Pašapmāna ideoloģija

   Jaunajos laikos eiropeīdu garīgo pasauli drīkst vērtēt kā pašapmāna garīgo pasauli. Visaptveroša pašapmāna ideoloģija sākās XVIII gadsimtā un intensīvi turpinās arī mūsdienās. Tolaik Apgaismības filosofija sāka propagandēt atsacīšanos no tradicionālajām paražām, morāles normām, sociuma organizācijas tradicionālajiem institūtiem. Apgaismības ideoloģija fetišizēja brīvdomību, racionālismu, pragmātismu, veicināja atsacīšanos no reliģiskā pasaules uzskata, progresisma garā pamatoja visdažādākās iluzorās rekomendācijas (idealizētas perspektīvas) reformu veikšanai sabiedrības dzīves uzlabošanai. Apgaismības ideoloģija aizsāka bēdīgi slaveno cilvēktiesību tēmu. Apgaismības laikā latīņu valoda pārstāja būt zinātnes valoda.

   No Jaunajiem laikiem Rietumu civilizācijā valda pašapmāna ideoloģija. Tās centrā ir pašapmāna filosofija, politika, stratēģija, kam visam jāiedvesmo eiropeīdu masās, inteliģencē, elitē pašapmāna saturs un formas. Jaunajos laikos pašapmānā ir balstīta apgaismības doktrīna,  individuālisma un humānisma doktrīna, demokrātijas un liberālisma doktrīna, cilvēktiesību un globalizācijas doktrīna, protestantisma un komunisma doktrīna. Eiropeīdi nemitīgi sev iestāsta to, kas faktiski ir maldīgs, demagoģisks, viltots, nevērtīgs, bezperspektīvs, iluzors. Iestāsta to, kas pašus novirza no pareizākā ceļa un tā vietā liek dzīvot mākslīgi konstruētu ilūziju atmosfērā bez īsta garīguma un cilvēciski adekvātas darbības, uzvedības un komunikācijas. Pašapmāna ideoloģija ir suicidāla ideoloģija. Eiropeīdi nekautrējas no savas pašnāvnieciskās darbības, uzvedības un komunikācijas.

   Pašapmāna rezultātā visa dzīve kļūst anomālija. Jauno laiku un tajā skaitā mūsdienu eiropeīdu pašapmāna filosofijā, politikā, stratēģijā iederas šāds vārdu krājums: pašaizsardzība, pašapkalpošanās, pašapmierinātība, pašapziņa, pašārstēšanās, pašattīrīšanās, pašcieņa, pašiedvesma, pašierosme, paškritika, pašlabums, pašmērķis, pašpaļāvība.

   Eiropeīdu garīgās pasaules raksturojumā iederas šādi salikumi: sublimācija-pašsublimācija (cilvēka zemāko tieksmju enerģijas pārvēršana augstākā psihiskajā enerģijā); suģestija-pašsuģestija; manipulācija-pašmanipulācija (tendencioza faktu sagrozīšana); fabrikācija-pašfabrikācija (radīt viltojumus, neatbilstību patiesībai); falsifikācija-pašfalsifikācija; farizeji-pašfarizeji (liekuļi, svētuļi); fascinācija-pašfascinācija (apmānīšana, apburšana, valdzināšana); fetišisms-pašfetišisms (dievināšana, nekritiska cieņa); fikcija-pašfikcija (uzdot par faktu).

   Pašapmāna graujošo lomu eiropeīdu garīgajos procesos XX gs. pirmajā pusē pirmie nesaudzīgi kritizēja t.s. integrālā tradicionālisma pārstāvji, kaut gan tiešā veidā netika runāts par pašapmānu (netika lietots šis vārds). Integrālā tradicionālisma pamatā ir uzskats, ka visās tradīcijās ir kaut kas kopējs, cieši saistīts, nedalāms, vesels (integrāls). Intergrāla ir katras tradīcijas strukturālā matrica. Jaunajos laikos tiek sagrauta šī kopējā strukturālā matrica.

