Kosmiskais determinisms

   

  

Aktuāla ir hipotēze par demogrāfiskās pārejas kosmisko determinismu. Demogrāfiskās pārejas (1960-2050) izskaidrojumā nākas ņemt vērā kosmisko spēku – ārpuszemes spēku. Cits izskaidrojums neko nedos. Uz latviešu tautu tas attiecas pilnā mērā. Latviešu tauta ietilpst eiropeīdu („baltajā”) rasē. Demogrāfiskās pārejas laikā „baltā” rase strauji noveco un izmirst. Arī latviešu tauta strauji noveco un izmirst. Sabiedrība par to ir informēta. Medijos regulāri parādās statistiskās ziņas par iedzīvotāju skaita samazināšanos. Vienīgi mediji klusē par bēdīgā procesa saistību ar demogrāfisko pāreju.

   Atkārtoju: demogrāfiskās pārejas sekas ir eiropeīdu rases novecošana, izmiršana un Rietumu civilizācijas noriets. Rietumu civilizācijas norietā visu izsķir kosmiskais spēks Tāda ir hipotēze. Tai ir fatāla reputācija. Kosmiski determinētās demogrāfiskās pārejas trajektorija iet savu gaitu, un cilvēki nevar izmainīt nāvējošo trajektoriju. Eiropeīdu drūmo likteni neviens nevar pozitīvi koriģēt. Nekādu rezultātu nav devušas sociālās programmas dzimstības palielināšanai. Pret civilizācijas norieta garīgajām dimensijām postmodernismu un neoliberālismu Rietumos vispār neeksistē nopietni respektējama pretestība valstu līmenī – valstu kultūras politikā. Gluži pretēji! Valstu politika var veicināt postmodernisma un neoliberālisma sērgas apjomu. LR kultūras politika ir ļoti uzskatāms piemērs.

   Jēdziens „determinisms” (lat. determinisme) apzīmē mācību, ka dabas un sabiedrības parādības ir likumsakarīgi saistītas un cēloniski cita citu nosaka. Saskaņā ar determinisma mācību ikviens sociālais notikums ir kāda dabas likuma darbības piemērs. Tātad jautājums par dabas determinismu ir bijis vienmēr. Vismaz tas ir vēsturiski bijis no latīņu valodas lietotāju laika. Cilvēki jau sen ir saskatījuši dabas un sociālo procesu vienotību. Cita lieta, cik smalki tiek saskatīta šī vienotība. Tā var tikt saskatīta kāda Zemes kontinenta vai planētas mērogā, Galaktikas vai Visuma mērogā. Saprotams, skatījums ir atkarīgs no zināšanām par attiecīgo mērogu.

   Par kosmosa ietekmi uz biosfēru zināja jau ļoti sen. Zināja intuitīvajā līmenī, balstoties uz elementāru sakarību novērojumiem.

   Vispamatīgākās zināšanas ir par Saules funkcionālo ietekmi. Sociālo kolektīvu atkarība no Saules pirmo reizi tika zinātniski apskatīta XVIII gs. Tolaik atsevišķi Rietumu zinātnieki centās noskaidrot sakarības starp plankumiem uz Saules un neražas izraisīto cenu pieaugumu maizei.

   XIX gs. beigās zinātne vairs neapšaubīja Saules parādību un sociālo parādību saistību. XX gs. sākumā zinātne konstatēja zināmu ritmiskumu – 10 gadi un 302 dienas. Ik pēc minētā laika pieaug Saules aktivitāte.

   XX gs. sākumā zinātne ievēroja garīgo uzplaukumu Saules „klusuma” periodos. Saules aktivitāte bija minimāla, piemēram, 1867., 1878., 1889., 1900.g., kad ar lielu entuziasmu organizēja slavenās Pasaules izstādes Parīzē. Tās notika no Saules aktivitātes viedokļa cilvēkiem labvēlīgā laikā.

