trešdiena, 2018. gada 28. marts

Identitātes degradācija


   Pasliktināšanās, pagrimums, panīkums (respektīvi, degradācija) civilizācijas norietā ir normāla parādība. Naivi ir cerēt civilizācijas norietā masveidā tikties ar pretējo – uzlabošanos, pacēlumu, uzplaukumu. Civilizācijas norietā nemitīgi pulsē degradācijas loģika. Tā ir dominējošā loģika. Relatīva uzlabošanās, pacēlums, uzplaukums var būt sastopams galvenokārt tikai nosacīti izolētās zonās ar vēsturiski senu un vietējā kultūrā dzelžaini nostiprinātu imunitāti pret degradācijas baciļiem.
   Neapšaubāmi, pretošanās degradācijai ir iespējama. Nekādā gadījumā nedrīkst bezprātīgi pakļauties daždažādiem vilinājumiem iet kopsolī ar citām tautām. Ja tas tomēr notiek un plivinās bezprātīgi seklā mānija (Rīgas prātkopji teiktu) „dzīvot kā Eiropā”, „baudīt eirodzīvi”, „ietilpt Eiropas dimensijā”, tad nekas labs nav gaidāms. Mietpilsoniski seklais princips „dzīvot kā pārējie” degradācijai ir ļoti izdevīgs. Principa dievināšana kāpina degradācijas intensitāti. Pretošanās degradācijai nav iespējama bez savas sejas konsekventas saglabāšanas. Pēcpadomju gados latviešu varas inteliģence ir darījusi visu iespējamo, lai latviešu tauta zaudētu seju. Par tautas uzskatu līderiem uzkundzējās „eirodzīves” un „Eiropas dimensijas” plakšķētāji.
   Saprātīgas nepakļaušanās patīkams (domājams, visspatīkamākais) piemērs ir Dānijai piederošās administratīvi patstāvīgās Farēru salas. No „baltās” rases pozitīva dzimstība ir tikai šīs salas iedzīvotājiem. Pārējie eiropieši ir vienprātīgi pakļāvušies modernajam vilinājumam manāmi ierobežot bērnu dzemdēšanu. Rietumu civilizācijas norieta apstākļos Farēru salās, tipiski izolētā zonā, dzīve uzlabojas, valda pacēlums un uzplaukums. Uz salas degradācija baidās iekūņoties.
   Degradācija tāpat kā visas parādības ir dialektiska parādība. Degradācijai ir pazīstama pretstatu cīņa. Degradācija sastopas ar pretestību. Pretestības apjoms ir atkarīgs no tautas cilvēciskajām īpašībām un kultūras enerģiskuma. Ja tautai ir aristokrātija, buržuāzija, klasiskajā izglītībā skolota inteliģence, tauta dienas vada neatkarīgā valstī un saimniecisko darbību organizē teicamas sociālās politikas caurstrāvotā kapitālismā, tautas kultūras mantojums un tajā skaitā reliģiskais mantojums sākās agrīnajos viduslaikos, tad tādas tautas pretestība degradācijai noteikti ir nesamierināmāka nekā nabadzīgu zemnieku tautas pretestība, kura pie tam ir aplaimota ar nacionāli nodevīgu inteliģenci (praktiski – pseidointeliģenci). Latviešu tauta bez nacionāli atbildīgas inteliģences nekad nespēs pretoties degradācijai. Latviešu šodienas varas inteliģence ir degradācijas vislielākā idejiskā stimulētāja, konkrētā ievazātāja un materializēšanas organizatore.
   Degradācijai ir dažādi kūdītāji. Tāpēc ir dažādi postījumu virzieni. Piemēram, tāds degradācijas kūdītājs kā „genderisms” postoši atsaucas uz dzimstību. Neoliberālisms postoši atsaucas uz ekonomiku, morāli, valstisko suverenitāti. Savukārt postmodernisms postoši atsaucas uz sabiedrības estētisko apziņu.
   Degradācija tautu posta ne tikai atsevišķos virzienos, bet posta arī tautas metafiziskos pirmpamatus. Pašlaik degradācija ir sasniegusi ļoti bīstamu pakāpi. Tas ir analītiski viens no jaunākajiem secinājumiem par Rietumu civilizācijas norietu un tā satelītu degradāciju. Tautas pirmpamats ir tautas identitāte. Degradācija ir sākusi ārdīt tautas identitāti. Tātad tautas pastāvēšanas pamatjēgu. Tauta bez identitātes nav tauta, bet bezsejaina mūmija.
   Ar jēdzienu „identitāte” apzīmē sevišķumu un savdabību. Iespējama atsevišķu indivīdu identitāte un sociālo kolektīvu identitāte, kā arī cita veida identitāte.  Jau sen jēdzienu „identitāte” piemēro tautas sevišķuma un savdabības raksturojumā. Tautas identitāte ir tautas īpašību kopums, ar ko konkrētā tauta atšķiras no pārējām tautām.
   Zinātnē tradicionāli tiek uzsvērta tautas identitātes stabilitāte. Tautas identitāte mainās, bet tas nenotiek strauji un ne reti ilgst gadsimtus. Tautas identitātes izmaiņas mēdz būt objektīvi pamatotas. Laika gaitā mainās tautas demogrāfiskais apjoms un tautas starptautiskā vide. Mainās tautas kultūra, un tas ir normāls process.
   Iespējama arī tautas identitātes degradācija. Tas bija sen zināms. Par to liecina vēsturiskā pieredze, tiekoties ar civilizāciju, impēriju, valstu bojāeju. Tagad nākas pārliecināties, ka Rietumu civilizācijas norietā ir sākusies tautu identitātes degradācija.
   Domājoši cilvēki nekad nav bijuši sajūsmā par latviešu tautas identitāti. Internetā par to var izlasīt daudzās publikācijās.
