otrdiena, 2019. gada 19. februāris

Iluzorā apziņa, tumsonības pedagoģija, idiotijas korsete



   Kultūras vēsturiskajā virzībā (evolūcijā, attīstībā) var nosacīti konstatēt četras tendences, cilvēkiem apliecinot savu attieksmi pret ārējo pasauli. Starp tendencēm pastāv stabila alianse. Tomēr viena no tām var kļūt dominējošā tendence attiecīgajā laikmetā, nosakot sociuma apziņas orientāciju – attieksmi pret apkārtējo vidi (sabiedrību, kultūru). Tendences ir sekojošās.
   1) Funkcionālā tendence, kad sociuma apziņā kultūras elementi funkcionē atbilstoši to jēgai. Kultūras elementi tiek izmantoti atbilstoši to funkcionālajam mērķim. Sabiedrībā ir notikusi kultūras elementa leģitimācija, un sabiedrība neakceptē novirzes no leģitīmās normas. Katra novirze tiek kritizēta un izskausta kā anormāla izpausme.
   2) Strukturālā tendence, kad pastāv kultūras elementu holisma un merizma dialektika. Saskaņā ar holisma uzskatiem secinājumus par kultūras elementiem var izdarīt tikai kā par vienotiem veselumiem. Saskaņā ar merizma uzskatiem secinājumos par kultūras elementiem valda atziņa, ka atsevišķu kultūras elementu kvalitāte veido visas kultūras kvalitāti, jo veselais ir daļu summa. Tik tikko minētā dialektika sociuma apziņā palīdz nošķirt komplicētus kultūras elementus no vienkāršiem kultūras elementiem. Piemēram, holisms der komplicētiem kultūras elementiem, bet merizms (veselā kvalitāte ir daļu kvalitātes mehāniska summa) der vienkāršiem kultūras elementiem. Neder, piemēram, sabiedrības izpratnei, jo sabiedrība ir komplicēta izpausme. Sabiedrības kvalitāti nedrīkst fiksēt, ņemot vērā tās atsevišķo locekļu kvalitāti. Sabiedrības kvalitāte ir kaut kas savādāks par atsevišķu tās locekļu kvalitātes summu.
   3) Determinētības tendence, kad sociuma apziņā aktuāls ir priekštats par kultūras elementu determinētību (cēlonisko nosacītību). Sociums apzinās, ka katram kultūras elementam ir noteikts cēlonis, kas ir jāņem vērā kultūras elementa izpratnē.
   4) Disipativitātes (izkliedēšanas) tendence, kad sociuma apziņā kultūras elementi sāk funkcionēt neatbilstoši to jēgai. Disipativitātes rezultātā kultūras elementi tiek haotiski izkliedēti bez to adekvātas sociālās, politiskās, ideoloģiskās, zinātniskās vai cita veida nozīmes. Zaudējot savu funkcionalitāti, kultūras elementi sāk strauji degradēties un iegūst kognitīvi neskaidru identitāti, manāmi apgrūtinot to precīzu izzināšanu un konstruktīvu pielietošanu.
   Mūsdienās sociuma apziņā dominējošā ir kļuvusi disipācija, izraisot kultūras arhaizāciju, iluzoru apziņu, savdabīgu nereālā humānismu. Tā rezultātā nereālais tiek centrēts uz cilvēku un rūpēs par cilvēka labklājību priekšroka tiek dota iracionālajam, iluzorajam, dzīves īstenībā neeksistējošajam. Disipācijas rezultātā tiek pamatīgi degradētas kultūras pārējās tendences, bet īpaši pirmā tendence – funkcionālā tendence, kad sociuma apziņā kultūras elementi funkcionē atbilstoši to jēgai.
   Kad pašlaik skan pārmetums par atsacīšanos no kultūras tradicionālajām vērtībām, tad faktiski tiek pārmesta disipācija – kultūras tradicionālo vērtību izkliedēšana. Taču disipācija attiecas ne tikai uz kultūras vērtībām. Tā attiecas uz visiem cilvēciskās esamības segmentiem. Attiecas pat uz patiesību kā cilvēku izziņas pamatu un cilvēka garīgās eksistences vienu no vitālākajiem nosacījumiem. Tagad modīgi ir izteikties par daudzu patiesību iespējamību, sašķeļot patiesību neskaitāmās variācijās un tās izkliedējot sociuma apziņas “kosmosā”.
   Disipācija aptver sabiedrības lielu daļu. Izņēmumi mēdz būt. Taču izņēmumi nespēj izmainīt kopējo stāvokli. Kā labi zināms, izņēmumi nespēj izmainīt sistēmu, valdošo kārtību, garīgo atmosfēru, politiskās varas režīmu, tautas reputāciju utt.
   Turklāt disipācija tiek plaši propagandēta, koncentrējoties odiozā tumsonības pedagoģijā. Disipācijas propaganda ietilpst banālā un reakcionārā neoliberālisma ideoloģiskajā arsenālā. Disipācija tiek slavēta un pamatota postmodernisma filosofijā. Masu komunikācijas līdzekļos intelektuāla diskursa vietā prevalē sabiedriskās apziņas haotizācija, iluzoru materiālu publicēšana, kas ir pilnīgi atrauti no dzīves realitātes, neļaujot sabiedrībai izprast lietu un parādību patieso stāvokli, neļaujot noteikt lietu un parādību hierarhiju, cilvēkiem liedzot izprast atspoguļotās informācijas būtību, sociāli ekonomisko, estētisko, zinātnisko un cita veida kvalitāti.
   Mūsdienās disipācija ir laikmeta vēsturiskā kaislība. Tādas vēsturiskās kaislības periodā neeksistē stabili politiskie, ekonomiskie, morālie, estētiskie un pat zinātniskie orientieri. Disipatīvi pārveidojot realitāti, adekvāti pārveidojas arī cilvēki. Viņu apziņa kļūst disipatīva. Cilvēku disipatīvā apziņa nav spējīga racionāli darboties. Izkliedēta apziņa un izkliedēta dzīves vide kļūst cilvēku garīgais ideāls.
   Tāds rezultāts ir suicidāls rezultāts. Cilvēku dzīve pārvēršas pašnāvnieciskā dzīvē. Pret to var vērsties vienīgi ideoloģiski soterioloģiska (dvēseles glābšanas) darbība, mērķtiecīgi cenšoties sociumu atgriezt cilvēciskās sliedēs. Vajadzīga ir korsete pret disipācijas veicināto idiotiju, iracionālismu, “uzskatu plurālismu”, “patiesības plurālismu”.
   Disipācijas tendence ir sociālā patoloģija un antropoloģiskā patoloģija. Lai to minimalizētu, izskaustu ir nepieciešama objektīva ideoloģiskā motivācija par dzīves realitāti teikt tikai patiesību, bet nevis turpināt ideoloģiskās manipulācijas, slēpjot un kropļojot (izkliedējot) patiesību. Krīzes laikā manipulācijas vispār ir bezspēcīgas. Tas ir jāsaprot sociuma elitei. Krīzes laikā ir vajadzīga transparenta informācija un transparenta ideoloģija, kas var kalpot kā idiotijas korsete.


 

                                                                                                                       
  


Pēcvārds

Blogu pārtraucu rakstīt 2020.gada 9.maijā, kad izveidoju jaunu blogu "POSTCIVILIZĀCIJAS DIENASGRĀMATA".