Civilizācija

   Pasaules civilizācijas ir pasaules etnokulturālās liecības. Katra civilizācija dzīvo savā vēsturiskajā laikā un vērtību sistēmā, enerģijas un informācijas laukā ar savu kultūras kodu un kultūras ģenerējošo kodolu. Piemēram, krievu civilizācijas kodols esot taisnīguma tieksme, kolektīvisms, empātija.

   Civilizācija ir galvenā laika un telpas cilvēciskā organizācijas forma, kurai ir tikai tai raksturīga aura. Katra civilizācija ir noslēgta garīgā telpa ar noteiktām pazīmēm.

   Dabas loģika un likumsakarības norāda, ka visās parādībās ir plusi un mīnusi, plēsoņas un zāles ēdāji; tā ir arī cilvēku populācijā – civilizācijas un anticivilizācijas.

   Katrai civilizācijai cilvēces vēsturē ir sava loma. Tikai ne visai ir skaidrs, kas dala šīs lomas.   Seno grieķu kultūra bija ēģiptiešu un finiķiešu kultūras mantojuma turpinātāja. Grieķu-romiešu (antīkā) civilizācija nav Eiropas civilizācija, bet Vidusjūras baseina zemju civilizācija.

   Rietumu civilizāciju var uzskatīt par visriebīgāko, visnežēlīgāko civilizāciju ar mistisku cietsirdību cilvēkiem pret cilvēkiem, fantomu velmi pakļaut un izmantot citas civilizācijas. Rietumu civilizācijas vienīgā forma saskarsmē ar ārējo pasauli ir agresija. Tāds bija Toinbija viedoklis.

   Špenglers iedibināja jaunu attieksmi pret civilizāciju. Parasti civilizāciju skaidro kā vēsturisko procesu atsevišķu stadiju vai sabiedrības lokalizāciju laikā un telpā.

   Špenglers civilizāciju pretstatīja kultūrai. Špengleram kultūra ir analogs cilvēka dzīvei; kultūra tāpat kā cilvēks piedzimst, uzaug, sasniedz noteiktu briedumu, pēc tam novīst un mirst.

   Novecojošu kultūru Špenglers sauca par civilizāciju. Viņa ieskatā kultūra ir cilvēku asinīs – dvēselē un ķermenī. Turpretī civilizācija ir formāli apgūts fenomens. Tas pastāv cilvēku apziņā, bet nepastāv cilvēku dvēselē un ķermenī, ko Špenglers dēvē par rasi. Kultūra ir iedzimta izpausme cilvēku populācijā. Civilizācija ir iemācīta izpausme cilvēku zināšanās. Civilizācijas dinamikas teorija nav iespējama, jo civilizācija ir sastindzis lielums. Iespējami attieksmes divi varianti: 1) civilizācija pati sevi uzskata par civilizāciju, 2) civilizāciju par civilizāciju uzskata citi.

   Špenglera mērķis bija pierādīt Rietumu kultūras norietu, kas sākās XVIII gs.beigās ar urbanizāciju, kosmopolītismu, republikānismu, liberālismu, demokrātiskumu, racionālismu. Špenglers kultūras norietu saskatīja tajās parādībās un tendencēs, kas mūsdienās ir sasniegušas zināmu kulmināciju. Tas atbaida Rietumu intelektuāļus no Špenglera mantojuma. Tāpēc 2018.gadā, 100 gadus pēc slavenās grāmatas publicēšanas, Eiropas intelektuālajās aprindās valdīja klusums, un jubileja netika svinēta.

   “Civilizācijas norieta enciklopēdijā” šķirklis “Civilizācija“ ir galvenais šķirklis – enciklopēdijas esence – kvintesence, būtība. “Civilizācija” ir Rietumu civilizācijas norieta galvenā persona – procesa subjekts,– tātad lieta, būtne, organizācija utt., kas veic attiecīgo darbību.

Špenglers

   Špenglers ir Rietumu civilizācijas norieta teorijas ģēnijs un klasiķis. Viņa kolosālais un fundamentālais ieguldījums Rietumu civilizācijas norieta konceptuālajā izstrādē un grandiozajā praktiskajā pamatojumā ir nepārspējams mantojums ne tikai eiropeīdu vēsturiskā likteņa filosofiski kulturoloģiskajos pārskatījumos, bet vispār ir unikāls pierādījums cilvēka analītiskā prāta un analītiskās intuīcijas kosmiskajai varenībai. Špenglera divi biezie sējumi ir tik apjomīgi, idejiski dziļi un idejiski vispusīgi, ka mūsdienās noteikti atbaida ne tikai izglītotos mietpilsoņus, bet arī akadēmiskās aprindas. Acīmredzot mūsdienu cilvēkiem Špenglera paveiktais intelektuāli nav pa spēkam un tāpēc tiek izvēlēta tradicionālā taktika – noklusēšana. Tas spilgti izpaudās 2018.gadā – 100 gadu jubilejas gadā, kas nekļuva objektīvs un stimulējošs iegansts atgriezties pie Špenglera slavenās grāmatas ar šodienas cilvēka prātu un zināšanām. Klusēšana kļuva savdabīgs pierādījums Špenglera koncepcijas pareizībai. Civilizācijas noriets pēc 1918.gada nav pierimis, bet gan ir turpinājies, sasniedzot tādu pakāpi, kad vairs nevar būt runas ne tikai par abu sējumu modernu interpretāciju, bet nevar būt runas par filosofiski kulturoloģiskās domas iespējamību vispār postmodernistiski sagrauztajā Eiropas inteliģencē. XX gadsimta sākuma Eiropas intelektuālā sensācija mūsdienu cilvēkus neinteresē, jo sensācija nav noformēta 140 zīmēs, tā nepievēršas “seksuālajai revolūcijai”, tā “pisuāru” izstāžu zālē neuzskata par mākslu. Un vispār ir labi zināms, ka Špenglers nekaunīgi atgāja no veselā saprāta; viņš bija autodidakts, vientuļnieks, marginālis; viņa ideju adaptācija šodienas kultūrā nav vajadzīga; tāpat šodien nav vajadzīgs viņa intuitīvi rapsodiskais stils dažādu kultūru vēsturiskā materiāla traktējumā. Šodienas cilvēkus garlaiko Špenglera personiski pārdzīvotā vēsture. Šodienas cilvēki nelasa “intelektuālos romānus”, kā par Špenglera grāmatu skaudīgi izteicās Tomass Manns. Pie tam vēl abi sējumi neesot viendabīgi. Pulsē vēsturiskās prognozēšanas eksperimenti, totalitārā tipa politiskā teorija, kultūras filosofija. Starp tā visa intīmi emocionālā vienotība pastāv, bet nepastāv loģiskā vienotība.

   Šodienas eiropiešiem ir vēl viena objektīvi skaista atruna – Špenglera teksti nav tulkojami. Averincevs esot teicis – “slēgti tulkošanai”.

   Špenglera valodas un stila detalizētu apskatu ir sagatavojis 1.sējuma tulkotājs un komentētājs izcilais filosofs Karens Svasjans. 1.sējumā ir viņa plašs raksts par Špengleru.

   No vācu vārdu sinonīmiskās kopas Špenglers izvēlējās tos vārdus, kuriem nav ekvivalenti citās valodās. Viņš lieto vārdus – mitologēmas. Šos vārdus var aprakstīt, atšifrēt, bet nevar tieši pārtulkot.

   Špengleram valoda ietekmē domu: stimulē domu un tajā pašā laikā deformē domu. Kad doma ir pievērsta tēlam, tad valoda stimulē domu – valoda padara domu tēlaināku. Ja tiek pārspīlēta valodas tēlainība, tad doma tiek deformēta. Valodas metaforizācija neveicina lietot skaidrus jēdzienus. Tulkojumā ir grūti, neiespējami atveidot stila un ritma suģestiju, valodas loģisko dispozīciju, autora ontoloģiju. Špengleram laiks, dvēsele, liktenis, dzīve ir sinonīmi. Apziņa viņam ir “nomodas stāvoklis” (Wachsein); angļu valodā – to be awake.

   Špenglera koncepcija nevar patikt eiropiešiem. Īpaši šodienas eiropiešiem, kad ir pagājuši 100 gadi un koncepcijā ietvertā konkrētā prognoze ir piepildījusies. Eiropas kultūra ir pārgājusi civilizācijā. Eiropa savā vēsturē ir sekmīgi veikusi ceļu no radošuma uz neauglību, no tapšanas uz sacietēšanu un pārakmeņošanos. Eiropiešu tautu dvēsele ir pārtapusi fellahu dvēselē.

Kapitālisms

  Vai pret kapitālismu drīkst izturēties kā pret Rietumu civilizācijas norieta izpausmi? No vienas puses drīkst izturēties. Pat ir vajadzīgs izturēties. Taču no otras puses nav ieteicams. Precīzāk – pilnā mērā nav ieteicams, jo kapitālismam ir objektīvi apstākļi – cilvēces evolūcijas specifika un cilvēku dabas specifika.

   Jēdziens “kapitālisms” ir ekonomiskā abstrakcija, plašāk – vēsturiskā un kultūras abstrakcija. Tātad ar šo jēdzienu tiek apzīmēts teorētisks vispārinājums. Jēdziens “kapitālisms” ir kopjēdziens neskaitāmi daudziem un dažādiem vēsturiskajiem procesiem Rietumu civilizācijā no tās pirmsākumiem līdz mūsdienām, neizslēdzot kapitālisma turpmāko pastāvēšanu nenosakāmi ilgu laiku nākotnē. Nepieciešamībai lietot jēdzienu “kapitālisms” nav redzams gals.

   Tiem cilvēkiem, kuri XX gadsimta otrajā pusē apguva marksisma-ļeņinisma caurstrāvotas sociālās zināšanas un piedzīvoja “auksto karu” (kapitālisma un sociālisma ideoloģisko konfrontāciju) būs zināms pārsteigums par kapitālisma jēdziena vēsturi. Sociālisma zemēs dzīvojošajiem cilvēkiem kapitālisms tika sludināts kā vislielākais ienaidnieks, visa sliktā un ļaunā iemiesojums, darbaspēka ekspluatācijas ģēnijs. Kapitālisma likvidēšana tika uzskatīta par cilvēces progresīvo spēku galveno politisko uzdevumu un mērķi.

