Jaunajos laikos eiropeīdu garīgo
pasauli drīkst vērtēt kā pašapmāna garīgo pasauli. Visaptveroša pašapmāna
ideoloģija sākās XVIII gadsimtā un intensīvi turpinās arī mūsdienās. Tolaik
Apgaismības filosofija sāka propagandēt atsacīšanos no tradicionālajām paražām,
morāles normām, sociuma organizācijas tradicionālajiem institūtiem. Apgaismības
ideoloģija fetišizēja brīvdomību, racionālismu, pragmātismu, veicināja atsacīšanos
no reliģiskā pasaules uzskata, progresisma garā pamatoja visdažādākās iluzorās
rekomendācijas (idealizētas perspektīvas) reformu veikšanai sabiedrības dzīves
uzlabošanai. Apgaismības ideoloģija aizsāka bēdīgi slaveno cilvēktiesību tēmu.
Apgaismības laikā latīņu valoda pārstāja būt zinātnes valoda.
No Jaunajiem laikiem Rietumu
civilizācijā valda pašapmāna ideoloģija. Tās centrā ir pašapmāna filosofija,
politika, stratēģija, kam visam jāiedvesmo eiropeīdu masās, inteliģencē, elitē
pašapmāna saturs un formas. Jaunajos laikos pašapmānā ir balstīta apgaismības
doktrīna, individuālisma un humānisma doktrīna, demokrātijas un
liberālisma doktrīna, cilvēktiesību un globalizācijas doktrīna, protestantisma
un komunisma doktrīna. Eiropeīdi nemitīgi sev iestāsta to, kas faktiski ir
maldīgs, demagoģisks, viltots, nevērtīgs, bezperspektīvs, iluzors. Iestāsta to,
kas pašus novirza no pareizākā ceļa un tā vietā liek dzīvot mākslīgi konstruētu
ilūziju atmosfērā bez īsta garīguma un cilvēciski adekvātas darbības, uzvedības
un komunikācijas. Pašapmāna ideoloģija ir suicidāla ideoloģija. Eiropeīdi
nekautrējas no savas pašnāvnieciskās darbības, uzvedības un komunikācijas.
Pašapmāna rezultātā visa dzīve
kļūst anomālija. Jauno laiku un tajā skaitā mūsdienu eiropeīdu pašapmāna
filosofijā, politikā, stratēģijā iederas šāds vārdu krājums: pašaizsardzība,
pašapkalpošanās, pašapmierinātība, pašapziņa, pašārstēšanās, pašattīrīšanās,
pašcieņa, pašiedvesma, pašierosme, paškritika, pašlabums, pašmērķis,
pašpaļāvība.
Eiropeīdu garīgās pasaules
raksturojumā iederas šādi salikumi: sublimācija-pašsublimācija (cilvēka zemāko
tieksmju enerģijas pārvēršana augstākā psihiskajā enerģijā);
suģestija-pašsuģestija; manipulācija-pašmanipulācija (tendencioza faktu
sagrozīšana); fabrikācija-pašfabrikācija (radīt viltojumus, neatbilstību
patiesībai); falsifikācija-pašfalsifikācija; farizeji-pašfarizeji (liekuļi, svētuļi);
fascinācija-pašfascinācija (apmānīšana, apburšana, valdzināšana);
fetišisms-pašfetišisms (dievināšana, nekritiska cieņa); fikcija-pašfikcija
(uzdot par faktu).
Pašapmāna graujošo lomu eiropeīdu
garīgajos procesos XX gs. pirmajā pusē pirmie nesaudzīgi kritizēja t.s. integrālā
tradicionālisma pārstāvji, kaut gan tiešā veidā netika runāts par pašapmānu
(netika lietots šis vārds). Integrālā tradicionālisma pamatā ir uzskats, ka
visās tradīcijās ir kaut kas kopējs, cieši saistīts, nedalāms, vesels (integrāls).
Intergrāla ir katras tradīcijas strukturālā matrica. Jaunajos laikos tiek
sagrauta šī kopējā strukturālā matrica.
Pašapmāna ideoloģijas rašanos
veicināja dažādi faktori. Viens no tiem (galvenais) ir demogrāfiskais faktors.
