām tēzēm; (1) ideja, ka cilvēks brīvi un racionāli rīkojās tirgū, ir utopiska ideja, jo ekonomiskā darbība nav autonoma darbība, bet vienmēr ir atkarīga no sabiedriskā un garīgās kultūras konteksta; (2) cilvēkā neeksistē apriora un iedzimta ekonomiskā racionalitāte, kas reāli veidojās sociāli vēsturiskā gaitā; (3) preču apmaiņa nav universiāla forma ne sabiedriskajām attiecībām, ne ekonomiskajām attiecībām; (4) tirgus ir nevis universiāls, bet gan lokāls fenomens; (5) tirgus nerealizē piedāvājuma un pieprasījuma optimālo saistību, jo respektē tikai pieprasījuma apmierināšanu attiecīgajā laikā; (6) sabiedrība vienmēr ir kaut kas vairāk nekā indivīdu kopums. Jau XX gs.vidū liberālisms polemikā ar keinsiānismu atbrīvojās no sociālās solidaritātes un līdzcietības motīviem, kristietības un Apgaismības humānisma. „Aukstais karš” vēl vairāk liberālismam atņēma humānistiskā satura klātbūtni. Radās dubulto standartu taktika, kas ietilpst liberālisma pagrimuma hronikā kā viena pirmajām fāzēm Rietumu civilizācijas vispārējā pagrimumā. Liberāļi ļoti jūtīgi apsprieda un dzēlīgi kritizēja savu pretinieku atsacīšanos no humānistiski demokrātiskajiem standartiem, taču klusēja par savu pagrimumu. XX gs. otrajā pusē liberālisms pārvērtās par ideoloģisko manipulāciju placdarmu. Rietumu kultūrā liberālismam ir dominējošā loma. Tāpēc liberālisma pagrimums ir visas Rietumu kultūras katastrofa, negatīvi atsaucoties uz mūsdienu cilvēku apziņu. Pēc sociālisma sabrukuma liberālisms kļūst sociālā darvinisma rupors, lemjot, kuriem ir tiesības dzīvot uz Zemes un kuri ir jāpakļauj eliminācijai – izslēgšanai, izstumšanai, izskaušanai.

   

  

Humānisma liktenis

Humānisma koncepts vēsturiski ir mainījies. Vislielākās pārmaiņas ieviesa Apgaismības filosofiskā ideoloģija. Apgaismības laikmetā kristiānisma humānismam līdzās radās laicīgais humānisms, kuru var dēvēt par klasisko buržuāzisko humānismu. Tas ir mantinieks kristiānisma humānismam. Laicīgā klasiskā buržuāziskā humānisma galvenā ideja ir ticība prātam, bet nevis ticība Dievam. Abi humānisma veidi pēcāk eksistēja paralēli. Katram no tiem bija sava teritorija. Katru no tiem reprezentēja sabiedrības elites zināma daļa, un katrs humānisma veids sekmīgi kalpoja kā garīgais atbalsts cilvēku dzīvē. Humanizācija bija reāls process, kurā kaut kas tiek padarīts cilvēkiem piemērotāks – humānāks. Taču XIX gs. beigās un XX gs. sākumā humānisma ceļā nostājās antihumānisms. To veicināja neticība cilvēku labestībai, dzīves visu nelaimju cēloni saskatot cilvēku defektos. Antihumānisma avots kļuva atziņa, ka visa vaina ir cilvēku sliktajos instinktos, sliktajā dabā. Par to izsacījās Nīče, Freids, Špenglers un daudzi citi. Katrs no viņiem akcentēja kādus atsevišķus defektus cilvēkos. Visticamākais, vispārējā neticība cilvēkiem un sava veida antropoloģiskais nihilisms minētajā laikā radās demogrāfisko izmaiņu rezultātā. Kā zināms, XIX gs. ievērojami palielinājās iedzīvotāju skaits. Eiropā bija t.s. demogrāfiskais bums, kas pamatīgi koriģēja sociuma kvalitatīvo seju. Sociumā ievērojami pieauga masu cilvēku apjoms. Turklāt masu cilvēki sāka pieprasīt sev noteiktas privilēģijas. Bija sastopama masu sacelšanās. Tā bija vērsta pret eliti. Elite juta savu nespēju pretoties masu invāzijai. Un elites pašaizsardzības, pašmierinājuma instruments kļuva antropoloģiskais nihilisms – atruna par cilvēku slikto būtību. Turklāt elite nespēja nosargāt humānismu no antihumānisma, dehumanizācijas tendences. Elites intelektuālā atbildība, intelektuālā sirdsapziņa humānisma sargāšanā saglabājās, taču dzīves praksi tas nespēja izmainīt. Masu sacelšanās rezultātā Rietumu civilizācija XX gs. kļuva masu sabiedrības civilizācija, kurā milzīga loma ir masu cilvēkiem. XX gs. otrajā pusē sākās Rietumu civilizācijas noriets. Radikāli izmainījās sociuma ētoss – morāles normu, principu un ideālu kopums. Tas viss noveda pie tā, ka sāka veidoties, politkorekti sakot, humānisma jauna variācija, kas faktiski ir izteikts antihumānisms bez cilvēkmīlestības, bez rūpēm par visu cilvēku labklājību, bez cieņas pret cilvēkiem, bez humanitātes. Tā vietā ir humanitātes noziegumi, par kuriem vairs neviens nekaunās un par kuriem neviens netiek sodīts.