   Jēdziens “kapitālisms” pirmo reizi tika lietots vēsturiski pavisam nesen – 1850.gadā Francijā. Tas ir zināms pārsteigums. Vispirms no 1792.gada lietoja jēdzienus “kapitāls” un “kapitālists”. Tātad šie jēdzieni Eiropā jau bija pazīstami pirms Marksa. Vēl lielāks pārsteigums ir tas, ka Markss nelietoja jēdzienu “kapitālisms”. Viņa tekstos šis jēdziens nav sastopams. Markss lietoja jēdzienu “kapitāls”, “kapitālists” un “kapitālistisks”. Markss izmantoja tādus apzīmējumus kā “kapitālistiskā sabiedrība”, “kapitālistiskais ražošanas veids”. Ļeņins lietoja jēdzienu “kapitālisms” jau XIX gadsimta beigās sacerētajos darbos. Engelss jēdzienu “kapitālisms” lietoja ļoti reti.

   Kapitālisms kļuva pētnieciskais priekšmets XIX gadsimta vidū. Pirmajā laikā pret kapitālismu izturējās kā pret kapitāla un kapitālistu varas formu. Jau no paša sākuma pētnieki centās nošķir kapitālisma vēsturiskās modifikācijas. 1870.gadā, piemēram, rakstīja par “liberālo kapitālismu”.

   Vācu sociologi Makss Vēbers un Verners Zombarts kapitālismā akcentēja mentalitātes faktoru. Vēbers uzmanību pievērsa protestantu mentalitātei kā būtiskam dzinējspēkam kapitālisma attīstībā. Zombarts uzmanību pievērsa ebreju mentalitātei, kā arī etniski plašākam mentālajam fenomenam, kuru viņš dēvēja par “kapitālisma garu”. Tā pamatā esot trīs mentālās īpašības: 1) tieksme gūt peļņu, 2) ekonomiskā racionalitāte un 3) kalkulācija.

   Kā jau minēju, kapitālisma pamatā ir objektīvi apstākļi - cilvēces evolūcijas specifika un cilvēku dabas specifika. Saprotams, runa ir par trim pīlāriem, uz kuriem balstās cilvēces evolūcija un cilvēku daba.

   Kapitālisma rašanos un turpmāko vēsturisko gaitu nosacīja, joprojām nosaka un arī turpmāk nosacīs 1) demogrāfija, 2) mentalitāte un 3) kultūra. Starp šiem pīlāriem pastāv cieša integrācija. Tie ir iesaistīti tajā kompleksā, kas ir cilvēka dzīve kā vienots darbības, uzvedības un komunikācijas veselums.

   Kapitālisma ģenēze un kapitālisma vēsturiskās modifikācijas vienmēr ir bijušas atkarīgas no iedzīvotāju skaita, iedzīvotāju kultūras un mentalitātes. Iedzīvotāju skaits lika izvēlēties optimālāko ceļu eksistences nodrošināšanai, un tas notika saskaņā ar attiecīgā sociuma pārstāvju mentalitāti un kultūru. Ja mūsdienās nākas lasīt par kapitālisma nacionālo specifiku, tad tādā gadījumā vienmēr tiek uzsvērts attiecīgās nācijas apjoms, nacionālās kultūras īpatnības un etniskās mentalitātes īpatnības. Savukārt kapitālisma modifikācijas izvēli visos laikos un visās zemēs diktēja konkrētais iedzīvotāju skaits un tā pieauguma dinamika attiecīgajā laikmetā.

   Kapitālisma sākumu nevar precīzi fiksēt tāpēc, ka ilgus gadsimtus demogrāfiskā virzība bija ļoti remdena. Cilvēku skaits pieauga, bet tas pieauga lēni. Tikai XIX gadsimtā eiropeīdu skaits pieauga ļoti strauji, tāpēc ne velti kapitālisms savā klasiskajā formā asociējas ar XIX gadsimtu, kad sākās kapitāla intensīva izmantošana ražošanā un kapitāla izmantotājus sāka masveidā apsaukāt par kapitālistiem.

   Kapitālisma būtību palīdz uztvert tā salīdzinājums ar sociālismu, kas arī faktiski ir vēsturiskā un kultūras abstrakcija. Kapitālisms ir objektīvi pamatotāks nekā sociālisms. Kapitālisma objektīvo pamatotību cementē ontoloģiskā realitāte – demogrāfija. Kapitālisma vajadzību nosaka iedzīvotāju skaita dinamika. Par ontoloģisko realitāti var uzskatīt arī cilvēku dabas iezīmes, kas atsaucas uz kapitālismu.

   Sociālisms nevar lepoties ar ontoloģisko pamatotību. Sociālisms ir mākslīgs fenomens. Sociālisma vajadzību nenosaka demogrāfija. Sociālisma pamatā ir ideoloģiskais mērķis izveidot sociāli vienlīdzīgu sabiedrību. Sociālisma ideoloģiskais mērķis pat lielā mērā  neatbilst cilvēku dabas iezīmēm, bet pats galvenais – cilvēku dabiskajai nevienlīdzībai, kas nevar neietekmēt praktisko iespēju izveidot sociāli vienlīdzīgu sabiedrību. Tagad mums ir ļoti pārliecinošs piemērs cilvēku dabas iezīmju lomai sociālismā. Tāds piemērs ir PSRS sabrukums, ko izraisīja cilvēku dabas iezīmes. Vēl spilgtāks piemērs ir tas viss, kas ir noticis pēcpadomju periodā, kad PSRS sabrukuma arhitekti masveidā uzkurināja cilvēku dabas iezīmes.

   Sociālisms ir idealizēts projekts. To nevar teikt par kapitālismu, kas nebalstās uz idealizētu pieeju; proti, kapitālisms kaut ko neiedomājas un neiztēlojas labāku, nekā tas ir īstenībā. Ja kapitālisms neatbilstu cilvēku dabas iezīmēm, tad tas nebūtu radies un tā modifikācijas neeksistētu tūkstošiem gadu.

   Kā jau tika minēts, kapitālismu ietekmē ne tikai demogrāfija, bet vēl divi pīlāri – kultūra un mentalitāte. Abi pīlāri iemieso to, ko līdz šim šajā tekstā dēvēju par cilvēku dabas iezīmēm. Kapitālismā dominē ne tās labākās cilvēku dabas iezīmes. Tāpēc diskursā par kapitālismu nav iespējams iztikt bez tādiem jēdzieniskiem satelītiem kā ekpluatācija, augļošana, alkātība, peļņas kāre, mantkārība. Kapitālismā sastopamās sociāli ekonomiskās attiecības nav Dieva dotas, bet ir pašu cilvēku intelektuālās darbības rezultāts un morāli tikumiskā līmeņa rezultāts. Kapitālismu var slavēt par privātīpašuma cienīšanu, uzņēmējdarbības brīvību, privātās iniciatīvas kolosālajām perspektīvām. Tomēr tajā pašā laikā nav iespējams apgalvot, ka tas viss risinās godīgā un taisnīgā veidā bez ļaunprātībām, materiālistiskām kaislībām, egoisma, savtīguma, negodīguma, afērām, mahinācijām, krāpšanas, viltībām, korupcijas.

   Kapitālisma negatīvo lomu Rietumu civilizācijas liktenī (norietā) nav grūti pierādīt. No XX gadsimta 70.gadiem Rietumu civilizācijā finansu kapitāls sāka uzkundzēties rūpnieciskajai ražošanai un pēc dažiem gadu desmitiem kļuva eiropeīdu saimnieciskās darbības valdnieks. Rietumu civilizācijas norietu jūtami sāka veicināt kapitāla inovācija – patērēšanas mākslīga stimulēšana iedzīvotāju masveidīgas kreditēšanas veidā un tajā skaitā hipotēkāro kredītu veidā. XX-XXI gadsimta mijā Rietumu civilizācijā radās tādas kapitālisma modifikācijas kā “finansu kapitālisms” un “kriminālais kapitālisms”. Abas modifikācijas atbilst eiropeīdu kultūras un morāles līmenim, par ko kaut ko labu pateikt ir ļoti grūti. Drīkst hipotētiski saskatīt pat jaunu postkapitālisma formāciju ar tai atbilstošu cilvēcisko apziņu un kultūru. Kapitālisma vietā ir piedzimis postkapitālisms, kura saimnieki ir postcilvēki.

Liberalitāte

   Liberalitāte ir sastopama valstiskuma izpratnē, ekonomikā, sociālajā problemātikā, politikā un ideoloģijā, kultūras teorētiskajos izskaidrojumos kulturoloģijā. Tāpat ir sastopama ikdienā cilvēku savstarpējās attiecībās. Tā tas ir tāpēc, ka liberalitāte ir cilvēciska īpašība un garīgi brīvam cilvēkam raksturīgi uzskati. Liberalitāte ir liberāla izturēšanās un liberāli uzskati, kas cilvēces vēsturē vienmēr ir eksistējuši. Tas nozīmē, ka izturēšanās un uzskati balstās uz indivīda brīvības, brīvdomības atzīšanu un cienīšanu, spēju saprast un respektēt citu domas un jūtas. Valstiskuma izpratnē, ekonomikā, sociālajā problemātikā, politikā un ideoloģijā, kulturoloģijā liberalitāte ir kaut kas tāds, kas aizstāv brīvu uzņēmējdarbību un tirdzniecību, mērenas politiskās un sociālās reformas, valsts kontroles mazināšanu, valsts neiejaukšanos ekonomiskajā dzīvē, iestāšanos par maksimālu indivīda brīvību.

   Eiropeīdu civilizācijas vēsturiskajā virzībā tā izveidojās, ka liberalitāte kļuva filosofiskās domas un sociuma apziņas būtisks trends, koncentrējoties relatīvi integrētā teorijā un sociāli politiskajā konceptuālajā nostājā. Liberalitāte izvērtās filosofiskā, sociāli politiskā un ekonomiskā strāvā, sasniedzot idejisko pilnbriedumu un kulmināciju Apgaismības laikmetā XVIII gadsimtā. Šo strāvu dēvē par liberālismu.

   Liberālisma aizsākumi ir dažādi. Tie aptver cilvēka esamības visus segmentus. Tā tas ir tāpēc, ka liberālisma idejiskā bāze ir liberalitāte kā cilvēciskā īpašība, kas var universiāli atspoguļoties cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas praksē.

   Tā, piemēram, liberālisma aizsākumu saskata Renesanses humānisma ideoloģijā, radot milzīgu izaicinājumu katoļu baznīcas diktatūrai – totālai cilvēka apziņas brīvības ierobežošanai.

   Eiropā liberālā diskursa sākums bija atsacīšanās no tā dēvētās ābramiskās (proti, bībeliskās) vērtību bāzes, kas pastāvēja līdz XVI gadsimtam, kad radās jauna vērtību bāze – kapitālisma vērtību bāze. 1517.gadā Luters izplatīja savas 95 tēzes. Tiek atcelts bībeliskais aizliegums augļot. Jau XVI gadsimta pirmajā pusē Holandē tiek akceptēti pirmie banku likumi, kuros ir pieļauta augļošana. Augļošanas atļaušana ir būtisks aizsākums tam morālajam pagrimumam, kas XX gadsimta beigās nonāca līdz t.s. finansu kapitālisma neģēlībām.

