Neoliberālista mentalitāte

   XX gs. otrajā pusē Rietumu civilizācijā sākās neoliberālisma ēra. Šodienas neoliberālisms nav Voltēra un citu Rietumu domātāju liberālisms, kas aizstāvēja brīvību un atbildību, jo brīvība bez atbildības neeksistē. Neoliberālisms sludina tikai brīvību bez atbildības. Neoliberālismā izpaužas hēdonisma masovizācija un sabiedrības infantilizācija. Neoliberālisma politikas un ideoloģijas agresija mūsdienu pasaulē ir ļoti liela. Tā ir tik liela, ka ar šo agresiju zinātniski teorētiskā un zinātniski publicistiskā kritika netiek galā. Netiek galā tāpēc, ka pēc II Pasaules kara neoliberālisms ir kļuvis valdošās kārtas instruments politikā un ideoloģijā. Īpaši rezultatīvi tas ir noticis t.s. finansu kapitālisma periodā no 70.gadiem. Tolaik Rietumu finansiālajā segmentā ienāca jauna paaudze – t.s. globālistu paaudze. Rietumu civilizācijā politiskā vara (reizē arī garīgā vara) pieder neoliberālistiem. Tas atsaucas uz iespēju kritizēt neoliberālismu. Rietumu civilizācijā ir intelektuālie spēki (un tajā skaitā akadēmiskajās aprindās), kas ir spējīgi kritizēt un reāli kritizē neoliberālismu, to atzīstot kā regresu, kas ideoloģiski tiek pasniegts kā progress. Taču viņu kritika nav simetriska neoliberālistu ideoloģiskajai un politiskajai agresijai. Viņu kritika nespēj konkurēt ar neoliberālistu tehniskajām iespējām un zombēšanas paņēmieniem masu komunikācijā. Turklāt neoliberālisti nav saistīti ne ar kādām morālajām normām. Tāpēc viņu darbībā valda nekaunība un meli neierobežotā apjomā. Tipisks neoliberālists ir sintētisks tēls, algoritms, marionete, finansu elites ieliktenis, valsts robežu likvidētājs, nacionālās vēstures un nacionālās identitātes likvidētājs, globalizācijas dievs, migrācijas haosa atbalstītājs, progresa dievinātājs, ne reti - pederasts.

   Mūsdienu sociuma kāda slāņa darbība, uzvedība un komunikācija liecina par neoliberālista mentalitāti. Nākas konstatēt, ka eksistē īpašs mentalitātes tips – neoliberālista mentalitāte. Tātad atsevišķu cilvēku kopai eksistē īpašs domāšanas veids, emocionālā ievirze un dzīves uztvere. Neoliberālista mentalitāte tāpat kā cita tipa mentalitātes balstās uz mentālām iezīmēm. Arī neoliberālista mentalitāte ir psihiska izpausme un attiecās uz apziņu. Neoliberālista mentalitāte ir saistīta ar domāšanu, prātu, uztveri, kognitīviem procesiem. Neoliberālista mentalitāte nav viena etnosa īpatnība. Neoliberālista mentalitāte nepiemīt tikai vienas tautas pārstāvjiem, bet ir polietniska parādība.

   Neoliberālista mentalitātes masveidība liecina par jaunu stadiju cilvēku apziņas evolūcijā. Kā zināms, apziņas evolūcijā ir konstatējams lēcienveidīgums. Cilvēku apziņa neaug visu laiku kā tas notiek, piemēram, ar kokiem. Koki aug nepārtraukti visu laiku. Cilvēku apziņa neevolucionē nepārtraukti, bet evolucionē lēcienveidīgi. Apziņas evolūcijā ir atsevišķas stadijas. Katrā stadijā ir apziņas evolūcijas atslābuma periods un izteiktas intensitātes periods. Acīmredzot, mēs piedzīvojam izteiktas intensitātes periodu, kurā intensīvi evolucionē neoliberālista apziņa. Neoliberālista apziņa pašlaik ļoti aktīvi ietekmē kultūru. Bet tas norāda par neoliberālista apziņas intensīvo evolūciju. Apziņa formē kultūru. Ja apziņa intensīvi evolucionē, tad tas intensīvi atsaucās uz kultūru, kura tiek pieskaņota apziņas intensīvajām izmaiņām. Drīkst atzīt, ka neoliberālista apziņa ir aizsākusi jaunu laikmetu cilvēces vēsturē. Šajā jaunajā laikmetā mainās viss. Mainās cilvēks, sabiedrība, ekonomika, varas struktūras, reliģijas loma, pasaules uzskats, cilvēku vajadzības, kognitīvās intereses, morālās normas.