   Piemēram, Kultūras ministrijas vienā saitā vispār ir noliegta latviešu identitātes varbūtība: ”Mūsu tautas nacionālās identitātes pašapziņa ir ļoti vāja. Tās vājums ir tieši saistīts un izskaidrojams ar Latvijas tautas vēsturisko situāciju – tauta ir bijusi apspiesta gadiem, pat gadsimtiem ilgi, turklāt, Latvijas tautā ir novērojams ievērojams citu tauru kultūru piejaukums. Šie faktori ir kavējuši tautas nacionālās identitātes pašapziņas un lepnuma attīstībai, tāpēc tā gluži vienkārši nespēj būt nacionāli stipra, kā arī tai ir novērojams tā saucamais “mazās tautas komplekss”. Latvijas sabiedrībā nav vienotas nacionālās identitātes – šeit ir vesela identitāšu gūzma, sākot ar pilsoņiem un nepilsoņiem, latviešiem un nacionālajām minoritātēm, kā dažādu reliģisko piederību pārstāvjiem, tāpēc pašlaik nav iespējams runāt par vienas tautas vienotu nacionālo identitāti. Par vienotu Latvijas tautas nacionālo identitāti un kultūras mantojumu mēs varējām runāt tikai laikā līdz 13. gadsimtam, līdz Latviju pārņēma vācu kultūra, un skāra tālākie vēstures notikumi. Šobrīd varam runāt tikai par latviešu un cittautiešu teritoriālo piederību Latvijai.”
   2017.gada augustā kādā medijā savu viedokli par latviešu identitāti skaidroja Okupācijas muzeja direktors un Austrālijas latviešu laikraksta „Latvietis” redaktors Gunārs Nāgels. Viņš jautāja: „Kas ir latviešiem centrālais identitātes elements? Kas ir tā lieta vai doma, par kuru mēs stāvam un krītam? Un vai ir vispār kaut kas, kas latviešiem kā tautai ir svarīgi?”.
   Žurnālista pierakstītā atbilde skan šādi: „Gunārs Nāgels kā pirmo latviešu identitātes pazīmi min latviešu valodu. Taču izrādās, ka latviešiem tā ir ļoti nenoturīga. Tā tiek atmesta pie pirmās šķietamās nepieciešamības, ne ar kādu savdabīgumu un līdzīgumu noturīgumu nepārprotami neiezīmē un nenodrošina. To apliecina pētījumi. Piemēram, BISS (Baltic Institute of Social Sciences) pētnieki secina: „Latviešu valodas lietošanai uz ielas latviešu vidū ir vērojama tendence samazināties...” Tātad, lai nodrošinātu savdabīguma un līdzīguma noturīgumu, bez valodas vēl ir nepieciešams kāds iezīmēts stabils pamats un enkurs, kas to nodrošina. Jā, kas? Ieklausīsimies autoritātēs. Rainis: „Zeme, zeme - kas tā zeme, Ko tā mūsu dziesma prasa? Zeme tā ir valsts. Mēs gribam savu latvju dvēsli! Mēs gribam savu latvju mēli! Mēs gribam savu latvju zemi! Mēs gribam brīvi! Brīvē mēs gribam savu dzīvi! Un to mēs gūsim!”. Andrejs Eglītis: „Turiet savu zemi ciet. Zeme taisās projām iet. Projām iet ar svešām kājām, Prom ar šūpuļiem un mājām - Turiet ciet. Savu zemi paturēt - Savas mātes valodiņu; Valodiņa zemi tur, Zeme tur valodiņu. Nevaram - viens bez otra nevaram. Vienam zūdot, otrs mirst; Vienam otrā turoties, itneviens mūs neizšķirs.”[..] Kārlis Ulmanis: „Pieķērušies mazajam zemes stūrītim, jūs pieķersaties arī visai mūsu zemei, tēvuzemei; jūs mācīsaties arī to cienīt un mīlēt; jūs centīsaties ar to iepazī­ties un gribēsat to kopt, glabāt un sargāt kā savu dārgāko mantu... Vislielākās briesmas mums draudēja tad, kad pagrima kāds no mūsu trim tikumiem, kad darba vietā sāka pacelties viegla dzīve, kad mīlestību uz dzimto zemi aizēnoja svešas mācības, kas noliedza tēvzemes svēto vārdu, kad ticība tautas nākotnei bija šaubu nomākta un skati meklēja nevajadzīgus svešus aizsargātājus” (1936.). Pēdējais teikums kā par mūsdienām. Augšminētās atziņas nepārprotami norāda, ka bez latviešu valodas latviešu tautas identitāti veidojošs nosacījums ir zeme - sava zeme. Tā bija un ir tā vide, kas veidoja un veido latviešu mentalitāti - dzīves uztveri, domāšanas veidu, tradīcijas, garīgo ievirzi un gadu simteņos ir kļuvusi par latviešu identitātes neatņemamu sastāvdaļu. Tā ir ieprogrammēta latviešu gēnos.[..] Ne velti latviešu tautas ārējie un iekšējie nelabvēļi vienmēr ir centušies latviešos mazināt un izdzēst savas valodas un zemes nozīmīgumu - ar tautas patības revolucionāru vai evolucionāru iznīcināšanu, t.i., ar pakāpenisku atradināšanu no atbildīga darba, mīlestības uz savu zemi un tautu, ar ticības izdzēšanu. Un tas lielā mērā viņiem ir izdevies. Pirmskara Latvijā latviskā identitāte veidojās 274 627 zemnieku ģimeņu sētās. Tās izvirzīja Latviju Eiropas attīstītāko valstu priekšgala četriniekā un apsteidza Somiju par 15%. Tas bija darbam motivējošas un atbildīgas latviešu identitātes nopelns. Mūsdienās lauku saimniecību skaits ir samazinājies līdz 81 796 saimniecībām (par 70%), esam ierindojušies Eiropas Savienības valstu beigu gala četriniekā un no Somijas atpaliekam 3,2 reizes. 25% savas Tēvzemes esam iztirgojuši svešiniekiem un meklējam laimi tur, kur mūsu nav. Atgūtās neatkarības 26 gadu darba rezultāti ļauj secināt, ka latviešu tauta savā izšķirošajā vairākumā nemīl un netiek audzināta mīlēt savu zemi un valsti. Zaudējot savu zemi, zaudēsim arī savu pastāvēšanu un attīstību nodrošinošo latvisko identitāti, ieskaitot valodu. Ja ne 50 gados, tad 100 gados noteikti. Skumji...”.
