XX gadsimta
otrajā pusē Rietumu civilizācijā sāka ieviesties jauna vērtību sistēma. Tā
kļuva masveidīga. Jaunajā vērtību sistēmā kardināli izmainās attieksme pret intelektuālismu.
Prāta svētīgā vajadzība cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā vairs nešķiet
tik aktuāla, kā tas bija vienmēr cilvēces vēsturē. Kognitīvajos procesos
pārtrauc izturēties pret izziņas objektiem kā inteligibliem objektiem – tikai
ar prātu vai intelektuālo intuīciju izzināmiem objektiem. Intelekts vairs netiek
uzskatīts par kognitīvo instrumentu. Intelekts vairs nenodrošina operācijas ar
zināšanām, lai pārietu no zināšanu zemāka līmeņa uz zināšanu augstāku līmeni. Intelektuālo
risinājumu vietā iekūņojas „viedokļu plurālisms” – emocionāli subjektīvi
izteikumi bez adekvātām zināšanām. Piedzima diskursa demokrātiskuma ēra. Tā
gribas dēvēt bez loģikas, zināšanām, racionalitātes savvaļā
(pseidodemokrātiskumā) atlaisto iespēju runāt, veidot tekstus, lietot valodu.
Radikāli izmainās
intelektuāļu statuss un autoritāte. Intelektuāļu loma kultūrā ir novirzīta
konspiroloģiskā perifērijā. Intelektuāļu klātbūtne sabiedrībā netiek
legalizēta. Ja tomēr atceras intelektuāļus, tad atceras dīvainā veidā. Proti, sabiedrībā
tiek izplatīts viedoklis par intelektuāļu līdzdalību dažādos procesos aizmuguriskā,
neoficiālā un slepenā formā. Pret intelektuāļiem izturas kā pret sazvērestības
organizētājiem. Intelektuāļi netiek sabiedrībā afišēti kā sociumam vajadzīgi
gudri un zinoši cilvēki. Sabiedrībā nostiprinās pārliecība par intelektuāļu
maznozīmību. Sabiedrībā valda uzskats, ka visu nosaka politiķi un t.s. uzskatu
līderi – faktiski kulta personas mietpilsoņu gaumē. Harismātisku un ar asu
prātu apveldītu līderu vietā uzpeld birokrātiskas rutīnas apsmērēti politiķi un
nekaunīgi „tirgotāji”, kuri sevi prot veikli pasniegt kā neaizstājamu „preci”.
Plašāk
izsakoties, Rietumu civilizācijā notiek intelektuālisma iznīdēšana. LU profesors
Kaspars Kļaviņš uzskata, ka „intelektuāļa autoritātes sagraušana ir šībrīža
Eiropas lielākā problēma”. Par intelektuālisma necienīšanu un
pseidointelektuālismu universitātēs satraucoši ir rakstījis profesors Karens
Svasjans. Viņš gadu desmitiem ilgi ir saistīts ar Rietumeiropas akadēmisko vidi
un spiests novērot intelektuālisma degradāciju augstskolās.
Intelektuālisma
iznīdēšanu, saprotams, var panākt vienīgi kaut kāds grandiozs spēks. Tas
noteikti ir spēks, kuram traucē intelektuālisms un kuram intelektuālisms nav
vajadzīgs. Tāds spēks pret intelektuālismu izturas naidīgi un dara visu
iespējamo, lai intelektuālisms nestātos šī spēka ceļā. Turklāt tas ir visu
aptverošs spēks. Šis spēks var ietekmēt un uzspiest savu gribu visos kultūras
segmentos. Šis spēks var gūt panākumus pat tajos segmentos, kuros organiski nepieciešams
intelektuālisms un kuri patiesībā bez intelektuālisma nevar eksistēt. Tas
attiecas uz akadēmisko darbību, politiku, garīgo kultūru.
Rietumu
civilizācijā intelektuālisma iznīdēšanas spēks ir (1) vidusmēra jeb masu cilvēki,
(2) masu sabiedrība un (3) masu kultūra. Tas ir grandiozs destruktīvās
enerģijas spēks, un tas dod iespēju iznīdēt intelektuālismu. Šis spēks ir sava
veida šķiriskais spēks. Tam ir šķiriskais ienaidnieks. Šī spēka šķiriskais
ienaidnieks ir intelektuālisma reprezentantu sociālais slānis – inteliģence,
intelektuāļi.
Minētie trīs
fenomeni ir vēsturiski jauni fenomeni. Tie radās demogrāfisko izmaiņu
rezultātā. XIX gadsimtā ievērojami pieauga Eiropas iedzīvotāju skaits.
