Liberalitāte

   Liberalitāte ir sastopama valstiskuma izpratnē, ekonomikā, sociālajā problemātikā, politikā un ideoloģijā, kultūras teorētiskajos izskaidrojumos kulturoloģijā. Tāpat ir sastopama ikdienā cilvēku savstarpējās attiecībās. Tā tas ir tāpēc, ka liberalitāte ir cilvēciska īpašība un garīgi brīvam cilvēkam raksturīgi uzskati. Liberalitāte ir liberāla izturēšanās un liberāli uzskati, kas cilvēces vēsturē vienmēr ir eksistējuši. Tas nozīmē, ka izturēšanās un uzskati balstās uz indivīda brīvības, brīvdomības atzīšanu un cienīšanu, spēju saprast un respektēt citu domas un jūtas. Valstiskuma izpratnē, ekonomikā, sociālajā problemātikā, politikā un ideoloģijā, kulturoloģijā liberalitāte ir kaut kas tāds, kas aizstāv brīvu uzņēmējdarbību un tirdzniecību, mērenas politiskās un sociālās reformas, valsts kontroles mazināšanu, valsts neiejaukšanos ekonomiskajā dzīvē, iestāšanos par maksimālu indivīda brīvību.

   Eiropeīdu civilizācijas vēsturiskajā virzībā tā izveidojās, ka liberalitāte kļuva filosofiskās domas un sociuma apziņas būtisks trends, koncentrējoties relatīvi integrētā teorijā un sociāli politiskajā konceptuālajā nostājā. Liberalitāte izvērtās filosofiskā, sociāli politiskā un ekonomiskā strāvā, sasniedzot idejisko pilnbriedumu un kulmināciju Apgaismības laikmetā XVIII gadsimtā. Šo strāvu dēvē par liberālismu.

   Liberālisma aizsākumi ir dažādi. Tie aptver cilvēka esamības visus segmentus. Tā tas ir tāpēc, ka liberālisma idejiskā bāze ir liberalitāte kā cilvēciskā īpašība, kas var universiāli atspoguļoties cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas praksē.

   Tā, piemēram, liberālisma aizsākumu saskata Renesanses humānisma ideoloģijā, radot milzīgu izaicinājumu katoļu baznīcas diktatūrai – totālai cilvēka apziņas brīvības ierobežošanai.

   Eiropā liberālā diskursa sākums bija atsacīšanās no tā dēvētās ābramiskās (proti, bībeliskās) vērtību bāzes, kas pastāvēja līdz XVI gadsimtam, kad radās jauna vērtību bāze – kapitālisma vērtību bāze. 1517.gadā Luters izplatīja savas 95 tēzes. Tiek atcelts bībeliskais aizliegums augļot. Jau XVI gadsimta pirmajā pusē Holandē tiek akceptēti pirmie banku likumi, kuros ir pieļauta augļošana. Augļošanas atļaušana ir būtisks aizsākums tam morālajam pagrimumam, kas XX gadsimta beigās nonāca līdz t.s. finansu kapitālisma neģēlībām.

   Līdz XX gadsimta 70. gadiem Rietumu civilizācijā cilvēku dzīves stabilitāti liberālisms tiecās nodrošināt ar ģimenes sociālā institūta palīdzību. Ģimenē bija jāvalda konservatīvai kārtībai, kas kļūst dzīves stabilitātes garants.

   Rietumu civilizācijā radikālas izmaiņas sākas XX gadsimta 70.gados. Var teikt, ka ģimeni kā sociālo institūtu ar spēju nodrošināt dzīves stabilitāti, nomainīja kredīti kā būtisks cilvēku esamības elements. Minētajos gados liberālisms transformējās neoliberālismā, ko var droši uzskatīt par civilizācijas pagrimuma izpausmi. Neoliberālisms sagrauj ģimeni. Neoliberālismam nav vajadzīga ģimene kā dzīves stabilitātes garants. Dzīves stabilitāti ir jānodrošina kredītiem – par tiem iegūtajiem labumiem.

   Neoliberālisma rašanās principā liecina par liberalitātes izkropļošanu. Radās liberalitātes dievinātā brīvība bez atbildības. Radās liberalitāte bez atbildības robežām un liberalitāte kā fetišizēta pašvērtība, kuras struktūrā neietilpst ne viena veida atbildība: ne morālā un metafiziskā, ne politiskā un kriminālā atbildība. Liberalitāte bez atbildības sludina brīvības plurālismu attieksmē pret patiesību, morāli, tikumiskumu, dažāda veida vērtībām un normām. Tāda tipa liberalitāte ir iespējama vienīgi pagrimušā, garīgi un intelektuāli nepilnvērtīgā apziņā. Tāda veida liberalitātes propaganda neoliberālismā liecina par atsacīšanos cilvēkos saglabāt nevis Homo sapiens apziņu, bet ģenerēt jauna tipa apziņu – postcilvēka apziņu. Postcilvēkam brīvība vairs nav liberalitātes mērķis. Postcilvēkam nav svēta ne politiskā brīvība, ne ekonomiskā brīvība. Postcilvēkam nav vajadzīga suverenitāte, neatkarība. Postcilvēka liberalitāte atzīst tikai tādu brīvību, kuru nelimitē atbildība. Postcilvēku, neoliberālisma fanu, neuztrauc tas, ka brīvība bez atbildība ir amorāla izpausme – cilvēkam necienīga izpausme.