Pagātnes cilvēks

   

  

   Civilizācijas noriets var turpināties gadsimtiem ilgi. Cilvēces vēsturē tā tas ir bijis daudzas reizes. Nav ticams, ka Rietumu civilizācijas noriets būs izņēmums un neturpināsies gadsimtiem ilgi. Tāpēc tiek projektēts nākotnes cilvēks; proti, civilizācijas norieta laikmetā dominējošais cilvēka tips. Nākotnes cilvēka projektā tiek fiksētas tādas cilvēciskās īpašības, kuras ir piemērotas dzīvei vispārējā pagrimuma apstākļos.

   Nākotnes cilvēka savdabīgs antipods kļūst pagātnes cilvēks. Tas ir loģiski. Civilizācijas norieta laikmetā uz skatuves nav vietas iepriekšējā laikmetā dominējošajam cilvēciskajam tipam. Viņa laiks ir beidzies, un pret viņu nākas izturēties kā pret pagātnes cilvēku. Pagātnes cilvēku nomaina cita cilvēciskā kaluma tips – nākotnes cilvēks.

   Starp nākotnes cilvēku un pagātnes cilvēku vienmēr izveidojas noteiktas attiecības. Rietumu civilizācijā līdz šim pagātnes cilvēks netika aizmirsts. Priekšstats par viņa tipiskumu saglabājās ļaužu vēsturiskajā atmiņā. Īpaši tādās sabiedrības vēsturiskās atmiņas glabātuvēs kā daiļliteratūra un māksla. Viena no mākslinieciskās darbības funkcijām ir radīt tipiskus tēlus. Tāpēc romānos un gleznās ir lieliska iespēja tikties ar attiecīgā laikmeta spilgtākajiem cilvēciskajiem tipiem. Piemēram, tipisku tēlu galerija ir „Mērnieku laiki”.

   Līdz šim nākotnes cilvēks speciāli necentās no sabiedrības vēsturiskās atmiņas izdzīt savu priekšteci - pagātnes cilvēku. Nākotnes cilvēka ideoloģijā nefigurēja naids pret pagātnes cilvēku. Teiksim, Aspazijas, Raiņa projektētais nākotnes cilvēks netiecās no latviešu atmiņas izdzīt Pietuka Krustiņu – tipisku latviešu inteliģences pirmsākuma perioda pārstāvi.

   Mūsdienās tā nav. 21. gadsimta nākotnes cilvēks kategoriski nevēlas sabiedrības vēsturiskajā atmiņā saglabāt priekšstatu par pagātnes cilvēku. Pagātnes cilvēka galvenais indētājs ir postmodernisms, histēriski atsakoties no visa veida pagātnes mantojuma.  Mūsdienās tiek darīts viss, lai ļaudis aizmirstu gan pagātnes cilvēku, gan pagātnes kultūras mantojumu.

   Kopš 20. gadsimta beigām Latvijā to izjūtam ļoti nāvējoši. Turklāt runa nav par paaudžu konfliktu. Tēvu un dēlu kolīzijas ir sastopamas ne tikai pārejas laikmetos. Mūsdienās runa ir par dziļāku līmeni – pagātnes cilvēka un nākotnes cilvēka antropoloģisko nesaderību. Šī nesaderība ir principāla. Ne velti nākotnes cilvēku dēvē par postcilvēku. Tātad dēvē par kaut ko tādu, uz kuru neattiecas antropoloģiskā identifikācija „Homo sapiens”.

   Pagātnes cilvēka portretu nav grūti izveidot. Pie tam var izmantot nākotnes cilvēka palīdzību. Tas viss, ko cilvēkā neciena un apsmej nākotnes cilvēks (postcilvēks), droši iekļaujams pagātnes cilvēka portretā. Lieti noder princips „izejot no pretējā”.

