Civilizācijas norieta enciklopēdija
sestdiena, 2020. gada 9. maijs
Pēcvārds
Blogu pārtraucu rakstīt 2020.gada 9.maijā, kad izveidoju jaunu blogu "POSTCIVILIZĀCIJAS DIENASGRĀMATA".
svētdiena, 2020. gada 23. februāris
Perversijas invāzija
2020.gada sākumā
perversu tematiku publiski sāka apspriest pasaules lielāko valstu vadītāju
līmenī. Tas sākās pēc pasaules lielākās valsts prezidenta paziņojuma par vārdu
“māte” un “tēvs” saglabāšanu viņa prezidentūras laikā. Ja vēl nesen perversas
tematikas apspriešana notika mediju publikāciju autoru un akadēmisko aprindu
līmenī, tad tagad tas notiek valsts prezidentu, ministru, parlamenta deputātu
līmenī. Tātad politiski visaugstākajā līmenī. Uz Zemes augstāks līmenis vairs
nevar būt.
Taču tas
nenozīmē, ka Rietumu civilizācijā un citās civilizācijās perversa tematika ir
sabiedrībā vispārakceptēta parādība. Tā tas nav. Tā tas pagaidām vēl nav.
Sabiedrības liela daļa (droši var teikt - sabiedrības vairākums) nosoda
perversās tematikas klātbūtni medijos, zinātnieku un politiķu diskursos.
Rietumu civilizācijā diemžēl tagad nav veselā saprāta laikmets sabiedrības
elitē. Ja veselā saprāta laikmetā elites politiķi runāja to, kas patika tautai,
tad veselā saprāta trūkuma (debilitātes) laikmetā elites politiķi runā to, kas
ļoti nepatīk tautas vairākumam, kas ir saglabājis veselo saprātu.
Elites politiķu
antisociālā rīcība ir tagadnes viena no dīvainākajām izpausmēm. Tā noteikti ir
vienota ar Rietumu civilizācijas pagrimumu eiropeīdu rasei ļoti nelabdabīgās
demogrāfiskās pārejas (1960-2050) laikā, kad dominē bojāejas apziņa un bojāejas
nenovēršamības loģika cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Demogrāfiskās
pārejas laikā pamatīgi izmainās kapitālisma sociāli ekonomiskā formācija. Tāpēc
tiekamies ar klasisku socioloģisko likumsakarību: ja radikāli mainās sociālā
iekārta (un tas notiek kapitālisma transformācijas rezultātā), tad sabiedrībā
ilgu laiku var izpausties anomālas izdarības. Piemēram, var tikt slavēta
bezideālu dzīve, antihumānisms, antigarīgums, antitikumiskums, amoralitātes kults,
bet racionalitātes vietā stāties iracionalitāte, radikāls arhaisms un
tumsonības patmīlīga demagoģija.
Diskurss par
perversiju ir sasniedzis sociālos griestus. Šo diskursu nākas terminoloģiski
noformēt. Acīmredzot nepieciešams jēdzienu “perversija” lietot visplašākajā
nozīmē un to attiecināt uz ačgārnību, pretdabisko tieksmju un izkropļojumu veselu
kompleksu. Tajā nākas iekļaut ne tikai pederastiju, homoseksuālismu, genderisma
“teoriju”, attieksmi pret viendzimumu laulībām un bērnu adoptēšanu viendzimumu
ģimenēs. Nākas iekļaut arī tādas patoloģiskās novirzes no normas kā
ekshibicionisms, heteroseksuālisms, pedofīlija, pornogrāfija, prostitūcija, sadomazohisms,
t.s. juvenālā likumdošana un ģimenes sadzīviskās vardarbības profilakse.
Kompleksā katrā ziņā ir jābūt t.s. agresīvajam feminismam un t.s. seksuālajai
audzināšanai izglītības iestādēs. Perversijas kontekstā ir jāizturas pret
valstu centieniem juridiski nostiprināt seksuālās deviācijas, kā arī pret starptautiskās
slimību statistiskās klasifikācijas sastādītājiem un anomālajai seksuālajai
tematikai veltītajām sabiedriskajām organizācijām un medijiem.
Perversija kā
drausmīgs tarāns XX gs. otrajā pusē sāka graut sabiedrības morāli tikumisko
seju un ģimeni kā sabiedrības institucionālo pamatu. Notika kultūras stereotipu
kardināla negatīvi centrēta maiņa. Joprojām nav īsti skaidrs mehānisms tādai
fantastiskajai transformācijai. Tas nenotika pats no sevis. Homoseksuālistu
procentuālais skaits sabiedrībā nav mainījies. Tas XXI gs. sākumā ir tāds pats
kā XX gs. vidū, kad, piemēram, ASV likumos bija pants par homoseksuālismu un
homoseksuālisms tika oficiāli uzskatīts par iedzimtu slimību. Perversijas
tarāns kādam kalpo un kādam ir vajadzīgs. Sastopams analītiskais viedoklis, ka
perversijas tarāns ir mehānisms planētas pārapdzīvotības samazināšanai.
otrdiena, 2019. gada 24. decembris
Neoliberālista mentalitāte
XX gs. otrajā
pusē Rietumu civilizācijā sākās neoliberālisma ēra. Šodienas neoliberālisms
nav Voltēra un citu Rietumu domātāju liberālisms, kas aizstāvēja brīvību un atbildību,
jo brīvība bez atbildības neeksistē. Neoliberālisms sludina tikai brīvību bez
atbildības. Neoliberālismā izpaužas hēdonisma masovizācija un sabiedrības
infantilizācija. Neoliberālisma politikas un ideoloģijas
agresija mūsdienu pasaulē ir ļoti liela. Tā ir tik liela, ka ar šo agresiju
zinātniski teorētiskā un zinātniski publicistiskā kritika netiek galā. Netiek
galā tāpēc, ka pēc II Pasaules kara neoliberālisms ir kļuvis valdošās kārtas
instruments politikā un ideoloģijā. Īpaši rezultatīvi tas ir noticis t.s.
finansu kapitālisma periodā no 70.gadiem. Tolaik Rietumu finansiālajā segmentā
ienāca jauna paaudze – t.s. globālistu paaudze. Rietumu civilizācijā politiskā
vara (reizē arī garīgā vara) pieder neoliberālistiem. Tas atsaucas uz iespēju kritizēt
neoliberālismu. Rietumu civilizācijā ir intelektuālie spēki (un tajā skaitā
akadēmiskajās aprindās), kas ir spējīgi kritizēt un reāli kritizē
neoliberālismu, to atzīstot kā regresu, kas ideoloģiski tiek pasniegts kā
progress. Taču viņu kritika nav simetriska neoliberālistu ideoloģiskajai un
politiskajai agresijai. Viņu kritika nespēj konkurēt ar neoliberālistu
tehniskajām iespējām un zombēšanas paņēmieniem masu komunikācijā. Turklāt
neoliberālisti nav saistīti ne ar kādām morālajām normām. Tāpēc viņu darbībā
valda nekaunība un meli neierobežotā apjomā. Tipisks neoliberālists ir sintētisks
tēls, algoritms, marionete, finansu elites ieliktenis, valsts robežu
likvidētājs, nacionālās vēstures un nacionālās identitātes likvidētājs,
globalizācijas dievs, migrācijas haosa atbalstītājs, progresa dievinātājs, ne
reti - pederasts.