   Mūsdienās plurālistiskā kompleksa (Visumu par plurālistisko kompleksu nosauca Iļja Prigožins) ietekmi pēta ar visdažādākās aparatūras palīdzību. Piemēram, pēta Saules, Zemes elektromagnētiskā lauka un Zemes gravitācijas lauka svārstību ietekmi. Plaša informācija ir apkopota par Saules aktivitātes svārstībām. Zināmi konkrēti Saules cikli (piem., 3750 gadu cikls),kā arī specifisks pārejas laiks no viena cikla uz otru ciklu (374 gadi). Ņemot vērā šos ciklus, zinātnieki ir secinājuši, ka maiju kultūras attīstība sakrīt ar pārejas periodu 440.-814.g.

   Mūsdienās kosmisko faktoru ietekme uz vēsturiskajiem procesiem, Saules ciklu koleratīvā saistība ar politiskajiem un sociāli ekonomiskajiem notikumiem veicina jaunu skatījumu uz cilvēka dzīves nosacījumiem. Saules aktivitātes maksimālajā stadijā uz Zemes ir konstatējami katastrofiski notikumi (revolūcijas, sacelšanās, nemieri, kari). Saules aktivitāte ģenerē t.s. nervu psihiskās epidēmijas, makrosociālas kataklizmas.

   1989.-1991.g. bija pastiprināta Saules aktivitāte. Tiek uzskatīts, ka tas atsaucās uz inteliģences apziņu, atspoguļojoties „perestroikā”, „atvērtībā”, „jaunā domāšanā”, „sociālisma atjaunošanā”, kas bija sava veida psihiskās fobijas un sava veida prāta aptumšojums.

   Sociālā diagnostika ir šāda: cilvēku dzīve (vēsture) norit masu psihozes un masu psihopātijas ciklu maiņas formā. Vēsture faktiski ir šo ciklu hronoloģisks apraksts. Šie cikli sakrīt ar Saules aktivitātes cikliem.

   2001.-2003.g. bija Saules aktivitātes jauns cikls. Kā atceramies, tolaik pēc „11.septembra” visa cilvēce cīnījās pret „terorismu”. Šo cīņu var uzskatīt par iracionālu globālu psihozi. Mūsdienu teroristi ir tie paši vēsturiski pazīstamie revolucionāri, par kuriem rakstīja Aleksandrs Čiževskis savā grandiozajā Saules aktivitātes un vēsturisko notikumu hronoloģiskajā salīdzinājumā.

   A.Čiževska (1897-1964) ieguldījums vispasaules vēsturiskā procesa un Saules cikliskās darbības salīdzinājumā ir milzīgs. Viņš izsekoja masu kustības (revolūcijas, grautiņus, sacelšanās, karus u.c.) no 500. gada pirms mūsu ēras līdz XX gs. sākumam. Viņš I Pasaules kara notikumus aplūkoja saistībā ar Saules aktivitāti. Piemēram, 1915.gada aprīlī-oktobrī Saules aktivitāte atsaucās uz notikumiem Austrumu frontē. Pēc Saules aktivitātes pagāja 2-3 dienas, kad nekavējoties sākās nežēlīgas kaujas.

   Saskaņā ar A.Čiževska „enerģētisko hipotēzi” Saule iedarbojas, paātrinot attiecīgos procesus uz Zemes un atmosfērā ap Zemi, kā arī Zemes garozā. Fizikāli ķīmiskie procesi dabā savukārt iedarbojas uz cilvēkiem – nervu psihisko un emocionālo enerģiju.

   Zinātne tagad ir lietas kursā par Saules aktivitātes un ģeomagnētisko vētru saistību, kas savukārt negatīvi atsaucas uz fizisko un psihisko stāvokli metajūtīgiem cilvēkiem ar sirds, asinsvadu un nervu slimībām. Saules elektromagnētiskie izstarojumi iedarbojas uz Zemes jonosfēru, bet tā savukārt uz cilvēka organisma niecīgo elektromagnētisko potenciālu.

