2020.gada sākumā
perversu tematiku publiski sāka apspriest pasaules lielāko valstu vadītāju
līmenī. Tas sākās pēc pasaules lielākās valsts prezidenta paziņojuma par vārdu
“māte” un “tēvs” saglabāšanu viņa prezidentūras laikā. Ja vēl nesen perversas
tematikas apspriešana notika mediju publikāciju autoru un akadēmisko aprindu
līmenī, tad tagad tas notiek valsts prezidentu, ministru, parlamenta deputātu
līmenī. Tātad politiski visaugstākajā līmenī. Uz Zemes augstāks līmenis vairs
nevar būt.
Taču tas
nenozīmē, ka Rietumu civilizācijā un citās civilizācijās perversa tematika ir
sabiedrībā vispārakceptēta parādība. Tā tas nav. Tā tas pagaidām vēl nav.
Sabiedrības liela daļa (droši var teikt - sabiedrības vairākums) nosoda
perversās tematikas klātbūtni medijos, zinātnieku un politiķu diskursos.
Rietumu civilizācijā diemžēl tagad nav veselā saprāta laikmets sabiedrības
elitē. Ja veselā saprāta laikmetā elites politiķi runāja to, kas patika tautai,
tad veselā saprāta trūkuma (debilitātes) laikmetā elites politiķi runā to, kas
ļoti nepatīk tautas vairākumam, kas ir saglabājis veselo saprātu.
Elites politiķu
antisociālā rīcība ir tagadnes viena no dīvainākajām izpausmēm. Tā noteikti ir
vienota ar Rietumu civilizācijas pagrimumu eiropeīdu rasei ļoti nelabdabīgās
demogrāfiskās pārejas (1960-2050) laikā, kad dominē bojāejas apziņa un bojāejas
nenovēršamības loģika cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Demogrāfiskās
pārejas laikā pamatīgi izmainās kapitālisma sociāli ekonomiskā formācija. Tāpēc
tiekamies ar klasisku socioloģisko likumsakarību: ja radikāli mainās sociālā
iekārta (un tas notiek kapitālisma transformācijas rezultātā), tad sabiedrībā
ilgu laiku var izpausties anomālas izdarības. Piemēram, var tikt slavēta
bezideālu dzīve, antihumānisms, antigarīgums, antitikumiskums, amoralitātes kults,
bet racionalitātes vietā stāties iracionalitāte, radikāls arhaisms un
tumsonības patmīlīga demagoģija.
Diskurss par
perversiju ir sasniedzis sociālos griestus. Šo diskursu nākas terminoloģiski
noformēt. Acīmredzot nepieciešams jēdzienu “perversija” lietot visplašākajā
nozīmē un to attiecināt uz ačgārnību, pretdabisko tieksmju un izkropļojumu veselu
kompleksu. Tajā nākas iekļaut ne tikai pederastiju, homoseksuālismu, genderisma
“teoriju”, attieksmi pret viendzimumu laulībām un bērnu adoptēšanu viendzimumu
ģimenēs. Nākas iekļaut arī tādas patoloģiskās novirzes no normas kā
ekshibicionisms, heteroseksuālisms, pedofīlija, pornogrāfija, prostitūcija, sadomazohisms,
t.s. juvenālā likumdošana un ģimenes sadzīviskās vardarbības profilakse.
Kompleksā katrā ziņā ir jābūt t.s. agresīvajam feminismam un t.s. seksuālajai
audzināšanai izglītības iestādēs. Perversijas kontekstā ir jāizturas pret
valstu centieniem juridiski nostiprināt seksuālās deviācijas, kā arī pret starptautiskās
slimību statistiskās klasifikācijas sastādītājiem un anomālajai seksuālajai
tematikai veltītajām sabiedriskajām organizācijām un medijiem.
Perversija kā
drausmīgs tarāns XX gs. otrajā pusē sāka graut sabiedrības morāli tikumisko
seju un ģimeni kā sabiedrības institucionālo pamatu. Notika kultūras stereotipu
kardināla negatīvi centrēta maiņa. Joprojām nav īsti skaidrs mehānisms tādai
fantastiskajai transformācijai. Tas nenotika pats no sevis. Homoseksuālistu
procentuālais skaits sabiedrībā nav mainījies. Tas XXI gs. sākumā ir tāds pats
kā XX gs. vidū, kad, piemēram, ASV likumos bija pants par homoseksuālismu un
homoseksuālisms tika oficiāli uzskatīts par iedzimtu slimību. Perversijas
tarāns kādam kalpo un kādam ir vajadzīgs. Sastopams analītiskais viedoklis, ka
perversijas tarāns ir mehānisms planētas pārapdzīvotības samazināšanai.