Postmodernisms

Vārdi “postmodernists” un “postmodernisms” XXI gadsimtā ir negatīvi apzīmējumi. Ar tiem nesaudzīgi apsaukā odiozas un perversas izdarības autoru un viņa produkciju. Dotos negatīvos apzīmējumus Rietumu civilizācijā nelieto visi cilvēki. Lieto tikai tie cilvēki, kuriem nav pieņemamas odiozas un perversas izdarības, kuras liecina par Rietumu civilizācijas norietu.

   Sastopams viedoklis, ka postmodernismā vispār dominē divas stihijas: šizoīdā stihija un narcistiskā (sevis slavināšanas mānija) stihija. Par postmodernisma narcistisko stihiju asprātīgi ir ironizējis Umberto Eko. Viņaprāt postmodernisma jēdziens ir kļuvis sava veida slavējošs epitets. Ja ap kāda autora darbu grib radīt lielas gudrības vai augsta estētiskā līmeņa auru, tad to pieskaita postmodernismam, it kā piederība minētajam fenomenam jau pati par sevi garantē augstu māksliniecisko vai zinātnisko kvalitāti.

   Rietumos daži zinātnieki postmodernismu salīdzina ar himēru - Homēra „Iliādā” aprakstīto zvēru ar lauvas galvu, kazas ķermeni un drakona asti.

   Postmodernisms Rietumu civilizācijā radās XX gadsimta 70.gados. Postmodernismu speciālajā literatūrā dēvē par kultūras strāvu. Tiesa, ļoti plašu kultūras strāvu, aptverot filosofiju, mākslu, estētiku, humanitārās un sociālās zinātnes, izglītību, politiku, ekonomiku.

   No 90.gadiem postmodernisma jēdzienu piemēro daudzpusīga materiāla raksturošanai. Pirmajā laikā tas tā nebija, jo par postmodernismu izsacījās daiļliteratūras, tēlotājas mākslas un arhitektūras jomā. Tā, piemēram,  postmodernisma klasikā ietilpst Čarlza Dženksa (C. Jencks) Londonā 1977.g. izdotā grāmata „Postmodernisma arhitektūras valoda”.

   Rietumu civilizācijā postmodernisma korifeji galvenokārt ir no Eiropas, visvairāk – no Francijas ebreju izcelsmes intelektuāļiem, diezgan ātri kļūstot par plaši pieprasītiem modīgiem viesprofesoriem ASV universitātēs.

   Daiļliteraturā par postmodernisma klasiķi uzskata itālieti Umberto Eko un viņa sacerējumu „Rozes vārds”. Postmodernistos (mākslīgi !?)  ieskaita Faulzu, Borhesu, Nabokovu, Miloradu Paviču, Kortasaru.

   Filosofijā dominē Francijas intelektuāļi Fuko, Barts, Blanšo, Bodrijars, Delezs, Derrida, Kristeva, Liotars. Viņi ieviesa jaunu teorētiskā diskursa tipu (amerikāņu iesaukā - French theory, normālu cilvēku iesaukā – šizoīdo diskursu).

   Tēlotājas mākslā postmodernisma lielākās vērtības ir stilistiskie virzieni, kurus dēvē par konceptuālismu, neobaroku, Soc-Art, New Age. Tiem ir savi klasiķi. Piemēram, tēlotājas mākslā amerikāņu konceptuālisma teorētiķis un praktiķis Džozefs Košuts, popkultūrā slavenais Endijs Vorhols,  krievu Maskavas konceptuālisma zvaigznes Dmitrijs Prigovs, Ļevs Rubinšteins, Timurs Kibirovs, Viktors Peļevins, Vladimirs Sorokins.

   ASV literārā konceptuālisma paraugi ir Reimons Federmans un Žaks Rive. Pirmais no viņiem 1976.gadā izdeva romānu „Jūsu ieskatam”, kuru var lasīt no jebkuras vietas. Ž.Rive savukārt 1979.gadā izdeva romānu „Jaunkundzes no A”, kas sastāv no 408 autoru 750 citātiem.

   Jēdziens „postmodernisms” par filosofisko kategoriju tika pasludināts pēc Ž.-F.Liotāra darba „Postmodernisma situācija: ziņojums par zināšanām” publicēšanas 1979.gadā. Postmodernisms filosofijā fiksē norieta sabiedrības mentālo specifiku. Postmodernisma filosofija balstās uz poststrukturālismu, strukturālo psihoanalīzi, neomarksismu, fenomenoloģiju, strukturālo lingvistiku, semiotiku, dialoga filosofiju un citām modernām zinātniskajām strāvām XX gadsimtā.