Dzimstības bums veicināja jaunu situāciju Eiropā. XIX un XX gadsimta mijā sākās
unikāls process. To nākas dēvēt par kultūras masovizāciju. Kultūru pārņēma
jauna stihija – masu apziņas un masu darbības stihija. Kultūra sāka
pieskaņoties masu vajadzībām. Tā tas turpinājās visu XX gadsimtu. Aizvadītā
gadsimta kultūra principā bija masu kultūra, kurai izdevās eiropiešu t.s.
augsto/klasisko/elitāro kultūru nobīdīt malā un pat daudzējādā ziņā pakļaut
savai gribai. Neapšaubāmi, vidusmēra jeb masu cilvēki eksistēja vienmēr. Taču
vēsturiski senāk masu izpausmēm nebija tik grandiozs apjoms kā pēc demogrāfiskā
buma XIX gadsimtā. Vēsturiski senāk sabiedrības elitārā daļa nekad necentās
izpatikt masām un nenonāca masu psiholoģiskajā pakļautībā, kā tas notika XX gadsimtā
un turpinās tagad.
Minētie trīs
fenomeni tika zinātniski analizēti. Tas notika pakāpeniski. Vispirms XIX
gadsimta nogalē zinātnieku uzmanības centrā bija tas, ko toreiz nosauca par noziedzīgu
pūli. Zinātnieki centās iedziļināties noziedzīga pūļa kolektīvajā psiholoģijā
un izprast pūļa dalībnieku (masu cilvēku) individuālo psiholoģiju. XIX gadsimta
nogalē tādi autori kā S.Sigele, G. Lebons, G.Tards, N. Mihailovskis agresīvu
pūli un cilvēku masas jau atzina par laikmeta galveno noteicēju. Cilvēku masu
rīcība liecinot par garīgo slimību. Masu cilvēki neesot atbildīgi par savu
rīcību. Masu cilvēki ne par ko nedomā, klausa tikai vadoņus un nevairās no
neprāta loģikas. Masu cilvēkiem trūkst intelektuālās suverenitātes. Minēto
autoru darbus joprojām studē universitātēs. Viņu grāmatas ir sava veida kanons
masu kultūras zinātniskajā interpretācijā. Tiesa, grāmatās netiek runāts par
masu cilvēku, masu sabiedrības un masu kultūras rašanās cēloņiem.
Demogrāfiskais faktors kā galvenais cēlonis netiek apskatīts.
XX gadsimta
pirmajā pusē Rietumu zinātnieki galvenokārt gribēja izprast masu parādību
specifiku – sociāli politisko, psihisko, antropoloģisko īpatnību. Piemēram,
Ž.Sorels analizēja masu mitogēniskumu – cilvēku masu uzticību un paļāvību
dažādiem mītiem. Mitogēniskums konsolidē masas streiku, revolūciju, nemieru
laikā. T.Gaigers rakstīja par indivīda izjūtām, apzinoties savu piederību masai.
Indivīds masā pilnīgi nezaudē identitāti, taču uz laiku pāriet „mēs”
identitātē. Cilvēki masā atgriežas savā pirmatnējā stāvoklī, izjūtot kopienas
(dzimts) atbalstu. Apzinoties piederību kopienai, cilvēki drošāk sevi aizsargā
no naidīgās sabiedrības. Z.Freids aplūkoja masu uzvedību kā bezapziņas
izpausmi. D.Merežkovskis brīdināja par viduvējību skudru pūžņa caristes
tuvošanos. Tajā pulsēs vienīgi primitīvas materiālās intereses.
Mūsdienās nav
aizmirsta spāņu filosofa H.Ortegas-i-Gaseta grāmata „Masu sacelšanās” (1930).
Tajā lasāmi emocionāli novērojumi par demogrāfiskā buma empīriskajām sekām.
Cilvēks nekur vairs nav viens. Visur viņu apņem ļaužu masas. Tā tas ir uz
ielas, baznīcā, vilcienā. Autors prognozē masu uzbrukumu elitārajam mazākumam. Eiropas
sabiedrībā elitārismam ir pienākušas beigas, jo kundzību sagrābj masu cilvēki
(filosofa terminoloģijā masu cilvēki ir tas pats, kas vidusmēra cilvēki). Viņi
ir pašapmierināti un pašpārliecināti. Masu cilvēki nav paškritiski. Viņi nespēj
sevi analizēt, bet spēj tikai citus analizēt un nosodīt. Viņi neatzīst
cilvēcisko konkurenci, bez kā cilvēces virzība pagurst un apstājas. Masu cilvēki
uzskata, ka viņu kundzība ir sociāli normāla un dabiska nepieciešamība. Viņiem
ir tiesības būt dzīves avangardā. Spāņu filosofa ieskatā masu sociāli
politiskās strāvas ir fašisms, boļševisms, sindikālisms. Šīs strāvas ir civilizētības
izkropļojumi. Tajos vardarbība ir centrālais līdzeklis, un masu tirānija ir
visaptveroša.