Mūsdienu sociuma
kāda slāņa darbība, uzvedība un komunikācija liecina par neoliberālista
mentalitāti. Nākas konstatēt, ka eksistē īpašs mentalitātes tips – neoliberālista
mentalitāte. Tātad atsevišķu cilvēku kopai eksistē īpašs domāšanas veids,
emocionālā ievirze un dzīves uztvere. Neoliberālista mentalitāte tāpat kā cita
tipa mentalitātes balstās uz mentālām iezīmēm. Arī neoliberālista mentalitāte
ir psihiska izpausme un attiecās uz apziņu. Neoliberālista mentalitāte ir
saistīta ar domāšanu, prātu, uztveri, kognitīviem procesiem. Neoliberālista
mentalitāte nav viena etnosa īpatnība. Neoliberālista mentalitāte nepiemīt
tikai vienas tautas pārstāvjiem, bet ir polietniska parādība.
Neoliberālista
mentalitātes masveidība liecina par jaunu stadiju cilvēku apziņas evolūcijā. Kā
zināms, apziņas evolūcijā ir konstatējams lēcienveidīgums. Cilvēku apziņa neaug
visu laiku kā tas notiek, piemēram, ar kokiem. Koki aug nepārtraukti visu
laiku. Cilvēku apziņa neevolucionē nepārtraukti, bet evolucionē lēcienveidīgi. Apziņas
evolūcijā ir atsevišķas stadijas. Katrā stadijā ir apziņas evolūcijas atslābuma
periods un izteiktas intensitātes periods. Acīmredzot, mēs piedzīvojam
izteiktas intensitātes periodu, kurā intensīvi evolucionē neoliberālista
apziņa. Neoliberālista apziņa pašlaik ļoti aktīvi ietekmē kultūru. Bet tas
norāda par neoliberālista apziņas intensīvo evolūciju. Apziņa formē kultūru. Ja
apziņa intensīvi evolucionē, tad tas intensīvi atsaucās uz kultūru, kura tiek
pieskaņota apziņas intensīvajām izmaiņām. Drīkst atzīt, ka neoliberālista
apziņa ir aizsākusi jaunu laikmetu cilvēces vēsturē. Šajā jaunajā laikmetā
mainās viss. Mainās cilvēks, sabiedrība, ekonomika, varas struktūras, reliģijas
loma, pasaules uzskats, cilvēku vajadzības, kognitīvās intereses, morālās normas.
Neoliberālista
mentalitātē būtisks aspekts ir attieksme pret patiesību. Protams, attieksme
pret patiesību ir jebkuras mentalitātes būtisks aspekts,- visu izšķir tas, kā
attiecīgā mentalitāte izturas pret patiesību. Piemēram, kur saskata patiesības
avotu, kādu vērtību piešķir patiesībai, kāda ir patiesības autoritāte cilvēka
darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Patiesība ir domāšanas iezīme – domāšanas
attieksme pret domāšanas priekšmetu. Doma ir patiesa tikai tad, ja tā atbilst
savam priekšmetam. Filosofijā mēdz teikt, ka patiesība ir intelekta
intencionāla (mērķtiecīga, apzināta, apziņā virzīta) atbilstība reālajam vai
iedomātajam priekšmetam. Patiesības izpratnē pats galvenais jautājums ir par
mūžīgas, absolūtas patiesības pastāvēšanu. Var atzīt un var neatzīt mūžīgas,
absolūtas patiesības pastāvēšanu. Piemēram, marksisms atzīst mūžīgas, absolūtas
patiesības pastāvēšanu kā esamības dinamisku vērtību. Ļeņins rakstīja, ka
„cilvēciskās domāšanas iedaba ir spējīga sniegt un reāli sniedz mums absolūtu
patiesību, kura veidojās no nosacīto patiesību summas”. Savukārt reliģiskajā apziņā
patiesības avots ir Dievs. Neoliberālista mentalitātē patiesība nav absolūts,
bet ir vienīgi konvencionāls dialogā panāktas nosacītas vienošanās rezultāts.
Tātad patiesība neeksistē, bet var vienoties par zināmu patiesību. Taču pats
svarīgākais ir tas, ka neoliberālists pret patiesību izturās no subjektīvisma
pozīcijām. Neoliberālists vēlas uz pasauli lūkoties ar subjektīvisma acīm. Neoliberālistam
patiesības fiksācija ir viņa brīvības izpausme. Neoliberālists akcentē savas
leģitīmās tiesības pašam noteikt, kas ir patiesība. Ja viņš to drīkst darīt,
tad viņa personības brīvība netiek ierobežota. Turpretī tā tiek ierobežota, ja
viņam neļauj fiksēt patiesību un dzīvot saskaņā ar viņa fiksēto patiesību. Neoliberālista
mentalitātē tādējādi ietilpst personības brīvības fetišisms. Neoliberālista
mentalitātei nav vajadzīgs, lai doma atbilstu domas priekšmetam. Galvenais ir
ļaut prezentēt domu. Domas atbilstība patiesībai nav svarīga.
Mūsdienās (no XX
gs. 70.gadiem) neoliberālista mentalitāti ļoti dedzīgi propagandē
postmodernisma filosofija. Visvairāk tas attiecas uz vienu no tās
galvenajiem postulātiem – uzskatu brīvību („uzskatu plurālismu”). Postmodernismam
tas paver ceļu cilvēkos sagraut un iznīdēt patiesības alkas, uzticību un
cieņu pret patiesību, bijīgu un svētu attieksmi pret patiesību – filosofisko,
zinātnisko, māksliniecisko un cita veida patiesību. Postmodernisma filosofiskās
stihijas lozungi ir „Nāvi patiesībai!”, „Patiesība ir mirusi!”. Postmodernisms
ar savu patiesības nihilismu cilvēkus pārvērš par patiesības nihilistiem,
atņemot cilvēkiem eksistencionālos pamatus.
Latviešu
populācijā neoliberālista mentalitātes formēšanās sākās pēcpadomju laikā. Tagad
XXI gs. otrā gadu desmita beigās šī mentalitāte ir jau plaši izplatīta.
Saprotams, visvairāk jaunajā paaudzē. Plašo izplatību, visticamākais, veicina problēmas
ar vispārējo attīstību. Teiksim, „uzskatu plurālisms” ir ļoti izdevīgs
aprobežotiem, neattīstītiem prātiem, lepni paverot ceļu uz savas „patiesības”
iespējamību un līdzdalību sabiedrības dzīvē. Aprobežots, neattīstīts indivīds
nesaprot, ka neoliberālista mentalitāte ir vistiešākā šļūkšana uz
pseidointelektuālismu, pseidozināšanām, šarlatānismu, tumsonību, idiotismu,
absurdu, darbības, uzvedības un komunikācijas neatbilstību veselajam saprātam.
„Viedokļu plurālismā” doma neatbilst domas saturam. Cilvēki dzīvo ar kroplu
priekšstatu par sevi un apkārtējo pasauli.
Kas ir hominīds ar neoliberālista mentalitāti?
Tas ir pašzinošs, viszinošs, pašpārliecināts, pašapmierināts subjekts, kas sevi
attaisno ar mītu par subjekta un objekta vienotību. Tāds subjekts iedomājas, ka
viņa doma atbilst domas priekšmetam un viņš nav izraisījis subjekta un objekta
nesaderību, neatbilstību, nevienotību. Hominīds ar neoliberālista mentalitāti
ir sevi nošķīris no pasaules, kā arī sevi nekritiski dievina. Viņam pasaules
vērošana ir tas pats, kas pasaules pārvaldīšana. Viņš grib valdīt, jo viņa
zināšanas par pasauli ir tik patiesas, ka viņš ir pelnījis būt pasaules
valdnieks. Tomēr pārvaldīt pasauli viņš reāli nevar. Viņš to var darīt vienīgi
distancēti – no „viedokļu plurālisma” augstumiem. Tāpēc hominīds ar neoliberālista
mentalitāti ir agresīvs, noliedzošs. Agresivitātes, nolieguma priekšmets ir
cits „viedoklis”.