   Neoliberālista mentalitātē būtisks aspekts ir attieksme pret patiesību. Protams, attieksme pret patiesību ir jebkuras mentalitātes būtisks aspekts,- visu izšķir tas, kā attiecīgā mentalitāte izturas pret patiesību. Piemēram, kur saskata patiesības avotu, kādu vērtību piešķir patiesībai, kāda ir patiesības autoritāte cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Patiesība ir domāšanas iezīme – domāšanas attieksme pret domāšanas priekšmetu. Doma ir patiesa tikai tad, ja tā atbilst savam priekšmetam. Filosofijā mēdz teikt, ka patiesība ir intelekta intencionāla (mērķtiecīga, apzināta, apziņā virzīta) atbilstība reālajam vai iedomātajam priekšmetam. Patiesības izpratnē pats galvenais jautājums ir par mūžīgas, absolūtas patiesības pastāvēšanu. Var atzīt un var neatzīt mūžīgas, absolūtas patiesības pastāvēšanu. Piemēram, marksisms atzīst mūžīgas, absolūtas patiesības pastāvēšanu kā esamības dinamisku vērtību. Ļeņins rakstīja, ka „cilvēciskās domāšanas iedaba ir spējīga sniegt un reāli sniedz mums absolūtu patiesību, kura veidojās no nosacīto patiesību summas”. Savukārt reliģiskajā apziņā patiesības avots ir Dievs. Neoliberālista mentalitātē patiesība nav absolūts, bet ir vienīgi konvencionāls dialogā panāktas nosacītas vienošanās rezultāts. Tātad patiesība neeksistē, bet var vienoties par zināmu patiesību. Taču pats svarīgākais ir tas, ka neoliberālists pret patiesību izturās no subjektīvisma pozīcijām. Neoliberālists vēlas uz pasauli lūkoties ar subjektīvisma acīm. Neoliberālistam patiesības fiksācija ir viņa brīvības izpausme. Neoliberālists akcentē savas leģitīmās tiesības pašam noteikt, kas ir patiesība. Ja viņš to drīkst darīt, tad viņa personības brīvība netiek ierobežota. Turpretī tā tiek ierobežota, ja viņam neļauj fiksēt patiesību un dzīvot saskaņā ar viņa fiksēto patiesību. Neoliberālista mentalitātē tādējādi ietilpst personības brīvības fetišisms. Neoliberālista mentalitātei nav vajadzīgs, lai doma atbilstu domas priekšmetam. Galvenais ir ļaut prezentēt domu. Domas atbilstība patiesībai nav svarīga.

   Mūsdienās (no XX gs. 70.gadiem) neoliberālista mentalitāti ļoti dedzīgi propagandē postmodernisma filosofija. Visvairāk tas attiecas uz vienu no tās galvenajiem  postulātiem – uzskatu brīvību („uzskatu plurālismu”). Postmodernismam tas paver ceļu cilvēkos sagraut un iznīdēt patiesības alkas, uzticību un  cieņu pret patiesību, bijīgu un svētu attieksmi pret patiesību – filosofisko, zinātnisko, māksliniecisko un cita veida patiesību. Postmodernisma filosofiskās stihijas lozungi ir „Nāvi patiesībai!”, „Patiesība ir mirusi!”. Postmodernisms ar savu patiesības nihilismu cilvēkus pārvērš par patiesības nihilistiem, atņemot cilvēkiem eksistencionālos pamatus.