   Līdz XX gadsimta 70. gadiem Rietumu civilizācijā cilvēku dzīves stabilitāti liberālisms tiecās nodrošināt ar ģimenes sociālā institūta palīdzību. Ģimenē bija jāvalda konservatīvai kārtībai, kas kļūst dzīves stabilitātes garants.

   Rietumu civilizācijā radikālas izmaiņas sākas XX gadsimta 70.gados. Var teikt, ka ģimeni kā sociālo institūtu ar spēju nodrošināt dzīves stabilitāti, nomainīja kredīti kā būtisks cilvēku esamības elements. Minētajos gados liberālisms transformējās neoliberālismā, ko var droši uzskatīt par civilizācijas pagrimuma izpausmi. Neoliberālisms sagrauj ģimeni. Neoliberālismam nav vajadzīga ģimene kā dzīves stabilitātes garants. Dzīves stabilitāti ir jānodrošina kredītiem – par tiem iegūtajiem labumiem.

   Neoliberālisma rašanās principā liecina par liberalitātes izkropļošanu. Radās liberalitātes dievinātā brīvība bez atbildības. Radās liberalitāte bez atbildības robežām un liberalitāte kā fetišizēta pašvērtība, kuras struktūrā neietilpst ne viena veida atbildība: ne morālā un metafiziskā, ne politiskā un kriminālā atbildība. Liberalitāte bez atbildības sludina brīvības plurālismu attieksmē pret patiesību, morāli, tikumiskumu, dažāda veida vērtībām un normām. Tāda tipa liberalitāte ir iespējama vienīgi pagrimušā, garīgi un intelektuāli nepilnvērtīgā apziņā. Tāda veida liberalitātes propaganda neoliberālismā liecina par atsacīšanos cilvēkos saglabāt nevis Homo sapiens apziņu, bet ģenerēt jauna tipa apziņu – postcilvēka apziņu. Postcilvēkam brīvība vairs nav liberalitātes mērķis. Postcilvēkam nav svēta ne politiskā brīvība, ne ekonomiskā brīvība. Postcilvēkam nav vajadzīga suverenitāte, neatkarība. Postcilvēka liberalitāte atzīst tikai tādu brīvību, kuru nelimitē atbildība. Postcilvēku, neoliberālisma fanu, neuztrauc tas, ka brīvība bez atbildība ir amorāla izpausme – cilvēkam necienīga izpausme.

 

Komunisms

   Jaunajos laikos konstatējamā attieksme pret komunimu noteikti ietilpst Rietumu civilizācijas norieta repertuārā. Attieksme ir norieta mentalitātes attieksme. Komunisma celtniecības projekta fiasko XX gadsimta beigās Eiropas sociālisma zemēs ar PSRS priekšgalā kļuva epilogs komunisma teorētiskajai un praktiskajai interpretācijai. Eiropeīdi uz visiem laikiem samierinājās ar atziņu par komunisma neiespējamību no antropoloģiskā viedokļa; respektīvi, cilvēka daba neatbilst komunisma prasībām, un tāpēc komunisms nekad nekļūs dzīves realitāte, bet turpmāk vienmēr paliks spilgts relikts eiropiešu utopijās. Cilvēku masas nav iespējams adaptēt komunisma morāles pamatprincipā “No katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzības”.

   Komunisma ideoloģija vienmēr ir bijusi ļoti pašpārliecināta. Par to liecināja apgalvojums par alternatīvas neesamību komunismam. No visiem sociāli politiskajiem konceptiem tikai komunismam esot nākotne, nodrošinot cilvēciski cienīgu dzīvi. Lai tas notiktu, cilvēkiem ir jātiecas pretoties dabas spēkiem un savas iedabas trūkumiem.

   Dabā eksistē savstarpējās iznīcināšanas (“aprīšanas”) likums. Dzīvo radību populācijas ir savstarpēji ļoti naidīgas. Bet uz cilvēkiem tas nedrīkstot attiekties. Cilvēkiem ir jātiek vaļā no savstarpējās iznīcināšanas likuma. Cilvēces vēsturē tas diemžēl nav noticis. Cilvēki pakļaujas savstarpējās iznīcināšanas likumam. Cilvēki nemitīgi modernizē ieročus, sākot ar rungu un nonākot līdz atomieročiem, bioloģiskajiem un ķīmiskajiem ieročiem.

   Komunisma kritiķiem vienmēr ir bijusi tieksme apgalvot par kapitālisma ideālo piemērotību cilvēku dabai. Kapitālisms visprecīzāk atbilstot cilvēku “zooloģiskajam individuālismam”. Lafargs uzskatīja, ka komunisms bija iespējams tikai pirmatnējā sabiedrībā – matriarhātā. Lai komunismu ieviestu jaunajos laikos, nepieciešams panākt cilvēku jaunu kvalitāti. Nepieciešams izraisīt cilvēkos velmi nemitīgi sevi morāli tikumiski un radoši pilnveidot.

   Bijušās padomju zemes “marksisti” nespējā uzcelt komunismu vaino sociālistisko iekārtu, bet nevis cilvēku nepiemēroto dabu dzīvot saskaņā ar komunisma morāli tikumiskajiem nosacījumiem. No vienas puses tā ir taisnība. Padomju sociāli politiskās iekārtas ideoloģija cilvēkos stimulēja materiālistisko dzīves orientāciju. Par dzīves mērķi tika pasludināts materiālās labklājības pieaugums. Materiālā labklājība kļuva savdabīgs hēdonisma variants. Tā pamatā materiāli komfortabla dzīve kā bauda. Cilvēku rīcības vienīgais motīvs, augstākais mērķis un tikumības kritērijs kļuva materiālo vērtību palielināšana. Padomju ideoloģija cilvēkus nestimulēja garīgi pilnveidoties un neatzina garīgumu par svarīgu cilvēku īpašību un vērtību. Padomju iekārtā cilvēki netiecās pēc “brīvības, vienlīdzības, brālības”, bet tiecās pēc kaut kā pretēja, kas vairāk vai mazāk atgādināja “zooloģisko individuālismu”.

   Jo vēsturiski tuvāk mūsdienām, jo Rietumu civilizācija vairāk attālinājas ko komunisma iespējamības. Jo vēsturiski tuvāk mūsdienām, jo eiropeīdi vairāk masveidā degradējas un deģenerējas. Abu tik tikko minēto procesu dinamika sevišķi strauja kļuva no XX gadsimta 70.gadiem, kad pilnā mērā eiropeīdu sociuma apziņu pārņēma planetārās demogrāfiskās pārejas nosacījumi; eiropeīdi noveco un izmirst, tāpēc ir totāli zaudējuši dzīves interesi un spēju pretoties dažādiem antihumāniem vilinājumiem.

   XX gadsimta nogalē komunisma iespējamību (iespējamību izaudzināt komunismam piemērotus cilvēkus) izslēdza postcilvēku ģenēze – antivēsturisku, antihumānu tipu rašanās. Turklāt šie mutanti sāka kļūt kultūras priekšpulks, uzkundzējoties visos dzīves segmentos.

   Noteiktu ieguldījumu degradācijā un deģenerācijā no XX gadsimta 70.gadiem sāka dot finansu kapitālisma uzplaukums, kā pamatā ir finansu spekulācijas un sociuma zombēšana atbilstoši finansu struktūru interesēm. Mūsdienu masu cilvēku vajadzības vairs nenosaka paši cilvēki, bet to viņu vietā dara ideologi, sabiedrisko attiecību speciālisti, mediji, realizējot sociuma infantilizāciju. Tādos apstākļos diskurss par komunismu vispār kļūst smieklīgs. Komunismam nav vajadzīgi amorfi, baudkāri un viegli vadāmi cilvēki.

Pašapmāna ideoloģija

   Jaunajos laikos eiropeīdu garīgo pasauli drīkst vērtēt kā pašapmāna garīgo pasauli. Visaptveroša pašapmāna ideoloģija sākās XVIII gadsimtā un intensīvi turpinās arī mūsdienās. Tolaik Apgaismības filosofija sāka propagandēt atsacīšanos no tradicionālajām paražām, morāles normām, sociuma organizācijas tradicionālajiem institūtiem. Apgaismības ideoloģija fetišizēja brīvdomību, racionālismu, pragmātismu, veicināja atsacīšanos no reliģiskā pasaules uzskata, progresisma garā pamatoja visdažādākās iluzorās rekomendācijas (idealizētas perspektīvas) reformu veikšanai sabiedrības dzīves uzlabošanai. Apgaismības ideoloģija aizsāka bēdīgi slaveno cilvēktiesību tēmu. Apgaismības laikā latīņu valoda pārstāja būt zinātnes valoda.

   No Jaunajiem laikiem Rietumu civilizācijā valda pašapmāna ideoloģija. Tās centrā ir pašapmāna filosofija, politika, stratēģija, kam visam jāiedvesmo eiropeīdu masās, inteliģencē, elitē pašapmāna saturs un formas. Jaunajos laikos pašapmānā ir balstīta apgaismības doktrīna,  individuālisma un humānisma doktrīna, demokrātijas un liberālisma doktrīna, cilvēktiesību un globalizācijas doktrīna, protestantisma un komunisma doktrīna. Eiropeīdi nemitīgi sev iestāsta to, kas faktiski ir maldīgs, demagoģisks, viltots, nevērtīgs, bezperspektīvs, iluzors. Iestāsta to, kas pašus novirza no pareizākā ceļa un tā vietā liek dzīvot mākslīgi konstruētu ilūziju atmosfērā bez īsta garīguma un cilvēciski adekvātas darbības, uzvedības un komunikācijas. Pašapmāna ideoloģija ir suicidāla ideoloģija. Eiropeīdi nekautrējas no savas pašnāvnieciskās darbības, uzvedības un komunikācijas.

   Pašapmāna rezultātā visa dzīve kļūst anomālija. Jauno laiku un tajā skaitā mūsdienu eiropeīdu pašapmāna filosofijā, politikā, stratēģijā iederas šāds vārdu krājums: pašaizsardzība, pašapkalpošanās, pašapmierinātība, pašapziņa, pašārstēšanās, pašattīrīšanās, pašcieņa, pašiedvesma, pašierosme, paškritika, pašlabums, pašmērķis, pašpaļāvība.

   Eiropeīdu garīgās pasaules raksturojumā iederas šādi salikumi: sublimācija-pašsublimācija (cilvēka zemāko tieksmju enerģijas pārvēršana augstākā psihiskajā enerģijā); suģestija-pašsuģestija; manipulācija-pašmanipulācija (tendencioza faktu sagrozīšana); fabrikācija-pašfabrikācija (radīt viltojumus, neatbilstību patiesībai); falsifikācija-pašfalsifikācija; farizeji-pašfarizeji (liekuļi, svētuļi); fascinācija-pašfascinācija (apmānīšana, apburšana, valdzināšana); fetišisms-pašfetišisms (dievināšana, nekritiska cieņa); fikcija-pašfikcija (uzdot par faktu).