   Filosofi postmodernismu dēvē ne vairāk un ne mazāk kā par filosofēšanas tipu, kāds ir sastopams kultūrā, saturiski un aksioloģiski distancējoties ne tikai no klasiskās, bet arī no neklasiskās tradīcijas filosofijā un sevi prezentējot kā postmūsdienu, t.i., postneklasisko filosofiju.

   Postmodernisma raksturojums vienmēr ir mūsdienu portrets. Turklāt ne visu mūsdienu, bet visjaunākā perioda portrets, aptverot aizvadītos trīsdesmit un vairāk gadus. Postmodernisma portrets ir interpretācija, kuru ne reti dēvē par laikmeta diagnozi. Raksturojot postmodernismu, tiek formulēts priekšstats par kultūras būtiskākajām tendencēm un sabiedrības garīgajām noslieksmēm. Diemžēl tā ir civilizācijas norieta diagnoze, civilizācijas norieta tendences un noslieksmes.

   Postmodernismā dominē skeptiska attieksme pret progresu, cilvēka prāta visvarenību un cilvēcisko spēju neierobežotību. Skeptiska attieksme ir pret Jauno laiku idejisko fundamentu, kuru izstrādāja Renesanses un Apgaismības laikmetā un kas savā ziņā kulmināciju sasniedza industriālajā sabiedrībā XX gadsimtā. Tāpēc tiek uzskatīts, ka postmodernisms ir zināms protests pret Rietumu civilizācijā pastāvošajām kultūras normām vispār. Tiesa, ne pret visām normām.

   Postmodernismā īpatni (nepieņemami) tiek traktēts cilvēks. Postmodernisma traktējumā cilvēks sevi aizsargā pret jebkuru kolektīvo sociālo normu, ja tā nesaskan ar viņa garīgajām un morālajām velmēm. Prasību ievērot kolektīvās sociālās normas cilvēks uzlūko kā pret viņu represīvi vērstu agresiju un apspiestību. Par cilvēka apspiedēju kļūst loģika, loģiski funkcionējošs prāts un veselā saprāta izstrādātais patiesības jēdziens.

   Postmodernisma paradigmā neiederas tādi jēdzieni kā organizācija, kārtība, sistēma. Postmodernisms visvairāk jūsmo par haotiskām un sistēmiski nenoformētām struktūrām. Postmodernisms ciena „sprādzienus”, neprognozējamību, neformālu rīcību, sinerģētisku nestabilitāti.

   Postmodernismā sevišķi aktuāla kļūst cīņa pret visa veida nevienlīdzību – nacionālo, sociālo, kultūras, dzimuma. Idejiskās kundzības vietā ir jābūt idejiskajai daudzveidībai - plurālismam.

   Postmodernismā nostiprinās atziņa, ka filosofija vairs nav gudrības un patiesības avots, un vispār katra patiesība ir patiesība, un nevar būt viena patiesība priekš visiem; katrs indivīds var apliecināt savu patiesību, jo indivīds pats atbild par visu. Patiesība ir vārdi, kuri apzīmē tikai to, kas par to nozīmi ir teikts vārdnīcā. Pie tam svarīgākā ir vārda etimoloģija – vārda agrākā nozīme. 

   Postmodernismā zināšanas kļūst par preci, kuras mērķis ir radīt citas preces. Zināšanas tiek ražotas, lai tās pārdotu. Zināšanas kā informatīvā prece kļūst par galveno spēku cīņā par varu.

   Estētikā postmodernisms tiecas neklasiski traktēt klasiskās tradīcijas un iedibina plurālistisku estētisko paradigmu. Proti, postmodernisma estētika ir antisistēmiska, adogmātiska, orientējas uz asonanses un asimetrijas skaistumu, disharmoniskumu, neohēdonismu, ķermeniskumu, neglīto, cēlais tiek aizstāts ar pārsteidzošo, traģiskais – ar paradoksālo un ironizēšana ir galvenā mākslinieciskā poza un vērtēšanas maniere.

   Postmodernismam pārmet mākslinieciskā tēla jēgas deformēšanu. Uzskatāmi tas izpaužās postmodernisma iecienītajās instalācijās. Instalācijā nav autora cīņa ar materiālu, lai radītu tēlu. Instalācija neprasa meistarību, lai radītu tēlu. Instalācijā neiemiesojās autora personība; instalācijā nav autora personības aura. Instalācijā neatspoguļojās autora iekšējā pieredze tās patiesajā saturā un dziļumā; instalācija balstās uz izdomātu jūtu un pārdzīvojumu kompleksu (kā saka instalāciju veidotāji - „koncepciju”), kuru autors demonstrē ar gatavu priekšmetu starpniecību.