Pēc II Pasaules
kara Rietumos masu fenomenu analītika (masu socioloģija) nešķita aktuāla.
Rietumos visi bija samierinājušies ar masu cilvēku, masu sabiedrības un masu
kultūras klātbūtni. Piemēram, masu sabiedrība bija kļuvusi ikdienišķa parādība
un elementāra sociālā izpausme. Neviens to nekritizēja, jo nebija vērts to
darīt. Masu sabiedrību uzskatīja par sociālās attīstības faktu un reālu
alternatīvu agrākajām sociālajām formām. Nācās atzīt masu sabiedrības garīgās
tendences un garīgos panākumus. Masu sabiedrība var izkonkurēt socializācijas
tradicionālos formātus un ieviest socializācijas jaunus formātus.
Tas attiecas uz
intelektuālismu. Saskaņā ar masu sabiedrības viedokli indivīds drīkst apgūt
dzīves vides sociālās normas un kultūras iemaņas bez intelekta aktīvas līdzdalības.
Masu sabiedrība neiebilst, ja prāta racionālisma vietā stājas emociju
iracionālisms. Ne velti masu sabiedrība dievina „viedokļu plurālismu”, kas
bauda dzīvi bez prāta iegūtām un prāta strukturētām zināšanām.
Masu sacelšanās
ir objektīvs fakts. Rietumu civilizācijā, pateicoties dzimstības krasajam
pieaugumam XIX gadsimtā, ir notikusi masu sacelšanās. Taču masu sacelšanās nav
noslēgusies ar masu totālu uzvaru. Masas neguva pilnīgu, vispārēju, visu aptverošu
un galīgu uzvaru. Uzvara eksistē, bet tā nav totāla uzvara. Tā ir divdomīga,
viltīga, maskēta, iluzora uzvara. Atzīt masu totālo uzvaru ir uztveres malds un
ilūzija – nepareizā īstenības uztverē radies priekšstats.
Pirmkārt un
galvenokārt masas neuzvarēja sabiedrības eliti. Teiksim, neuzvarēja Rietumu
karaļus un karalienes, neuzvarēja Rietumu dižciltīgo aristokrātiju un neuzvarēja
Rietumu gara aristokrātiju - intelektuālo eliti.
Situācija ir
analītiski interesanta. Masu uzvara ir divdomīga, viltīga, maskēta, iluzora
tāpēc, ka Rietumu t.s. normālā sabiedrība ar eliti priekšgalā sāka tēlot
zaudētājus un sabiedrības masas viltīgi pārliecināt par tās totālo uzvaru.
Īstenībā masas nelikvidēja elites varu. Varu saglabāja karaļi, karalienes,
dižciltīgā aristokrātija un gara aristokrātija. Vienīgi normālās sabiedrības
elite rīkojās vēsturiski ļoti jocīgi, jo sāka koķetēt ar sociuma daļu, ar kuru
līdz XX gadsimtam nekad neviens valdošais sociāli politiskais spēks nekoķetēja.
Koķetēšana praktiski izpaužas dažādā veidā. Tajā skaitā atļaujot masu cilvēkiem
izvirzīties valstu pārvaldē un tēlot „nomenklatūras aristokrātiju”.
Normālās
sabiedrības elites rīcība (koķetēšana) ir ambivalenta rīcība. Tajā krāšņi
izpaužas iekšēji pretrunīgas domas un jūtas. Šajā ziņā krāšņs piemērs ir
Rainis. Viņš neapšaubāmi ļoti labi izprata masu cilvēku niecību. Viņš visu mūžu
sastapās ar šīs niecības neizprotošo, necienīgo, primitīvo attieksmi pret viņa
personību un daiļradi. Latvijā viņš dzīvoja masu cilvēku vidē. Dažkārt viņam šī
vide kļuva tik pretīga, ka radās vēlēšanās „iziet no tautas”. Tomēr tas viss
Rainim nebija šķērslis koķetēšanai ar masu sabiedrības kodolu proletariātu,
kļūstot par „proletariāta dzejnieku” un dažkārt paštīksmes uzplūdu reizēs pat
lepojoties ar masu apdzejotāja slavu.