   Tiek uzskatīts, ka cilvēka organisma analīzē nākas balstīties uz četrām galvenajām kategorijām: 1) „Es” (gars, dvēsele), 2) astrālais ķermenis jeb apvalks, 3) bioenerģētiskā struktūra, 4) fiziskais ķermenis.

   Visproblemātiskākais zinātnē ir astrālais ķermenis. To var saukt par „kosmisko skafandru”, kas apņem jebkuru Homo sapiens. Šis skafandrs atbild par cilvēka organisma (vispirms un galvenokārt apziņas) mijiedarbību ar kosmosu. Ezotēriķi saka, ka izmaiņas astrālajā ķermenī ir saistītas ar kultūras laikmetu maiņu. Tātad, mainoties „kosmiskajam skafandram”, mainās kultūras vide.

   Ļoti svarīgi ir ņemt vērā Sergeja Kapicas (1928-2012) demogrāfiskās pārejas koncepciju. S.Kapicas unikālā koncepcija par demogrāfisko pāreju praktiski realizējas ļoti precīzi. Teorētiskais modelis bija sagatavots perfekti.

   S.Kapica balstījās uz šādām tēzēm. Zemes iedzīvotāji ir evolucionējoša dinamiska sistēma. Zemes iedzīvotāji ir jāuzlūko kā vienots kopums. Cilvēce dzīvo nelīnijiskā pasaulē. Tādā pasaulē veselais nav daļu summa, un tas pilnā mērā attiecas uz planētas iedzīvotāju skaita pieaugumu.

   Demogrāfijā planētas iedzīvotāju kopumu tradicionāli aplūko kā reģionu un atsevišķu zemju iedzīvotāju skaita summu. Taču S.Kapicas ieskatā planētas iedzīvotāju skaitu nākas aplūkot kā pašorganizējošu sistēmu. Tās īpašības nosaka iekšējā mijiedarbība un mijatkarība.

   S.Kapica par demogrāfiskās pārejas cēloņiem klusēja. Viņš raksturo pašu pāreju un tās īpašības, kā arī apskata pārejas sekas. Nav nekas teikts ne par Saules aktivitātes ietekmi, ne par kosmosa (ārpuszemes) spēka ietekmi. Demogrāfiskās pārejas cēloņi paliek nezināmi.

   S.Kapica toties plaši izsakās par demogrāfiskās pārejas sekām. No sekām vislielākā un vissliktākā esot ideoloģiskā krīze. Par ideoloģisko krīzi liecina bruņošanās pieaugums, karadarbības izvēršana, militārā spēka demonstrēšana. Tas notiek atbilstoši bezprātīgajam principam „Ja ir spēks, tad prāts nav vajadzīgs”. Tāpat par ideoloģisko krīzi liecina apziņas haotizācija, apjukums laika (pagātnes-tagadnes-nākotnes) kategorijās, starptautisko tiesību sistēmas un organizatorisko struktūru autoritātes devalvācija, postmodernisms filosofijā un mākslā, valsts varas erozija, varas atbildības trūkums, organizētā noziedzība, korupcija, masu apziņas idejiskais seklums, narkomānija, alkoholisms, pašnāvības.

   Tātad demogrāfiskās pārejas sekas ir tas viss, ar ko Latvijā tiekamies jau labu laiku un kas strauji progresē latviešu dzīvē. Latviešu tauta 2018.gada rudenī valsts varu uzticēja psihiski anormāliem radījumiem. Bet demogrāfiskā pāreja vēl nav beigusies. Līdz 2050.gadam tā vēl „ārdīsies” 32 gadus – viena mūža ilgumu. Ja jau pašlaik psihiski anormāliem radījumiem ir tāda vieta tautas dzīvē, kas būs noticis ar tautu gadsimta vidū!?