   Pašapmāna graujošo lomu eiropeīdu garīgajos procesos XX gs. pirmajā pusē pirmie nesaudzīgi kritizēja t.s. integrālā tradicionālisma pārstāvji, kaut gan tiešā veidā netika runāts par pašapmānu (netika lietots šis vārds). Integrālā tradicionālisma pamatā ir uzskats, ka visās tradīcijās ir kaut kas kopējs, cieši saistīts, nedalāms, vesels (integrāls). Intergrāla ir katras tradīcijas strukturālā matrica. Jaunajos laikos tiek sagrauta šī kopējā strukturālā matrica.

   Pašapmāna ideoloģijas rašanos veicināja dažādi faktori. Viens no tiem (galvenais) ir demogrāfiskais faktors. Iedzīvotāju skaita pieauguma rezultātā radās t.s. masu sabiedrība, kuru nācās ideoloģiski iedvesmot, ideoloģiski orientēt un vadīt. Tas varēja notikt, izmantojot iluzoras ideoloģiskās konstrukcijas. Jaunajos laikos ideoloģija kļuva patstāvīgs sociālais institūts. To veicināja ne tikai demogrāfija, bet arī varas formu izmaiņas un politikas transformācijas. Vara un tās politika sāka balstīties uz t.s. garīgo varu, kas savukārt balstījās uz skaistiem solījumiem sabiedrībai, elektorātam. Ideoloģijā būtisku vietu sāka ieņemt vairāk vai mazāk utopiski nākotnes projekti.

   Jaunajos laikos Rietumu sociuma vadības projekcijās sāka dominēt pašapmāns. Rietumu valdošais slānis (elite) tiecas demonstrēt morāli politisko pašpārliecinātību, ar to iemidzinot sabiedrības masas un tām neļaujot objektīvi izturēties pret dzīves realitāti. Varas sociāli politiskais kapitāls ir kļuvusi pašapmāna ideoloģija. Tam ir objektīvs pamatojums: masu psiholoģija pieprasa pašapmānīgas nostādnes, pašapmānīgus lozungus, pašapmānīgus solījumus. XIX gs. beigu sociālās (masu) psiholoģijas pirmie pētījumi to apstiprināja pilnā mērā.

   Pašapmāna ideoloģija negatīvi atsaucas ne tikai uz sabiedrības masām, bet arī uz eliti. Elite pati nonāk pašapmānīgās ideoloģijas gūstā. Elite pati sāk ticēt savām iluzorajām projekcijām un sāk zaudēt realitātes izjūtu. Mūsdienās (XX-XXI gs. mijā) tas ir ļoti uzskatāmi konstatējams Rietumu politiskajā elitē un pat akadēmiskajā elitē, kura apkalpo principā pašapmānīgas sociālās koncepcijas.

   Tikai metafiziska svētība var iedegt gara uguni jauniem elites varoņdarbiem. Elites pašapmāna ideoloģija (pašiedvesma, kas balstīta uz pašapmānu) faktiski iznīcināja ugunskuru, kas elitei ir vajadzīgs savas misijas pilnvērtīgai realizācijai. Elites degradācija ir pašas elites sev noorganizētās degradācijas rezultāts.

   Vai kādreiz (piem., XVIII gs.) pašapmāna ideoloģija tika izvēlēta apzināti jeb tā ieviesās, nostiprinājās un vērsās plašumā (ieguva kategoriskā imperatīva autoritāti) neapzināti?

   Vai ir vajadzīgs šāds jautājums? Domājams, nav vajadzīgs. Pašapmāna saturs toreiz bija un joprojām ir „skaists”, „humāns”, „cilvēcisks”. Tas patika un patīk elitei. Elite tajā nesaskatīja un nesaskata nekā draudīga perspektīvā.

   Piemēram, kas varēja kādreiz likties draudīgs Apgaismības projektā, cilvēktiesību projektā, individuālisma filosofijā, kad individuālisma filosofija sludināja maksimālu gādību par cilvēku un cilvēks tika pasludināts par dzīves galveno vērtību?

   Tas attiecas arī uz racionālismu – racionālisma dievināšanu. No elites neviens nevarēja toreiz zināt, ka „prāta baznīca” (lieliskais racionālisms) nodzēsīs ugunskuru pašā elitē un racionālisms ir veicinājis elites vitalitātes zudumu, racionālismam visu izvēršot pragmātismā, materiālismā, merkantilismā un aizmiglojot skatu uz metafiziku, to nostumjot prāta un gara dzīves perifērijā.

   Neviens nevarēja zināt individuālisma filosofijas rūgtās sekas - jo lielāka individualizācija, jo grūtāk kaut ko izdarīt visa sociuma labā. Individualizācijas maksimālais rezultāts pašlaik ir sociālais haoss - sociuma procesu haotizācija. Tagad cilvēkus spēj apvienot tikai kāds ienaidnieks. Tikai vēršanās pret kādu ienaidnieku-fobiju mazina individualizācijas fanātismu un ir iespējama kolektīva darbība. Kopīgais ienaidnieks superindividualizētajiem eiropeīdiem kļūst kaut kāds kopīgs „projekts’. Individualizācijas filosofija neveicina kalpošanu cilvēkiem – tautai, valstij. Tā vien liekas, ka eiropeīdi nemaz nevēlas mainīt līdzšinējo līmeni, kad par palīdzību cilvēkiem krustā sisti ir tikai divi – Prometējs un J.Kristus.

Iluzorā apziņa, tumsonības pedagoģija, idiotijas korsete

   Kultūras vēsturiskajā virzībā (evolūcijā, attīstībā) var nosacīti konstatēt četras tendences, cilvēkiem apliecinot savu attieksmi pret ārējo pasauli. Starp tendencēm pastāv stabila alianse. Tomēr viena no tām var kļūt dominējošā tendence attiecīgajā laikmetā, nosakot sociuma apziņas orientāciju – attieksmi pret apkārtējo vidi (sabiedrību, kultūru). Tendences ir sekojošās.

   1) Funkcionālā tendence, kad sociuma apziņā kultūras elementi funkcionē atbilstoši to jēgai. Kultūras elementi tiek izmantoti atbilstoši to funkcionālajam mērķim. Sabiedrībā ir notikusi kultūras elementa leģitimācija, un sabiedrība neakceptē novirzes no leģitīmās normas. Katra novirze tiek kritizēta un izskausta kā anormāla izpausme.

   2) Strukturālā tendence, kad pastāv kultūras elementu holisma un merizma dialektika. Saskaņā ar holisma uzskatiem secinājumus par kultūras elementiem var izdarīt tikai kā par vienotiem veselumiem. Saskaņā ar merizma uzskatiem secinājumos par kultūras elementiem valda atziņa, ka atsevišķu kultūras elementu kvalitāte veido visas kultūras kvalitāti, jo veselais ir daļu summa. Tik tikko minētā dialektika sociuma apziņā palīdz nošķirt komplicētus kultūras elementus no vienkāršiem kultūras elementiem. Piemēram, holisms der komplicētiem kultūras elementiem, bet merizms (veselā kvalitāte ir daļu kvalitātes mehāniska summa) der vienkāršiem kultūras elementiem. Neder, piemēram, sabiedrības izpratnei, jo sabiedrība ir komplicēta izpausme. Sabiedrības kvalitāti nedrīkst fiksēt, ņemot vērā tās atsevišķo locekļu kvalitāti. Sabiedrības kvalitāte ir kaut kas savādāks par atsevišķu tās locekļu kvalitātes summu.

   3) Determinētības tendence, kad sociuma apziņā aktuāls ir priekštats par kultūras elementu determinētību (cēlonisko nosacītību). Sociums apzinās, ka katram kultūras elementam ir noteikts cēlonis, kas ir jāņem vērā kultūras elementa izpratnē.

   4) Disipativitātes (izkliedēšanas) tendence, kad sociuma apziņā kultūras elementi sāk funkcionēt neatbilstoši to jēgai. Disipativitātes rezultātā kultūras elementi tiek haotiski izkliedēti bez to adekvātas sociālās, politiskās, ideoloģiskās, zinātniskās vai cita veida nozīmes. Zaudējot savu funkcionalitāti, kultūras elementi sāk strauji degradēties un iegūst kognitīvi neskaidru identitāti, manāmi apgrūtinot to precīzu izzināšanu un konstruktīvu pielietošanu.

   Mūsdienās sociuma apziņā dominējošā ir kļuvusi disipācija, izraisot kultūras arhaizāciju, iluzoru apziņu, savdabīgu nereālā humānismu. Tā rezultātā nereālais tiek centrēts uz cilvēku un rūpēs par cilvēka labklājību priekšroka tiek dota iracionālajam, iluzorajam, dzīves īstenībā neeksistējošajam. Disipācijas rezultātā tiek pamatīgi degradētas kultūras pārējās tendences, bet īpaši pirmā tendence – funkcionālā tendence, kad sociuma apziņā kultūras elementi funkcionē atbilstoši to jēgai.

   Kad pašlaik skan pārmetums par atsacīšanos no kultūras tradicionālajām vērtībām, tad faktiski tiek pārmesta disipācija – kultūras tradicionālo vērtību izkliedēšana. Taču disipācija attiecas ne tikai uz kultūras vērtībām. Tā attiecas uz visiem cilvēciskās esamības segmentiem. Attiecas pat uz patiesību kā cilvēku izziņas pamatu un cilvēka garīgās eksistences vienu no vitālākajiem nosacījumiem. Tagad modīgi ir izteikties par daudzu patiesību iespējamību, sašķeļot patiesību neskaitāmās variācijās un tās izkliedējot sociuma apziņas “kosmosā”.

   Disipācija aptver sabiedrības lielu daļu. Izņēmumi mēdz būt. Taču izņēmumi nespēj izmainīt kopējo stāvokli. Kā labi zināms, izņēmumi nespēj izmainīt sistēmu, valdošo kārtību, garīgo atmosfēru, politiskās varas režīmu, tautas reputāciju utt.

   Turklāt disipācija tiek plaši propagandēta, koncentrējoties odiozā tumsonības pedagoģijā. Disipācijas propaganda ietilpst banālā un reakcionārā neoliberālisma ideoloģiskajā arsenālā. Disipācija tiek slavēta un pamatota postmodernisma filosofijā. Masu komunikācijas līdzekļos intelektuāla diskursa vietā prevalē sabiedriskās apziņas haotizācija, iluzoru materiālu publicēšana, kas ir pilnīgi atrauti no dzīves realitātes, neļaujot sabiedrībai izprast lietu un parādību patieso stāvokli, neļaujot noteikt lietu un parādību hierarhiju, cilvēkiem liedzot izprast atspoguļotās informācijas būtību, sociāli ekonomisko, estētisko, zinātnisko un cita veida kvalitāti.