   Pašapmāna ideoloģijas rašanos veicināja dažādi faktori. Viens no tiem (galvenais) ir demogrāfiskais faktors. Iedzīvotāju skaita pieauguma rezultātā radās t.s. masu sabiedrība, kuru nācās ideoloģiski iedvesmot, ideoloģiski orientēt un vadīt. Tas varēja notikt, izmantojot iluzoras ideoloģiskās konstrukcijas. Jaunajos laikos ideoloģija kļuva patstāvīgs sociālais institūts. To veicināja ne tikai demogrāfija, bet arī varas formu izmaiņas un politikas transformācijas. Vara un tās politika sāka balstīties uz t.s. garīgo varu, kas savukārt balstījās uz skaistiem solījumiem sabiedrībai, elektorātam. Ideoloģijā būtisku vietu sāka ieņemt vairāk vai mazāk utopiski nākotnes projekti.

   Jaunajos laikos Rietumu sociuma vadības projekcijās sāka dominēt pašapmāns. Rietumu valdošais slānis (elite) tiecas demonstrēt morāli politisko pašpārliecinātību, ar to iemidzinot sabiedrības masas un tām neļaujot objektīvi izturēties pret dzīves realitāti. Varas sociāli politiskais kapitāls ir kļuvusi pašapmāna ideoloģija. Tam ir objektīvs pamatojums: masu psiholoģija pieprasa pašapmānīgas nostādnes, pašapmānīgus lozungus, pašapmānīgus solījumus. XIX gs. beigu sociālās (masu) psiholoģijas pirmie pētījumi to apstiprināja pilnā mērā.

   Pašapmāna ideoloģija negatīvi atsaucas ne tikai uz sabiedrības masām, bet arī uz eliti. Elite pati nonāk pašapmānīgās ideoloģijas gūstā. Elite pati sāk ticēt savām iluzorajām projekcijām un sāk zaudēt realitātes izjūtu. Mūsdienās (XX-XXI gs. mijā) tas ir ļoti uzskatāmi konstatējams Rietumu politiskajā elitē un pat akadēmiskajā elitē, kura apkalpo principā pašapmānīgas sociālās koncepcijas.

   Tikai metafiziska svētība var iedegt gara uguni jauniem elites varoņdarbiem. Elites pašapmāna ideoloģija (pašiedvesma, kas balstīta uz pašapmānu) faktiski iznīcināja ugunskuru, kas elitei ir vajadzīgs savas misijas pilnvērtīgai realizācijai. Elites degradācija ir pašas elites sev noorganizētās degradācijas rezultāts.

   Vai kādreiz (piem., XVIII gs.) pašapmāna ideoloģija tika izvēlēta apzināti jeb tā ieviesās, nostiprinājās un vērsās plašumā (ieguva kategoriskā imperatīva autoritāti) neapzināti?

   Vai ir vajadzīgs šāds jautājums? Domājams, nav vajadzīgs. Pašapmāna saturs toreiz bija un joprojām ir „skaists”, „humāns”, „cilvēcisks”. Tas patika un patīk elitei. Elite tajā nesaskatīja un nesaskata nekā draudīga perspektīvā.

   Piemēram, kas varēja kādreiz likties draudīgs Apgaismības projektā, cilvēktiesību projektā, individuālisma filosofijā, kad individuālisma filosofija sludināja maksimālu gādību par cilvēku un cilvēks tika pasludināts par dzīves galveno vērtību?

   Tas attiecas arī uz racionālismu – racionālisma dievināšanu. No elites neviens nevarēja toreiz zināt, ka „prāta baznīca” (lieliskais racionālisms) nodzēsīs ugunskuru pašā elitē un racionālisms ir veicinājis elites vitalitātes zudumu, racionālismam visu izvēršot pragmātismā, materiālismā, merkantilismā un aizmiglojot skatu uz metafiziku, to nostumjot prāta un gara dzīves perifērijā.

   Neviens nevarēja zināt individuālisma filosofijas rūgtās sekas - jo lielāka individualizācija, jo grūtāk kaut ko izdarīt visa sociuma labā. Individualizācijas maksimālais rezultāts pašlaik ir sociālais haoss - sociuma procesu haotizācija. Tagad cilvēkus spēj apvienot tikai kāds ienaidnieks. Tikai vēršanās pret kādu ienaidnieku-fobiju mazina individualizācijas fanātismu un ir iespējama kolektīva darbība. Kopīgais ienaidnieks superindividualizētajiem eiropeīdiem kļūst kaut kāds kopīgs „projekts’. Individualizācijas filosofija neveicina kalpošanu cilvēkiem – tautai, valstij. Tā vien liekas, ka eiropeīdi nemaz nevēlas mainīt līdzšinējo līmeni, kad par palīdzību cilvēkiem krustā sisti ir tikai divi – Prometējs un J.Kristus.