   Pagaidām ir jāsamierinās ar to informāciju un tām zināšanām, kuras grupējamas nosacītā rubrikā „Kosmosa ietekme uz cilvēku”. Ietekme tiek atzīta. Tā ir eksperimentāli pierādīta, bet tai ir antropoloģiski individuāls vēriens. Līdz šim nav bijusi runa par visas cilvēces transformāciju kosmosa spēku ietekmē. Demogrāfiskā pāreja attiecas uz visu cilvēci. Hipotēze par demogrāfiskās pārejas kosmisko determinismu joprojām ir aktuāla.

Animal symbolicum

   

Cilvēku par „animal symbolicum” ieteica dēvēt izcilais vācu filosofs Ernsts Kasīrers (1874- 1945). Viņa ieskatā tradicionālais cilvēka apzīmējums „animal rationale” neatbilst patiesībai par cilvēka būtību. Cilvēku no pārējām dzīvajām radībām atšķir simbolizācijas kompetence. Tikai cilvēks spēj uz realitāti lūkoties ar simbolu acīm. Turklāt tie ir cilvēka paša radītie simboli. Tādējādi cilvēka ūnikums ir viņa radītais simboliskais universs. Simboliskais universs ir oriģināla dzīves interpretācija. Tāda oriģināla prasme nav citām dzīvajām radībām.

   Filosofa gudrā rekomendācija XXI gadsimta sākumā ir daudz aktuālāka nekā viņa dzīves laikā. Rietumu civilizācijas cilvēks ir kļuvis simbolu vergs. Racionālismu ir izkonkurējis iracionālisms. Tagad cilvēks vairāk tic simboliem nekā prāta slēdzieniem. „Animal symbolicum” masveidība ir Rietumu civilizācijas norieta pazīme.

   Totāla ir cilvēka simboliskā atkarība (determinētība). Cilvēks faktiski nespēj dzīvot bez mākslīgā vidutāja - simboliskā universa. Cilvēks nespēj ignorēt vai atbrīvoties uz visiem laikiem no mākslīgā vidutāja. Tā kodolā ietilpst valoda, mīts, māksla, reliģija, paražas, nacionālās tradīcijas, ideoloģija. Cilvēkam organiski ir nepieciešamas lingvistiskās formas, mītu tēli, mākslas poētika, reliģiskie rituāli, nacionālie svētki. Tas viss ir piepildīts ar emocijām, ilūzijām, sapņiem, fantāzijām. Mūsdienu modernajā terminoloģijā sakot, tas viss ir piepildīts ar virtualitāti.

   Simboliskais universs ir katrai tautai. Arī latviešu tautas dzīvē simbolizācijai ir grandioza loma. Latvieši simbolisko jēgu tiecas realizēt pat arhitektūrā. Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka Pārdaugavā ir tipisks piemērs. Raiņa poētiskā inovācija „Stikla kalns” materializēta lielā celtnē.

   Vienmēr ir bijusi divējāda attieksme pret cilvēka simbolisko universu. Valdījusi sajūsma par cilvēka radošajām spējām, nemitīgi izdomājot jaunus mākslinieciskos tēlus, atvasinot jaunus vārdus un protot ar valodu uzburt vilinošas ainas. Arī filosofiskā doma un teoloģiskā doma ir izpelnījusies sajūsmu par māku simboliskā manierē izskaidrot sarežģītus filosofiskos jautājumus, reliģiskās mācības tēzes un reliģiskos rituālus.

   Rietumu civilizācijas filosofijas pirmsākumā ir vērojama tendence veidot simbolus tad, kad nākas tikties ar kaut ko transcendentālu, ko nav iespējams izskaidrot loģiski cēloniski. Šī tendence nebūt nav zaudējusi aktualitāti. Arī mūsdienās tiekamies ar patiesību kā zinātnisko teoriju un tiekamies ar patiesību kā mītu, patiesību definējot gan alegoriski, gan simboliski. Piemēram, patiesību par demogrāfiskās pārejas (1960-2050) cēloni ir iespējams definēt vienīgi tēlaini nosacīti, jo patiesība kā zinātniskā teorija par demogrāfiskās pārejas cēloni nav iespējama. Ideoloģija vispār nav iespējama bez simbolizācijas. Visjaunākajos laikos populārajās „krāsainajās revolūcijās” simbolizācija ir viens no galvenajiem instrumentiem tautas masu tracināšanā.