   Par tautas identitātes degradāciju var norādīt tautas dzīves konceptu un vērtību devalvācija. Tautas identitātes degradācijas pazīme ir mīcīšanās uz vietas bez nākotnes plāniem, dzīve bez stratēģijas, kad stratēģijas vietā ir atsevišķu oligarhisko grupu savtīgās intereses. Tautas identitātes degradācijas nepatīkama izpausme ir naudas un zagšanas (visplašākajā nozīmē) pārvēršanās par tautas identitātes elementu.
   Tautas identitātes degradācijas drausmīga (varbūt visdrausmīgākā) pakāpe ir intereses zudums par brīvību un neatkarību, kad tauta bez morāli psiholoģiskiem pārdzīvojumiem atsakās no valsts suverenitātes. Valdošais politiskais spēks, kas ir izraisījis suverenitātes zaudēšanu, tautā netiek uzskatīts par apkaunojumu un nacionālo nodevēju, bet gan par nacionālo varoni. Suverenitātes nevajadzība liecina par tautas identitātes degradācijas kulmināciju.
  



trešdiena, 2018. gada 21. marts

Pagātnes cilvēks



   
  
   Civilizācijas noriets var turpināties gadsimtiem ilgi. Cilvēces vēsturē tā tas ir bijis daudzas reizes. Nav ticams, ka Rietumu civilizācijas noriets būs izņēmums un neturpināsies gadsimtiem ilgi. Tāpēc tiek projektēts nākotnes cilvēks; proti, civilizācijas norieta laikmetā dominējošais cilvēka tips. Nākotnes cilvēka projektā tiek fiksētas tādas cilvēciskās īpašības, kuras ir piemērotas dzīvei vispārējā pagrimuma apstākļos.
   Nākotnes cilvēka savdabīgs antipods kļūst pagātnes cilvēks. Tas ir loģiski. Civilizācijas norieta laikmetā uz skatuves nav vietas iepriekšējā laikmetā dominējošajam cilvēciskajam tipam. Viņa laiks ir beidzies, un pret viņu nākas izturēties kā pret pagātnes cilvēku. Pagātnes cilvēku nomaina cita cilvēciskā kaluma tips – nākotnes cilvēks.
   Starp nākotnes cilvēku un pagātnes cilvēku vienmēr izveidojas noteiktas attiecības. Rietumu civilizācijā līdz šim pagātnes cilvēks netika aizmirsts. Priekšstats par viņa tipiskumu saglabājās ļaužu vēsturiskajā atmiņā. Īpaši tādās sabiedrības vēsturiskās atmiņas glabātuvēs kā daiļliteratūra un māksla. Viena no mākslinieciskās darbības funkcijām ir radīt tipiskus tēlus. Tāpēc romānos un gleznās ir lieliska iespēja tikties ar attiecīgā laikmeta spilgtākajiem cilvēciskajiem tipiem. Piemēram, tipisku tēlu galerija ir „Mērnieku laiki”.
   Līdz šim nākotnes cilvēks speciāli necentās no sabiedrības vēsturiskās atmiņas izdzīt savu priekšteci - pagātnes cilvēku. Nākotnes cilvēka ideoloģijā nefigurēja naids pret pagātnes cilvēku. Teiksim, Aspazijas, Raiņa projektētais nākotnes cilvēks netiecās no latviešu atmiņas izdzīt Pietuka Krustiņu – tipisku latviešu inteliģences pirmsākuma perioda pārstāvi.
   Mūsdienās tā nav. 21. gadsimta nākotnes cilvēks kategoriski nevēlas sabiedrības vēsturiskajā atmiņā saglabāt priekšstatu par pagātnes cilvēku. Pagātnes cilvēka galvenais indētājs ir postmodernisms, histēriski atsakoties no visa veida pagātnes mantojuma.  Mūsdienās tiek darīts viss, lai ļaudis aizmirstu gan pagātnes cilvēku, gan pagātnes kultūras mantojumu.
   Kopš 20. gadsimta beigām Latvijā to izjūtam ļoti nāvējoši. Turklāt runa nav par paaudžu konfliktu. Tēvu un dēlu kolīzijas ir sastopamas ne tikai pārejas laikmetos. Mūsdienās runa ir par dziļāku līmeni – pagātnes cilvēka un nākotnes cilvēka antropoloģisko nesaderību. Šī nesaderība ir principāla. Ne velti nākotnes cilvēku dēvē par postcilvēku. Tātad dēvē par kaut ko tādu, uz kuru neattiecas antropoloģiskā identifikācija „Homo sapiens”.
   Pagātnes cilvēka portretu nav grūti izveidot. Pie tam var izmantot nākotnes cilvēka palīdzību. Tas viss, ko cilvēkā neciena un apsmej nākotnes cilvēks (postcilvēks), droši iekļaujams pagātnes cilvēka portretā. Lieti noder princips „izejot no pretējā”.
   Teiksim, ja nākotnes cilvēks apsmej par 140 zīmēm garākus tekstus, tad viņš apsmej pagātnes cilvēka tendenci ideju, problēmu, priekšlikumu, novērojumu, secinājumu izklāstīt dziļi un vispusīgi. Ja nākotnes cilvēks atsaucas uz viedokļu plurālismu, tad viņš apsmej pagātnes cilvēka velmi noskaidrot patiesību, lietu un parādību būtību. Ja nākotnes cilvēks „visumā piekrīt uzskatam par Amerikas neaizvietojamo lomu starptautiskas kārtības uzturēšanā”, tad viņš smīkņā par pagātnes cilvēka dziļo pietāti pret valstisko suverenitāti. Viņa smīkņāšana par valstisko suverenitāti noteikti ir viena no nepatīkamākajām īpašībām. Pagātnes cilvēkam nacionālās valsts politiskā neatkarība bija viena no visdārgākajām vērtībām. Nākotnes cilvēkam tā nav vērtība. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc latvieši tik bezjēdzīgi un mežonīgi 2003.gadā referendumā atsacījās no valstiskās neatkarības.