   Latviešu populācijā neoliberālista mentalitātes formēšanās sākās pēcpadomju laikā. Tagad XXI gs. otrā gadu desmita beigās šī mentalitāte ir jau plaši izplatīta. Saprotams, visvairāk jaunajā paaudzē. Plašo izplatību, visticamākais, veicina problēmas ar vispārējo attīstību. Teiksim, „uzskatu plurālisms” ir ļoti izdevīgs aprobežotiem, neattīstītiem prātiem, lepni paverot ceļu uz savas „patiesības” iespējamību un līdzdalību sabiedrības dzīvē. Aprobežots, neattīstīts indivīds nesaprot, ka neoliberālista mentalitāte ir vistiešākā šļūkšana uz pseidointelektuālismu, pseidozināšanām, šarlatānismu, tumsonību, idiotismu, absurdu, darbības, uzvedības un komunikācijas neatbilstību veselajam saprātam. „Viedokļu plurālismā” doma neatbilst domas saturam. Cilvēki dzīvo ar kroplu priekšstatu par sevi un apkārtējo pasauli.

   Kas ir hominīds ar neoliberālista mentalitāti? Tas ir pašzinošs, viszinošs, pašpārliecināts, pašapmierināts subjekts, kas sevi attaisno ar mītu par subjekta un objekta vienotību. Tāds subjekts iedomājas, ka viņa doma atbilst domas priekšmetam un viņš nav izraisījis subjekta un objekta nesaderību, neatbilstību, nevienotību. Hominīds ar neoliberālista mentalitāti ir sevi nošķīris no pasaules, kā arī sevi nekritiski dievina. Viņam pasaules vērošana ir tas pats, kas pasaules pārvaldīšana. Viņš grib valdīt, jo viņa zināšanas par pasauli ir tik patiesas, ka viņš ir pelnījis būt pasaules valdnieks. Tomēr pārvaldīt pasauli viņš reāli nevar. Viņš to var darīt vienīgi distancēti – no „viedokļu plurālisma” augstumiem. Tāpēc hominīds ar neoliberālista mentalitāti ir agresīvs, noliedzošs. Agresivitātes, nolieguma priekšmets ir cits „viedoklis”.

Neoliberālisms

Kapitālisma sākuma posmā un arī vēlāk līdz XX gs. otrai pusei aktuāls bija klasiskais filosofiskais liberālisms, centrā izvirzot pārstāvniecisku valdīšanu (tauta izvēlas tautas kalpus), vārda, ticības, preses brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, brīvu starptautisko tirdzniecību, maksimālu indivīda brīvību, valsts neiejaukšanos ekonomiskajos procesos, iecietību kā morāli tikumisko vērtību. XX gs. otrajā pusē liberālisms kā klasiska filosofiskā kategorija tika atmests. Sākās neoliberālisma ēra, kas tagad ir sabrukusi – zaudējusi autoritāti un reputāciju, jo kapitālisms ir izvērties finansu spekulāciju un emisijas formā. Var teikt – radies ir spekulatīvs finansu kapitālisms, bet bijušajās sociālisma zemēs dažviet radies kriminālais kapitālisms (Krievijā, Latvijā, Ukrainā u.c.). Šodienas neoliberālisms nav Voltēra un citu Rietumu domātāju liberālisms, kas aizstāvēja brīvību