Neoliberālisms
Kapitālisma sākuma posmā un arī vēlāk līdz XX gs. otrai
pusei aktuāls bija klasiskais filosofiskais liberālisms, centrā izvirzot
pārstāvniecisku valdīšanu (tauta izvēlas tautas kalpus), vārda, ticības, preses
brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, brīvu starptautisko tirdzniecību,
maksimālu indivīda brīvību, valsts neiejaukšanos ekonomiskajos procesos,
iecietību kā morāli tikumisko vērtību. XX gs. otrajā pusē liberālisms kā
klasiska filosofiskā kategorija tika atmests. Sākās neoliberālisma ēra, kas
tagad ir sabrukusi – zaudējusi autoritāti un reputāciju, jo kapitālisms ir
izvērties finansu spekulāciju un emisijas formā. Var teikt – radies ir
spekulatīvs finansu kapitālisms, bet bijušajās sociālisma zemēs dažviet radies
kriminālais kapitālisms (Krievijā, Latvijā, Ukrainā u.c.). Šodienas neoliberālisms
nav Voltēra un citu Rietumu domātāju liberālisms, kas aizstāvēja brīvību un
atbildību, jo brīvība bez atbildības neeksistē; neoliberālisms sludina tikai
brīvību bez atbildības. Neoliberālismā izpaužas hēdonisma demokratizācija un
masovizācija, kā arī sabiedrības infantilizācija. Neoliberālisma politikas un ideoloģijas agresija mūsdienu
pasaulē ir ļoti liela. Tā ir tik liela, ka ar šo agresiju zinātniski teorētiskā
un zinātniski publicistiskā kritika netiek galā. Netiek galā tāpēc, ka pēc II
Pasaules kara neoliberālisms ir kļuvis valdošās kārtas instruments politikā un
ideoloģijā. Īpaši rezultatīvi tas ir noticis t.s. finansu kapitālisma periodā
no 70.gadiem, kad Rietumu finansiālajā segmentā ienāca jauna paaudze – t.s.
globālistu paaudze. Šī paaudze savu alkātību, iracionālo kapitālismu, sociālo
bezatbildību un sociālo cinismu no 80.gadiem maskē ar neoliberālismu, to
grandiozi zombējot pasaules sabiedrībā. Kapitālisms sevi nosauca par neoliberālismu,
kaut gan pareizākais nosaukums ir iracionālais kapitālisms, jo gan sociālisms,
gan kapitālisms XX gs. nogalē atklājās kā Apgaismības projekta neizdevušies
bērni. Protams, pats galvenais ir tas, ka finansu varai izdevās panākt
neoliberālisma demagoģijas apsēstu indivīdu politisko varu daudzās valstīs, kā
arī savās rokās pārņemt planētas mediju sfēru. Neoliberālisma iespējas saglabāt
politisko varu uzskatāmi izpaudās Francijā prezidenta vēlēšanās 2017.g.maijā.
Par prezidentu kļuva tipisks neoliberālists – sintētisks tēls, algoritms,
marionete, finansu elites ieliktenis, valsts robežu likvidētājs, nacionālās
vēstures un nacionālās identitātes likvidētājs, globalizācijas dievs,
migrācijas haosa atbalstītājs, progresa dievinātājs, pederasts. Rietumu
civilizācijā politiskā vara (reizē arī garīgā vara) pieder neoliberālistiem.
Tas atsaucās uz iespēju kritizēt neoliberālismu. Rietumu civilizācijā ir
intelektuālie spēki (un tajā skaitā akadēmiskajās aprindās), kas ir spējīgi
kritizēt un reāli kritizē neoliberālismu, to atzīstot kā regresu, kas
ideoloģiski tiek pasniegts kā progress. Taču viņu kritika nav simetriska
neoliberālistu ideoloģiskajai un politiskajai agresijai. Viņu kritika nespēj
konkurēt ar neoliberālistu tehniskajām iespējām un zombēšanas paņēmieniem masu
komunikācijā. Turklāt neoliberālisti nav saistīti ne ar kādām morālajām normām.
Tāpēc viņu darbībā valda nekaunība un meli neierobežotā apjomā. Liela loma ir
tādam neoliberālisma ideoloģiskajam palīgkomponentam kā postmodernismam; reāli
– postmodernistiskajam obskurantismam. Neoliberālisma kritikā ir sastopami tādi
vērtējumi kā “neoliberālisma dzīvnieki”, “intelektuālais tuksnesis”, “morālais
tuksnesis”.
Liberālisms
Liberālisms ir filosofisks un sociāli politisks virziens
no XVIII gs. līdz mūsdienām Rietumu civilizācijā. Liberālisma filosofiskās un
sociāli politiskās idejas un koncepcijas koncentrējas šī virziena galvenajās
formās: politiskais liberālisms, ekonomiskais liberālisms, kultūras
liberālisms, sociālais liberālisms. Sociāli politiskajā jomā ir sastopams t.s.
liberālais konsenss. Liberālais konsenss buržuāziskajās valstīs ietver šādas
iespējas: brīvas vēlēšanas, neatkarīga prese, visiem vienādi jāpakļaujās likumiem,
jāievēro cilvēktiesības. Liberālisma doktrīnas ir vairākas. Ekonomiskā doktrīna
paredz, ka visu regulē tirgus. Regulē arī garīgo kultūru. Politiskais
liberālisms balstās uz atziņu, ka valsts politikā jāatbalsojās tirgus principu
realizācijai. Realizējās individuālisma fetišizācija: cilvēks ir galvenais, bet
nevis sabiedrība (kolektīvā identitāte). Tāda pieeja veicināja Rietumu
civilizācijas pāreju no holisma uz superindividuālismu. Atspoguļojās
nominālisma uzvara XIV gadsimtā (Viljams Okkams): aiz konkrēta indivīda robežām
nav nekāda esamība. Vērojama indivīda emancipācija kā progresa izpausme:
cilvēks aug un pilnveidojās, nobriest viņa prāts, pieaug zināšanas par sevi un
savu vietu pasaulē. Aktuāla kļūst prasība sabiedrībai nevaldīt pār indivīdu.
Indivīda vērtības ir patstāvīgas vērtības, tās nav kolektīvās vērtības. Etniskā
kopiena, tauta, nācija ir vienīgi atsevišķu „atomu” mehāniska kopība. Indivīds
pats ir visa esošā saimnieks. Indivīds ir sociālā būtne, taču tāpēc nekomunicē
ar citiem. Indivīds ar citiem apvienojās tikai tāpēc, ka tas ir izdevīgi viņam.