   Nākotnes cilvēka apziņā tādi jēdzieni kā valsts, ģimene, laulība ir nosacīti un atmirstoši jēdzieni. Pagātnes cilvēka apziņā šie jēdzieni bija vērtību Olimpā. Pagātnes cilvēks atšķirībā no nākotnes cilvēka netiecās būt „pasaules pilsonis”, iegūt „Eiropas pilsonību”, strādāt daudzās zemēs, baudīt „eirodzīvi”.
   Šodienas Latvijā pagātnes cilvēka portretu visparocīgāk ir gleznot, izmantojot portālu „Satori”. Minētais portāls ir latviešu postcilvēku oāze. Tātad nākotnes cilvēku veldzētava. Tas, ko apjūsmo un ciena „Satori”, nekādā ziņā nav pieņemams pagātnes cilvēkam. Izejot no pretējā, iegūstam pagātnes cilvēka īpašības.
   Pagātnes cilvēkam laulība un ģimene vienmēr ir bijusi svēts dārgums. Par to uzskatāmi atgādina „Satori” nākotnes cilvēki (postcilvēki). Viņi sistemātiski izkropļo ģimenes un laulības institūtus.
   Tā, piemēram, viņi devalvējoši tos attiecina uz „nelaulātu pāru dzīvi” un aicina pieņemt „Kopdzīves likumu”. Aizstāvot postcilvēku kroplības, medijos skan nekaunīga demagoģija: „"Man žēl, ka atsevišķi Saeimas deputāti uzskatīja par nepieciešamību apturēt iniciatīvas tālāku virzību. Tas tikai parāda šo Saeimas deputātu cinisko attieksmi pret tūkstošiem Latvijas ģimeņu," norādījis iniciatīvas autors un partijas "Latvijas attīstībai" priekšsēdētājs Juris Pūce, kurš parakstu vākšanu portālā "Manabalss.lv" sāka pirms aptuveni 3 gadiem. "Iniciatīvas, kura ir likumīgā kārtā savākusi vairāk nekā 10 000 parakstu, noraidīšana, to nemaz neapspriežot atbildīgajā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, neveicina demokrātisku procesu attīstību. Es vēlos atgādināt, ka mēs nevēlamies ar Kopdzīves likuma palīdzību veikt kādas izmaiņas sabiedrībā. Mēs reaģējam un aicinām Saeimu reaģēt uz tām izmaiņām, kas jau sabiedrībā ir notikušas."”
   Protams, kungam Pūcem ir taisnība. Latviešu sabiedrībā patiešām jau ir notikušas šausmīgas izmaiņas. Ja tas tā nebūtu, tad sabiedrība (valsts budžets) nefinansētu tādu kloāku kā „Satori” un dažādas imbecilas pūces nevarētu sabiedrisko domu ietekmēt ar plānprātīgām un dziļi amorālām idejām. 10 000 ģimenes un laulības institūtu izkropļotāji ir pārāk liels skaits tādai mazai tautai kā latvieši.
   „Satori” diriģē sociālās aktivitātes, kādas pagātnes cilvēks nekad nediriģētu. Pagātnes cilvēkam pat prātā neienāktu degradēt pēcnācēju radīšanu. Nākotnes cilvēkam (postcilvēkam) pēcnācēju radīšanas degradēšana ir dzīves nepieciešamība. „Satori” raksta: „Pārcelts pikets pret aizliegumu nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas. 7. martā Saeimas Sociālo un darba lietu komisija nolēma atkārtoti apspriest aizliegumu nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas, tāpēc Saeimā 15. martā šos grozījumus neizskatīs. Līdz ar to arī ieplānotais pikets no 15. marta pārcelts uz nenoteiktu laiku – visticamāk aprīļa dienu, kad grozījumi tiks izskatīti, ziņo piketa rīkotāji”.
   Pagātnes cilvēkam māksla un literatūra bija organiska dzīves sastāvdaļa. Pagātnes cilvēks pret mākslu un literatūru izturējās kā pret garīguma un dvēseles spēka neizsīkstošu avotu. Šajā ziņā pie mums Latvijā starp pagātnes cilvēku un nākotnes cilvēku jau ir milzīgi dziļa aiza. Par to norāda publikācijas „Satori”. Lūk, divi neatsverami piemēri.
   Pirmais piemērs ir šāds: „Mākslinieks Artūrs Bērziņs šokē ar performanci, kurā tiek ēsta cilvēka miesa. Publiskotas fotogrāfijas un videoieraksts no 6. martā galerijā "Museum LV un GRATA JJ" notikušās mākslinieka Artūra Bērziņa deleģētās performances "Eshatoloģija", kas norisinājās viņa izstādes "Dižā vientulība" ietvaros. Performances laikā tās dalībniekiem – vīrietim un sievietei – no muguras tiek izgriezti nelieli miesas fragmenti, turpat pagatavoti uz pannas un apēsti. Performances autors – mākslinieks Artūrs Bērziņš – par tās vēstījumu raksta: "Vienmēr ir bijis tā, ka civilizācijas gruva savā virsotnē. Ja pieņem, ka rietumu civilizācijas subjekts kā gribas un saprāta aktīvais nesējs savu augstāko punktu ir sasniedzis modernismā, pēc dotās loģikas postmodernisma projekts ir griba uz "neko". Tikai "nekas" ir patiesa atbrīvošanās, kurā subjekts secīgi pāriet no savas nosacīti destruktīvās darbības uz savu absolūti destruktīvo darbību, vērstu pret sevi pašu. Pāriet no indivīda uz divīdu. Ja indivīds ir rietumu tradīcijas pamatkoncepcija – cilvēka personības raksturlielumu nedalāmība, uz kuras pamatojas demokrātijas ideja, tad divīds ir postmodernistisks priekšstats par subjektu kā principiāli sašķeltu, fragmentētu, apjukušu, viengabalainību zaudējušu cilvēku. Koncepcijā par cilvēku-konstruktoru sociuma kontekstā ir jūtams neapzināts secīgums savā virzībā uz iepriekšnoteikto galamērķi. Protams, nekas nebeigsies rīt vai parīt. Parazitēšanas potenciāls subjekta nāvē tik drīz netiks izsmelts – agonija var vilkties vēl ilgi, radot vēl neskaitāmas koncepcijas. Kurš no iniciējošajiem aģentiem noprovocēs bojāejas noteicošo punktu, var tikai minēt, taču vairumam no tiem kopīgā iezīme ir zem dažādām maskām paslēpusies patērēšanas stihija, kurā mēs spazmatiskajā saldkaislē pa šķiedrai apēdam paši sevi, vērojot savu sirmo pasauli drūpam."