   Postmodernismā mākslinieciskā tēla vietu ieņem simulakrs. Simulakra autoritatīvāko teorētisko pamatojumu izstrādāja Žans Bodrijars. Simulakrs ir pseidoveidojums, kas aizvieto  īstenību. Simulakrs ir neesošās īstenības tēls, īstenības imitācija, pie tam neesošas īstenības imitācija. Simulakrs ir pseidoreālistisks objekts, kas nepārstāv nekādu realitāti. Simulakrs ir tukša forma. Metaforiski izsakoties, ja reālisms ir patiesība par patiesību un sirreālisms ir meli par patiesību, tad postmodernisms ar saviem simulakriem ir patiesība par meliem.

   Postmodernisma māksla nerada pacilātību, garīgās pilnveidošanās alkas, bet gan haosu, apjukumu, šoku, bailes, nepatiku, riebumu. Haotiski riebīgais kļūst par centrālo estētisko kategoriju. Vispopulārākie tēli ir līķi, genitālijas. Garīgā kultūra tiek pasludināta par atavistisku tradicionālismu. Dzīves jēga, vēsturiskā loģika, cilvēka sūtība, pasaules liktenis, - šie un citi jēdzieni zaudē savu vērtību. Eksistenciālā un sociālā izvēle ir nomainīta ar agresīvu reklāmu. Indivīdu, tautu, kultūru, reliģiju dramatiskās sadursmes ir pārvērstas par cinisku šovu. Cilvēka asinis, cilvēka dzīve, cilvēka gars ir kļuvis par statistiskām abstrakcijām un demagoģiskām figūrām. Visu pārklāj augstprātīga un vulgāra vienaldzība.

  

Perversiju terminoloģija

Rietumu civilizācijas norieta struktūrā ietilpst atsevišķs realitātes komplekss, kuru nākas dēvēt par sociālo perversiju kompleksu. Tam ir sava terminoloģija - sacīsim, perversiju terminoloģija. Šī terminoloģija raksturo Rietumu sabiedrības norieta noslieksmi, un bez kompetences perversiju terminoloģijā nav iespējams izprast doto realitātes kompleksu. Perversiju terminoloģijā populārākie ir šādi termini:

§  Feminisms – sieviešu kustība par līdztiesību ar vīriešiem; feminisma ideoloģijas pamatā ir prasība sievietēm dot tādas pašas tiesības un iespējas kā vīriešiem;

§  Feminizācija – sievišķības pazīmju un īpašību attīstīšanās vīriešos;

§  Felācija – vīrieša dzimumlocekļa kairināšana ar lūpām un mēli;

§  Feminīms – sieviešu kārtas vārds;

§  Seksopīls – spēcīga fiziskā, seksuālā pievilcība;

§  Seksisms – sociālo lomu stereotipizācija atbilstoši cilvēka dzimumam; uzskats, ka paša dzimums ir pārāks par otra dzimumu; dzimumdiskriminācijas apliecinājums;

§  Seksoloģija – medicīnas nozare, kas nodarbojās ar cilvēka dzimumdzīves un laulības problēmām; sociālās filosofijas nozare, sociālās publicistikas un socioloģiskās darbības sfēra; mūsdienās seksoloģija ir multidisciplināra pētnieciskā nodarbošanās, izmantojot bioloģijas, psiholoģijas, pedagoģijas, socioloģijas, antropoloģijas un citu zinātņu metodes; mūsdienās ir izveidojusies etnokulturālā seksoloģija; tās priekšmets ir kultūras atšķirības seksuālās uzvedības tēlos un stereotipos, kā arī kultūrās sastopamās atšķirības attieksmē pret abiem dzimumiem (mūsdienās – “trijiem” dzimumiem);

§  Seksopatoloģija – medicīnā mācība par slimīgām novirzēm dzimumdzīvē;

§  Sekss – dzimumdzīve, dzimumsakari;

§  Seksuāls – ar dzimumdzīvi saistīts;

§  Seksuālā ētika – morāli tikumiskā attieksme pret dzimumdzīvi;

§  Transseksuāls – viena dzimuma ārējās pazīmes, bet pretējā dzimuma psiholoģiskās īpatnības;

§  Transseksuālisms – vēlēšanās mainīt dzimumu; dzimuma maiņa;

§  Transvestisms – slimīga tieksme ģērbties pretējā dzimuma apģērbā;

§  Transvestīts – cilvēks, kam piemīt transvestisms;

§  Homoseksuālisms – dzimumtieksme pret sava dzimuma personām;

§  Homoseksuāls – tāds, kam piemīt tieksme uz tā paša dzimuma indivīdiem;

§  Lesbiete – homoseksuāla sieviete;

§  Lesbisms – dzimumtieksme sievietei pret sievieti;

§  Perversija – pretdabiska, slimīga tieksme it īpaši seksuālajā jomā; novirze no normas, izkropļojums;

§  Gejs – tas pats, kas pederasts: homoseksuāls vīrietis; vīrietis, kam dzimumsakari ar vīriešiem;

§  Pederastija – “process”: dzimumsakari starp vīriešiem;

§  Pedofīlija – dzimumtieksme pret bērniem;

Paaudžu teorija

      Paaudžu teoriju var uzskatīt par Rietumu civilizācijas norieta sastāvdaļu. Ja nebūtu civilizācijas norieta, ko spilgti iezīmē paaudžu vēsturiskās virzības negatīvā trajektorija, tad, visticamākais, nebūtu nekādas vajadzības izdomāt paaudžu teoriju. Redzot katras jaunās paaudzes pasliktināšanos, bet galvenais – tiekoties ar ārprātīgo paaudžu konfliktu Rietumeiropā 1968.gadā un Austrumeiropā 1990.-1991.gadā, rodas vēlēšanās to visu izprast un teorētiski vispārināt.