   Mūsdienās disipācija ir laikmeta vēsturiskā kaislība. Tādas vēsturiskās kaislības periodā neeksistē stabili politiskie, ekonomiskie, morālie, estētiskie un pat zinātniskie orientieri. Disipatīvi pārveidojot realitāti, adekvāti pārveidojas arī cilvēki. Viņu apziņa kļūst disipatīva. Cilvēku disipatīvā apziņa nav spējīga racionāli darboties. Izkliedēta apziņa un izkliedēta dzīves vide kļūst cilvēku garīgais ideāls.

   Tāds rezultāts ir suicidāls rezultāts. Cilvēku dzīve pārvēršas pašnāvnieciskā dzīvē. Pret to var vērsties vienīgi ideoloģiski soterioloģiska (dvēseles glābšanas) darbība, mērķtiecīgi cenšoties sociumu atgriezt cilvēciskās sliedēs. Vajadzīga ir korsete pret disipācijas veicināto idiotiju, iracionālismu, “uzskatu plurālismu”, “patiesības plurālismu”.

   Disipācijas tendence ir sociālā patoloģija un antropoloģiskā patoloģija. Lai to minimalizētu, izskaustu ir nepieciešama objektīva ideoloģiskā motivācija par dzīves realitāti teikt tikai patiesību, bet nevis turpināt ideoloģiskās manipulācijas, slēpjot un kropļojot (izkliedējot) patiesību. Krīzes laikā manipulācijas vispār ir bezspēcīgas. Tas ir jāsaprot sociuma elitei. Krīzes laikā ir vajadzīga transparenta informācija un transparenta ideoloģija, kas var kalpot kā idiotijas korsete.

 

                                                                                                                       

  

Intelektuālisma iznīdēšana

   XX gadsimta otrajā pusē Rietumu civilizācijā sāka ieviesties jauna vērtību sistēma. Tā kļuva masveidīga. Jaunajā vērtību sistēmā kardināli izmainās attieksme pret intelektuālismu. Prāta svētīgā vajadzība cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā vairs nešķiet tik aktuāla, kā tas bija vienmēr cilvēces vēsturē. Kognitīvajos procesos pārtrauc izturēties pret izziņas objektiem kā inteligibliem objektiem – tikai ar prātu vai intelektuālo intuīciju izzināmiem objektiem. Intelekts vairs netiek uzskatīts par kognitīvo instrumentu. Intelekts vairs nenodrošina operācijas ar zināšanām, lai pārietu no zināšanu zemāka līmeņa uz zināšanu augstāku līmeni. Intelektuālo risinājumu vietā iekūņojas „viedokļu plurālisms” – emocionāli subjektīvi izteikumi bez adekvātām zināšanām. Piedzima diskursa demokrātiskuma ēra. Tā gribas dēvēt bez loģikas, zināšanām, racionalitātes savvaļā (pseidodemokrātiskumā) atlaisto iespēju runāt, veidot tekstus, lietot valodu.

   Radikāli izmainās intelektuāļu statuss un autoritāte. Intelektuāļu loma kultūrā ir novirzīta konspiroloģiskā perifērijā. Intelektuāļu klātbūtne sabiedrībā netiek legalizēta. Ja tomēr atceras intelektuāļus, tad atceras dīvainā veidā. Proti, sabiedrībā tiek izplatīts viedoklis par intelektuāļu līdzdalību dažādos procesos aizmuguriskā, neoficiālā un slepenā formā. Pret intelektuāļiem izturas kā pret sazvērestības organizētājiem. Intelektuāļi netiek sabiedrībā afišēti kā sociumam vajadzīgi gudri un zinoši cilvēki. Sabiedrībā nostiprinās pārliecība par intelektuāļu maznozīmību. Sabiedrībā valda uzskats, ka visu nosaka politiķi un t.s. uzskatu līderi – faktiski kulta personas mietpilsoņu gaumē. Harismātisku un ar asu prātu apveldītu līderu vietā uzpeld birokrātiskas rutīnas apsmērēti politiķi un nekaunīgi „tirgotāji”, kuri sevi prot veikli pasniegt kā neaizstājamu „preci”.

   Plašāk izsakoties, Rietumu civilizācijā notiek intelektuālisma iznīdēšana. LU profesors Kaspars Kļaviņš uzskata, ka „intelektuāļa autoritātes sagraušana ir šībrīža Eiropas lielākā problēma”. Par intelektuālisma necienīšanu un pseidointelektuālismu universitātēs satraucoši ir rakstījis profesors Karens Svasjans. Viņš gadu desmitiem ilgi ir saistīts ar Rietumeiropas akadēmisko vidi un spiests novērot intelektuālisma degradāciju augstskolās.

   Intelektuālisma iznīdēšanu, saprotams, var panākt vienīgi kaut kāds grandiozs spēks. Tas noteikti ir spēks, kuram traucē intelektuālisms un kuram intelektuālisms nav vajadzīgs. Tāds spēks pret intelektuālismu izturas naidīgi un dara visu iespējamo, lai intelektuālisms nestātos šī spēka ceļā. Turklāt tas ir visu aptverošs spēks. Šis spēks var ietekmēt un uzspiest savu gribu visos kultūras segmentos. Šis spēks var gūt panākumus pat tajos segmentos, kuros organiski nepieciešams intelektuālisms un kuri patiesībā bez intelektuālisma nevar eksistēt. Tas attiecas uz akadēmisko darbību, politiku, garīgo kultūru.

   Rietumu civilizācijā intelektuālisma iznīdēšanas spēks ir (1) vidusmēra jeb masu cilvēki, (2) masu sabiedrība un (3) masu kultūra. Tas ir grandiozs destruktīvās enerģijas spēks, un tas dod iespēju iznīdēt intelektuālismu. Šis spēks ir sava veida šķiriskais spēks. Tam ir šķiriskais ienaidnieks. Šī spēka šķiriskais ienaidnieks ir intelektuālisma reprezentantu sociālais slānis – inteliģence, intelektuāļi.

   Minētie trīs fenomeni ir vēsturiski jauni fenomeni. Tie radās demogrāfisko izmaiņu rezultātā. XIX gadsimtā ievērojami pieauga Eiropas iedzīvotāju skaits. Dzimstības bums veicināja jaunu situāciju Eiropā. XIX un XX gadsimta mijā sākās unikāls process. To nākas dēvēt par kultūras masovizāciju. Kultūru pārņēma jauna stihija – masu apziņas un masu darbības stihija. Kultūra sāka pieskaņoties masu vajadzībām. Tā tas turpinājās visu XX gadsimtu. Aizvadītā gadsimta kultūra principā bija masu kultūra, kurai izdevās eiropiešu t.s. augsto/klasisko/elitāro kultūru nobīdīt malā un pat daudzējādā ziņā pakļaut savai gribai. Neapšaubāmi, vidusmēra jeb masu cilvēki eksistēja vienmēr. Taču vēsturiski senāk masu izpausmēm nebija tik grandiozs apjoms kā pēc demogrāfiskā buma XIX gadsimtā. Vēsturiski senāk sabiedrības elitārā daļa nekad necentās izpatikt masām un nenonāca masu psiholoģiskajā pakļautībā, kā tas notika XX gadsimtā un turpinās tagad.

   Minētie trīs fenomeni tika zinātniski analizēti. Tas notika pakāpeniski. Vispirms XIX gadsimta nogalē zinātnieku uzmanības centrā bija tas, ko toreiz nosauca par noziedzīgu pūli. Zinātnieki centās iedziļināties noziedzīga pūļa kolektīvajā psiholoģijā un izprast pūļa dalībnieku (masu cilvēku) individuālo psiholoģiju. XIX gadsimta nogalē tādi autori kā S.Sigele, G. Lebons, G.Tards, N. Mihailovskis agresīvu pūli un cilvēku masas jau atzina par laikmeta galveno noteicēju. Cilvēku masu rīcība liecinot par garīgo slimību. Masu cilvēki neesot atbildīgi par savu rīcību. Masu cilvēki ne par ko nedomā, klausa tikai vadoņus un nevairās no neprāta loģikas. Masu cilvēkiem trūkst intelektuālās suverenitātes. Minēto autoru darbus joprojām studē universitātēs. Viņu grāmatas ir sava veida kanons masu kultūras zinātniskajā interpretācijā. Tiesa, grāmatās netiek runāts par masu cilvēku, masu sabiedrības un masu kultūras rašanās cēloņiem. Demogrāfiskais faktors kā galvenais cēlonis netiek apskatīts.

   XX gadsimta pirmajā pusē Rietumu zinātnieki galvenokārt gribēja izprast masu parādību specifiku – sociāli politisko, psihisko, antropoloģisko īpatnību. Piemēram, Ž.Sorels analizēja masu mitogēniskumu – cilvēku masu uzticību un paļāvību dažādiem mītiem. Mitogēniskums konsolidē masas streiku, revolūciju, nemieru laikā. T.Gaigers rakstīja par indivīda izjūtām, apzinoties savu piederību masai. Indivīds masā pilnīgi nezaudē identitāti, taču uz laiku pāriet „mēs” identitātē. Cilvēki masā atgriežas savā pirmatnējā stāvoklī, izjūtot kopienas (dzimts) atbalstu. Apzinoties piederību kopienai, cilvēki drošāk sevi aizsargā no naidīgās sabiedrības. Z.Freids aplūkoja masu uzvedību kā bezapziņas izpausmi. D.Merežkovskis brīdināja par viduvējību skudru pūžņa caristes tuvošanos. Tajā pulsēs vienīgi primitīvas materiālās intereses.

   Mūsdienās nav aizmirsta spāņu filosofa H.Ortegas-i-Gaseta grāmata „Masu sacelšanās” (1930). Tajā lasāmi emocionāli novērojumi par demogrāfiskā buma empīriskajām sekām. Cilvēks nekur vairs nav viens. Visur viņu apņem ļaužu masas. Tā tas ir uz ielas, baznīcā, vilcienā. Autors prognozē masu uzbrukumu elitārajam mazākumam. Eiropas sabiedrībā elitārismam ir pienākušas beigas, jo kundzību sagrābj masu cilvēki (filosofa terminoloģijā masu cilvēki ir tas pats, kas vidusmēra cilvēki). Viņi ir pašapmierināti un pašpārliecināti. Masu cilvēki nav paškritiski. Viņi nespēj sevi analizēt, bet spēj tikai citus analizēt un nosodīt. Viņi neatzīst cilvēcisko konkurenci, bez kā cilvēces virzība pagurst un apstājas. Masu cilvēki uzskata, ka viņu kundzība ir sociāli normāla un dabiska nepieciešamība. Viņiem ir tiesības būt dzīves avangardā. Spāņu filosofa ieskatā masu sociāli politiskās strāvas ir fašisms, boļševisms, sindikālisms. Šīs strāvas ir civilizētības izkropļojumi. Tajos vardarbība ir centrālais līdzeklis, un masu tirānija ir visaptveroša.