   Otrais piemērs ir šāds: „Sākot ar 14. martu, kinoteātrī "Kino Bize" (Rīgā, Elizabetes ielā 37) notiks lekciju un diskusiju cikls, kura fokusā būs kailums, ķermenis un seksualitāte mākslā un sabiedrībā. Tā ietvaros sadarbībā ar "Satori" piektdien, 16. martā, plkst. 19.00 notiks diskusija "Kailums un ķermenis mākslas un sabiedrības koordinātās". Cikla laikā interesentiem ievadlekcijas sniegs mākslas kritiķe Jana Kukaine, filozofs Andrejs Balodis un sociālantropoloģe Ieva Lange. Pasākumu ciklu trešdien, 14. martā, plkst. 18.00 iesāks mākslas kritiķes un filozofes Janas Kukaines ievadlekcija par seksualitāti un ķermeniskumu. "No vienas puses, kailums kā dzīvnieciskā un primitīvā izpausme ir antisabiedriska parādība, kas iezīmē norobežošanos un sociālo hierarhiju ignorēšanu. No otras puses, kailums var kļūt par līdzekli radikālai sociālai rīcībai, kad maigā Venēra pārvēršas par karojošo Amazoni," uz kaila ķermeņa atrašanos pretrunīgu nozīmju spriedzes laukā norāda kritiķe. Savukārt 16. martā plkst. 19.00 sadarbībā ar "Satori" rīkotajā diskusijā "Kailums un ķermenis mākslas un sabiedrības koordinātās" tiks iztirzāta ķermeņa un kailuma nozīme, mākslinieku pašcenzūra un cenzūra sabiedrībā, pievēršoties kailam ķermenim kā ideoloģiskam instrumentam un provocētājam. Sarunu moderēs filozofs un publicists, interneta žurnāla "Satori" galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins. Diskusijā piedalīsies dzejniece un publiciste Inga Gaile, fotogrāfe Inese Kalniņa, teātra režisors Vladislavs Nastavševs un filozofs un Rīgas Stradiņa universitātes docents Vents Sīlis. Diskusijas atšifrējumu būs iespējams izlasīt "Satori.lv". Otrdien, 20. martā, plkst. 18.00 ar ievadlekciju par marksismu un postmarksismu uzstāsies filozofs un Latvijas Kultūras akadēmijas docents Andrejs Balodis. Pēc nedēļas – 27. martā – plkst. 18.00 ievadu par nūdisma un natūrisma kultūru Latvijā sniegs sociālantropoloģe Ieva Lange. Kā norāda Lange, attieksme pret kailumu un ar to saistītās normas sabiedrībā mēdz būt pretrunu pilnas. "Noteiktos apstākļos atkailināšanās ir vairāk pieņemama, piemēram, kad kaili ir mazi bērni vai pacienti vizītes laikā pie ārsta, tomēr kopumā kails ķermenis sociālajā vidē atrodas kategorijā ārpus ierastā un publiskā, un kailums tiek uztverts kā sevišķs stāvoklis, kas gan telpas, gan attiecību ziņā parasti nozīmē intimitāti un privātumu," attieksmi pret kailumu skaidro sociālantropoloģe.”
   Postcilvēku bezsmadzeņu izkārnījumus nav jēgas komentēt. Vienīgi ir pievēršama uzmanība tam, ka vairums no citātā nosauktajiem posthominīdiem strādā izglītības iestādēs. Tātad viņiem ir visas iespējas latviešu jaunās paaudzes pieradināt, teiksim, pie uzskata, ka „kailam ķermenim kā ideoloģiskam instrumentam un provocētājam” ir dabiska vieta nacionālajā kultūrā.
   Pats par sevi ir saprotams, ka nākotnes cilvēka kultūrā pilnīgi neiederas pagātnes cilvēks, jo viņā nekad nav bijis „parazitēšanas potenciāls”,  netika „ēsta cilvēka miesa”. Viņa doktrīna nebija „Tikai "nekas" ir patiesa atbrīvošanās”. Pagātnes cilvēks netiecās „secīgi pāriet no savas nosacīti destruktīvās darbības uz savu absolūti destruktīvo darbību, vērstu pret sevi pašu”.

pirmdiena, 2018. gada 19. marts

Nākotnes cilvēks



   Civilizācijas noriets vienmēr ir sava veida pārejas laikmets uz jaunu dzīves kārtību. Tāpēc tiekamies ar tipiskām pārejas laikmeta izpausmēm. 
   Tā, piemēram, pārejas laikmetos vienmēr saspringti projektē nākotnes cilvēku. Tam ir objektīvs pamudinājums. Pāreja uz jaunu dzīves kārtību nav iespējama bez jauna tipa cilvēka līdzdalības. Agrākajā dzīves kārtībā dominējošai personai ir saprotoši un padevīgi jānoiet malā. Visbiežāk tā pati nesaskata sev vietu jaunajā dzīves kārtībā un ar to klusi samierinās.
