Animal symbolicum

   

Cilvēku par „animal symbolicum” ieteica dēvēt izcilais vācu filosofs Ernsts Kasīrers (1874- 1945). Viņa ieskatā tradicionālais cilvēka apzīmējums „animal rationale” neatbilst patiesībai par cilvēka būtību. Cilvēku no pārējām dzīvajām radībām atšķir simbolizācijas kompetence. Tikai cilvēks spēj uz realitāti lūkoties ar simbolu acīm. Turklāt tie ir cilvēka paša radītie simboli. Tādējādi cilvēka ūnikums ir viņa radītais simboliskais universs. Simboliskais universs ir oriģināla dzīves interpretācija. Tāda oriģināla prasme nav citām dzīvajām radībām.

   Filosofa gudrā rekomendācija XXI gadsimta sākumā ir daudz aktuālāka nekā viņa dzīves laikā. Rietumu civilizācijas cilvēks ir kļuvis simbolu vergs. Racionālismu ir izkonkurējis iracionālisms. Tagad cilvēks vairāk tic simboliem nekā prāta slēdzieniem. „Animal symbolicum” masveidība ir Rietumu civilizācijas norieta pazīme.

   Totāla ir cilvēka simboliskā atkarība (determinētība). Cilvēks faktiski nespēj dzīvot bez mākslīgā vidutāja - simboliskā universa. Cilvēks nespēj ignorēt vai atbrīvoties uz visiem laikiem no mākslīgā vidutāja. Tā kodolā ietilpst valoda, mīts, māksla, reliģija, paražas, nacionālās tradīcijas, ideoloģija. Cilvēkam organiski ir nepieciešamas lingvistiskās formas, mītu tēli, mākslas poētika, reliģiskie rituāli, nacionālie svētki. Tas viss ir piepildīts ar emocijām, ilūzijām, sapņiem, fantāzijām. Mūsdienu modernajā terminoloģijā sakot, tas viss ir piepildīts ar virtualitāti.

   Simboliskais universs ir katrai tautai. Arī latviešu tautas dzīvē simbolizācijai ir grandioza loma. Latvieši simbolisko jēgu tiecas realizēt pat arhitektūrā. Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka Pārdaugavā ir tipisks piemērs. Raiņa poētiskā inovācija „Stikla kalns” materializēta lielā celtnē.

   Vienmēr ir bijusi divējāda attieksme pret cilvēka simbolisko universu. Valdījusi sajūsma par cilvēka radošajām spējām, nemitīgi izdomājot jaunus mākslinieciskos tēlus, atvasinot jaunus vārdus un protot ar valodu uzburt vilinošas ainas. Arī filosofiskā doma un teoloģiskā doma ir izpelnījusies sajūsmu par māku simboliskā manierē izskaidrot sarežģītus filosofiskos jautājumus, reliģiskās mācības tēzes un reliģiskos rituālus.

   Rietumu civilizācijas filosofijas pirmsākumā ir vērojama tendence veidot simbolus tad, kad nākas tikties ar kaut ko transcendentālu, ko nav iespējams izskaidrot loģiski cēloniski. Šī tendence nebūt nav zaudējusi aktualitāti. Arī mūsdienās tiekamies ar patiesību kā zinātnisko teoriju un tiekamies ar patiesību kā mītu, patiesību definējot gan alegoriski, gan simboliski. Piemēram, patiesību par demogrāfiskās pārejas (1960-2050) cēloni ir iespējams definēt vienīgi tēlaini nosacīti, jo patiesība kā zinātniskā teorija par demogrāfiskās pārejas cēloni nav iespējama. Ideoloģija vispār nav iespējama bez simbolizācijas. Visjaunākajos laikos populārajās „krāsainajās revolūcijās” simbolizācija ir viens no galvenajiem instrumentiem tautas masu tracināšanā.

   Sengrieķu filosofijā eidosa (redzamā, ārējā, idejas, formas) pāreja simbolos ir plaši izplatīta. Sokrāts vēlējās „esamības patiesību” skatīt nosacītos jēdzienos, lai nekļūtu akls no patiesības spilgtā starojuma. Tomēr simbols kā teorētiskās refleksijas priekšmets pirmo reizi ir sastopams tikai Kanta filosofijā. Viņa darbos ir runa par simbolu veidošanu kā realitātes izpratnes īpašu paņēmienu. Pirms Kanta viduslaikos simbols kā noteikts fenomens, saprotams, bija pazīstams. Taču tolaik simbols dominēja kā heraldiskās reprezentācijas līdzeklis grāfu, hercogu, firstu, kņazu, karaļu ģerboņos.

   Pozitīva attieksme pret simbolisko universu ir pastāvējusi vienmēr cilvēces vēsturē. Simboliskais universs tiek uzskatīts par garīgās kultūras pamatu un garīgās kultūras zelta fondu. Simboliskā universa kvalitāte un apjoms ir cilvēka un tautas kvalitātes un radošā potenciāla kritērijs. Latvieši to pilnā mērā apstiprinās. Latviešu pseidozinātniskajā „Kultūras kanonā” ir iekļauta Lielvārdes josta. Tajā esot iekodēts latviešu tautas liktenis.

   Līdzās pozitīvai attieksmei vienmēr ir eksistējusi negatīva attieksme. Tādā gadījumā uz simbolisko universu lūkojas neslēpti kritiski. Jau Epiktēts esot bēdājies: „Tas, kas traucē cilvēkam un viņu satrauc, nav lietas, bet viedoklis un fantāzijas par lietām”. Simboliskais skatījums deformē cilvēka zināšanas, priekšstatus, dažādus vērtējumus. Cilvēks nonāk ilūziju, iedomu, iztēles varā. Tas cilvēkā stimulē neapmierinātību ar sevi un apkārtējo vidi.