   Pēc II Pasaules kara Rietumos masu fenomenu analītika (masu socioloģija) nešķita aktuāla. Rietumos visi bija samierinājušies ar masu cilvēku, masu sabiedrības un masu kultūras klātbūtni. Piemēram, masu sabiedrība bija kļuvusi ikdienišķa parādība un elementāra sociālā izpausme. Neviens to nekritizēja, jo nebija vērts to darīt. Masu sabiedrību uzskatīja par sociālās attīstības faktu un reālu alternatīvu agrākajām sociālajām formām. Nācās atzīt masu sabiedrības garīgās tendences un garīgos panākumus. Masu sabiedrība var izkonkurēt socializācijas tradicionālos formātus un ieviest socializācijas jaunus formātus.

   Tas attiecas uz intelektuālismu. Saskaņā ar masu sabiedrības viedokli indivīds drīkst apgūt dzīves vides sociālās normas un kultūras iemaņas bez intelekta aktīvas līdzdalības. Masu sabiedrība neiebilst, ja prāta racionālisma vietā stājas emociju iracionālisms. Ne velti masu sabiedrība dievina „viedokļu plurālismu”, kas bauda dzīvi bez prāta iegūtām un prāta strukturētām zināšanām.

   Masu sacelšanās ir objektīvs fakts. Rietumu civilizācijā, pateicoties dzimstības krasajam pieaugumam XIX gadsimtā, ir notikusi masu sacelšanās. Taču masu sacelšanās nav noslēgusies ar masu totālu uzvaru. Masas neguva pilnīgu, vispārēju, visu aptverošu un galīgu uzvaru. Uzvara eksistē, bet tā nav totāla uzvara. Tā ir divdomīga, viltīga, maskēta, iluzora uzvara. Atzīt masu totālo uzvaru ir uztveres malds un ilūzija – nepareizā īstenības uztverē radies priekšstats.

   Pirmkārt un galvenokārt masas neuzvarēja sabiedrības eliti. Teiksim, neuzvarēja Rietumu karaļus un karalienes, neuzvarēja Rietumu dižciltīgo aristokrātiju un neuzvarēja Rietumu gara aristokrātiju - intelektuālo eliti.

   Situācija ir analītiski interesanta. Masu uzvara ir divdomīga, viltīga, maskēta, iluzora tāpēc, ka Rietumu t.s. normālā sabiedrība ar eliti priekšgalā sāka tēlot zaudētājus un sabiedrības masas viltīgi pārliecināt par tās totālo uzvaru. Īstenībā masas nelikvidēja elites varu. Varu saglabāja karaļi, karalienes, dižciltīgā aristokrātija un gara aristokrātija. Vienīgi normālās sabiedrības elite rīkojās vēsturiski ļoti jocīgi, jo sāka koķetēt ar sociuma daļu, ar kuru līdz XX gadsimtam nekad neviens valdošais sociāli politiskais spēks nekoķetēja. Koķetēšana praktiski izpaužas dažādā veidā. Tajā skaitā atļaujot masu cilvēkiem izvirzīties valstu pārvaldē un tēlot „nomenklatūras aristokrātiju”.

   Normālās sabiedrības elites rīcība (koķetēšana) ir ambivalenta rīcība. Tajā krāšņi izpaužas iekšēji pretrunīgas domas un jūtas. Šajā ziņā krāšņs piemērs ir Rainis. Viņš neapšaubāmi ļoti labi izprata masu cilvēku niecību. Viņš visu mūžu sastapās ar šīs niecības neizprotošo, necienīgo, primitīvo attieksmi pret viņa personību un daiļradi. Latvijā viņš dzīvoja masu cilvēku vidē. Dažkārt viņam šī vide kļuva tik pretīga, ka radās vēlēšanās „iziet no tautas”. Tomēr tas viss Rainim nebija šķērslis koķetēšanai ar masu sabiedrības kodolu proletariātu, kļūstot par „proletariāta dzejnieku” un dažkārt paštīksmes uzplūdu reizēs pat lepojoties ar masu apdzejotāja slavu.

   Normālās sabiedrības elites ambivalentajai rīcībai ir noteikts pamatojums. Normālās sabiedrības elite komunikācijā ar masu sabiedrību ir izvēlējusies populisma stratēģiju. Populisms vienmēr ir izlikšanās – ambivalenta rīcība. Bet elite par to nekaunas. Arī tam ir noteikts pamatojums.

   Elite vēsturiski ļoti agri saskatīja milzīgu labumu no masu sabiedrības. Par to nav nepieciešams plaši izteikties šajā esejā. Katrs izglītots cilvēks ir lietas kursā, ka elite vispirms saskatīja milzīgu labumu masu komunikācijā. Jau XIX gadsimta beigās masām adresētā „dzeltenā” prese guva prāvu peļņu. XX gadsimtā prāvu peļņu sāka gūt arī citi masu mediji – glancētie žurnāli, dienas laikraksti ar simtiem tūkstošu eksemplāru lielu tirāžu. TV vispār tūlīt pēc tās ieviešanas kļuva masu informācijas efektīvs līdzeklis un milzīgas peļņas avots.

   XX gadsimtā kolosālas peļņas avots kļuva tas, ko divi ebreju zinātnieki nosauca par „kultūras industriju”. Ar jēdzienu „kultūra” viņi apzīmēja garīgo kultūru – mākslu un literatūru. Rietumu civilizācijā XX gadsimtā radās moderna industrija ar tai raksturīgajām ražošanas attiecībām (preces ražotājs – prece – preces patērētājs). Šī modernā industrija masām par naudu sāka piegādāt kinofilmas, bulvāru romānus, operetes, vieglo mūziku, dažādas tematikas masu pasākumus. Masu garīgās kultūras produkciju sāka ražot burtiski ar rūpnieciskām metodēm. Protams, ražošanu neorganizēja pati masu sabiedrība priekš sevis. Ražošanu organizēja normālā sabiedrība (elite) priekš masu sabiedrības. Tas ir obligāti jāņem vērā. Intelektuālisma iznīdēšanā faktiski lielāko ieguldījumu deva normālā sabiedrība (elite), bet nevis masu sabiedrība.

   Lieki ir atgādināt par intelektuālisma deficītu (nihilismu) šīs modernās industrijas darbībā. Masu garīgās kultūras produkcijai ar intelektuālismu nav nekāda sakara. Toties ir sakars ar standartizāciju, primitivizāciju, vulgarizāciju, nivelēšanu, vienveidīgumu, izklaidēšanu, emocionalitāti. Masu garīgās kultūras produkcijas mērķis nav cilvēkos attīstīt prātu un domāšanas dziļumu. Mērķis ir izklaidēt tautas masas.

   Taču elite ātri saskatīja ne tikai ekonomisko labumu no masu sabiedrības. Elite ātri saskatīja arī politisko labumu no masu sabiedrības. Arī par to nav nepieciešams plaši izteikties šajā esejā. Masu izmantošana politiskās varas iegūšanai un varas noturēšanai ir labi zināma izdarība. Elite ātri iemācījās ideoloģiski efektīvi strādāt ar sabiedrības masām, tās pakļaujot savām politiskajām interesēm. Arī politikā tāpat kā kultūras industrijā masas tiek atradinātas no intelektuālisma. XX gadsimtā masas kļuva totalitārisma politiski mobilizējošais faktors vairākās Rietumu zemēs.

   Masu sabiedrības ekonomiskā un politiskā izmantošana drūmi apliecina dzīves īstenību. Elites uzvara ir acīmredzama. Tajā pašā laikā masām ir politkorekti atļauts saglabāt ilūziju par savu uzvaru. Masas tas pilnīgi apmierina, jo masām netiek uzspiests tās šķiriskais ienaidnieks – inteliģences un intelektuāļu slānis.

   Taču arī elites uzvara nav totāla uzvara. Par to skaudri pārliecināmies visjaunākajos laikos, kad aktuāls ir jautājums par Rietumu elites degradāciju. Rietumu elite ir spiesta dzīvot pašas dzemdētajā, izaudzinātajā un izglītotajā masu kultūras vidē. Rietumu elite nevar pilnā mērā izolēties no masu kultūras. Tāpēc masu kultūra atsaucas uz elites kvalitāti. Profesoram Kļaviņam ir taisnība! Intelektuālisma iznīdēšana ir Eiropas visas sabiedrības lielākā problēma. Tā vairs nav tikai masu sabiedrības problēma.

  

Kosmiskais determinisms

   

  

Aktuāla ir hipotēze par demogrāfiskās pārejas kosmisko determinismu. Demogrāfiskās pārejas (1960-2050) izskaidrojumā nākas ņemt vērā kosmisko spēku – ārpuszemes spēku. Cits izskaidrojums neko nedos. Uz latviešu tautu tas attiecas pilnā mērā. Latviešu tauta ietilpst eiropeīdu („baltajā”) rasē. Demogrāfiskās pārejas laikā „baltā” rase strauji noveco un izmirst. Arī latviešu tauta strauji noveco un izmirst. Sabiedrība par to ir informēta. Medijos regulāri parādās statistiskās ziņas par iedzīvotāju skaita samazināšanos. Vienīgi mediji klusē par bēdīgā procesa saistību ar demogrāfisko pāreju.

   Atkārtoju: demogrāfiskās pārejas sekas ir eiropeīdu rases novecošana, izmiršana un Rietumu civilizācijas noriets. Rietumu civilizācijas norietā visu izsķir kosmiskais spēks Tāda ir hipotēze. Tai ir fatāla reputācija. Kosmiski determinētās demogrāfiskās pārejas trajektorija iet savu gaitu, un cilvēki nevar izmainīt nāvējošo trajektoriju. Eiropeīdu drūmo likteni neviens nevar pozitīvi koriģēt. Nekādu rezultātu nav devušas sociālās programmas dzimstības palielināšanai. Pret civilizācijas norieta garīgajām dimensijām postmodernismu un neoliberālismu Rietumos vispār neeksistē nopietni respektējama pretestība valstu līmenī – valstu kultūras politikā. Gluži pretēji! Valstu politika var veicināt postmodernisma un neoliberālisma sērgas apjomu. LR kultūras politika ir ļoti uzskatāms piemērs.

