Ļoti
izplatīts ir viedoklis par antīkās kultūras turpināšanos eiropeiskajā jeb
Rietumu kultūrā. Par Rietumu kultūras sākotni un pamatu uzskata antīko kultūru.
Tāds viedoklis dominē vispārējā izglītībā un sabiedrības masu apziņā.
Tā, piemēram,
latviešu skolu jaunatnes zinātņu akadēmija „atlants.lv” izplata (faktiski tirgo
par naudu) šādas zināšanas: „Mūsdienu
un antīko civilizāciju šķir vairāki gadu tūkstoši, bet Senā Grieķija un Roma
vēl aizvien nav zaudējusi savu ietekmes zonu Eiropā. Vēl aizvien lasām tā laika
literatūru, risinām matemātikas uzdevumus, izmantojot teorēmas un aksiomas,
kuras radušās šajā laikā, ejot pie ārsta, varam būt droši par viņa godprātību,
jo viņam noteikti ir jāpieturas pie Hipokrāta izveidotā zvēresta punktiem, ik
pārgadus sportisti no visas pasaules sapulcējas milzīgās sacensībās ar
nosaukumu Olimpiskās spēles”.
Saprotams, tas ir primitīvs un principā aplams
uzskats. Mēs lasām arī ķīniešu, indiešu, japāņu, arābu darbus. Mazums, ko mēs
lasām no pasaules literatūras un pasaules filosofijas. Savukārt veselības
nostiprināšanā daudzi vispār neiet pie ārsta (tātad Hipokrāta mūsdienu kolēģa) un
lieto Latīņamerikas, Dienvidāzijas dabiskās ziedes, uzlējumus u.tml. Pats par
sevi ir saprotams, ka tas viss tūlīt nenozīmē svešo zemju „kultūras ietekmes
zonas” rašanos Latvijā.
Ja par antīko kultūru „atlanta” izplatītās „zināšanas”
nav tik šausmīgas, tad par viduslaikiem internetā ievietotais teksts ir
ārprātīgs murgojums: „Viduslaiki bija „tumši”. Viduslaikos visapkārt valdīja
bads un netīrība, kā rezultātā cilvēki ēda suņus, kaķus un peles. Šāda parādība
ir sastopama arī mūsdienās dažos pasaules reģionos. Pa Eiropas ceļiem apkārt
klīda kropļi un ubagi. Bija izplatītas slimības un līdzās tām lielākais posts
bija bads, kas pirmājā kārtām skāra zemākās kārtas. Tas lika ubagot lielām
ļaužu masām, kas reizēm pulcējās lielos baros, lai salaupītu sev pārtiku.
Viduslaiku tirgotāji parasti pārvietojās grupās, jo uz ceļiem nebija droši.
Visus Eiropas ceļus pārplūdināja tūkstošiem lepras slimnieku, kara kropļu un
invalīdu, kas ceļošanu pārvērta par visai bīstamu nodarbi. Tas parāda to, cik
viduslaikos bija nedroša dzīve, jo jebkurā brīdī varēja sākties kāda epidēmija,
bads vai uzbrukt laupītāji”.
Murgojuma autors nesaprot elementāras
lietas. Tādā vidē nevarēja būt runas par Platona, Sofokla un citu antīko
dižgaru mantojuma turpināšanos. Tāpat pēc tādas vides Eiropā nevarēja rasties
Jaunie laiki ar to zinātniski tehnisko revolūciju, Apgaismības projektu,
kapitālismu, sociālismu utt. Nevarēja rasties arī internets un tā pietaisītājs
„atlants.lv”. Ja viduslaikos reāli būtu bijusi tik šausmīga dzīve, tad arī mēs
šodien nedzīvotu daudz labāk kā „tumšajos” gadsimtos. Saprātīgiem cilvēkiem nav
grūti to aptvert.