   Paaudžu teorijas sākums ir divu amerikāņu, William Strauss un Neil Howe, 1991.gadā izdotā grāmata. Tajā apskatīta ASV paaudžu vēsture no 1584.gada. Abi zinātnieki jauno teoriju pilnveidoja 1993., 1997. un 2000. gadā izdotās grāmatās. Viņu darbību stimulēja konstatētās milzīgās atšķirības starp paaudzēm.

   Zinātnisko interesi izraisīja arī dzimstības krasais pieaugums, ko angļu valodā nosauca par “beby boom“. Tādās zemēs kā Jaunzelande, Austrālija, ASV, Islande, Kanāda, Norvēģija XX gadsimta 40.gadu sākumā (II Pasaules kara laikā) ievērojami palielinājās dzimstība, veidojot atsevišķu “beby boom” paaudzi Rietumu civilizācijā. Citās eiropeīdu zemēs dzimstības krass pieaugums minētajā periodā nebija sastopams. Rietumos dotajai paaudzei ir veltītas daudzas publikācijas, cenšoties apkopot raksturīgākās iezīmes.

   Rietumu speciālajā literatūrā vispamatīgāk ir analizētas jaunākās četras paaudzes. Katrai no tām ir piešķirts nosaukums un precizēts dzimšanas laiks. No jaunākajām četrām paaudzēm visvecākā ir “beby boom” paaudze. Tā ir dzimusi 40.-50.gados. Seko “X” paaudze, kas dzimusi 60.-70. gados. To nomaina “Y” paaudze (80.-90.gados dzimušie) un “Z” paaudze (pēc 2000.g. dzimušie).

   Saprotams, paaudžu iedalījums Rietumu civilizācijas visās zemēs nav vienāds. Visbūtiskāk atšķiras “ kapitālisma nometnes” un “sociālisma nometnes” paaudzes. To nosaka abu sociāli ekonomisko formāciju principālā nesaderība, kaut gan “balto” cilvēku vēsturiskā virzība vispār ir bijusi mentāli vienāda. To uzskatāmi apliecināja antropoloģiskie novērojumi pēc sociālisma sistēmas sabrukuma. Sociālisma apstākļos un kapitālisma apstākļos uzaugušie cilvēki ne ar ko neatšķiras. Vienīgi sociālisma zemju cilvēki bija apmēram par gadiem trīsdesmit “atpalikuši” no postmodernisma un neoliberālisma izlolotajiem kapitālisma zemju cilvēkiem. Taču “atpalicība” tika momentā pārvarēta, un Rietumu civilizācija varēja lepoties ar viena tipa sociumu un visiem kopīgo civilizācijas norietu, sākot ar dzimstības kritumu un beidzot ar tagadnes baudu izbaudīšanu. Kā zināms, arī latviešu biezs slānis enerģiski tiecās novērst “atpalicību”, organizējot kampaņveidīgu “atgriešanos Eiropā”. Protams, pilnīgi nemaz nepainteresējoties par Rietumeiropas kultūras vispārējo stāvokli un, protams, no “Eiropas” pie mums ievazājot vissliktākās estētiskās, morālās, ideoloģiskās izpausmes.

   Pēcpadomju gados paaudžu teorētiskā apguve ir nedaudz sastopama arī Latvijā, akcentējot agresīvo paaudžu konfliktu no 90.-91.gada. “6.oktobra paaudzes” uzkundzēšanās Latvijas tautas politiskajā avangardā izvirza jaunus zinātniskos pienākumus.