Iedzīvotāju skaita pieauguma rezultātā radās t.s. masu sabiedrība, kuru nācās
ideoloģiski iedvesmot, ideoloģiski orientēt un vadīt. Tas varēja notikt,
izmantojot iluzoras ideoloģiskās konstrukcijas. Jaunajos laikos ideoloģija
kļuva patstāvīgs sociālais institūts. To veicināja ne tikai demogrāfija, bet
arī varas formu izmaiņas un politikas transformācijas. Vara un tās politika
sāka balstīties uz t.s. garīgo varu, kas savukārt balstījās uz skaistiem
solījumiem sabiedrībai, elektorātam. Ideoloģijā būtisku vietu sāka ieņemt vairāk
vai mazāk utopiski nākotnes projekti.
Jaunajos laikos Rietumu sociuma
vadības projekcijās sāka dominēt pašapmāns. Rietumu valdošais slānis (elite)
tiecas demonstrēt morāli politisko pašpārliecinātību, ar to iemidzinot
sabiedrības masas un tām neļaujot objektīvi izturēties pret dzīves realitāti. Varas
sociāli politiskais kapitāls ir kļuvusi pašapmāna ideoloģija. Tam ir objektīvs
pamatojums: masu psiholoģija pieprasa pašapmānīgas nostādnes, pašapmānīgus lozungus,
pašapmānīgus solījumus. XIX gs. beigu sociālās (masu) psiholoģijas pirmie pētījumi
to apstiprināja pilnā mērā.
Pašapmāna ideoloģija negatīvi
atsaucas ne tikai uz sabiedrības masām, bet arī uz eliti. Elite pati nonāk pašapmānīgās
ideoloģijas gūstā. Elite pati sāk ticēt savām iluzorajām projekcijām un sāk
zaudēt realitātes izjūtu. Mūsdienās (XX-XXI gs. mijā) tas ir ļoti uzskatāmi
konstatējams Rietumu politiskajā elitē un pat akadēmiskajā elitē, kura apkalpo
principā pašapmānīgas sociālās koncepcijas.
Tikai metafiziska svētība var
iedegt gara uguni jauniem elites varoņdarbiem. Elites pašapmāna ideoloģija
(pašiedvesma, kas balstīta uz pašapmānu) faktiski iznīcināja ugunskuru, kas
elitei ir vajadzīgs savas misijas pilnvērtīgai realizācijai. Elites degradācija
ir pašas elites sev noorganizētās degradācijas rezultāts.
Vai kādreiz (piem., XVIII gs.)
pašapmāna ideoloģija tika izvēlēta apzināti jeb tā ieviesās, nostiprinājās un
vērsās plašumā (ieguva kategoriskā imperatīva autoritāti) neapzināti?
Vai ir vajadzīgs šāds jautājums?
Domājams, nav vajadzīgs. Pašapmāna saturs toreiz bija un joprojām ir „skaists”,
„humāns”, „cilvēcisks”. Tas patika un patīk elitei. Elite tajā nesaskatīja un
nesaskata nekā draudīga perspektīvā.
Piemēram, kas varēja kādreiz likties
draudīgs Apgaismības projektā, cilvēktiesību projektā, individuālisma filosofijā,
kad individuālisma filosofija sludināja maksimālu gādību par cilvēku un cilvēks
tika pasludināts par dzīves galveno vērtību?
Tas attiecas arī uz racionālismu –
racionālisma dievināšanu. No elites neviens nevarēja toreiz zināt, ka „prāta
baznīca” (lieliskais racionālisms) nodzēsīs ugunskuru pašā elitē un
racionālisms ir veicinājis elites vitalitātes zudumu, racionālismam visu izvēršot
pragmātismā, materiālismā, merkantilismā un aizmiglojot skatu uz metafiziku, to
nostumjot prāta un gara dzīves perifērijā.
Neviens nevarēja zināt
individuālisma filosofijas rūgtās sekas - jo lielāka individualizācija, jo
grūtāk kaut ko izdarīt visa sociuma labā. Individualizācijas maksimālais
rezultāts pašlaik ir sociālais haoss - sociuma procesu haotizācija. Tagad
cilvēkus spēj apvienot tikai kāds ienaidnieks. Tikai vēršanās pret kādu
ienaidnieku-fobiju mazina individualizācijas fanātismu un ir iespējama
kolektīva darbība. Kopīgais ienaidnieks superindividualizētajiem eiropeīdiem
kļūst kaut kāds kopīgs „projekts’. Individualizācijas filosofija neveicina
kalpošanu cilvēkiem – tautai, valstij. Tā vien liekas, ka eiropeīdi nemaz nevēlas
mainīt līdzšinējo līmeni, kad par palīdzību cilvēkiem krustā sisti ir tikai
divi – Prometējs un J.Kristus.