Ja vispārējā
izglītībā un sabiedrības masu apziņā dominē priekšstats par antīkās kultūras
turpināšanos Rietumu kultūrā, tad filosofijā un zinātnē ir savādāk. Īpaši
kultūras filosofijā. Ne būt visi Rietumu domātāji atzīst antīkās kultūras
kontinuitāti Rietumu kultūrā. Tiek saskatītas divas dažādas kultūras;
respektīvi, arī divas dažādas civilizācijas. Antīkā kultūra/civilizācija
būtiski atšķirās no tās kultūras/civilizācijas, kas radās Eiropā pēc Romas
impērijas sabrukuma. Faktiski tiekamies ar dažādiem fenomeniem.
Krasu atšķirību
saskatīja Osvalds Špenglers. Tas atspoguļojās viņa teorijā par Rietumu faustisko
kultūru un antīko apollonisko kultūru.
Lasot Špenglera slaveno
grāmatu, apolloniskās kultūras portretu var izveidot no antīkās kultūras atsevišķu
parādību raksturojuma. Špenglers raksturo antīko filosofiju, zinātni,
izglītību, mākslu, valsts iekārtu, arhitektūru, kā arī sadzīves parādības.
Īpaša uzmanība veltīta cilvēku pasaules uztverei un domāšanas tipam. Centrā ir
antīko cilvēku dvēseles tēls.
Apolloniskā
dvēsele neieredzēja tālumu, bezgalību, nenoteiktību. Matemātika bija bez telpas
jēdziena, fizika bija bez spēka jēdziena, literatūra bija bez tēla iekšējās
dzīves atveidojuma. Dievi bija konkretizēti: mājas dievi, lauku dievi, pilsētu
dievi u.c.
Antīkā māksla
nepazina horizontu kā estētisko tēlu. Zīmējumos nav kalnu, mākoņu, tāluma. Dominē
melnā, dzeltenā, sarkanā, baltā krāsa. Nav zilās un zaļās krāsas, bez kurām
nevar atveidot dabu. Tēlniecība radīja tikai izolētus ķermeņus; sejās nav
garīguma un garīgās bezgalības, kā tas ir Ticianam, Rembrantam.
Apolloniskā
dvēsele pazina tikai individualizētu (viena cilvēka) telpu, bet ne kolektīvu
(ģimenes, sabiedrisko) telpu. Mākslas darbos nav ēnas, zvaigznes. Dominē mūžīga
gaisma bez laika norādes. Nav saprotams, vai ir rīts, diena, vakars, nakts.
Apolloniskā
kultūra ir kultūra bez dinamikas, vēstures, tieksmes pēc bezgalības; valda
ķermeniskums, statiskums, kustības pabeigtība.
Kā raksta
Špenglers, antīkā pasaule neapzinājās savu miršanu. Tā ir būtiska atšķirība no
mūsdienām, jo Rietumu pasaule apzinās savu bojāeju. Rietumu pasaule iet bojā
apzinīgi, apzinoties („izbaudot”) katru jauno pagrimuma pakāpi. Latviešu garīgi
pilnvērtīgā daļa arī apzinās tautas straujo bojāeju.
Antīkā
apolloniskā kultūra tāpat kā jebkura kultūra bija nolemta vientulībai. Kultūru
likteņi ir vienādi, bet katras kultūras dvēsele ir specifiska. Špenglera
koncepcijā tāda bija arī antīkās kultūras dvēsele.
Špenglers
visaugstāk vērtēja kultūru. Civilizācija viņa pārliecībā ir kultūras pagrimums.
Kultūra noriet (degradējās) civilizācijā. Kad kultūra noriet civilizācijā
(kaila tehnicisma kundzībā), tajā dzimst jauna kultūra, kurai nav nekādas
intereses par veco kultūru. Jaunā kultūra sāk visu no sākuma. Špenglers
konceptuāli neatzina kultūras mantojuma saglabāšanos un turpināšanos citā
kultūrā. Viņa pārliecībā nevarēja būt runas par antīkās kultūras tiešu
turpinājumu Rietumu kultūrā. Pēc Romas impērijas sabrukuma tika radīta pilnīgi
jauna kultūra - eiropeiskā jeb Rietumu kultūra.