   Tas ir saprotams, jo Latvijā tam ir ļoti būtisks iegants. Pirmo reizi maksimāli koncentrētā veidā tiekamies ar brīvvalstī izaudzinātu un izskolotu paaudzi. Tā ir pašlaik vienīgā paaudze, kura ar pieauguša cilvēka apziņu ir dzīvojusi vienīgi nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā iekārtā, kad kriminālā kapitālisma “celtniecību” nodrošina vietējās politiskās kliķes juridiski uzstādītā noziegumu brīvība ar noziedzības visplašāko amplitūdu, sākot ar organizēto noziedzību un beidzot ar noziedzību t.s. kapu biznesā. “6.oktobra paaudzei” pieder tādi Latvijas elektorātā cienīti un vēlēšanās patriotiski atbalstīti intelektuāli veseli un morāli stabili tautas kalpi kā Kaimiņš (1980), Gobzems (1978), Pūce (1980), Nemiro (1981), Dzintars (1982), Dombrava (1988), Kols (1984), Pavļuts (1976). Viņu kolekcijā drīkst iekļaut arī gados nedaudz vecāko ārlietu neaizstājamo speciālistu un homoseksuāli pareizo pozu respektējošo Rinkēviču (1973),  politiskās un cita veida atbildības dziļu izpratēju Ušakovu (1976). Ameriks, devīzes “Gods kalpot Rīgai” ideālākais paraugs, šajā kolekcijā neiederas. Viņš dzimis 1961.gadā un pieder citai paaudzei, un citai politiskajai skolai. Tāpēc viņš momentā atkāpās no amata, jo asinīs ir padomju nomenklatūrai iedresētais priekšstats par politisko atbildību. Šajā ziņā Ameriku ir interesanti salīdzināt ar Ušakovu, kuram par politisko atbildību acīmredzot nav nekādas izpratnes un kurš pēc Rīgas pašvaldībā konstatētajiem noziegumiem nīgri turpināja sēdēt politiski atbildīgajā krēslā.

   Latvijas “6.oktobra paaudzei” ir daudz kopēja ar vienaudžiem Rietumu zemēs. Tā ir pirmā paaudze Rietumu civilizācijā, kura pilnā mērā ir apmierināta ar dzīvi un tai nav nekādas eksistenciālās problēmas. Tā ir paaudze, kurā nebuntojas ne studenti, ne strādnieki, bet šīs paaudzes inteliģence uzticīgi kalpo politiskajai varai arī tad, ja šī vara ir visriebīgākais sabiedrības degradācijas un deģenerācijas izraisītājs.

   Arī Latvijā šī paaudze ir apmierināta ar dzīvi. Tā vien liekas, ka daudzi no šīs paaudzes nemaz nespēj objektīvi novērtēt dzīves realitāti. Objektivitātes un racionalitātes vietā dominē iracionālisms un iluzoriskums.

   Šī paaudze vēlas dzīvot maksimāla komforta apstākļos, un tai nav svarīgs komforta izcelsmes avots. Šī paaudze lieliski zina naudas varu. Piemēram, zina, ka par naudu var nopirkt izglītību. Tāpat zina, ka naudu nebūt ir jāiegūst godīgā un likumīgā veidā. Šīs paaudzes apziņā ir nievājoša attieksme pret garīgumu, patiesību, patriotismu, brīvību, tiesiskumu, taisnīgumu. Šī paaudze toties prot veikli izmantot savā labā “uzskatu plurālismu”, “politkorektumu”, “demokrātiskumu”, “cilvēktiesības”, “izaicinājumus”, “riskus”, “veiksmes stāstus”, “ilglaicības”.

   Latvijā pašlaik tā ir vissliktāk izglītotā paaudze. Tā ir pirmā paaudze, kura slimīgi tiecas pēc slavas un varas, nav kreatīva un apdāvināta, spēj apziņā lietot tikai gatavas shēmas un savā mentalitātē fundamentāli atbilst filistru kritērijiem. Paaudzes tipiskāko īpašību komplektā ietilpst nekaunība, paškritikas trūkums, necenšanās dzīvot atbilstoši sava prāta spējām. Šī paaudze ir tādu Rietumu civilizācijas norieta atribūtu sastāvdaļa kā masu sabiedrība, masu izglītība, masu kultūras industrija, masu cilvēks. Vissatraucošākais un nacionālajā perspektīvā visbīstamākais šajā paaudzē ir morāli tikumiskais relatīvisms un intelektuālā nestabilitāte. Abas izpausmes ir plaši izplatītas un var tikt ģenētiski nostiprinātas turpmākajās paaudzēs.

Masu sabiedrība

XX gadsimtā Rietumu civilizācijā radās jauna tipa sabiedrība – masu sabiedrība (standartizētu indivīdu sabiedrība) ar standartizēto indivīdu visiem kopīgām vērtībām, patiesību, interesēm, garīgajām vajadzībām, kuras formē un virza nevis paši cilvēki atbilstoši savai personiskajai gribai, bet masu komunikācijas līdzekļi. Masu sabiedrības pārstāvjus Eiropas intelektuāļi sāka ironiski dēvēt  par “MAN” – cilvēku vispār, cilvēku bez personības pazīmēm, kā to darīja Martins Haidegers. Hose Ortega-i-Gasets lietoja apzīmējumu “masu cilvēks”.

   Masu sabiedrības rašanās galvenais faktors ir demogrāfiskais faktors – iedzīvotāju krasais pieaugums XIX gadsimtā, kad eiropeīdu skaits palielinājās trīs reizes. Iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt arī XX gadsimta pirmajā pusē.

   Masu sabiedrības politiskais un ideoloģiskais vadītājs kļuva politiskā elite, kura uzņēmās kalpošanu “cilvēcei”, “tautai”, “sabiedrībai”, “nācijai”, “valstij”. Politiskā elite radīja profesionālu politiķu stratu. Politiķu darbības galvenais objekts kļuva elektorāts – vēlētāju masas.   