Valsts nedrīkst iejaukties indivīda dzīvē. Ja senāk cilvēka brīvība izpaudās
iespējā darboties sabiedriskajā dzīvē, tad mūsdienu liberālisma brīvība ir
apzināta demonstrācija nepiedalīties kolektīvās norisēs. Cilvēka laimei
svarīgākais ir neatkarība no citiem. Liberālisma doktrīnas sekas ir
atsvešinātība starp cilvēkiem, savtīgums, pašpārliecinātība, visatļautība,
patriotisma un kolektīvisma gara atmiršana, sociālo ideālu deficīts. Valda
uzskats, ka sabiedrības intereses ir jāpakļauj indivīda interesēm. Sabiedrībai
ir jānodrošina optimāli izdevīga apmaiņa – tirgus „neredzamā roka”. Katrs
indivīds darbojās savā vārdā, kas reizē kalpo arī sabiedrības interesēm (morālā
divkosība). Manāma ir liberālās ekonomikas – tirgus loģikas – translēšana uz
visu kultūru: ģimene kā mikrouzņēmums, bērns kā ilglaicīga investīcija,
sabiedriskās attiecības kā ieinteresēto konkurentu taktika un stratēģija,
politiskās norises kā tirgus, cilvēks kā kapitāls (cilvēciskais kapitāls),
katrai lietai un parādībai ir cena, politika ir bīstama sabiedrībai, sabiedrību
jāvada ar ekspertīzes un menedžmenta palīdzību. Tirgus vēsturiski rodās valsts
vadībā. Liberāļi pakāpeniski sāka valsti atstumt un tās vietā ideoloģizēt
pilsonisko sabiedrību. XIX gadsimta beigās kļuva skaidrs, ka tirgus ir radījis
šķiru cīņu; proletariāts ir kādam (valstij) jāaizstāv; tirgus nevar regulēt
sociālās attiecības; savukārt mūsdienās (visjaunākajā periodā) ir skaidrs, kāda
ir kultūras loma (kultūras determinisms). Mūsdienu nelaimes ir no tā, ka
pārdošanai tiek piedāvātas vērtības, kuras antīkā kultūra un kristiānisms
atzina par nepārdodamām vērtībām. Liberālisms principā ideoloģiski balstās uz
utopiskām tēzēm; (1) ideja, ka cilvēks brīvi un racionāli rīkojās tirgū, ir
utopiska ideja, jo ekonomiskā darbība nav autonoma darbība, bet vienmēr ir
atkarīga no sabiedriskā un garīgās kultūras konteksta; (2) cilvēkā neeksistē
apriora un iedzimta ekonomiskā racionalitāte, kas reāli veidojās sociāli
vēsturiskā gaitā; (3) preču apmaiņa nav universiāla forma ne sabiedriskajām
attiecībām, ne ekonomiskajām attiecībām; (4) tirgus ir nevis universiāls, bet
gan lokāls fenomens; (5) tirgus nerealizē piedāvājuma un pieprasījuma optimālo
saistību, jo respektē tikai pieprasījuma apmierināšanu attiecīgajā laikā; (6)
sabiedrība vienmēr ir kaut kas vairāk nekā indivīdu kopums. Jau XX gs.vidū
liberālisms polemikā ar keinsiānismu atbrīvojās no sociālās solidaritātes un
līdzcietības motīviem, kristietības un Apgaismības humānisma. „Aukstais karš”
vēl vairāk liberālismam atņēma humānistiskā satura klātbūtni. Radās dubulto
standartu taktika, kas ietilpst liberālisma pagrimuma hronikā kā viena pirmajām
fāzēm Rietumu civilizācijas vispārējā pagrimumā. Liberāļi ļoti jūtīgi apsprieda
un dzēlīgi kritizēja savu pretinieku atsacīšanos no humānistiski
demokrātiskajiem standartiem, taču klusēja par savu pagrimumu. XX gs. otrajā
pusē liberālisms pārvērtās par ideoloģisko manipulāciju placdarmu. Rietumu
kultūrā liberālismam ir dominējošā loma. Tāpēc liberālisma pagrimums ir visas
Rietumu kultūras katastrofa, negatīvi atsaucoties uz mūsdienu cilvēku apziņu.
Pēc sociālisma sabrukuma liberālisms kļūst sociālā darvinisma rupors, lemjot,
kuriem ir tiesības dzīvot uz Zemes un kuri ir jāpakļauj eliminācijai – izslēgšanai,
izstumšanai, izskaušanai.
pirmdiena, 2019. gada 21. oktobris
Humānisma liktenis
Humānisma koncepts vēsturiski ir mainījies. Vislielākās
pārmaiņas ieviesa Apgaismības filosofiskā ideoloģija. Apgaismības laikmetā
kristiānisma humānismam līdzās radās laicīgais humānisms, kuru var dēvēt par
klasisko buržuāzisko humānismu. Tas ir mantinieks kristiānisma humānismam.
Laicīgā klasiskā buržuāziskā humānisma galvenā ideja ir ticība prātam, bet
nevis ticība Dievam. Abi humānisma veidi pēcāk eksistēja paralēli. Katram no
tiem bija sava teritorija. Katru no tiem reprezentēja sabiedrības elites zināma
daļa, un katrs humānisma veids sekmīgi kalpoja kā garīgais atbalsts cilvēku
dzīvē. Humanizācija bija reāls process, kurā kaut kas tiek padarīts cilvēkiem
piemērotāks – humānāks. Taču XIX gs. beigās un XX gs. sākumā humānisma ceļā
nostājās antihumānisms. To veicināja neticība cilvēku labestībai, dzīves visu
nelaimju cēloni saskatot cilvēku defektos. Antihumānisma avots kļuva atziņa, ka
visa vaina ir cilvēku sliktajos instinktos, sliktajā dabā. Par to izsacījās
Nīče, Freids, Špenglers un daudzi citi. Katrs no viņiem akcentēja kādus
atsevišķus defektus cilvēkos. Visticamākais, vispārējā neticība cilvēkiem un
sava veida antropoloģiskais nihilisms minētajā laikā radās demogrāfisko izmaiņu
rezultātā. Kā zināms, XIX gs. ievērojami palielinājās iedzīvotāju skaits.
Eiropā bija t.s. demogrāfiskais bums, kas pamatīgi koriģēja sociuma kvalitatīvo
seju. Sociumā ievērojami pieauga masu cilvēku apjoms. Turklāt masu cilvēki sāka
pieprasīt sev noteiktas privilēģijas. Bija sastopama masu sacelšanās. Tā bija
vērsta pret eliti. Elite juta savu nespēju pretoties masu invāzijai. Un elites
pašaizsardzības, pašmierinājuma instruments kļuva antropoloģiskais nihilisms –
atruna par cilvēku slikto būtību. Turklāt elite nespēja nosargāt humānismu no
antihumānisma, dehumanizācijas tendences. Elites intelektuālā atbildība,
intelektuālā sirdsapziņa humānisma sargāšanā saglabājās, taču dzīves praksi tas
nespēja izmainīt. Masu sacelšanās rezultātā Rietumu civilizācija XX gs. kļuva
masu sabiedrības civilizācija, kurā milzīga loma ir masu cilvēkiem. XX gs.
otrajā pusē sākās Rietumu civilizācijas noriets. Radikāli izmainījās sociuma
ētoss – morāles normu, principu un ideālu kopums. Tas viss noveda pie tā, ka
sāka veidoties, politkorekti sakot, humānisma jauna variācija, kas faktiski ir
izteikts antihumānisms bez cilvēkmīlestības, bez rūpēm par visu cilvēku labklājību,
bez cieņas pret cilvēkiem, bez humanitātes. Tā vietā ir humanitātes noziegumi,
par kuriem vairs neviens nekaunās un par kuriem neviens netiek sodīts.
pirmdiena, 2019. gada 1. aprīlis
Postmodernisms
Vārdi “postmodernists” un “postmodernisms” XXI gadsimtā ir
negatīvi apzīmējumi. Ar tiem nesaudzīgi apsaukā odiozas un perversas izdarības
autoru un viņa produkciju. Dotos negatīvos apzīmējumus Rietumu civilizācijā
nelieto visi cilvēki. Lieto tikai tie cilvēki, kuriem nav pieņemamas odiozas un
perversas izdarības, kuras liecina par Rietumu civilizācijas norietu.