   Sengrieķu filosofijā eidosa (redzamā, ārējā, idejas, formas) pāreja simbolos ir plaši izplatīta. Sokrāts vēlējās „esamības patiesību” skatīt nosacītos jēdzienos, lai nekļūtu akls no patiesības spilgtā starojuma. Tomēr simbols kā teorētiskās refleksijas priekšmets pirmo reizi ir sastopams tikai Kanta filosofijā. Viņa darbos ir runa par simbolu veidošanu kā realitātes izpratnes īpašu paņēmienu. Pirms Kanta viduslaikos simbols kā noteikts fenomens, saprotams, bija pazīstams. Taču tolaik simbols dominēja kā heraldiskās reprezentācijas līdzeklis grāfu, hercogu, firstu, kņazu, karaļu ģerboņos.

   Pozitīva attieksme pret simbolisko universu ir pastāvējusi vienmēr cilvēces vēsturē. Simboliskais universs tiek uzskatīts par garīgās kultūras pamatu un garīgās kultūras zelta fondu. Simboliskā universa kvalitāte un apjoms ir cilvēka un tautas kvalitātes un radošā potenciāla kritērijs. Latvieši to pilnā mērā apstiprinās. Latviešu pseidozinātniskajā „Kultūras kanonā” ir iekļauta Lielvārdes josta. Tajā esot iekodēts latviešu tautas liktenis.

   Līdzās pozitīvai attieksmei vienmēr ir eksistējusi negatīva attieksme. Tādā gadījumā uz simbolisko universu lūkojas neslēpti kritiski. Jau Epiktēts esot bēdājies: „Tas, kas traucē cilvēkam un viņu satrauc, nav lietas, bet viedoklis un fantāzijas par lietām”. Simboliskais skatījums deformē cilvēka zināšanas, priekšstatus, dažādus vērtējumus. Cilvēks nonāk ilūziju, iedomu, iztēles varā. Tas cilvēkā stimulē neapmierinātību ar sevi un apkārtējo vidi.

   Pret cilvēka simbolisko domāšanu kā zināmu kroplību izturējās Žans Žaks Ruso: „Domājošs cilvēks ir samaitāts dzīvnieks”. Viņa ieskatā cilvēka attiešana no organiski dabiskā dzīves skatījuma un pievēršanās dzīves simboliskajai apcerei neuzlabo cilvēka dabu.

   Simboliskais universs tiek kritizēts par atraušanos no dzīves realitātes. Kritika savā ziņā ir pamatota. Saskatāma noteikta likumsakarība: ja pieaug cilvēka simboliskā aktivitāte, tad pieaug cilvēka atraušanās no fiziskās realitātes. Cilvēks arvien vairāk un vairāk iestieg simboliskajā sfērā un zaudē orientācijas spējas reālajā vidē. Mūsdienās tas notiek ar t.s. interneta paaudzi. Ja Latvijas policijai darbinieku uzņemšanā regulāri ir jāpazemina fiziskās sagatavotības prasības, tad tas lielā mērā ir simboliskā universa „nopelns”. Jaunie puiši pie datora strauji pārvēršas infantīlos mēnessērdzīgajos.

   Tik tikko minētajai likumsakarībai piemīt zināma vēsturiskā dinamika: jo tuvāk mūsdienām, jo vairāk ir pieaugusi simboliskā aktivitāte. Uzskatāmi tas redzams, piemēram, tādos simboliskā universa segmentos kā valoda un māksla.