   Vēsturiski tas ir apstiprinājies. Katrā laikmetā patiešām valda jauna tipa cilvēks. Atšķirības izpaužas ne tikai sociālās izcelsmes ziņā, bet arī cilvēcisko īpašību ziņā.
   Iepriekšējā pārejas laikmetā (19. un 20. gs. mijā) nākotnes cilvēku jūsmīgi projektēja Rainis un Rietumu radošās inteliģences daudzi pārstāvji. Arī mūsu pārejas laikmetā (20. un 21. gs. mijā) eksistē sakāpināta ziņķāre par nākotnes cilvēku. Turklāt ir skaidri uztveramas nākotnes cilvēka aprises. Viņa cilvēciskās īpašības pilnā mērā ir piemērotas Rietumu civilizācijas pamatvirzībai.
   Latvijā ir samērā aktīva interese par cilvēku 21. gadsimtā. Žurnālisti, skolotāji, psihologi organizē materiālu kopas ar nosaukumu „21. gadsimta latvietis”. Viņi šo darbību saista ar nepieciešamību formulēt jaunu „latviskuma definīciju”. Tātad viņi koncentrē uzmanību nākotnes cilvēkam no etniskās evolūcijas viedokļa un paredz 21. gadsimta latviešos jaunas cilvēciskās iezīmes.
   Tā, piemēram, interneta bibliotēka „Atlants” pārdot kādas dāmas eseju „21. gadsimta cilvēks saskarsmē ar laikabiedriem”. Esejas fragmets liecina par 21. gadsimta cilvēka atkarību no dabas: „Pasaule ir vienreizējs dzīvības šūpulis. Tā aptver dažāda veida dzīvības formas, kas, savstarpēji mijiedarbojoties, veido vienreizēju un neatkārtojamu veidojumu, ko necili dēvējam par dabu.
Daba ir radījusi savus likumus, kuriem ir neiespējami nepakļauties, piemēram, gadalaiku maiņa, dienas un nakts maiņa, laika ritums, dzīvības cikls u.c. Šiem likumiem pakļaujas visi: augi, dzīvnieki, mikroorganismi, putni, cilvēki. Cilvēks ir visattīstītākais mums zināmais organisms uz šīs zemes. Tas gadsimtu laikā ir attīstījies, pilnveidojis sevi un vidi sev apkārt, uzlabojis savu dzīves kvalitāti ar dažādu tehnoloģiju palīdzību, tādējādi cenzdamies kļūt mazāk atkarīgs no dabas, tās stihijām un likumiem, bet kā zināms, tas nav iespējams. Dabas likumi veido mūsu dzīvi, mūsu mērķus, sapņus, dzīves jēgu. Dabas likums ir arī cilvēka nespēja dzīvot vienam. Neviens nespēj piepildīt jebkuru savu sapni, esot viens pats”.
   Postmodernisma perversiju šņukuri „Satori” smirdīgajā kūtī slavina homoseksuālistu kā 21. gadsimta antropoloģisko etalonu. Šņukurus cits cilvēka tips neinteresē. Viņi priecājas par homoseksuālista uzvaru. Ja, piemēram, 1954. gadā ārzemēs kādam slavenam pederastam tiesa piesprieda ķīmisko kastrāciju un hormonu terapiju, tad 21. gadsimtā nevienam pederastam vairs nav no tā jābaidās. Šņukuru pārliecībā 21. gadsimta cilvēka veldzējošākā laime ir pederastija bez bailēm no  kastrācijas, specterapijas un sabiedrības nosodījuma. Ne tikai Latvijā pederasti un lezbietes ir eiropeīdu valdību lepnums.
   Latviešu dažu psihologu lūkojumā 21. gadsimta cilvēka lielākā problēma ir stress. No Latvijas iedzīvotājiem 80 un vairāk procentu regulāri pārdzīvo stresu. Tāpēc kompetenti speciālisti iesaka apmeklēt vienu interneta vietni. Tajā katrs var noteikt savu stresa līmeni saskaņā ar „Eiropā pārbaudītu metodi”.
   Valmieras bibliotekārus satrauc 21. gadsimta cilvēka lasīšanas paradumi: „Valmieras bibliotēka piedalās vairākās lasīšanas veicināšanas programmās, rīko pasākumus un konkursus, regulāri un sistēmiski cenšas rast atbildes uz jautājumiem, kas interesē pusaudzi un jaunieti. Vai viņi ir zinātkāri grāmatu lasītāji vai drīzāk tehnoloģiju piekritēji?”.
   Saitā „Gudrinieks” viens gudrinieks apcerē 21. gadsimta jaunatni: „Paveroties apkārt, viss liekas kā parasti, nekas faktiski nav mainījies un nekā arī šķietami netrūkst. Mēs dzīvojam normālā sabiedrībā un viss ir savās vietās, līdz brīdim, kad līdz ausīm nonāk kāda pasviestā frāze “Nu ja, viegli jau būt jaunam”. Tiešām? Manuprāt, jaunība ir tieši tas laiks, kad visvieglāk kļūdīties un kad izvēles dēļ tiek saņemti visbargākie sodi. Tieši tāda tad arī ir mūsu 21. gadsimta jaunatne. Ambicioza, mērķtiecīga, stipra, bezbailīga, protams, arī varonīga un kaislīga. Tad kāpēc nākas dzirdēt par degradācijas augstāko punktu? Man, kā šīs cilvēku grupas (21. gs. jaunatnes) pārstāvim, gribētos teikt, ka pasaule ir tieši tāda, kā cilvēks ar savām mazajām rociņām un diženo prātu to ir izveidojis. “Kad es augu, tad gan tā nebija”, dzirdu, ka televīzijas pārraidi komentē mana vecmāmiņa. Citi laiki. Pavisam citi laiki. Un, ja padomā, tad demokrātijai, politikai, biznesam, izglītības sistēmai un pat pārtikas ražotājiem ir jāuzņemas zināma atbildība par to, kāda tad galu galā ir izveidojusies mūsdienu jaunatne”.
