Komunisms

   Jaunajos laikos konstatējamā attieksme pret komunimu noteikti ietilpst Rietumu civilizācijas norieta repertuārā. Attieksme ir norieta mentalitātes attieksme. Komunisma celtniecības projekta fiasko XX gadsimta beigās Eiropas sociālisma zemēs ar PSRS priekšgalā kļuva epilogs komunisma teorētiskajai un praktiskajai interpretācijai. Eiropeīdi uz visiem laikiem samierinājās ar atziņu par komunisma neiespējamību no antropoloģiskā viedokļa; respektīvi, cilvēka daba neatbilst komunisma prasībām, un tāpēc komunisms nekad nekļūs dzīves realitāte, bet turpmāk vienmēr paliks spilgts relikts eiropiešu utopijās. Cilvēku masas nav iespējams adaptēt komunisma morāles pamatprincipā “No katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzības”.

   Komunisma ideoloģija vienmēr ir bijusi ļoti pašpārliecināta. Par to liecināja apgalvojums par alternatīvas neesamību komunismam. No visiem sociāli politiskajiem konceptiem tikai komunismam esot nākotne, nodrošinot cilvēciski cienīgu dzīvi. Lai tas notiktu, cilvēkiem ir jātiecas pretoties dabas spēkiem un savas iedabas trūkumiem.

   Dabā eksistē savstarpējās iznīcināšanas (“aprīšanas”) likums. Dzīvo radību populācijas ir savstarpēji ļoti naidīgas. Bet uz cilvēkiem tas nedrīkstot attiekties. Cilvēkiem ir jātiek vaļā no savstarpējās iznīcināšanas likuma. Cilvēces vēsturē tas diemžēl nav noticis. Cilvēki pakļaujas savstarpējās iznīcināšanas likumam. Cilvēki nemitīgi modernizē ieročus, sākot ar rungu un nonākot līdz atomieročiem, bioloģiskajiem un ķīmiskajiem ieročiem.

   Komunisma kritiķiem vienmēr ir bijusi tieksme apgalvot par kapitālisma ideālo piemērotību cilvēku dabai. Kapitālisms visprecīzāk atbilstot cilvēku “zooloģiskajam individuālismam”. Lafargs uzskatīja, ka komunisms bija iespējams tikai pirmatnējā sabiedrībā – matriarhātā. Lai komunismu ieviestu jaunajos laikos, nepieciešams panākt cilvēku jaunu kvalitāti. Nepieciešams izraisīt cilvēkos velmi nemitīgi sevi morāli tikumiski un radoši pilnveidot.

   Bijušās padomju zemes “marksisti” nespējā uzcelt komunismu vaino sociālistisko iekārtu, bet nevis cilvēku nepiemēroto dabu dzīvot saskaņā ar komunisma morāli tikumiskajiem nosacījumiem. No vienas puses tā ir taisnība. Padomju sociāli politiskās iekārtas ideoloģija cilvēkos stimulēja materiālistisko dzīves orientāciju. Par dzīves mērķi tika pasludināts materiālās labklājības pieaugums. Materiālā labklājība kļuva savdabīgs hēdonisma variants. Tā pamatā materiāli komfortabla dzīve kā bauda. Cilvēku rīcības vienīgais motīvs, augstākais mērķis un tikumības kritērijs kļuva materiālo vērtību palielināšana. Padomju ideoloģija cilvēkus nestimulēja garīgi pilnveidoties un neatzina garīgumu par svarīgu cilvēku īpašību un vērtību. Padomju iekārtā cilvēki netiecās pēc “brīvības, vienlīdzības, brālības”, bet tiecās pēc kaut kā pretēja, kas vairāk vai mazāk atgādināja “zooloģisko individuālismu”.

   Jo vēsturiski tuvāk mūsdienām, jo Rietumu civilizācija vairāk attālinājas ko komunisma iespējamības. Jo vēsturiski tuvāk mūsdienām, jo eiropeīdi vairāk masveidā degradējas un deģenerējas. Abu tik tikko minēto procesu dinamika sevišķi strauja kļuva no XX gadsimta 70.gadiem, kad pilnā mērā eiropeīdu sociuma apziņu pārņēma planetārās demogrāfiskās pārejas nosacījumi; eiropeīdi noveco un izmirst, tāpēc ir totāli zaudējuši dzīves interesi un spēju pretoties dažādiem antihumāniem vilinājumiem.

   XX gadsimta nogalē komunisma iespējamību (iespējamību izaudzināt komunismam piemērotus cilvēkus) izslēdza postcilvēku ģenēze – antivēsturisku, antihumānu tipu rašanās. Turklāt šie mutanti sāka kļūt kultūras priekšpulks, uzkundzējoties visos dzīves segmentos.

   Noteiktu ieguldījumu degradācijā un deģenerācijā no XX gadsimta 70.gadiem sāka dot finansu kapitālisma uzplaukums, kā pamatā ir finansu spekulācijas un sociuma zombēšana atbilstoši finansu struktūru interesēm. Mūsdienu masu cilvēku vajadzības vairs nenosaka paši cilvēki, bet to viņu vietā dara ideologi, sabiedrisko attiecību speciālisti, mediji, realizējot sociuma infantilizāciju. Tādos apstākļos diskurss par komunismu vispār kļūst smieklīgs. Komunismam nav vajadzīgi amorfi, baudkāri un viegli vadāmi cilvēki.