   Interese par valodas simboliskās semantikas perspektīvām ir bijusi vienmēr. Laika gaitā šī interese ir pieaugusi. Zināma kulminācija tika sasniegta lingvistiskajā filosofijā XX gadsimtā, analizējot valodas nosacītības problemātiku. Nostiprinājās uzskats, ka valoda vispirms apliecina jūtas un afektus. Tikai pēc tam valoda apliecina domas un idejas. Valodas praksē ir dažāda leksisko vienību simboliskā semantika. Viena simboliskā semantika ir sastopama konceptuālajā valodā, loģikas valodā, zinātnes valodā. Cita simboliskā semantika ir sastopama emocionālajā valodā, sadzīves valodā.  

   Savukārt mākslas vēsture uzskatāmi atspoguļo vēsturisko pāreju no mimēzes uz antimimēzi. Mākslas atsacīšanās no īstenības atdarināšanas (mimēzes) un pievēršanās īstenības simboliski poētiskajai konstrukcijai izpaužas mākslas metožu un stilu vēsturiskajā virzībā no klasicisma, romantisma, reālisma uz simbolismu, abstrakcionismu, sirreālismu, „jauno reālismu”, konceptuālismu, nosaucot nebūt visus spilgtākos mākslas virzienus pārejā no mimēzes uz antimimēzi. Jo tuvāk mūsdienām, jo izteiktāka ir vēlēšanās mākslu atraut no īstenības un mākslu pasludināt par īstenības izziņas galveno veidu, kā arī pret mākslu izturēties kā pret autonomu realitāti. Postmodernisma kroplībās šī vēlēšanās ir maksimāli apmierināta.

   Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst mākslas vēsturisko virzību uz savu sociālo statusu; proti, virzību, kad sabiedrībā māksla kļuva māksla, nostiprinoties kā pašvērtībai, patstāvīgam fenomenam un apziņas formai. Tas, ko mēs pazīstam kā mākslu, ilgus gadsimtus bija teicami izpildīts darbs attiecīgajā amatā. Māksla bija attiecīgā amatnieka augsta profesionālā meistarība, bet nevis patstāvīgs daiļrades fenomens. Tikai Hēgeļa filosofijā bija pirmā tikšanās ar jēdzienu „mākslinieciskais tēls”. Simbolizācijas lomu mākslā (garīgajā kultūrā vispār) sāka vispusīgi analizēt tikai XX gadsimtā.

   XX gadsimta otrajā pusē uzvirmoja satraucoša diskusija par virtuālo realitāti. Ja agrāk bija tikai viena realitāte – dabas realitāte, tad tagad ir arī otra realitāte – virtuālā realitāte. Virtualitāte liecina par objektiem vai stāvokļiem, kuri reāli neeksistē, bet var rasties noteiktos apstākļos ar speciālas tehnoloģijas un tehnikas palīdzību.

   Simboliskā universa papildināšanās ar virtuālo realitāti krasi saasina jautājumu par racionālisma un iracionālisma proporcijām cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Nākas saskatīt bīstamu apdraudējumu racionālismam, kas savukārt liecina par norietu, noslīdējumu cilvēka garīgajā satvarā.

   Par racionālisma zudumu iracionālajā simbolu pasaulē uztraucās jau Ernsts Kasīrers. Bet tas bija XX gadsimta pirmajā pusē, kad nebija jaunā parādība – virtuālā realitāte. Tagad ir labi zināms, ka virtuālā realitāte apdraud tieksmi aizstāvēt objektīvu, absolūtu, universālu patiesību. Cilvēks zaudē spriedumu patstāvību. Ja par cilvēka galveno vērtību uzskata idejisko neatkarību, tad virtuālā realitāte degradē šo vērtību. Cilvēks savos spriedumos zaudē idejisko patstāvību un nonāk virtuālās realitātes varā. Ne velti Latvijā 2018.gada septembrī un oktobra sākumā sakarā ar 13.Saeimas vēlēšanām politiskajā aģitācijā ļoti plaši izmantoja interneta sociālos tīklus. Savukārt pēc vēlēšanām valdības sastādīšanas nedēļās dominēja norāde uz „sarkanajām līnijām” – leksiski simboliska minitirāde bez jebkādas konkrētības.