Sastopams
viedoklis, ka postmodernismā vispār dominē divas stihijas: šizoīdā stihija un
narcistiskā (sevis slavināšanas mānija) stihija. Par postmodernisma narcistisko
stihiju asprātīgi ir ironizējis Umberto Eko. Viņaprāt postmodernisma jēdziens ir
kļuvis sava veida slavējošs epitets. Ja ap kāda autora darbu grib radīt lielas
gudrības vai augsta estētiskā līmeņa auru, tad to pieskaita postmodernismam, it
kā piederība minētajam fenomenam jau pati par sevi garantē augstu
māksliniecisko vai zinātnisko kvalitāti.
Rietumos daži
zinātnieki postmodernismu salīdzina ar himēru - Homēra „Iliādā” aprakstīto
zvēru ar lauvas galvu, kazas ķermeni un drakona asti.
Postmodernisms
Rietumu civilizācijā radās XX gadsimta 70.gados. Postmodernismu speciālajā
literatūrā dēvē par kultūras strāvu. Tiesa, ļoti plašu kultūras strāvu,
aptverot filosofiju, mākslu, estētiku, humanitārās un sociālās zinātnes,
izglītību, politiku, ekonomiku.
No 90.gadiem postmodernisma jēdzienu piemēro
daudzpusīga materiāla raksturošanai. Pirmajā laikā tas tā nebija, jo par
postmodernismu izsacījās daiļliteratūras, tēlotājas mākslas un arhitektūras
jomā. Tā, piemēram, postmodernisma klasikā
ietilpst Čarlza Dženksa (C. Jencks)
Londonā 1977.g. izdotā grāmata „Postmodernisma arhitektūras valoda”.
Rietumu civilizācijā
postmodernisma korifeji galvenokārt ir no Eiropas, visvairāk – no Francijas
ebreju izcelsmes intelektuāļiem, diezgan ātri kļūstot par plaši pieprasītiem
modīgiem viesprofesoriem ASV universitātēs.
Daiļliteraturā
par postmodernisma klasiķi uzskata itālieti Umberto Eko un viņa sacerējumu
„Rozes vārds”. Postmodernistos (mākslīgi !?) ieskaita Faulzu, Borhesu, Nabokovu, Miloradu
Paviču, Kortasaru.
Filosofijā dominē
Francijas intelektuāļi Fuko, Barts, Blanšo, Bodrijars, Delezs, Derrida,
Kristeva, Liotars. Viņi ieviesa jaunu teorētiskā diskursa tipu (amerikāņu
iesaukā - French theory, normālu cilvēku
iesaukā – šizoīdo diskursu).
Tēlotājas mākslā
postmodernisma lielākās vērtības ir stilistiskie virzieni, kurus dēvē par
konceptuālismu, neobaroku, Soc-Art, New
Age. Tiem ir savi klasiķi. Piemēram, tēlotājas mākslā amerikāņu
konceptuālisma teorētiķis un praktiķis Džozefs Košuts, popkultūrā slavenais
Endijs Vorhols, krievu Maskavas
konceptuālisma zvaigznes Dmitrijs Prigovs, Ļevs Rubinšteins, Timurs Kibirovs,
Viktors Peļevins, Vladimirs Sorokins.
ASV literārā
konceptuālisma paraugi ir Reimons Federmans un Žaks Rive. Pirmais no viņiem
1976.gadā izdeva romānu „Jūsu ieskatam”, kuru var lasīt no jebkuras vietas.
Ž.Rive savukārt 1979.gadā izdeva romānu „Jaunkundzes no A”, kas sastāv no 408
autoru 750 citātiem.
Jēdziens
„postmodernisms” par filosofisko kategoriju tika pasludināts pēc Ž.-F.Liotāra
darba „Postmodernisma situācija: ziņojums par zināšanām” publicēšanas
1979.gadā. Postmodernisms filosofijā fiksē norieta sabiedrības mentālo
specifiku. Postmodernisma filosofija balstās uz poststrukturālismu, strukturālo
psihoanalīzi, neomarksismu, fenomenoloģiju, strukturālo lingvistiku, semiotiku,
dialoga filosofiju un citām modernām zinātniskajām strāvām XX gadsimtā.
Filosofi
postmodernismu dēvē ne vairāk un ne mazāk kā par filosofēšanas tipu, kāds ir
sastopams kultūrā, saturiski un aksioloģiski distancējoties ne tikai no
klasiskās, bet arī no neklasiskās tradīcijas filosofijā un sevi prezentējot kā
postmūsdienu, t.i., postneklasisko filosofiju.
Postmodernisma
raksturojums vienmēr ir mūsdienu portrets. Turklāt ne visu mūsdienu, bet
visjaunākā perioda portrets, aptverot aizvadītos trīsdesmit un vairāk gadus. Postmodernisma
portrets ir interpretācija, kuru ne reti dēvē par laikmeta diagnozi.
Raksturojot postmodernismu, tiek formulēts priekšstats par kultūras
būtiskākajām tendencēm un sabiedrības garīgajām noslieksmēm. Diemžēl tā ir
civilizācijas norieta diagnoze, civilizācijas norieta tendences un noslieksmes.
Postmodernismā
dominē skeptiska attieksme pret progresu, cilvēka prāta visvarenību un
cilvēcisko spēju neierobežotību. Skeptiska attieksme ir pret Jauno laiku
idejisko fundamentu, kuru izstrādāja Renesanses un Apgaismības laikmetā un kas
savā ziņā kulmināciju sasniedza industriālajā sabiedrībā XX gadsimtā. Tāpēc
tiek uzskatīts, ka postmodernisms ir zināms protests pret Rietumu civilizācijā
pastāvošajām kultūras normām vispār. Tiesa, ne pret visām normām.
Postmodernismā īpatni
(nepieņemami) tiek traktēts cilvēks. Postmodernisma traktējumā cilvēks sevi aizsargā
pret jebkuru kolektīvo sociālo normu, ja tā nesaskan ar viņa garīgajām un
morālajām velmēm. Prasību ievērot kolektīvās sociālās normas cilvēks uzlūko kā
pret viņu represīvi vērstu agresiju un apspiestību. Par cilvēka apspiedēju
kļūst loģika, loģiski funkcionējošs prāts un veselā saprāta izstrādātais
patiesības jēdziens.
Postmodernisma
paradigmā neiederas tādi jēdzieni kā organizācija, kārtība, sistēma.
Postmodernisms visvairāk jūsmo par haotiskām un sistēmiski nenoformētām
struktūrām. Postmodernisms ciena „sprādzienus”, neprognozējamību, neformālu
rīcību, sinerģētisku nestabilitāti.
Postmodernismā
sevišķi aktuāla kļūst cīņa pret visa veida nevienlīdzību – nacionālo, sociālo,
kultūras, dzimuma. Idejiskās kundzības vietā ir jābūt idejiskajai daudzveidībai
- plurālismam.
Postmodernismā
nostiprinās atziņa, ka filosofija vairs nav gudrības un patiesības avots, un
vispār katra patiesība ir patiesība, un nevar būt viena patiesība priekš
visiem; katrs indivīds var apliecināt savu patiesību, jo indivīds pats atbild
par visu. Patiesība ir vārdi, kuri apzīmē tikai to, kas par to nozīmi ir teikts
vārdnīcā. Pie tam svarīgākā ir vārda etimoloģija – vārda agrākā nozīme.