   Masu sabiedrībai piemīt masu apziņa kā sociuma konsolidācijas avots. Masu cilvēki apzinās savu identisko vienādību, kuras pamatā ir visiem vienādas dzīves vajadzības un dzīves vērtības. Masu apziņas konsolidācija kļuva laba bāze politiskajām un ideoloģiskajām manipulācijām, kuras ar masu komunikācijas līdzekļu palīdzību realizēja politiķi.

   Masu apziņas konsolidāciju veicināja standartizētās masu produkcijas ražošana, kas nosacīja arī masu produkcijas patērēšanas standartizētus formātus. Masu produkcijas ražošanu un masu produkcijas patērēšanu pārklāja viena līmeņa kvalitāte – masu kvalitāte, kas bija jauns kritērijs cilvēku darbam un rīcībai.

   Masu sabiedrību būtisks cementējošs faktors kļuva masu izglītība kā specifiska izglītības politika, izglītības saturs un izglītības ieguves veidi. Tas pats sakāms par masu garīgās kultūras rašanos ar masu apziņai adresētu literatūru, mākslu, masu kultūras pasākumiem. Masu izglītība, masu garīgā kultūra tāpat kā masu produkcijas ražošana un masu produkcijas patērēšana nonāca masu kvalitātes varā. Masu kvalitāte kļuva masu sabiedrības organisks atribūts.

   XX gadsimtā no 70.gadiem Rietumu civilizācijas masu sabiedrība sāka radikāli izmainīties. To sekmēja planetāri globālā demogrāfiskā pāreja (1960.-2050.g.), kuras laikā “baltā” rase strauji noveco un izmirst. Masu sabiedrībā radās jauna tipa noskaņojums: norieta loģikas veicināts noskaņojums. Eiropeīdu masu radošā enerģija sāka apsīkt. Tās vietā bija novērojama pagrimuma dinamika. Masu sabiedrībā diskurss sāka zaudēt racionalitāti; diskurss netiecās balstīties uz loģiski secīgu domāšanu stingri definētos jēdzienos. Masu sabiedrības garīgos procesus sāka pārklāt bīstams neadekvātums Homo sapiens spējām. Masu sabiedrībā nostiprinājās traģiska ironija: viss tiek sagrauts, devalvēts, degradēts, bet nav nekā ko likt tā vietā. Masu sabiedrība izvērtās sociālā ellē. Tās aktuāls elements kļuva baudas pozitīvisms: der tikai tas, ko var izbaudīt.

Politika

   XXI gadsimta sākumā Rietumu civilizācijas politika sasniedza noteiktu norieta pakāpi. Tā ir norieta pakāpe, kurā pasaules lielāko valstu prezidenti, ministri, premjerministri publiski apsaukājas, viens otram pārmetot idiotismu, stulbumu, nekompetenci. No viņiem neatpaliek žurnālisti,  politologi, publicisti. XXI gadsimta sākumā Eiropas un Ziemeļamerikas medijos politiķu vainošana psihiski nenormālā rīcībā kļuva ikdienišķa parādība. Tāpat ikdienišķa parādība kļuva homoseksuālisti valdības sastāvā. Tāda norieta pakāpe tika sasniegta XXI gadsimta otrajā gadu desmitā.

   Ļoti vērtīgi ir iedziļināties Špenglera politikas izpratnē, jo viņa attieksme organiski iekļaujas Rietumu civilizācijas norieta kopainā. Špenglera attieksme var atsegt politikas norieta specifiku.

   Špenglers 2.sējuma politikai veltītajā nodaļā nav minējis vienīgi par mūsdienu divām spilgtām parādībām. Viņš nav minējis par varas vīru savstarpējo apsaukāšanos un pārmetumiem debilismā, kā arī nav minējis par homoseksuālistu nonākšanu atbildīgos varas posteņos. Toties viss pārējais viņa sagatavotajā tekstā pilnā mērā saskan ar mūsdienu politikas iezīmēm, jo aizvadītajos 100 gados nekas nav radikāli izmainījies.

   Vispirms Špenglers pievēršas politiķa portretam. Tas ir filosofiski tonēts portrets. Špenglers savu viedokli dēvē par “politikas filosofiju”. Savukārt politika esot dzīve. Politikā izpaužas un apstiprinās dzīves realitāte; politika ir dzīves esamības elements. Politika nav abstrakta darbība, bet gan dzīves reāla sastāvdaļa.

   Špenglers raksturo īstus valstsvīrus. Īsts valstsvīrs sevī jūt cēlu nolemtību būt politiķim. Īsts valstsvīrs ir reta parādība. Īsts valstsvīrs ir savas tautas dārznieks. Īstu valstsvīru apliecina viņa apdāvinātība, pienākuma apziņa, disciplinētība, mērķtiecība, apņēmība. Tas viss nav no grāmatām iegūts, bet gan tā pamatā ir kosmisks spēks īstā valstsvīrā. Īsts valstsvīrs ir audzinātājs, paraugs pārējiem. Īsts valstsvīrs prot tā pavēlēt, ka viņa pavēles visi izpilda ar gandarījumu, kā lepnu un cēlu paradumu. Īsts valstsvīrs tiecas ar savu darbu izveidot tradīciju; viņa darbs kļūst tradīcija, kuru pēc viņa citi turpina. Stipra tradīcija pievilina talantus.

