Kultūras
vēsturiskajā virzībā (evolūcijā, attīstībā) var nosacīti konstatēt četras
tendences, cilvēkiem apliecinot savu attieksmi pret ārējo pasauli. Starp tendencēm
pastāv stabila alianse. Tomēr viena no tām var kļūt dominējošā tendence
attiecīgajā laikmetā, nosakot sociuma apziņas orientāciju – attieksmi pret
apkārtējo vidi (sabiedrību, kultūru). Tendences ir sekojošās.
1) Funkcionālā
tendence, kad sociuma apziņā kultūras elementi funkcionē atbilstoši to jēgai.
Kultūras elementi tiek izmantoti atbilstoši to funkcionālajam mērķim.
Sabiedrībā ir notikusi kultūras elementa leģitimācija, un sabiedrība neakceptē novirzes
no leģitīmās normas. Katra novirze tiek kritizēta un izskausta kā anormāla
izpausme.
2) Strukturālā
tendence, kad pastāv kultūras elementu holisma un merizma dialektika. Saskaņā
ar holisma uzskatiem secinājumus par kultūras elementiem var izdarīt tikai kā
par vienotiem veselumiem. Saskaņā ar merizma uzskatiem secinājumos par kultūras
elementiem valda atziņa, ka atsevišķu kultūras elementu kvalitāte veido visas
kultūras kvalitāti, jo veselais ir daļu summa. Tik tikko minētā dialektika
sociuma apziņā palīdz nošķirt komplicētus kultūras elementus no vienkāršiem
kultūras elementiem. Piemēram, holisms der komplicētiem kultūras elementiem,
bet merizms (veselā kvalitāte ir daļu kvalitātes mehāniska summa) der vienkāršiem
kultūras elementiem. Neder, piemēram, sabiedrības izpratnei, jo sabiedrība ir
komplicēta izpausme. Sabiedrības kvalitāti nedrīkst fiksēt, ņemot vērā tās
atsevišķo locekļu kvalitāti. Sabiedrības kvalitāte ir kaut kas savādāks par
atsevišķu tās locekļu kvalitātes summu.
3) Determinētības tendence, kad sociuma apziņā
aktuāls ir priekštats par kultūras elementu determinētību (cēlonisko
nosacītību). Sociums apzinās, ka katram kultūras elementam ir noteikts cēlonis,
kas ir jāņem vērā kultūras elementa izpratnē.
4)
Disipativitātes (izkliedēšanas) tendence, kad sociuma apziņā kultūras elementi
sāk funkcionēt neatbilstoši to jēgai. Disipativitātes rezultātā kultūras
elementi tiek haotiski izkliedēti bez to adekvātas sociālās, politiskās,
ideoloģiskās, zinātniskās vai cita veida nozīmes. Zaudējot savu funkcionalitāti,
kultūras elementi sāk strauji degradēties un iegūst kognitīvi neskaidru
identitāti, manāmi apgrūtinot to precīzu izzināšanu un konstruktīvu
pielietošanu.
Mūsdienās sociuma
apziņā dominējošā ir kļuvusi disipācija, izraisot kultūras arhaizāciju, iluzoru
apziņu, savdabīgu nereālā humānismu. Tā rezultātā nereālais tiek centrēts uz
cilvēku un rūpēs par cilvēka labklājību priekšroka tiek dota iracionālajam,
iluzorajam, dzīves īstenībā neeksistējošajam. Disipācijas rezultātā tiek
pamatīgi degradētas kultūras pārējās tendences, bet īpaši pirmā tendence –
funkcionālā tendence, kad sociuma apziņā kultūras elementi funkcionē atbilstoši
to jēgai.
Kad pašlaik skan
pārmetums par atsacīšanos no kultūras tradicionālajām vērtībām, tad faktiski
tiek pārmesta disipācija – kultūras tradicionālo vērtību izkliedēšana. Taču disipācija
attiecas ne tikai uz kultūras vērtībām. Tā attiecas uz visiem cilvēciskās
esamības segmentiem. Attiecas pat uz patiesību kā cilvēku izziņas pamatu un
cilvēka garīgās eksistences vienu no vitālākajiem nosacījumiem. Tagad modīgi ir
izteikties par daudzu patiesību iespējamību, sašķeļot patiesību neskaitāmās variācijās
un tās izkliedējot sociuma apziņas “kosmosā”.
Disipācija aptver
sabiedrības lielu daļu. Izņēmumi mēdz būt. Taču izņēmumi nespēj izmainīt kopējo
stāvokli. Kā labi zināms, izņēmumi nespēj izmainīt sistēmu, valdošo kārtību,
garīgo atmosfēru, politiskās varas režīmu, tautas reputāciju utt.
Turklāt
disipācija tiek plaši propagandēta, koncentrējoties odiozā tumsonības
pedagoģijā. Disipācijas propaganda ietilpst banālā un reakcionārā
neoliberālisma ideoloģiskajā arsenālā. Disipācija tiek slavēta un pamatota postmodernisma
filosofijā. Masu komunikācijas līdzekļos intelektuāla diskursa vietā prevalē
sabiedriskās apziņas haotizācija, iluzoru materiālu publicēšana, kas ir pilnīgi
atrauti no dzīves realitātes, neļaujot sabiedrībai izprast lietu un parādību
patieso stāvokli, neļaujot noteikt lietu un parādību hierarhiju, cilvēkiem liedzot
izprast atspoguļotās informācijas būtību, sociāli ekonomisko, estētisko,
zinātnisko un cita veida kvalitāti.
Mūsdienās
disipācija ir laikmeta vēsturiskā kaislība. Tādas vēsturiskās kaislības periodā
neeksistē stabili politiskie, ekonomiskie, morālie, estētiskie un pat
zinātniskie orientieri. Disipatīvi pārveidojot realitāti, adekvāti pārveidojas
arī cilvēki. Viņu apziņa kļūst disipatīva. Cilvēku disipatīvā apziņa nav spējīga
racionāli darboties. Izkliedēta apziņa un izkliedēta dzīves vide kļūst cilvēku garīgais
ideāls.
Tāds rezultāts ir
suicidāls rezultāts. Cilvēku dzīve pārvēršas pašnāvnieciskā dzīvē. Pret to var
vērsties vienīgi ideoloģiski soterioloģiska (dvēseles glābšanas) darbība, mērķtiecīgi
cenšoties sociumu atgriezt cilvēciskās sliedēs. Vajadzīga ir korsete pret
disipācijas veicināto idiotiju, iracionālismu, “uzskatu plurālismu”, “patiesības
plurālismu”.
Disipācijas
tendence ir sociālā patoloģija un antropoloģiskā patoloģija. Lai to
minimalizētu, izskaustu ir nepieciešama objektīva ideoloģiskā motivācija par
dzīves realitāti teikt tikai patiesību, bet nevis turpināt ideoloģiskās
manipulācijas, slēpjot un kropļojot (izkliedējot) patiesību. Krīzes laikā
manipulācijas vispār ir bezspēcīgas. Tas ir jāsaprot sociuma elitei. Krīzes
laikā ir vajadzīga transparenta informācija un transparenta ideoloģija, kas var
kalpot kā idiotijas korsete.