Postmodernismā
zināšanas kļūst par preci, kuras mērķis ir radīt citas preces. Zināšanas tiek
ražotas, lai tās pārdotu. Zināšanas kā informatīvā prece kļūst par galveno
spēku cīņā par varu.
Estētikā postmodernisms
tiecas neklasiski traktēt klasiskās tradīcijas un iedibina plurālistisku
estētisko paradigmu. Proti, postmodernisma estētika ir antisistēmiska,
adogmātiska, orientējas uz asonanses un asimetrijas skaistumu, disharmoniskumu,
neohēdonismu, ķermeniskumu, neglīto, cēlais tiek aizstāts ar pārsteidzošo,
traģiskais – ar paradoksālo un ironizēšana ir galvenā mākslinieciskā poza un
vērtēšanas maniere.
Postmodernismam
pārmet mākslinieciskā tēla jēgas deformēšanu. Uzskatāmi tas izpaužās
postmodernisma iecienītajās instalācijās. Instalācijā nav autora cīņa ar
materiālu, lai radītu tēlu. Instalācija neprasa meistarību, lai radītu tēlu.
Instalācijā neiemiesojās autora personība; instalācijā nav autora personības
aura. Instalācijā neatspoguļojās autora iekšējā pieredze tās patiesajā saturā
un dziļumā; instalācija balstās uz izdomātu jūtu un pārdzīvojumu kompleksu (kā
saka instalāciju veidotāji - „koncepciju”), kuru autors demonstrē ar gatavu
priekšmetu starpniecību.
Postmodernismā
mākslinieciskā tēla vietu ieņem simulakrs.
Simulakra autoritatīvāko teorētisko pamatojumu izstrādāja Žans Bodrijars.
Simulakrs ir pseidoveidojums, kas aizvieto
īstenību. Simulakrs ir neesošās īstenības tēls, īstenības imitācija, pie
tam neesošas īstenības imitācija. Simulakrs ir pseidoreālistisks objekts, kas
nepārstāv nekādu realitāti. Simulakrs ir tukša forma. Metaforiski izsakoties, ja
reālisms ir patiesība par patiesību un sirreālisms ir meli par patiesību, tad
postmodernisms ar saviem simulakriem ir patiesība par meliem.
Postmodernisma
māksla nerada pacilātību, garīgās pilnveidošanās alkas, bet gan haosu,
apjukumu, šoku, bailes, nepatiku, riebumu. Haotiski riebīgais kļūst par
centrālo estētisko kategoriju. Vispopulārākie tēli ir līķi, genitālijas. Garīgā
kultūra tiek pasludināta par atavistisku tradicionālismu. Dzīves jēga,
vēsturiskā loģika, cilvēka sūtība, pasaules liktenis, - šie un citi jēdzieni
zaudē savu vērtību. Eksistenciālā un sociālā izvēle ir nomainīta ar agresīvu
reklāmu. Indivīdu, tautu, kultūru, reliģiju dramatiskās sadursmes ir pārvērstas
par cinisku šovu. Cilvēka asinis, cilvēka dzīve, cilvēka gars ir kļuvis par statistiskām
abstrakcijām un demagoģiskām figūrām. Visu pārklāj augstprātīga un vulgāra
vienaldzība.
ceturtdiena, 2019. gada 28. marts
Perversiju terminoloģija
Rietumu civilizācijas norieta struktūrā ietilpst atsevišķs
realitātes komplekss, kuru nākas dēvēt par sociālo perversiju kompleksu. Tam ir
sava terminoloģija - sacīsim, perversiju terminoloģija. Šī terminoloģija
raksturo Rietumu sabiedrības norieta noslieksmi, un bez kompetences perversiju
terminoloģijā nav iespējams izprast doto realitātes kompleksu. Perversiju
terminoloģijā populārākie ir šādi termini:
§ Feminisms
– sieviešu kustība par līdztiesību ar vīriešiem; feminisma ideoloģijas pamatā
ir prasība sievietēm dot tādas pašas tiesības un iespējas kā vīriešiem;
§ Feminizācija
– sievišķības pazīmju un īpašību attīstīšanās vīriešos;
§ Felācija
– vīrieša dzimumlocekļa kairināšana ar lūpām un mēli;
§ Feminīms
– sieviešu kārtas vārds;
§ Seksopīls
– spēcīga fiziskā, seksuālā pievilcība;
§ Seksisms
– sociālo lomu stereotipizācija atbilstoši cilvēka dzimumam; uzskats, ka paša
dzimums ir pārāks par otra dzimumu; dzimumdiskriminācijas apliecinājums;
§ Seksoloģija
– medicīnas nozare, kas nodarbojās ar cilvēka dzimumdzīves un laulības
problēmām; sociālās filosofijas nozare, sociālās publicistikas un socioloģiskās
darbības sfēra; mūsdienās seksoloģija ir multidisciplināra pētnieciskā
nodarbošanās, izmantojot bioloģijas, psiholoģijas, pedagoģijas, socioloģijas,
antropoloģijas un citu zinātņu metodes; mūsdienās ir izveidojusies
etnokulturālā seksoloģija; tās priekšmets ir kultūras atšķirības seksuālās
uzvedības tēlos un stereotipos, kā arī kultūrās sastopamās atšķirības attieksmē
pret abiem dzimumiem (mūsdienās – “trijiem” dzimumiem);
§ Seksopatoloģija
– medicīnā mācība par slimīgām novirzēm dzimumdzīvē;
§ Sekss
– dzimumdzīve, dzimumsakari;
§ Seksuāls
– ar dzimumdzīvi saistīts;
§ Seksuālā
ētika – morāli tikumiskā attieksme pret dzimumdzīvi;
§ Transseksuāls
– viena dzimuma ārējās pazīmes, bet pretējā dzimuma psiholoģiskās īpatnības;
§ Transseksuālisms
– vēlēšanās mainīt dzimumu; dzimuma maiņa;
§ Transvestisms
– slimīga tieksme ģērbties pretējā dzimuma apģērbā;
§ Transvestīts
– cilvēks, kam piemīt transvestisms;
§ Homoseksuālisms
– dzimumtieksme pret sava dzimuma personām;
§ Homoseksuāls
– tāds, kam piemīt tieksme uz tā paša dzimuma indivīdiem;
§ Lesbiete
– homoseksuāla sieviete;
§ Lesbisms
– dzimumtieksme sievietei pret sievieti;
§ Perversija
– pretdabiska, slimīga tieksme it īpaši seksuālajā jomā; novirze no normas,
izkropļojums;
§ Gejs
– tas pats, kas pederasts: homoseksuāls vīrietis; vīrietis, kam dzimumsakari ar
vīriešiem;
§ Pederastija
– “process”: dzimumsakari starp vīriešiem;
§ Pedofīlija
– dzimumtieksme pret bērniem;
otrdiena, 2019. gada 26. marts
Paaudžu teorija
Paaudžu teoriju
var uzskatīt par Rietumu civilizācijas norieta sastāvdaļu. Ja nebūtu
civilizācijas norieta, ko spilgti iezīmē paaudžu vēsturiskās virzības negatīvā
trajektorija, tad, visticamākais, nebūtu nekādas vajadzības izdomāt paaudžu
teoriju. Redzot katras jaunās paaudzes pasliktināšanos, bet galvenais – tiekoties
ar ārprātīgo paaudžu konfliktu Rietumeiropā 1968.gadā un Austrumeiropā
1990.-1991.gadā, rodas vēlēšanās to visu izprast un teorētiski vispārināt.