   Teiksim, ja nākotnes cilvēks apsmej par 140 zīmēm garākus tekstus, tad viņš apsmej pagātnes cilvēka tendenci ideju, problēmu, priekšlikumu, novērojumu, secinājumu izklāstīt dziļi un vispusīgi. Ja nākotnes cilvēks atsaucas uz viedokļu plurālismu, tad viņš apsmej pagātnes cilvēka velmi noskaidrot patiesību, lietu un parādību būtību. Ja nākotnes cilvēks „visumā piekrīt uzskatam par Amerikas neaizvietojamo lomu starptautiskas kārtības uzturēšanā”, tad viņš smīkņā par pagātnes cilvēka dziļo pietāti pret valstisko suverenitāti. Viņa smīkņāšana par valstisko suverenitāti noteikti ir viena no nepatīkamākajām īpašībām. Pagātnes cilvēkam nacionālās valsts politiskā neatkarība bija viena no visdārgākajām vērtībām. Nākotnes cilvēkam tā nav vērtība. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc latvieši tik bezjēdzīgi un mežonīgi 2003.gadā referendumā atsacījās no valstiskās neatkarības.

   Nākotnes cilvēka apziņā tādi jēdzieni kā valsts, ģimene, laulība ir nosacīti un atmirstoši jēdzieni. Pagātnes cilvēka apziņā šie jēdzieni bija vērtību Olimpā. Pagātnes cilvēks atšķirībā no nākotnes cilvēka netiecās būt „pasaules pilsonis”, iegūt „Eiropas pilsonību”, strādāt daudzās zemēs, baudīt „eirodzīvi”.

   Šodienas Latvijā pagātnes cilvēka portretu visparocīgāk ir gleznot, izmantojot portālu „Satori”. Minētais portāls ir latviešu postcilvēku oāze. Tātad nākotnes cilvēku veldzētava. Tas, ko apjūsmo un ciena „Satori”, nekādā ziņā nav pieņemams pagātnes cilvēkam. Izejot no pretējā, iegūstam pagātnes cilvēka īpašības.

   Pagātnes cilvēkam laulība un ģimene vienmēr ir bijusi svēts dārgums. Par to uzskatāmi atgādina „Satori” nākotnes cilvēki (postcilvēki). Viņi sistemātiski izkropļo ģimenes un laulības institūtus.

   Tā, piemēram, viņi devalvējoši tos attiecina uz „nelaulātu pāru dzīvi” un aicina pieņemt „Kopdzīves likumu”. Aizstāvot postcilvēku kroplības, medijos skan nekaunīga demagoģija: „"Man žēl, ka atsevišķi Saeimas deputāti uzskatīja par nepieciešamību apturēt iniciatīvas tālāku virzību. Tas tikai parāda šo Saeimas deputātu cinisko attieksmi pret tūkstošiem Latvijas ģimeņu," norādījis iniciatīvas autors un partijas "Latvijas attīstībai" priekšsēdētājs Juris Pūce, kurš parakstu vākšanu portālā "Manabalss.lv" sāka pirms aptuveni 3 gadiem. "Iniciatīvas, kura ir likumīgā kārtā savākusi vairāk nekā 10 000 parakstu, noraidīšana, to nemaz neapspriežot atbildīgajā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, neveicina demokrātisku procesu attīstību. Es vēlos atgādināt, ka mēs nevēlamies ar Kopdzīves likuma palīdzību veikt kādas izmaiņas sabiedrībā. Mēs reaģējam un aicinām Saeimu reaģēt uz tām izmaiņām, kas jau sabiedrībā ir notikušas."”

   Protams, kungam Pūcem ir taisnība. Latviešu sabiedrībā patiešām jau ir notikušas šausmīgas izmaiņas. Ja tas tā nebūtu, tad sabiedrība (valsts budžets) nefinansētu tādu kloāku kā „Satori” un dažādas imbecilas pūces nevarētu sabiedrisko domu ietekmēt ar plānprātīgām un dziļi amorālām idejām. 10 000 ģimenes un laulības institūtu izkropļotāji ir pārāk liels skaits tādai mazai tautai kā latvieši.