   Pret cilvēka simbolisko domāšanu kā zināmu kroplību izturējās Žans Žaks Ruso: „Domājošs cilvēks ir samaitāts dzīvnieks”. Viņa ieskatā cilvēka attiešana no organiski dabiskā dzīves skatījuma un pievēršanās dzīves simboliskajai apcerei neuzlabo cilvēka dabu.

   Simboliskais universs tiek kritizēts par atraušanos no dzīves realitātes. Kritika savā ziņā ir pamatota. Saskatāma noteikta likumsakarība: ja pieaug cilvēka simboliskā aktivitāte, tad pieaug cilvēka atraušanās no fiziskās realitātes. Cilvēks arvien vairāk un vairāk iestieg simboliskajā sfērā un zaudē orientācijas spējas reālajā vidē. Mūsdienās tas notiek ar t.s. interneta paaudzi. Ja Latvijas policijai darbinieku uzņemšanā regulāri ir jāpazemina fiziskās sagatavotības prasības, tad tas lielā mērā ir simboliskā universa „nopelns”. Jaunie puiši pie datora strauji pārvēršas infantīlos mēnessērdzīgajos.

   Tik tikko minētajai likumsakarībai piemīt zināma vēsturiskā dinamika: jo tuvāk mūsdienām, jo vairāk ir pieaugusi simboliskā aktivitāte. Uzskatāmi tas redzams, piemēram, tādos simboliskā universa segmentos kā valoda un māksla.

   Interese par valodas simboliskās semantikas perspektīvām ir bijusi vienmēr. Laika gaitā šī interese ir pieaugusi. Zināma kulminācija tika sasniegta lingvistiskajā filosofijā XX gadsimtā, analizējot valodas nosacītības problemātiku. Nostiprinājās uzskats, ka valoda vispirms apliecina jūtas un afektus. Tikai pēc tam valoda apliecina domas un idejas. Valodas praksē ir dažāda leksisko vienību simboliskā semantika. Viena simboliskā semantika ir sastopama konceptuālajā valodā, loģikas valodā, zinātnes valodā. Cita simboliskā semantika ir sastopama emocionālajā valodā, sadzīves valodā.  

   Savukārt mākslas vēsture uzskatāmi atspoguļo vēsturisko pāreju no mimēzes uz antimimēzi. Mākslas atsacīšanās no īstenības atdarināšanas (mimēzes) un pievēršanās īstenības simboliski poētiskajai konstrukcijai izpaužas mākslas metožu un stilu vēsturiskajā virzībā no klasicisma, romantisma, reālisma uz simbolismu, abstrakcionismu, sirreālismu, „jauno reālismu”, konceptuālismu, nosaucot nebūt visus spilgtākos mākslas virzienus pārejā no mimēzes uz antimimēzi. Jo tuvāk mūsdienām, jo izteiktāka ir vēlēšanās mākslu atraut no īstenības un mākslu pasludināt par īstenības izziņas galveno veidu, kā arī pret mākslu izturēties kā pret autonomu realitāti. Postmodernisma kroplībās šī vēlēšanās ir maksimāli apmierināta.

   Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst mākslas vēsturisko virzību uz savu sociālo statusu; proti, virzību, kad sabiedrībā māksla kļuva māksla, nostiprinoties kā pašvērtībai, patstāvīgam fenomenam un apziņas formai. Tas, ko mēs pazīstam kā mākslu, ilgus gadsimtus bija teicami izpildīts darbs attiecīgajā amatā. Māksla bija attiecīgā amatnieka augsta profesionālā meistarība, bet nevis patstāvīgs daiļrades fenomens. Tikai Hēgeļa filosofijā bija pirmā tikšanās ar jēdzienu „mākslinieciskais tēls”. Simbolizācijas lomu mākslā (garīgajā kultūrā vispār) sāka vispusīgi analizēt tikai XX gadsimtā.

   XX gadsimta otrajā pusē uzvirmoja satraucoša diskusija par virtuālo realitāti. Ja agrāk bija tikai viena realitāte – dabas realitāte, tad tagad ir arī otra realitāte – virtuālā realitāte. Virtualitāte liecina par objektiem vai stāvokļiem, kuri reāli neeksistē, bet var rasties noteiktos apstākļos ar speciālas tehnoloģijas un tehnikas palīdzību.

   Simboliskā universa papildināšanās ar virtuālo realitāti krasi saasina jautājumu par racionālisma un iracionālisma proporcijām cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Nākas saskatīt bīstamu apdraudējumu racionālismam, kas savukārt liecina par norietu, noslīdējumu cilvēka garīgajā satvarā.

   Par racionālisma zudumu iracionālajā simbolu pasaulē uztraucās jau Ernsts Kasīrers. Bet tas bija XX gadsimta pirmajā pusē, kad nebija jaunā parādība – virtuālā realitāte. Tagad ir labi zināms, ka virtuālā realitāte apdraud tieksmi aizstāvēt objektīvu, absolūtu, universālu patiesību. Cilvēks zaudē spriedumu patstāvību. Ja par cilvēka galveno vērtību uzskata idejisko neatkarību, tad virtuālā realitāte degradē šo vērtību. Cilvēks savos spriedumos zaudē idejisko patstāvību un nonāk virtuālās realitātes varā. Ne velti Latvijā 2018.gada septembrī un oktobra sākumā sakarā ar 13.Saeimas vēlēšanām politiskajā aģitācijā ļoti plaši izmantoja interneta sociālos tīklus. Savukārt pēc vēlēšanām valdības sastādīšanas nedēļās dominēja norāde uz „sarkanajām līnijām” – leksiski simboliska minitirāde bez jebkādas konkrētības.