Paaudžu teorijas
sākums ir divu amerikāņu, William Strauss
un Neil Howe, 1991.gadā izdotā
grāmata. Tajā apskatīta ASV paaudžu vēsture no 1584.gada. Abi zinātnieki jauno
teoriju pilnveidoja 1993., 1997. un 2000. gadā izdotās grāmatās. Viņu darbību
stimulēja konstatētās milzīgās atšķirības starp paaudzēm.
Zinātnisko
interesi izraisīja arī dzimstības krasais pieaugums, ko angļu valodā nosauca
par “beby boom“. Tādās zemēs kā Jaunzelande, Austrālija, ASV, Islande, Kanāda,
Norvēģija XX gadsimta 40.gadu sākumā (II Pasaules kara laikā) ievērojami
palielinājās dzimstība, veidojot atsevišķu “beby
boom” paaudzi Rietumu civilizācijā. Citās eiropeīdu zemēs dzimstības krass
pieaugums minētajā periodā nebija sastopams. Rietumos dotajai paaudzei ir
veltītas daudzas publikācijas, cenšoties apkopot raksturīgākās iezīmes.
Rietumu
speciālajā literatūrā vispamatīgāk ir analizētas jaunākās četras paaudzes.
Katrai no tām ir piešķirts nosaukums un precizēts dzimšanas laiks. No
jaunākajām četrām paaudzēm visvecākā ir “beby
boom” paaudze. Tā ir dzimusi 40.-50.gados. Seko “X” paaudze, kas dzimusi 60.-70.
gados. To nomaina “Y” paaudze (80.-90.gados dzimušie) un “Z” paaudze (pēc 2000.g.
dzimušie).
Saprotams,
paaudžu iedalījums Rietumu civilizācijas visās zemēs nav vienāds. Visbūtiskāk
atšķiras “ kapitālisma nometnes” un “sociālisma nometnes” paaudzes. To nosaka
abu sociāli ekonomisko formāciju principālā nesaderība, kaut gan “balto”
cilvēku vēsturiskā virzība vispār ir bijusi mentāli vienāda. To uzskatāmi
apliecināja antropoloģiskie novērojumi pēc sociālisma sistēmas sabrukuma.
Sociālisma apstākļos un kapitālisma apstākļos uzaugušie cilvēki ne ar ko neatšķiras.
Vienīgi sociālisma zemju cilvēki bija apmēram par gadiem trīsdesmit “atpalikuši”
no postmodernisma un neoliberālisma izlolotajiem kapitālisma zemju cilvēkiem.
Taču “atpalicība” tika momentā pārvarēta, un Rietumu civilizācija varēja
lepoties ar viena tipa sociumu un visiem kopīgo civilizācijas norietu, sākot ar
dzimstības kritumu un beidzot ar tagadnes baudu izbaudīšanu. Kā zināms, arī
latviešu biezs slānis enerģiski tiecās novērst “atpalicību”, organizējot
kampaņveidīgu “atgriešanos Eiropā”. Protams, pilnīgi nemaz nepainteresējoties
par Rietumeiropas kultūras vispārējo stāvokli un, protams, no “Eiropas” pie
mums ievazājot vissliktākās estētiskās, morālās, ideoloģiskās izpausmes.
Pēcpadomju gados
paaudžu teorētiskā apguve ir nedaudz sastopama arī Latvijā, akcentējot agresīvo
paaudžu konfliktu no 90.-91.gada. “6.oktobra paaudzes” uzkundzēšanās Latvijas
tautas politiskajā avangardā izvirza jaunus zinātniskos pienākumus.
Tas ir saprotams,
jo Latvijā tam ir ļoti būtisks iegants. Pirmo reizi maksimāli koncentrētā veidā
tiekamies ar brīvvalstī izaudzinātu un izskolotu paaudzi. Tā ir pašlaik vienīgā
paaudze, kura ar pieauguša cilvēka apziņu ir dzīvojusi vienīgi nacionāli
reakcionārā un krimināli oligarhiskā iekārtā, kad kriminālā kapitālisma
“celtniecību” nodrošina vietējās politiskās kliķes juridiski uzstādītā
noziegumu brīvība ar noziedzības visplašāko amplitūdu, sākot ar organizēto
noziedzību un beidzot ar noziedzību t.s. kapu biznesā. “6.oktobra paaudzei”
pieder tādi Latvijas elektorātā cienīti un vēlēšanās patriotiski atbalstīti intelektuāli
veseli un morāli stabili tautas kalpi kā Kaimiņš (1980), Gobzems (1978), Pūce
(1980), Nemiro (1981), Dzintars (1982), Dombrava (1988), Kols (1984), Pavļuts
(1976). Viņu kolekcijā drīkst iekļaut arī gados nedaudz vecāko ārlietu neaizstājamo
speciālistu un homoseksuāli pareizo pozu respektējošo Rinkēviču (1973), politiskās un cita veida atbildības dziļu
izpratēju Ušakovu (1976). Ameriks, devīzes “Gods kalpot Rīgai” ideālākais paraugs,
šajā kolekcijā neiederas. Viņš dzimis 1961.gadā un pieder citai paaudzei, un
citai politiskajai skolai. Tāpēc viņš momentā atkāpās no amata, jo asinīs ir
padomju nomenklatūrai iedresētais priekšstats par politisko atbildību. Šajā
ziņā Ameriku ir interesanti salīdzināt ar Ušakovu, kuram par politisko
atbildību acīmredzot nav nekādas izpratnes un kurš pēc Rīgas pašvaldībā
konstatētajiem noziegumiem nīgri turpināja sēdēt politiski atbildīgajā krēslā.
Latvijas
“6.oktobra paaudzei” ir daudz kopēja ar vienaudžiem Rietumu zemēs. Tā ir pirmā
paaudze Rietumu civilizācijā, kura pilnā mērā ir apmierināta ar dzīvi un tai
nav nekādas eksistenciālās problēmas. Tā ir paaudze, kurā nebuntojas ne studenti,
ne strādnieki, bet šīs paaudzes inteliģence uzticīgi kalpo politiskajai varai
arī tad, ja šī vara ir visriebīgākais sabiedrības degradācijas un deģenerācijas
izraisītājs.
Arī Latvijā šī
paaudze ir apmierināta ar dzīvi. Tā vien liekas, ka daudzi no šīs paaudzes
nemaz nespēj objektīvi novērtēt dzīves realitāti. Objektivitātes un
racionalitātes vietā dominē iracionālisms un iluzoriskums.
Šī paaudze vēlas
dzīvot maksimāla komforta apstākļos, un tai nav svarīgs komforta izcelsmes avots.
Šī paaudze lieliski zina naudas varu. Piemēram, zina, ka par naudu var nopirkt
izglītību. Tāpat zina, ka naudu nebūt ir jāiegūst godīgā un likumīgā veidā. Šīs
paaudzes apziņā ir nievājoša attieksme pret garīgumu, patiesību, patriotismu,
brīvību, tiesiskumu, taisnīgumu. Šī paaudze toties prot veikli izmantot savā
labā “uzskatu plurālismu”, “politkorektumu”, “demokrātiskumu”, “cilvēktiesības”,
“izaicinājumus”, “riskus”, “veiksmes stāstus”, “ilglaicības”.
Latvijā pašlaik
tā ir vissliktāk izglītotā paaudze. Tā ir pirmā paaudze, kura slimīgi tiecas
pēc slavas un varas, nav kreatīva un apdāvināta, spēj apziņā lietot tikai
gatavas shēmas un savā mentalitātē fundamentāli atbilst filistru kritērijiem.