Rietumu kultūrā
valdošā faustiskā dvēsele nostiprinājās no X gadsimta reizē ar romāņu stilu.
Špenglera ieskatā X gadsimts ir Rietumu kultūras sākuma laiks. Romāņu stils ir
jaunās kultūras pirmais stilistiskais komplekss.
Tātad mūsdienu
Rietumu kultūras sākums ir X gadsimts, un mūsdienu Rietumu kultūrā viss sākās
no jauna, un Rietumu kultūra nav antīkās kultūras turpinājums. Rietumu kultūra
par antīko kultūru pamatīgāk atcerējās tikai XV-XVI gadsimtā, savu
kulturoloģisko nostalģiju nosaucot par Renesansi.
Rietumu kultūra
krasi atšķirās no antīkās kultūras. Faustiskā dvēsele ir pilnīgi savādāka nekā apolloniskā
dvēsele. Osvalda Špenglera ieskatā faustiskajā dvēselē galvenais ir tāluma
ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.
Šajā sakarā var
uzdot ķecerīgu jautājumu: „Vai tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta nav
„migrantu” mantojums Rietumu kultūrā?”. Rietumeiropiešu etnoģenētiskais raibums
nav noslēpums. Etnoģenētiskais raibums radās barbaru etnosu ieceļošanas
rezultātā Romas impērijas teritorijā. Barbari ģenētiski sajaucās ar romiešiem. Rietumu
kultūras faustisko dvēseli būtiski nosaka barbaru genofonds. Un, lūk, šajā
genofondā, kas lielā mērā nāca no bezgalīgi plašām stepēm, varēja saglabāties
tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.
Bezgalīgas telpas
apjūsmotāji bija Dekarts, Kants. Ja apolloniskais suverēno indivīdu kults
radīja politeismu, tad faustiskais bezgalības kults radīja monoteismu. Faustiskums
ir bezgalīga vientulība bezgalīgajā bezgalībā. Špenglers raksta, ka monoteisma
arhitektūras virziens gotika ir traukšanās uz bezgalību.
Faustiskais
portrets vienmēr ir autoportrets. Tieksme pēc cilvēka garīgās pasaules izpratnes
Rietumu kultūrā XVIII gs. izvērtās dienasgrāmatu, vēstuļu, autobiogrāfiju,
grēksūdžu modē. XX gs. interese par cilvēka garīgo pasauli izvērtās apziņas
plūsmas metodē Rietumu romānos, kurus atdarināja arī pie mums (Alberts Bels). Starp
citu, apziņas plūsmas metode Rietumu literatūrā bija pēdējais nopietnākais
mākslinieciskais jauninājums. XX gs. nogalē Rietumu literatūrā sākās
postmodernisma ākstības. Pašlaik kontrasts ar neseno pagātni ir milzīgs. Postmodernistiskais garīguma
nihilisms smejas par vēstuļu, dienasgrāmatu žanriem. Apziņas plūsmas metodes
izmantojums notiek primitīvā un vulgārā veidā. Ne velti literatūrzinātnieki
izsakās par Rietumu daiļliteratūras nāvi.
Špenglera ieskatā
faustiskā kultūra pagrima civilizācijā no XIX gadsimta. XX gs. sākumā, par ko
varēja spriest 1936.gadā mirušais Špenglers, Rietumos jau valdīja civilizācija.
Tātad - kultūras pagrimums.
Civilizācijas
domātāji bija Šopenhauers, Nīče ar viņa intelektuālismu, dzimumdzīves mīlestību
kā bioloģisko interešu objektu, cīņu pret dabu. Civilizācijā faustiskās
dvēseles bezgalīgā trauksme un tāluma ilgas pārvēršās bioloģiskās evolūcijas
kaislībās, sociālisma varas kārē, vairākuma gribā. Kanta intelektuālajā pasaulē
vēl bija nedaudz kosmiskuma un metafizikas. Ne velti Špenglers atzina Kantu, bet
ļoti cienīja Gēti.