   Izrādās, 21. gadsimtā ir „citādi bērni”: „Šajā gadsimtā dzimušie bērni nav dresējami jēriņi. Viņi ir piedzimuši daudz zinošāki ne­kā iepriekšējās paaudzes. Agrāk sāk staigāt, agrāk iemācās lasīt, uzreiz prot rīkoties ar modernajām tehnoloģijām. Var vi­ņus dē­vēt par in­di­go bēr­niem, bet var uz­ska­tīt, ka no­tiek cil­vē­ka evo­lū­ci­ja. Viens gan nav ap­šau­bāms – vi­ņi tie­šām ir ci­tā­dā­ki, ne­kā bi­ja mū­su sen­či”.
   Ventspils 1. ģimnāzijā skolēniem tālredzīgi iesaka apgūt sešpadsmit „21. gs. prasmes”: „1. Rakstītpratība 2. Rēķināšanas pratība 3. Dabas zinātņu pratība 4. IKT (Digitālā) pratība 5. Finanšu pratība 6. Kultūras un pilsoniskā pratība 7. Kritiskā domāšana/problēmu risināšana 8. Radošums 9. Komunikācija (saziņa, saskarsme) 10. Sadarbība 11. Zinātkāre, 12. Iniciatīva 13. Neatlaidība/rakstura stingrība 14. Piemērošanās (pielāgošanās) 15. Līderība 16. Sociālā un kultūras apziņa”. 
   Iespējams, ventspilnieku „21. gs. prasmes” ir norakstītas no ministrijas instrukcijas un nav viņu oriģināls izdomājums. Jebkurā gadījumā 16 prasmju uzkaitījums nav labs. Atsevišķos punktos tas ir pilnīgi aplams un morāli kaitīgs. 
   Pilnīgi aplami atspoguļojas attieksme pret kultūru. „21. gs. prasmju” autori nezina šodienas kultūras definīciju. Viņi nezina, ka vārdi „Kultūras pratība” ir idiotija. Tas pats attiecas uz vārdiem „kultūras apziņa”.
   Morāli kaitīgas ir prasmes „Piemērošanās (pielāgošanās)” un „Līderība”. Katram normālam cilvēkam šīs prasmes asociējas ar konformismu un karjerismu. Sanāk, ka Ventspils skolotāji arī turpmāk savā pilsētā vēlas sastapt indivīdus, kuri ir „piemērojušies (pielāgojušies)” LR krimināli oligarhiskajai varai un centīsies savā karjerā („līderībā”) tai kalpot. 
   Paldies Dievam, Ventspilī (ministrijā !?) nav rekomendēta 17. prasme - „Globālista apziņa”.  Latviešiem ir milzīgas problēmas ar tādām vērtībām kā brīvība, nacionālā valsts, nacionālā suverenitāte, valstiskā neatkarība. Latviešu jaunatnes lielai daļai tik tikko minētās vērtības (piedodiet!) ir „pie vienas vietas”. Tādi šarmanti latviešu inteliģences kungi kā ANLV grupas aizstāvis Mārtiņš Vanags bez mazākā kauna plātās: „Tāpat kopumā man patīk Amerika, esmu tur mācījies un visumā piekrītu uzskatam par Amerikas neaizvietojamo lomu starptautiskas kārtības uzturēšanā”.
   Tas ir deģenerāta viedoklis. Tāda viedokļa mūsdienu pitekantropi kvēli atzīst ne tikai amerikāņu ģeopolitisko varu Latvijā, bet tāpat kvēli atzīst amerikāņu kundzību uz Zemes. Izlasot šādu satriecošu politisko viedokli, pilnīgi zūd cerības 21. gadsimtā sagaidīt neatkarīgu Latviju.
   Raksturojot „21. gadsimta latvieti”, lasāma paškritika: „Latviešiem ir jāiemācās izmantot Eiropu nevis Eiropai Latviju. Katru dienu tiek runāts par politiku, par negodīgiem deputātiem, kas krāpjas cik vien var, par „radu būšanu”, par ministriem, par „čomu būšanu”, tas viss veido korupciju, kas, protams, ietekmē valsts ekonomisko situāciju. Taču, ja mēs šai lietai pieejam paškritiski: vai tad mēs paši neesam tie kukuļdevēji un ņēmēji, nemaksājam nodokļus, neinteresējamies par politiku? Un vai tad mēs latvieši paši neesam tie, kas valdību ievēl un veido? Taču vienkārša noskatīšanās no malas neko nemainīs, ir teiciens: „kāda tauta tāda valdība,” tam vismaz daļēji var piekrist, jo ko gan slinkie, kūtrie, nodokļus nemaksājošie, kukuļdevēji un ņēmēji, politiku neinteresējušie latvieši citu labāku var gribēt? Manuprāt, tas ir tikai loģiski, ka tādai tautai kā latvieši (21. gadsimtā) ir tāda valdība kāda tā pašlaik ir. Protams, ka starp „sliktajiem” latviešiem ir arī „labie” latvieši. Darba nobeigumu par vai „slikto” latviešu īpatsvars ir lielāks par „labo” latviešu īpatsvaru, es atstāšu katra paša lasītāja ziņā, šī darba mērķis ir rosināt cilvēkus domāt”.
   Rainis bija kaislīgs nākotnes cilvēka fantazētājs. Viņš azartiski pierakstīja refleksijas par nākotnes cilvēku. Visintensīvāk tas notika 1896.-1898. gadā (skat. Kopotu rakstu 24.sēj.). Raiņa skatījums uz nākotnes cilvēku bija optimistisks: „Nākotnes cilvēks nav utopija, bet ievadījums utopijai, nākotnes valstij [..] Viņam cilvēks jāpadara par kungu [..] Nākotne ir brīnišķīga (un skaista un patiesa) un pārpilna brīnumiem”.
   Mūsu pārejas laikmetā optimistiskums ir iespējams. Tikai tam neviens domājošs cilvēks neticēs. Apcerot Rietumu civilizācijas pagātni no 20. gs. 70. gadiem līdz šodienai un apcerot Rietumu civilizācijas nākotni 21. gadsimtā, optimistiskums izklausās kā smieklīga demagoģija – cenšanās dzīves īstenību pasniegt ar glaimiem un faktu sagrozīšanu.