   „Satori” diriģē sociālās aktivitātes, kādas pagātnes cilvēks nekad nediriģētu. Pagātnes cilvēkam pat prātā neienāktu degradēt pēcnācēju radīšanu. Nākotnes cilvēkam (postcilvēkam) pēcnācēju radīšanas degradēšana ir dzīves nepieciešamība. „Satori” raksta: „Pārcelts pikets pret aizliegumu nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas. 7. martā Saeimas Sociālo un darba lietu komisija nolēma atkārtoti apspriest aizliegumu nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas, tāpēc Saeimā 15. martā šos grozījumus neizskatīs. Līdz ar to arī ieplānotais pikets no 15. marta pārcelts uz nenoteiktu laiku – visticamāk aprīļa dienu, kad grozījumi tiks izskatīti, ziņo piketa rīkotāji”.

   Pagātnes cilvēkam māksla un literatūra bija organiska dzīves sastāvdaļa. Pagātnes cilvēks pret mākslu un literatūru izturējās kā pret garīguma un dvēseles spēka neizsīkstošu avotu. Šajā ziņā pie mums Latvijā starp pagātnes cilvēku un nākotnes cilvēku jau ir milzīgi dziļa aiza. Par to norāda publikācijas „Satori”. Lūk, divi neatsverami piemēri.

   Pirmais piemērs ir šāds: „Mākslinieks Artūrs Bērziņs šokē ar performanci, kurā tiek ēsta cilvēka miesa. Publiskotas fotogrāfijas un videoieraksts no 6. martā galerijā "Museum LV un GRATA JJ" notikušās mākslinieka Artūra Bērziņa deleģētās performances "Eshatoloģija", kas norisinājās viņa izstādes "Dižā vientulība" ietvaros. Performances laikā tās dalībniekiem – vīrietim un sievietei – no muguras tiek izgriezti nelieli miesas fragmenti, turpat pagatavoti uz pannas un apēsti. Performances autors – mākslinieks Artūrs Bērziņš – par tās vēstījumu raksta: "Vienmēr ir bijis tā, ka civilizācijas gruva savā virsotnē. Ja pieņem, ka rietumu civilizācijas subjekts kā gribas un saprāta aktīvais nesējs savu augstāko punktu ir sasniedzis modernismā, pēc dotās loģikas postmodernisma projekts ir griba uz "neko". Tikai "nekas" ir patiesa atbrīvošanās, kurā subjekts secīgi pāriet no savas nosacīti destruktīvās darbības uz savu absolūti destruktīvo darbību, vērstu pret sevi pašu. Pāriet no indivīda uz divīdu. Ja indivīds ir rietumu tradīcijas pamatkoncepcija – cilvēka personības raksturlielumu nedalāmība, uz kuras pamatojas demokrātijas ideja, tad divīds ir postmodernistisks priekšstats par subjektu kā principiāli sašķeltu, fragmentētu, apjukušu, viengabalainību zaudējušu cilvēku. Koncepcijā par cilvēku-konstruktoru sociuma kontekstā ir jūtams neapzināts secīgums savā virzībā uz iepriekšnoteikto galamērķi. Protams, nekas nebeigsies rīt vai parīt. Parazitēšanas potenciāls subjekta nāvē tik drīz netiks izsmelts – agonija var vilkties vēl ilgi, radot vēl neskaitāmas koncepcijas. Kurš no iniciējošajiem aģentiem noprovocēs bojāejas noteicošo punktu, var tikai minēt, taču vairumam no tiem kopīgā iezīme ir zem dažādām maskām paslēpusies patērēšanas stihija, kurā mēs spazmatiskajā saldkaislē pa šķiedrai apēdam paši sevi, vērojot savu sirmo pasauli drūpam."