   Jēdziens „determinisms” (lat. determinisme) apzīmē mācību, ka dabas un sabiedrības parādības ir likumsakarīgi saistītas un cēloniski cita citu nosaka. Saskaņā ar determinisma mācību ikviens sociālais notikums ir kāda dabas likuma darbības piemērs. Tātad jautājums par dabas determinismu ir bijis vienmēr. Vismaz tas ir vēsturiski bijis no latīņu valodas lietotāju laika. Cilvēki jau sen ir saskatījuši dabas un sociālo procesu vienotību. Cita lieta, cik smalki tiek saskatīta šī vienotība. Tā var tikt saskatīta kāda Zemes kontinenta vai planētas mērogā, Galaktikas vai Visuma mērogā. Saprotams, skatījums ir atkarīgs no zināšanām par attiecīgo mērogu.

   Par kosmosa ietekmi uz biosfēru zināja jau ļoti sen. Zināja intuitīvajā līmenī, balstoties uz elementāru sakarību novērojumiem.

   Vispamatīgākās zināšanas ir par Saules funkcionālo ietekmi. Sociālo kolektīvu atkarība no Saules pirmo reizi tika zinātniski apskatīta XVIII gs. Tolaik atsevišķi Rietumu zinātnieki centās noskaidrot sakarības starp plankumiem uz Saules un neražas izraisīto cenu pieaugumu maizei.

   XIX gs. beigās zinātne vairs neapšaubīja Saules parādību un sociālo parādību saistību. XX gs. sākumā zinātne konstatēja zināmu ritmiskumu – 10 gadi un 302 dienas. Ik pēc minētā laika pieaug Saules aktivitāte.

   XX gs. sākumā zinātne ievēroja garīgo uzplaukumu Saules „klusuma” periodos. Saules aktivitāte bija minimāla, piemēram, 1867., 1878., 1889., 1900.g., kad ar lielu entuziasmu organizēja slavenās Pasaules izstādes Parīzē. Tās notika no Saules aktivitātes viedokļa cilvēkiem labvēlīgā laikā.

   Mūsdienās plurālistiskā kompleksa (Visumu par plurālistisko kompleksu nosauca Iļja Prigožins) ietekmi pēta ar visdažādākās aparatūras palīdzību. Piemēram, pēta Saules, Zemes elektromagnētiskā lauka un Zemes gravitācijas lauka svārstību ietekmi. Plaša informācija ir apkopota par Saules aktivitātes svārstībām. Zināmi konkrēti Saules cikli (piem., 3750 gadu cikls),kā arī specifisks pārejas laiks no viena cikla uz otru ciklu (374 gadi). Ņemot vērā šos ciklus, zinātnieki ir secinājuši, ka maiju kultūras attīstība sakrīt ar pārejas periodu 440.-814.g.

   Mūsdienās kosmisko faktoru ietekme uz vēsturiskajiem procesiem, Saules ciklu koleratīvā saistība ar politiskajiem un sociāli ekonomiskajiem notikumiem veicina jaunu skatījumu uz cilvēka dzīves nosacījumiem. Saules aktivitātes maksimālajā stadijā uz Zemes ir konstatējami katastrofiski notikumi (revolūcijas, sacelšanās, nemieri, kari). Saules aktivitāte ģenerē t.s. nervu psihiskās epidēmijas, makrosociālas kataklizmas.

   1989.-1991.g. bija pastiprināta Saules aktivitāte. Tiek uzskatīts, ka tas atsaucās uz inteliģences apziņu, atspoguļojoties „perestroikā”, „atvērtībā”, „jaunā domāšanā”, „sociālisma atjaunošanā”, kas bija sava veida psihiskās fobijas un sava veida prāta aptumšojums.

   Sociālā diagnostika ir šāda: cilvēku dzīve (vēsture) norit masu psihozes un masu psihopātijas ciklu maiņas formā. Vēsture faktiski ir šo ciklu hronoloģisks apraksts. Šie cikli sakrīt ar Saules aktivitātes cikliem.

   2001.-2003.g. bija Saules aktivitātes jauns cikls. Kā atceramies, tolaik pēc „11.septembra” visa cilvēce cīnījās pret „terorismu”. Šo cīņu var uzskatīt par iracionālu globālu psihozi. Mūsdienu teroristi ir tie paši vēsturiski pazīstamie revolucionāri, par kuriem rakstīja Aleksandrs Čiževskis savā grandiozajā Saules aktivitātes un vēsturisko notikumu hronoloģiskajā salīdzinājumā.

   A.Čiževska (1897-1964) ieguldījums vispasaules vēsturiskā procesa un Saules cikliskās darbības salīdzinājumā ir milzīgs. Viņš izsekoja masu kustības (revolūcijas, grautiņus, sacelšanās, karus u.c.) no 500. gada pirms mūsu ēras līdz XX gs. sākumam. Viņš I Pasaules kara notikumus aplūkoja saistībā ar Saules aktivitāti. Piemēram, 1915.gada aprīlī-oktobrī Saules aktivitāte atsaucās uz notikumiem Austrumu frontē. Pēc Saules aktivitātes pagāja 2-3 dienas, kad nekavējoties sākās nežēlīgas kaujas.

   Saskaņā ar A.Čiževska „enerģētisko hipotēzi” Saule iedarbojas, paātrinot attiecīgos procesus uz Zemes un atmosfērā ap Zemi, kā arī Zemes garozā. Fizikāli ķīmiskie procesi dabā savukārt iedarbojas uz cilvēkiem – nervu psihisko un emocionālo enerģiju.

   Zinātne tagad ir lietas kursā par Saules aktivitātes un ģeomagnētisko vētru saistību, kas savukārt negatīvi atsaucas uz fizisko un psihisko stāvokli metajūtīgiem cilvēkiem ar sirds, asinsvadu un nervu slimībām. Saules elektromagnētiskie izstarojumi iedarbojas uz Zemes jonosfēru, bet tā savukārt uz cilvēka organisma niecīgo elektromagnētisko potenciālu.

   Tiek uzskatīts, ka cilvēka organisma analīzē nākas balstīties uz četrām galvenajām kategorijām: 1) „Es” (gars, dvēsele), 2) astrālais ķermenis jeb apvalks, 3) bioenerģētiskā struktūra, 4) fiziskais ķermenis.

   Visproblemātiskākais zinātnē ir astrālais ķermenis. To var saukt par „kosmisko skafandru”, kas apņem jebkuru Homo sapiens. Šis skafandrs atbild par cilvēka organisma (vispirms un galvenokārt apziņas) mijiedarbību ar kosmosu. Ezotēriķi saka, ka izmaiņas astrālajā ķermenī ir saistītas ar kultūras laikmetu maiņu. Tātad, mainoties „kosmiskajam skafandram”, mainās kultūras vide.

   Ļoti svarīgi ir ņemt vērā Sergeja Kapicas (1928-2012) demogrāfiskās pārejas koncepciju. S.Kapicas unikālā koncepcija par demogrāfisko pāreju praktiski realizējas ļoti precīzi. Teorētiskais modelis bija sagatavots perfekti.

   S.Kapica balstījās uz šādām tēzēm. Zemes iedzīvotāji ir evolucionējoša dinamiska sistēma. Zemes iedzīvotāji ir jāuzlūko kā vienots kopums. Cilvēce dzīvo nelīnijiskā pasaulē. Tādā pasaulē veselais nav daļu summa, un tas pilnā mērā attiecas uz planētas iedzīvotāju skaita pieaugumu.

   Demogrāfijā planētas iedzīvotāju kopumu tradicionāli aplūko kā reģionu un atsevišķu zemju iedzīvotāju skaita summu. Taču S.Kapicas ieskatā planētas iedzīvotāju skaitu nākas aplūkot kā pašorganizējošu sistēmu. Tās īpašības nosaka iekšējā mijiedarbība un mijatkarība.

   S.Kapica par demogrāfiskās pārejas cēloņiem klusēja. Viņš raksturo pašu pāreju un tās īpašības, kā arī apskata pārejas sekas. Nav nekas teikts ne par Saules aktivitātes ietekmi, ne par kosmosa (ārpuszemes) spēka ietekmi. Demogrāfiskās pārejas cēloņi paliek nezināmi.

   S.Kapica toties plaši izsakās par demogrāfiskās pārejas sekām. No sekām vislielākā un vissliktākā esot ideoloģiskā krīze. Par ideoloģisko krīzi liecina bruņošanās pieaugums, karadarbības izvēršana, militārā spēka demonstrēšana. Tas notiek atbilstoši bezprātīgajam principam „Ja ir spēks, tad prāts nav vajadzīgs”. Tāpat par ideoloģisko krīzi liecina apziņas haotizācija, apjukums laika (pagātnes-tagadnes-nākotnes) kategorijās, starptautisko tiesību sistēmas un organizatorisko struktūru autoritātes devalvācija, postmodernisms filosofijā un mākslā, valsts varas erozija, varas atbildības trūkums, organizētā noziedzība, korupcija, masu apziņas idejiskais seklums, narkomānija, alkoholisms, pašnāvības.

   Tātad demogrāfiskās pārejas sekas ir tas viss, ar ko Latvijā tiekamies jau labu laiku un kas strauji progresē latviešu dzīvē. Latviešu tauta 2018.gada rudenī valsts varu uzticēja psihiski anormāliem radījumiem. Bet demogrāfiskā pāreja vēl nav beigusies. Līdz 2050.gadam tā vēl „ārdīsies” 32 gadus – viena mūža ilgumu. Ja jau pašlaik psihiski anormāliem radījumiem ir tāda vieta tautas dzīvē, kas būs noticis ar tautu gadsimta vidū!?

   Pagaidām ir jāsamierinās ar to informāciju un tām zināšanām, kuras grupējamas nosacītā rubrikā „Kosmosa ietekme uz cilvēku”. Ietekme tiek atzīta. Tā ir eksperimentāli pierādīta, bet tai ir antropoloģiski individuāls vēriens. Līdz šim nav bijusi runa par visas cilvēces transformāciju kosmosa spēku ietekmē. Demogrāfiskā pāreja attiecas uz visu cilvēci. Hipotēze par demogrāfiskās pārejas kosmisko determinismu joprojām ir aktuāla.

Animal symbolicum

   

Cilvēku par „animal symbolicum” ieteica dēvēt izcilais vācu filosofs Ernsts Kasīrers (1874- 1945). Viņa ieskatā tradicionālais cilvēka apzīmējums „animal rationale” neatbilst patiesībai par cilvēka būtību. Cilvēku no pārējām dzīvajām radībām atšķir simbolizācijas kompetence. Tikai cilvēks spēj uz realitāti lūkoties ar simbolu acīm. Turklāt tie ir cilvēka paša radītie simboli. Tādējādi cilvēka ūnikums ir viņa radītais simboliskais universs. Simboliskais universs ir oriģināla dzīves interpretācija. Tāda oriģināla prasme nav citām dzīvajām radībām.