un atbildību, jo brīvība bez atbildības neeksistē; neoliberālisms sludina tikai brīvību bez atbildības. Neoliberālismā izpaužas hēdonisma demokratizācija un masovizācija, kā arī sabiedrības infantilizācija. Neoliberālisma politikas un ideoloģijas agresija mūsdienu pasaulē ir ļoti liela. Tā ir tik liela, ka ar šo agresiju zinātniski teorētiskā un zinātniski publicistiskā kritika netiek galā. Netiek galā tāpēc, ka pēc II Pasaules kara neoliberālisms ir kļuvis valdošās kārtas instruments politikā un ideoloģijā. Īpaši rezultatīvi tas ir noticis t.s. finansu kapitālisma periodā no 70.gadiem, kad Rietumu finansiālajā segmentā ienāca jauna paaudze – t.s. globālistu paaudze. Šī paaudze savu alkātību, iracionālo kapitālismu, sociālo bezatbildību un sociālo cinismu no 80.gadiem maskē ar neoliberālismu, to grandiozi zombējot pasaules sabiedrībā. Kapitālisms sevi nosauca par neoliberālismu, kaut gan pareizākais nosaukums ir iracionālais kapitālisms, jo gan sociālisms, gan kapitālisms XX gs. nogalē atklājās kā Apgaismības projekta neizdevušies bērni. Protams, pats galvenais ir tas, ka finansu varai izdevās panākt neoliberālisma demagoģijas apsēstu indivīdu politisko varu daudzās valstīs, kā arī savās rokās pārņemt planētas mediju sfēru. Neoliberālisma iespējas saglabāt politisko varu uzskatāmi izpaudās Francijā prezidenta vēlēšanās 2017.g.maijā. Par prezidentu kļuva tipisks neoliberālists – sintētisks tēls, algoritms, marionete, finansu elites ieliktenis, valsts robežu likvidētājs, nacionālās vēstures un nacionālās identitātes likvidētājs, globalizācijas dievs, migrācijas haosa atbalstītājs, progresa dievinātājs, pederasts. Rietumu civilizācijā politiskā vara (reizē arī garīgā vara) pieder neoliberālistiem. Tas atsaucās uz iespēju kritizēt neoliberālismu. Rietumu civilizācijā ir intelektuālie spēki (un tajā skaitā akadēmiskajās aprindās), kas ir spējīgi kritizēt un reāli kritizē neoliberālismu, to atzīstot kā regresu, kas ideoloģiski tiek pasniegts kā progress. Taču viņu kritika nav simetriska neoliberālistu ideoloģiskajai un politiskajai agresijai. Viņu kritika nespēj konkurēt ar neoliberālistu tehniskajām iespējām un zombēšanas paņēmieniem masu komunikācijā. Turklāt neoliberālisti nav saistīti ne ar kādām morālajām normām. Tāpēc viņu darbībā valda nekaunība un meli neierobežotā apjomā. Liela loma ir tādam neoliberālisma ideoloģiskajam palīgkomponentam kā postmodernismam; reāli – postmodernistiskajam obskurantismam. Neoliberālisma kritikā ir sastopami tādi vērtējumi kā “neoliberālisma dzīvnieki”, “intelektuālais tuksnesis”, “morālais tuksnesis”.