Civilizācijas
ģenēzē kardināla loma bija ateismam. Špenglers par to bija nelokāmi
pārliecināts. Ateisms faktiski ir civilizācijas pamats un dziļākā būtība.
Ateisma rezultātā mirst mitoloģiskā apziņa, mirst mīts, izšķīst reliģiski simboliskā
māksla, metafizikas vietā stājās ētiskais racionālisms, prakticisms, dzīves
mehanizācija, darvinisms, sociālisms. Civilizācijā brīvība, gars, personība,
daiļrade tiek pretstatīta pragmātiskai nepieciešamībai, rentablam izdevīgumam,
objektu pasaulei, kurā valda ļaunums, alkātība, ciešanas, verdzība, naids,
nesaticība. Sociālisms kļūst sabiedriskā racionālisma galējā pakāpe.
Civilizācija ciena pedantismu bez radošas dzīvības, gara atraisītības, dvēseles
pulsācijas.
Špenglers mira
pirms II Pasaules kara. Viņš nevarēja zināt to, ko mēs zinām par Rietumu
civilizācijas virzību XX gs. otrajā pusē un XXI gs. sākumā.
Tā, piemēram, mēs
tagad zinām, ka kapitālisms balstās uz racionālismu, kas nekalpo cilvēkiem, bet
kalpo sistēmai un ekspluatācijai, galu galā XX gs. beigās sevi novedot līdz
iracionālajam kapitālismam (skat. grām. „Iracionālā kapitālisma gramatika”).
Mūsdienu civilizācijas līmenī, iracionālā kapitālisma līmenī, sabrūk Rietumu
kultūras lepnums – sabrūk privātīpašums. Sāk valdīt kredītu vara, viss pieder
bankām; transnacionālo un citu korporāciju īpašnieki ir nomaskējušies akciju,
īpašuma daļu tīklos un nav noskaidrojami. Šodienas Latvijā tas ir vispusīgi sastopams.
Iracionālajā kapitālismā
emocionālās faktūras centrā ir nauda, baudas, parvēniju lumpeniskie prieki. Tajā
skaitā politiskās varas prieki, kurus Daugavpilī, piemēram, „izsmeķē” parvēnijs
Eigims. Ne tikai maģistrālās partijas, bet reāli visas partijas kalpo
iracionālajam kapitālismam.
Iracionālais
kapitālisms tēlo atsacīšanos no ideoloģijas. Patiesībā šī demonstratīvā
atsacīšanās jau pati par sevi ir noteikta ideoloģija. Tai ir katastrofālas
sekas, jo tā ir sociāli nevērtīga ideoloģija. Tā neļauj izstrādāt un realizēt
sociāli vērtīgu ideoloģiju. Nekas tā nebremzē sabiedrības attīstību kā labas
ideoloģijas trūkums, apvienojot un mobilizējot cilvēkus.
Iracionālajā
kapitālismā sabrūk arī tāds faustiskās kultūras komponents (principā –
dzinējspēks) kā elite. Vēsturisko procesu moderators tradicionāli ir elite
(plašāk – inteliģence). Tagad tas tā vairs nav. Moderators kļūst nauda un
baudas. Ja arī elite formulē konstruktīvus sociālos priekšlikumus, tad tos
tūlīt noslāpē naudas un baudas fani (galvenokārt – postcilvēki).
Ja starp mums
dzīvotu Špenglers, viņš noteikti saskatītu jaunas kultūras rašanos. Tā būs kultūra,
kuras dvēselei ar faustisko dvēseli nebūs nekā kopēja. Visticamākais, tā būs kultūra
bez dvēseles vispār. Neoliberālisms un postmodernisms atsakās no pagātnes.
Tātad jaunajā kultūrā nebūs vietas arī antīkās kultūras mantojumam.