   Īstiem valstsvīriem pret politiku ir savādāka attieksme nekā pārējiem cilvēkiem. Īstiem valstsvīriem politika neeksistē kā dzīves īstenības atsevišķs fragments, kuram būtu vajadzīgas īpašas refleksijas. Īstiem valstsvīriem politika ir pati dzīve, un viņiem ir dziļa faktu izpratne; viņi nespēj iedomāties nepieciešamību savu rīcību izskaidrot ar īpašiem jēdzieniem (mēs teiktu – ar politoloģiskiem jēdzieniem). Īstiem valstsvīriem politika ir dabiska sfēra, par kuru speciālas refleksijas nav vajadzīgas. Viņu rīcība ir dabiska reakcija saskarsmē ar faktiem.

   Politikas vispārējā raksturojumā Špenglers pievēršas politikas un tautas, politikas un kultūras sakarībām. Viņa viedoklis nav zaudējis aktualitāti arī mūsdienās.

   Augsta politika ir iespējama tikai augsti attīstītā kultūrā. Tautas vērtību nosaka tās attieksme pret citām tautām. Tautu attiecības ir cīņas attiecības. Cīņa ir primārais visam dzīvajam; cīņa un dzīve dziļākajā būtībā ir viens un tas pats; ja nav velmes cīnīties, tad dzīve izdziest.

   Politikā, cīņā starp dzīvības spēkiem (tautām), visu nosaka tas, kurš valdīs. Valdīšanu nosaka dzīve, bet nevis kaut kāda sistēma, likums, programma. Vēsture ir personiska; personiska ir arī politika, jo tikai izcilas personības vada tautas dzīvi; visu izšķir nevis ideālu un principu cīņa, bet dzīvu cilvēku cīņa.

   Tautas garu un miesu Špenglers dēvē par rasi. Špenglers nievājoši izturas pret jēdzienu “tauta”. Uz  Zemes dzīvojot cilvēki, bet nevis tautas. Jēdziens “tauta” ir romantiski patētisks leksisks veidojums. Špengleram “rase” ir cilvēku grupa, kura ir fizioloģiski radniecīga no paaudzes uz paaudzi. Šī grupa apdzīvo vienu noteiktu teritoriju un rada valodu kā savstarpējās komunikācijas līdzekli. Špenglers iesaka atmest jēdzienu “tauta”.

   Špenglers plaši izsakās par tautas (rases) politisko stāju. Neesot politiski apdāvinātas tautas. Esot vienīgi tādas tautas, kuras pilnā mērā uzticas valdošajam mazākumam, stingri turas šī valdošā mazākuma rokās un tāpēc šīs tautas ir “labā formā”, kā Špenglers dēvē tautas politisko apziņu.

   Piemērā viņš min angļus. Angļiem ir uzticēšanās tradīcija. Angļi tradicionāli uzticas savai varai un atsakās no varas kritikas. Špenglers vispārina: tautas masu politiskā apdāvinātība nav nekas cits kā vienīgi uzticēšanās varai.

   Špenglers politikas vēsturisko transformāciju saista ar politisko partiju rašanos. Pirms tam politiku nosacīja šķiriskais faktors – sociālo stratu politika. Partija ir dažādu prātu konglomerāts. Tajā dominē nevis šķiriskie ideāli, bet profesionālās intereses. Partijas ir pilsētu atribūts. Reizē ar pilsētu rašanos politika tika atrauta no zemes valdnieku šķiras.

   Špenglers dzēlīgi izsakās par tādām joprojām modīgām nostādnēm kā “tautas suverenitāte”, “tautas pašnoteikšanās tiesības”, “tautas vara”. Špenglera ieskatā tie ir tikai skaisti vārdi, lai apmānītu ļaužu masas. Varu saglabā nedaudzi valdīt noskaņoti cilvēki. Tautas tiesības un tautas reālā ietekme ir dažādi jēdzieni. Jo vispārīgākas kļūst vēlēšanu tiesības, jo vājāka kļūst elektorāta vara. Konstitucionālās tiesības var izmantot tikai cilvēki ar naudu. Rietumu civilizācijā sastopamās vispārējās vēlēšanu tiesības nav sastopamas ēģiptiešu, ķīniešu, arābu civilizācijās. Saruna par “tautas pašnoteikšanās tiesībām” ir vienīgi inteliģenta runas forma.

   Špenglers nav aizmirsis preses lomu politikā. Viņš jautā “Kas ir patiesība?” un pats atbild: pūlim patiesība ir tas, par ko katru dienu raksta prese, kura ir kļuvusi politikas elements, manipulējot ar sabiedrisko apziņu.