   Otrais piemērs ir šāds: „Sākot ar 14. martu, kinoteātrī "Kino Bize" (Rīgā, Elizabetes ielā 37) notiks lekciju un diskusiju cikls, kura fokusā būs kailums, ķermenis un seksualitāte mākslā un sabiedrībā. Tā ietvaros sadarbībā ar "Satori" piektdien, 16. martā, plkst. 19.00 notiks diskusija "Kailums un ķermenis mākslas un sabiedrības koordinātās". Cikla laikā interesentiem ievadlekcijas sniegs mākslas kritiķe Jana Kukaine, filozofs Andrejs Balodis un sociālantropoloģe Ieva Lange. Pasākumu ciklu trešdien, 14. martā, plkst. 18.00 iesāks mākslas kritiķes un filozofes Janas Kukaines ievadlekcija par seksualitāti un ķermeniskumu. "No vienas puses, kailums kā dzīvnieciskā un primitīvā izpausme ir antisabiedriska parādība, kas iezīmē norobežošanos un sociālo hierarhiju ignorēšanu. No otras puses, kailums var kļūt par līdzekli radikālai sociālai rīcībai, kad maigā Venēra pārvēršas par karojošo Amazoni," uz kaila ķermeņa atrašanos pretrunīgu nozīmju spriedzes laukā norāda kritiķe. Savukārt 16. martā plkst. 19.00 sadarbībā ar "Satori" rīkotajā diskusijā "Kailums un ķermenis mākslas un sabiedrības koordinātās" tiks iztirzāta ķermeņa un kailuma nozīme, mākslinieku pašcenzūra un cenzūra sabiedrībā, pievēršoties kailam ķermenim kā ideoloģiskam instrumentam un provocētājam. Sarunu moderēs filozofs un publicists, interneta žurnāla "Satori" galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins. Diskusijā piedalīsies dzejniece un publiciste Inga Gaile, fotogrāfe Inese Kalniņa, teātra režisors Vladislavs Nastavševs un filozofs un Rīgas Stradiņa universitātes docents Vents Sīlis. Diskusijas atšifrējumu būs iespējams izlasīt "Satori.lv". Otrdien, 20. martā, plkst. 18.00 ar ievadlekciju par marksismu un postmarksismu uzstāsies filozofs un Latvijas Kultūras akadēmijas docents Andrejs Balodis. Pēc nedēļas – 27. martā – plkst. 18.00 ievadu par nūdisma un natūrisma kultūru Latvijā sniegs sociālantropoloģe Ieva Lange. Kā norāda Lange, attieksme pret kailumu un ar to saistītās normas sabiedrībā mēdz būt pretrunu pilnas. "Noteiktos apstākļos atkailināšanās ir vairāk pieņemama, piemēram, kad kaili ir mazi bērni vai pacienti vizītes laikā pie ārsta, tomēr kopumā kails ķermenis sociālajā vidē atrodas kategorijā ārpus ierastā un publiskā, un kailums tiek uztverts kā sevišķs stāvoklis, kas gan telpas, gan attiecību ziņā parasti nozīmē intimitāti un privātumu," attieksmi pret kailumu skaidro sociālantropoloģe.”

   Postcilvēku bezsmadzeņu izkārnījumus nav jēgas komentēt. Vienīgi ir pievēršama uzmanība tam, ka vairums no citātā nosauktajiem posthominīdiem strādā izglītības iestādēs. Tātad viņiem ir visas iespējas latviešu jaunās paaudzes pieradināt, teiksim, pie uzskata, ka „kailam ķermenim kā ideoloģiskam instrumentam un provocētājam” ir dabiska vieta nacionālajā kultūrā.

   Pats par sevi ir saprotams, ka nākotnes cilvēka kultūrā pilnīgi neiederas pagātnes cilvēks, jo viņā nekad nav bijis „parazitēšanas potenciāls”,  netika „ēsta cilvēka miesa”. Viņa doktrīna nebija „Tikai "nekas" ir patiesa atbrīvošanās”. Pagātnes cilvēks netiecās „secīgi pāriet no savas nosacīti destruktīvās darbības uz savu absolūti destruktīvo darbību, vērstu pret sevi pašu”.