Špenglers

   Špenglers ir Rietumu civilizācijas norieta teorijas ģēnijs un klasiķis. Viņa kolosālais un fundamentālais ieguldījums Rietumu civilizācijas norieta konceptuālajā izstrādē un grandiozajā praktiskajā pamatojumā ir nepārspējams mantojums ne tikai eiropeīdu vēsturiskā likteņa filosofiski kulturoloģiskajos pārskatījumos, bet vispār ir unikāls pierādījums cilvēka analītiskā prāta un analītiskās intuīcijas kosmiskajai varenībai. Špenglera divi biezie sējumi ir tik apjomīgi, idejiski dziļi un idejiski vispusīgi, ka mūsdienās noteikti atbaida ne tikai izglītotos mietpilsoņus, bet arī akadēmiskās aprindas. Acīmredzot mūsdienu cilvēkiem Špenglera paveiktais intelektuāli nav pa spēkam un tāpēc tiek izvēlēta tradicionālā taktika – noklusēšana. Tas spilgti izpaudās 2018.gadā – 100 gadu jubilejas gadā, kas nekļuva objektīvs un stimulējošs iegansts atgriezties pie Špenglera slavenās grāmatas ar šodienas cilvēka prātu un zināšanām. Klusēšana kļuva savdabīgs pierādījums Špenglera koncepcijas pareizībai. Civilizācijas noriets pēc 1918.gada nav pierimis, bet gan ir turpinājies, sasniedzot tādu pakāpi, kad vairs nevar būt runas ne tikai par abu sējumu modernu interpretāciju, bet nevar būt runas par filosofiski kulturoloģiskās domas iespējamību vispār postmodernistiski sagrauztajā Eiropas inteliģencē. XX gadsimta sākuma Eiropas intelektuālā sensācija mūsdienu cilvēkus neinteresē, jo sensācija nav noformēta 140 zīmēs, tā nepievēršas “seksuālajai revolūcijai”, tā “pisuāru” izstāžu zālē neuzskata par mākslu. Un vispār ir labi zināms, ka Špenglers nekaunīgi atgāja no veselā saprāta; viņš bija autodidakts, vientuļnieks, marginālis; viņa ideju adaptācija šodienas kultūrā nav vajadzīga; tāpat šodien nav vajadzīgs viņa intuitīvi rapsodiskais stils dažādu kultūru vēsturiskā materiāla traktējumā. Šodienas cilvēkus garlaiko Špenglera personiski pārdzīvotā vēsture. Šodienas cilvēki nelasa “intelektuālos romānus”, kā par Špenglera grāmatu skaudīgi izteicās Tomass Manns. Pie tam vēl abi sējumi neesot viendabīgi. Pulsē vēsturiskās prognozēšanas eksperimenti, totalitārā tipa politiskā teorija, kultūras filosofija. Starp tā visa intīmi emocionālā vienotība pastāv, bet nepastāv loģiskā vienotība.

   Šodienas eiropiešiem ir vēl viena objektīvi skaista atruna – Špenglera teksti nav tulkojami. Averincevs esot teicis – “slēgti tulkošanai”.

   Špenglera valodas un stila detalizētu apskatu ir sagatavojis 1.sējuma tulkotājs un komentētājs izcilais filosofs Karens Svasjans. 1.sējumā ir viņa plašs raksts par Špengleru.

   No vācu vārdu sinonīmiskās kopas Špenglers izvēlējās tos vārdus, kuriem nav ekvivalenti citās valodās. Viņš lieto vārdus – mitologēmas. Šos vārdus var aprakstīt, atšifrēt, bet nevar tieši pārtulkot.

   Špengleram valoda ietekmē domu: stimulē domu un tajā pašā laikā deformē domu. Kad doma ir pievērsta tēlam, tad valoda stimulē domu – valoda padara domu tēlaināku. Ja tiek pārspīlēta valodas tēlainība, tad doma tiek deformēta. Valodas metaforizācija neveicina lietot skaidrus jēdzienus. Tulkojumā ir grūti, neiespējami atveidot stila un ritma suģestiju, valodas loģisko dispozīciju, autora ontoloģiju. Špengleram laiks, dvēsele, liktenis, dzīve ir sinonīmi. Apziņa viņam ir “nomodas stāvoklis” (Wachsein); angļu valodā – to be awake.

   Špenglera koncepcija nevar patikt eiropiešiem. Īpaši šodienas eiropiešiem, kad ir pagājuši 100 gadi un koncepcijā ietvertā konkrētā prognoze ir piepildījusies. Eiropas kultūra ir pārgājusi civilizācijā. Eiropa savā vēsturē ir sekmīgi veikusi ceļu no radošuma uz neauglību, no tapšanas uz sacietēšanu un pārakmeņošanos. Eiropiešu tautu dvēsele ir pārtapusi fellahu dvēselē.