   Filosofa gudrā rekomendācija XXI gadsimta sākumā ir daudz aktuālāka nekā viņa dzīves laikā. Rietumu civilizācijas cilvēks ir kļuvis simbolu vergs. Racionālismu ir izkonkurējis iracionālisms. Tagad cilvēks vairāk tic simboliem nekā prāta slēdzieniem. „Animal symbolicum” masveidība ir Rietumu civilizācijas norieta pazīme.

   Totāla ir cilvēka simboliskā atkarība (determinētība). Cilvēks faktiski nespēj dzīvot bez mākslīgā vidutāja - simboliskā universa. Cilvēks nespēj ignorēt vai atbrīvoties uz visiem laikiem no mākslīgā vidutāja. Tā kodolā ietilpst valoda, mīts, māksla, reliģija, paražas, nacionālās tradīcijas, ideoloģija. Cilvēkam organiski ir nepieciešamas lingvistiskās formas, mītu tēli, mākslas poētika, reliģiskie rituāli, nacionālie svētki. Tas viss ir piepildīts ar emocijām, ilūzijām, sapņiem, fantāzijām. Mūsdienu modernajā terminoloģijā sakot, tas viss ir piepildīts ar virtualitāti.

   Simboliskais universs ir katrai tautai. Arī latviešu tautas dzīvē simbolizācijai ir grandioza loma. Latvieši simbolisko jēgu tiecas realizēt pat arhitektūrā. Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka Pārdaugavā ir tipisks piemērs. Raiņa poētiskā inovācija „Stikla kalns” materializēta lielā celtnē.

   Vienmēr ir bijusi divējāda attieksme pret cilvēka simbolisko universu. Valdījusi sajūsma par cilvēka radošajām spējām, nemitīgi izdomājot jaunus mākslinieciskos tēlus, atvasinot jaunus vārdus un protot ar valodu uzburt vilinošas ainas. Arī filosofiskā doma un teoloģiskā doma ir izpelnījusies sajūsmu par māku simboliskā manierē izskaidrot sarežģītus filosofiskos jautājumus, reliģiskās mācības tēzes un reliģiskos rituālus.

   Rietumu civilizācijas filosofijas pirmsākumā ir vērojama tendence veidot simbolus tad, kad nākas tikties ar kaut ko transcendentālu, ko nav iespējams izskaidrot loģiski cēloniski. Šī tendence nebūt nav zaudējusi aktualitāti. Arī mūsdienās tiekamies ar patiesību kā zinātnisko teoriju un tiekamies ar patiesību kā mītu, patiesību definējot gan alegoriski, gan simboliski. Piemēram, patiesību par demogrāfiskās pārejas (1960-2050) cēloni ir iespējams definēt vienīgi tēlaini nosacīti, jo patiesība kā zinātniskā teorija par demogrāfiskās pārejas cēloni nav iespējama. Ideoloģija vispār nav iespējama bez simbolizācijas. Visjaunākajos laikos populārajās „krāsainajās revolūcijās” simbolizācija ir viens no galvenajiem instrumentiem tautas masu tracināšanā.

   Sengrieķu filosofijā eidosa (redzamā, ārējā, idejas, formas) pāreja simbolos ir plaši izplatīta. Sokrāts vēlējās „esamības patiesību” skatīt nosacītos jēdzienos, lai nekļūtu akls no patiesības spilgtā starojuma. Tomēr simbols kā teorētiskās refleksijas priekšmets pirmo reizi ir sastopams tikai Kanta filosofijā. Viņa darbos ir runa par simbolu veidošanu kā realitātes izpratnes īpašu paņēmienu. Pirms Kanta viduslaikos simbols kā noteikts fenomens, saprotams, bija pazīstams. Taču tolaik simbols dominēja kā heraldiskās reprezentācijas līdzeklis grāfu, hercogu, firstu, kņazu, karaļu ģerboņos.

   Pozitīva attieksme pret simbolisko universu ir pastāvējusi vienmēr cilvēces vēsturē. Simboliskais universs tiek uzskatīts par garīgās kultūras pamatu un garīgās kultūras zelta fondu. Simboliskā universa kvalitāte un apjoms ir cilvēka un tautas kvalitātes un radošā potenciāla kritērijs. Latvieši to pilnā mērā apstiprinās. Latviešu pseidozinātniskajā „Kultūras kanonā” ir iekļauta Lielvārdes josta. Tajā esot iekodēts latviešu tautas liktenis.

   Līdzās pozitīvai attieksmei vienmēr ir eksistējusi negatīva attieksme. Tādā gadījumā uz simbolisko universu lūkojas neslēpti kritiski. Jau Epiktēts esot bēdājies: „Tas, kas traucē cilvēkam un viņu satrauc, nav lietas, bet viedoklis un fantāzijas par lietām”. Simboliskais skatījums deformē cilvēka zināšanas, priekšstatus, dažādus vērtējumus. Cilvēks nonāk ilūziju, iedomu, iztēles varā. Tas cilvēkā stimulē neapmierinātību ar sevi un apkārtējo vidi.

   Pret cilvēka simbolisko domāšanu kā zināmu kroplību izturējās Žans Žaks Ruso: „Domājošs cilvēks ir samaitāts dzīvnieks”. Viņa ieskatā cilvēka attiešana no organiski dabiskā dzīves skatījuma un pievēršanās dzīves simboliskajai apcerei neuzlabo cilvēka dabu.

   Simboliskais universs tiek kritizēts par atraušanos no dzīves realitātes. Kritika savā ziņā ir pamatota. Saskatāma noteikta likumsakarība: ja pieaug cilvēka simboliskā aktivitāte, tad pieaug cilvēka atraušanās no fiziskās realitātes. Cilvēks arvien vairāk un vairāk iestieg simboliskajā sfērā un zaudē orientācijas spējas reālajā vidē. Mūsdienās tas notiek ar t.s. interneta paaudzi. Ja Latvijas policijai darbinieku uzņemšanā regulāri ir jāpazemina fiziskās sagatavotības prasības, tad tas lielā mērā ir simboliskā universa „nopelns”. Jaunie puiši pie datora strauji pārvēršas infantīlos mēnessērdzīgajos.

   Tik tikko minētajai likumsakarībai piemīt zināma vēsturiskā dinamika: jo tuvāk mūsdienām, jo vairāk ir pieaugusi simboliskā aktivitāte. Uzskatāmi tas redzams, piemēram, tādos simboliskā universa segmentos kā valoda un māksla.

   Interese par valodas simboliskās semantikas perspektīvām ir bijusi vienmēr. Laika gaitā šī interese ir pieaugusi. Zināma kulminācija tika sasniegta lingvistiskajā filosofijā XX gadsimtā, analizējot valodas nosacītības problemātiku. Nostiprinājās uzskats, ka valoda vispirms apliecina jūtas un afektus. Tikai pēc tam valoda apliecina domas un idejas. Valodas praksē ir dažāda leksisko vienību simboliskā semantika. Viena simboliskā semantika ir sastopama konceptuālajā valodā, loģikas valodā, zinātnes valodā. Cita simboliskā semantika ir sastopama emocionālajā valodā, sadzīves valodā.  

   Savukārt mākslas vēsture uzskatāmi atspoguļo vēsturisko pāreju no mimēzes uz antimimēzi. Mākslas atsacīšanās no īstenības atdarināšanas (mimēzes) un pievēršanās īstenības simboliski poētiskajai konstrukcijai izpaužas mākslas metožu un stilu vēsturiskajā virzībā no klasicisma, romantisma, reālisma uz simbolismu, abstrakcionismu, sirreālismu, „jauno reālismu”, konceptuālismu, nosaucot nebūt visus spilgtākos mākslas virzienus pārejā no mimēzes uz antimimēzi. Jo tuvāk mūsdienām, jo izteiktāka ir vēlēšanās mākslu atraut no īstenības un mākslu pasludināt par īstenības izziņas galveno veidu, kā arī pret mākslu izturēties kā pret autonomu realitāti. Postmodernisma kroplībās šī vēlēšanās ir maksimāli apmierināta.

   Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst mākslas vēsturisko virzību uz savu sociālo statusu; proti, virzību, kad sabiedrībā māksla kļuva māksla, nostiprinoties kā pašvērtībai, patstāvīgam fenomenam un apziņas formai. Tas, ko mēs pazīstam kā mākslu, ilgus gadsimtus bija teicami izpildīts darbs attiecīgajā amatā. Māksla bija attiecīgā amatnieka augsta profesionālā meistarība, bet nevis patstāvīgs daiļrades fenomens. Tikai Hēgeļa filosofijā bija pirmā tikšanās ar jēdzienu „mākslinieciskais tēls”. Simbolizācijas lomu mākslā (garīgajā kultūrā vispār) sāka vispusīgi analizēt tikai XX gadsimtā.

   XX gadsimta otrajā pusē uzvirmoja satraucoša diskusija par virtuālo realitāti. Ja agrāk bija tikai viena realitāte – dabas realitāte, tad tagad ir arī otra realitāte – virtuālā realitāte. Virtualitāte liecina par objektiem vai stāvokļiem, kuri reāli neeksistē, bet var rasties noteiktos apstākļos ar speciālas tehnoloģijas un tehnikas palīdzību.

   Simboliskā universa papildināšanās ar virtuālo realitāti krasi saasina jautājumu par racionālisma un iracionālisma proporcijām cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Nākas saskatīt bīstamu apdraudējumu racionālismam, kas savukārt liecina par norietu, noslīdējumu cilvēka garīgajā satvarā.

   Par racionālisma zudumu iracionālajā simbolu pasaulē uztraucās jau Ernsts Kasīrers. Bet tas bija XX gadsimta pirmajā pusē, kad nebija jaunā parādība – virtuālā realitāte. Tagad ir labi zināms, ka virtuālā realitāte apdraud tieksmi aizstāvēt objektīvu, absolūtu, universālu patiesību. Cilvēks zaudē spriedumu patstāvību. Ja par cilvēka galveno vērtību uzskata idejisko neatkarību, tad virtuālā realitāte degradē šo vērtību. Cilvēks savos spriedumos zaudē idejisko patstāvību un nonāk virtuālās realitātes varā. Ne velti Latvijā 2018.gada septembrī un oktobra sākumā sakarā ar 13.Saeimas vēlēšanām politiskajā aģitācijā ļoti plaši izmantoja interneta sociālos tīklus. Savukārt pēc vēlēšanām valdības sastādīšanas nedēļās dominēja norāde uz „sarkanajām līnijām” – leksiski simboliska minitirāde bez jebkādas konkrētības.