   Raiņa laikā optimistiskumam bija konkrēts pamats. Tolaik sabiedrības apziņā dominēja dzīves augšupejas trajektorija. „Baltās” rases krasais dzimstības pieaugums 19. gadsimtā cieši savijās ar zinātniski tehnisko progresu, solot eiropeīdiem vispusīgi cerīgu nākotni. Ja Raiņa laikā dzejnieki un publicisti cilvēkus simboliski dēvēja par „Saules bērniem” un populārs bija poētiskais aicinājums doties uz „saulaino tāli”, tad mūsdienās „baltās” rases izmiršanas un degradācijas laikā tas nav korekti. Grimstošā civilizācijā neiederas Saules simbolika. Toties iederas tādi melni simboli kā Tartars, Sodoma, purgatorijs, Dantes elles deviņi apļi.
   Rietumu civilizācijā ir izteikta tendence nostiprināt homoseksuālistu tiesības un homoseksuālismu pasludināt par kultūras organisku un neatņemamu elementu. Likumdošana tagad atļauj homoseksuālistiem laulāties un adoptēt bērnus. Homoseksuālismu viltīgi propagandē skolā. Perversa izlaidība masveidā ir jaunatnes dzīves stils. No aizvadītā gadsimta 80. gadiem uzplijas gendera ideoloģija. Tās mērķis ir seksuālās minoritātes pārvērst par politisko majoritāti. Caurlaidi uz iestāšanos ES var saņemt tikai tās valstis, kuras atzīst genderiskās kroplības. Valsts iestādes sāk izsniegt izziņu par dzimuma maiņu.  Ļoti nopietni vīri Eiropā un ASV nebaidās medijos brīdināt, ka Rietumu civilizācijā sabiedrību sāk pārvaldīt idioti. Skaidrs, ka tādā dzīves kārtībā noteicošo lomu pārņem pilnīgi cita tipa cilvēks nekā agrākajā dzīves kārtībā.  
   Latvijā un citās zemēs grimstošās civilizācijas galvenai personai (sava veida nākotnes cilvēkam) jau ir piešķirts skaists apzīmējums „postcilvēks”. Acīmredzot postcilvēks diktēs Latvijas politiskos procesus 21. gadsimtā. Par to nākas pārliecināties katru dienu. 2018.gada 6. oktobris būs postcilvēka politiskā triumfa diena. Tas draud būt nenovēršams fakts.
   Postcilvēks ir jaunāko paaudžu pilsētnieks bez nacionālās kultūras saknēm ar primitīvu izglītību, kroplām zināšanām, pasaules šarlatānisku izpratni, bez minimālas inteliģences un bez minimāla garīguma. Valmieras bibliotekāru rūpju bērnu (avīžu un grāmatu lasītāju) ir nomainījis postcilvēks - interneta piemēslotājs, sociālo tīklu muldoņa, debilas „par-politikas”, „kam pieder valsts”, „jaunā konservatīvisma” buldurētājs.  
   Postcilvēks nav tas pats, kas 20. gadsimtā slavenais masu cilvēks. Masu cilvēks ir eņģelis, salīdzinot ar postcilvēku. Masu cilvēks vienmēr ir bijis tikai viduvējības patriots - filistrs. Tas nav tik traki un sociāli bīstami. Postcilvēks ir degradācijas patriots – triviālu un perversu baudu mīļotājs. Bet tas ir ļoti traki un sociāli ļoti bīstami. Postcilvēkam patīk būt postmodernisma, neoliberālisma, pseidodemokrātijas, plurālisma, politkorektuma propagandas objektam.
   Antropoloģiskajai gradācijai „postcilvēks” ir stabils iegansts. Postcilvēks neatgādina saprātīgu cilvēku - „Homo sapiens”. Postcilvēks atgādina dzīvnieku. Postcilvēks tāpat kā dzīvnieks primitīvi „dzīvo”. Postcilvēks nedomā par dzīvi. Cilvēks ne tikai domā par dzīvi, bet domā arī par to, kādai vajadzētu būt dzīvei. Cilvēks plāno dzīvei alternatīvu – dzīvi, kādai tai vajadzētu būt nākotnē. Jo augstāk attīstītā kultūrā dzīvo cilvēks, jo izteiktāki ir šīs alternatīvas meklējumi. Cilvēka domāšana iegūst morālo varu, autoritāti, reputāciju, vērtību. Cilvēka domāšana kļūst augstākais garīgais spēks, kas nosaka politiku, ekonomiku, zinātni, mākslu, literatūru. Domāšana kā augstākais garīgais spēks atspoguļojas cilvēka izskatā – sejas apgarotībā.
   Vai varam droši apgalvot, ka hominīdu jaunā veidojuma politiskajiem ganiem Kaimiņam, Pavļutam, Putnim, Bordānam, Jarušam, Strīķei domāšana ir augstākais garīgais spēks, kas ir spējīgs produktīvi nosacīt latviešu tautas politiku, ekonomiku, zinātni, mākslu, literatūru? Vai esam droši, ka viņu līdzskrējēji nav tādi paši postcilvēki? Vai tie vispār nav retoriski jautājumi?
   Ja tie tomēr nav retoriski jautājumi, tad no tā vieglāk nekļūst. Latviešu tautas politiskā apziņa ir tādā kritiskā līmenī, ka 6.oktobrī elektorāts svilinošā entuziasmā savu likteni var uzticēt jebkuriem neadekvātiem „politiķiem”. Kriminālajai oligarhijai pret to nevar būt iebildumu; jo lielāki idioti sēž parlamentā, jo netraucētāka ir zagšana.

Pēcvārds

Blogu pārtraucu rakstīt 2020.gada 9.maijā, kad izveidoju jaunu blogu "POSTCIVILIZĀCIJAS DIENASGRĀMATA".