Liberālisms

Liberālisms ir filosofisks un sociāli politisks virziens no XVIII gs. līdz mūsdienām Rietumu civilizācijā. Liberālisma filosofiskās un sociāli politiskās idejas un koncepcijas koncentrējas šī virziena galvenajās formās: politiskais liberālisms, ekonomiskais liberālisms, kultūras liberālisms, sociālais liberālisms. Sociāli politiskajā jomā ir sastopams t.s. liberālais konsenss. Liberālais konsenss buržuāziskajās valstīs ietver šādas iespējas: brīvas vēlēšanas, neatkarīga prese, visiem vienādi jāpakļaujās likumiem, jāievēro cilvēktiesības. Liberālisma doktrīnas ir vairākas. Ekonomiskā doktrīna paredz, ka visu regulē tirgus. Regulē arī garīgo kultūru. Politiskais liberālisms balstās uz atziņu, ka valsts politikā jāatbalsojās tirgus principu realizācijai. Realizējās individuālisma fetišizācija: cilvēks ir galvenais, bet nevis sabiedrība (kolektīvā identitāte). Tāda pieeja veicināja Rietumu civilizācijas pāreju no holisma uz superindividuālismu. Atspoguļojās nominālisma uzvara XIV gadsimtā (Viljams Okkams): aiz konkrēta indivīda robežām nav nekāda esamība. Vērojama indivīda emancipācija kā progresa izpausme: cilvēks aug un pilnveidojās, nobriest viņa prāts, pieaug zināšanas par sevi un savu vietu pasaulē. Aktuāla kļūst prasība sabiedrībai nevaldīt pār indivīdu. Indivīda vērtības ir patstāvīgas vērtības, tās nav kolektīvās vērtības. Etniskā kopiena, tauta, nācija ir vienīgi atsevišķu „atomu” mehāniska kopība. Indivīds pats ir visa esošā saimnieks. Indivīds ir sociālā būtne, taču tāpēc nekomunicē ar citiem. Indivīds ar citiem apvienojās tikai tāpēc, ka tas ir izdevīgi viņam. Valsts nedrīkst iejaukties indivīda dzīvē. Ja senāk cilvēka brīvība izpaudās iespējā darboties sabiedriskajā dzīvē, tad mūsdienu liberālisma brīvība ir apzināta demonstrācija nepiedalīties kolektīvās norisēs. Cilvēka laimei svarīgākais ir neatkarība no citiem. Liberālisma doktrīnas sekas ir atsvešinātība starp cilvēkiem, savtīgums, pašpārliecinātība, visatļautība, patriotisma un kolektīvisma gara atmiršana, sociālo ideālu deficīts. Valda uzskats, ka sabiedrības intereses ir jāpakļauj indivīda interesēm. Sabiedrībai ir jānodrošina optimāli izdevīga apmaiņa – tirgus „neredzamā roka”. Katrs indivīds darbojās savā vārdā, kas reizē kalpo arī sabiedrības interesēm (morālā divkosība). Manāma ir liberālās ekonomikas – tirgus loģikas – translēšana uz visu kultūru: ģimene kā mikrouzņēmums, bērns kā ilglaicīga investīcija, sabiedriskās attiecības kā ieinteresēto konkurentu taktika un stratēģija, politiskās norises kā tirgus, cilvēks kā kapitāls (cilvēciskais kapitāls), katrai lietai un parādībai ir cena, politika ir bīstama sabiedrībai, sabiedrību jāvada ar ekspertīzes un menedžmenta palīdzību. Tirgus vēsturiski rodās valsts vadībā. Liberāļi pakāpeniski sāka valsti atstumt un tās vietā ideoloģizēt pilsonisko sabiedrību. XIX gadsimta beigās kļuva skaidrs, ka tirgus ir radījis šķiru cīņu; proletariāts ir kādam (valstij) jāaizstāv; tirgus nevar regulēt sociālās attiecības; savukārt mūsdienās (visjaunākajā periodā) ir skaidrs, kāda ir kultūras loma (kultūras determinisms). Mūsdienu nelaimes ir no tā, ka pārdošanai tiek piedāvātas vērtības, kuras antīkā kultūra un kristiānisms atzina par nepārdodamām vērtībām. Liberālisms principā ideoloģiski balstās uz utopiskām tēzēm; (1) ideja, ka cilvēks brīvi un racionāli rīkojās tirgū, ir utopiska ideja, jo ekonomiskā darbība nav autonoma darbība, bet vienmēr ir atkarīga no sabiedriskā un garīgās kultūras konteksta; (2) cilvēkā neeksistē apriora un iedzimta ekonomiskā racionalitāte, kas reāli veidojās sociāli vēsturiskā gaitā; (3) preču apmaiņa nav universiāla forma ne sabiedriskajām attiecībām, ne ekonomiskajām attiecībām; (4) tirgus ir nevis universiāls, bet gan lokāls fenomens; (5) tirgus nerealizē piedāvājuma un pieprasījuma optimālo saistību, jo respektē tikai pieprasījuma apmierināšanu attiecīgajā laikā; (6) sabiedrība vienmēr ir kaut kas vairāk nekā indivīdu kopums. Jau XX gs.vidū liberālisms polemikā ar keinsiānismu atbrīvojās no sociālās solidaritātes un līdzcietības motīviem, kristietības un Apgaismības humānisma. „Aukstais karš” vēl vairāk liberālismam atņēma humānistiskā satura klātbūtni. Radās dubulto standartu taktika, kas ietilpst liberālisma pagrimuma hronikā kā viena pirmajām fāzēm Rietumu civilizācijas vispārējā pagrimumā. Liberāļi ļoti jūtīgi apsprieda un dzēlīgi kritizēja savu pretinieku atsacīšanos no humānistiski demokrātiskajiem standartiem, taču klusēja par savu pagrimumu. XX gs. otrajā pusē liberālisms pārvērtās par ideoloģisko manipulāciju placdarmu. Rietumu kultūrā liberālismam ir dominējošā loma. Tāpēc liberālisma pagrimums ir visas Rietumu kultūras katastrofa, negatīvi atsaucoties uz mūsdienu cilvēku apziņu. Pēc sociālisma sabrukuma liberālisms kļūst sociālā darvinisma rupors, lemjot, kuriem ir tiesības dzīvot uz Zemes un kuri ir jāpakļauj eliminācijai – izslēgšanai, izstumšanai, izskaušanai.