Normālās
sabiedrības elites ambivalentajai rīcībai ir noteikts pamatojums. Normālās
sabiedrības elite komunikācijā ar masu sabiedrību ir izvēlējusies populisma
stratēģiju. Populisms vienmēr ir izlikšanās – ambivalenta rīcība. Bet elite par
to nekaunas. Arī tam ir noteikts pamatojums.
Elite vēsturiski
ļoti agri saskatīja milzīgu labumu no masu sabiedrības. Par to nav nepieciešams
plaši izteikties šajā esejā. Katrs izglītots cilvēks ir lietas kursā, ka elite
vispirms saskatīja milzīgu labumu masu komunikācijā. Jau XIX gadsimta beigās
masām adresētā „dzeltenā” prese guva prāvu peļņu. XX gadsimtā prāvu peļņu sāka
gūt arī citi masu mediji – glancētie žurnāli, dienas laikraksti ar simtiem
tūkstošu eksemplāru lielu tirāžu. TV vispār tūlīt pēc tās ieviešanas kļuva masu
informācijas efektīvs līdzeklis un milzīgas peļņas avots.
XX gadsimtā
kolosālas peļņas avots kļuva tas, ko divi ebreju zinātnieki nosauca par „kultūras
industriju”. Ar jēdzienu „kultūra” viņi apzīmēja garīgo kultūru – mākslu un
literatūru. Rietumu civilizācijā XX gadsimtā radās moderna industrija ar tai
raksturīgajām ražošanas attiecībām (preces ražotājs – prece – preces
patērētājs). Šī modernā industrija masām par naudu sāka piegādāt kinofilmas, bulvāru
romānus, operetes, vieglo mūziku, dažādas tematikas masu pasākumus. Masu
garīgās kultūras produkciju sāka ražot burtiski ar rūpnieciskām metodēm. Protams,
ražošanu neorganizēja pati masu sabiedrība priekš sevis. Ražošanu organizēja
normālā sabiedrība (elite) priekš masu sabiedrības. Tas ir obligāti jāņem vērā.
Intelektuālisma iznīdēšanā faktiski lielāko ieguldījumu deva normālā sabiedrība
(elite), bet nevis masu sabiedrība.
Lieki ir
atgādināt par intelektuālisma deficītu (nihilismu) šīs modernās industrijas
darbībā. Masu garīgās kultūras produkcijai ar intelektuālismu nav nekāda sakara.
Toties ir sakars ar standartizāciju, primitivizāciju, vulgarizāciju, nivelēšanu,
vienveidīgumu, izklaidēšanu, emocionalitāti. Masu garīgās kultūras produkcijas
mērķis nav cilvēkos attīstīt prātu un domāšanas dziļumu. Mērķis ir izklaidēt
tautas masas.
Taču elite ātri
saskatīja ne tikai ekonomisko labumu no masu sabiedrības. Elite ātri saskatīja
arī politisko labumu no masu sabiedrības. Arī par to nav nepieciešams plaši
izteikties šajā esejā. Masu izmantošana politiskās varas iegūšanai un varas noturēšanai
ir labi zināma izdarība. Elite ātri iemācījās ideoloģiski efektīvi strādāt ar
sabiedrības masām, tās pakļaujot savām politiskajām interesēm. Arī politikā
tāpat kā kultūras industrijā masas tiek atradinātas no intelektuālisma. XX
gadsimtā masas kļuva totalitārisma politiski mobilizējošais faktors vairākās
Rietumu zemēs.
Masu sabiedrības
ekonomiskā un politiskā izmantošana drūmi apliecina dzīves īstenību. Elites
uzvara ir acīmredzama. Tajā pašā laikā masām ir politkorekti atļauts saglabāt
ilūziju par savu uzvaru. Masas tas pilnīgi apmierina, jo masām netiek uzspiests
tās šķiriskais ienaidnieks – inteliģences un intelektuāļu slānis.
Taču arī elites
uzvara nav totāla uzvara. Par to skaudri pārliecināmies visjaunākajos laikos,
kad aktuāls ir jautājums par Rietumu elites degradāciju. Rietumu elite ir
spiesta dzīvot pašas dzemdētajā, izaudzinātajā un izglītotajā masu kultūras
vidē. Rietumu elite nevar pilnā mērā izolēties no masu kultūras. Tāpēc masu
kultūra atsaucas uz elites kvalitāti. Profesoram Kļaviņam ir taisnība! Intelektuālisma
iznīdēšana ir Eiropas visas sabiedrības lielākā problēma. Tā vairs nav tikai
masu sabiedrības problēma.