Paaudzes tipiskāko īpašību komplektā ietilpst nekaunība, paškritikas trūkums,
necenšanās dzīvot atbilstoši sava prāta spējām. Šī paaudze ir tādu Rietumu
civilizācijas norieta atribūtu sastāvdaļa kā masu sabiedrība, masu izglītība,
masu kultūras industrija, masu cilvēks. Vissatraucošākais un nacionālajā
perspektīvā visbīstamākais šajā paaudzē ir morāli tikumiskais relatīvisms un
intelektuālā nestabilitāte. Abas izpausmes ir plaši izplatītas un var tikt
ģenētiski nostiprinātas turpmākajās paaudzēs.
Masu sabiedrība
XX gadsimtā Rietumu civilizācijā radās jauna tipa
sabiedrība – masu sabiedrība (standartizētu indivīdu sabiedrība) ar standartizēto
indivīdu visiem kopīgām vērtībām, patiesību, interesēm, garīgajām vajadzībām,
kuras formē un virza nevis paši cilvēki atbilstoši savai personiskajai gribai,
bet masu komunikācijas līdzekļi. Masu sabiedrības pārstāvjus Eiropas
intelektuāļi sāka ironiski dēvēt par “MAN” – cilvēku vispār, cilvēku bez personības
pazīmēm, kā to darīja Martins Haidegers. Hose Ortega-i-Gasets lietoja
apzīmējumu “masu cilvēks”.
Masu sabiedrības
rašanās galvenais faktors ir demogrāfiskais faktors – iedzīvotāju krasais
pieaugums XIX gadsimtā, kad eiropeīdu skaits palielinājās trīs reizes.
Iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt arī XX gadsimta pirmajā pusē.
Masu sabiedrības
politiskais un ideoloģiskais vadītājs kļuva politiskā elite, kura uzņēmās
kalpošanu “cilvēcei”, “tautai”, “sabiedrībai”, “nācijai”, “valstij”. Politiskā
elite radīja profesionālu politiķu stratu. Politiķu darbības galvenais objekts
kļuva elektorāts – vēlētāju masas.
Masu sabiedrībai
piemīt masu apziņa kā sociuma konsolidācijas avots. Masu cilvēki apzinās savu
identisko vienādību, kuras pamatā ir visiem vienādas dzīves vajadzības un dzīves
vērtības. Masu apziņas konsolidācija kļuva laba bāze politiskajām un ideoloģiskajām
manipulācijām, kuras ar masu komunikācijas līdzekļu palīdzību realizēja
politiķi.
Masu apziņas
konsolidāciju veicināja standartizētās masu produkcijas ražošana, kas nosacīja arī
masu produkcijas patērēšanas standartizētus formātus. Masu produkcijas ražošanu
un masu produkcijas patērēšanu pārklāja viena līmeņa kvalitāte – masu kvalitāte,
kas bija jauns kritērijs cilvēku darbam un rīcībai.
Masu sabiedrību būtisks
cementējošs faktors kļuva masu izglītība kā specifiska izglītības politika,
izglītības saturs un izglītības ieguves veidi. Tas pats sakāms par masu garīgās
kultūras rašanos ar masu apziņai adresētu literatūru, mākslu, masu kultūras pasākumiem.
Masu izglītība, masu garīgā kultūra tāpat kā masu produkcijas ražošana un masu
produkcijas patērēšana nonāca masu kvalitātes varā. Masu kvalitāte kļuva masu
sabiedrības organisks atribūts.
XX gadsimtā no
70.gadiem Rietumu civilizācijas masu sabiedrība sāka radikāli izmainīties. To
sekmēja planetāri globālā demogrāfiskā pāreja (1960.-2050.g.), kuras laikā
“baltā” rase strauji noveco un izmirst. Masu sabiedrībā radās jauna tipa
noskaņojums: norieta loģikas veicināts noskaņojums. Eiropeīdu masu radošā
enerģija sāka apsīkt. Tās vietā bija novērojama pagrimuma dinamika. Masu
sabiedrībā diskurss sāka zaudēt racionalitāti; diskurss netiecās balstīties uz
loģiski secīgu domāšanu stingri definētos jēdzienos. Masu sabiedrības garīgos
procesus sāka pārklāt bīstams neadekvātums Homo
sapiens spējām. Masu sabiedrībā nostiprinājās traģiska ironija: viss tiek
sagrauts, devalvēts, degradēts, bet nav nekā ko likt tā vietā. Masu sabiedrība
izvērtās sociālā ellē. Tās aktuāls elements kļuva baudas pozitīvisms: der tikai
tas, ko var izbaudīt.
ceturtdiena, 2019. gada 21. marts
Politika
XXI gadsimta
sākumā Rietumu civilizācijas politika sasniedza noteiktu norieta pakāpi. Tā ir norieta
pakāpe, kurā pasaules lielāko valstu prezidenti, ministri, premjerministri
publiski apsaukājas, viens otram pārmetot idiotismu, stulbumu, nekompetenci. No
viņiem neatpaliek žurnālisti,
politologi, publicisti. XXI gadsimta sākumā Eiropas un Ziemeļamerikas
medijos politiķu vainošana psihiski nenormālā rīcībā kļuva ikdienišķa parādība.
Tāpat ikdienišķa parādība kļuva homoseksuālisti valdības sastāvā. Tāda norieta
pakāpe tika sasniegta XXI gadsimta otrajā gadu desmitā.
Ļoti vērtīgi ir
iedziļināties Špenglera politikas izpratnē, jo viņa attieksme organiski
iekļaujas Rietumu civilizācijas norieta kopainā. Špenglera attieksme var atsegt
politikas norieta specifiku.
Špenglers
2.sējuma politikai veltītajā nodaļā nav minējis vienīgi par mūsdienu divām spilgtām
parādībām. Viņš nav minējis par varas vīru savstarpējo apsaukāšanos un
pārmetumiem debilismā, kā arī nav minējis par homoseksuālistu nonākšanu
atbildīgos varas posteņos. Toties viss pārējais viņa sagatavotajā tekstā pilnā
mērā saskan ar mūsdienu politikas iezīmēm, jo aizvadītajos 100 gados nekas nav radikāli
izmainījies.
Vispirms
Špenglers pievēršas politiķa portretam. Tas ir filosofiski tonēts portrets. Špenglers
savu viedokli dēvē par “politikas filosofiju”. Savukārt politika esot dzīve.
Politikā izpaužas un apstiprinās dzīves realitāte; politika ir dzīves esamības
elements. Politika nav abstrakta darbība, bet gan dzīves reāla sastāvdaļa.
Špenglers raksturo
īstus valstsvīrus. Īsts valstsvīrs sevī jūt cēlu nolemtību būt politiķim. Īsts
valstsvīrs ir reta parādība. Īsts valstsvīrs ir savas tautas dārznieks. Īstu
valstsvīru apliecina viņa apdāvinātība, pienākuma apziņa, disciplinētība,
mērķtiecība, apņēmība. Tas viss nav no grāmatām iegūts, bet gan tā pamatā ir
kosmisks spēks īstā valstsvīrā. Īsts valstsvīrs ir audzinātājs, paraugs
pārējiem. Īsts valstsvīrs prot tā pavēlēt, ka viņa pavēles visi izpilda ar
gandarījumu, kā lepnu un cēlu paradumu. Īsts valstsvīrs tiecas ar savu darbu
izveidot tradīciju; viņa darbs kļūst tradīcija, kuru pēc viņa citi turpina.
Stipra tradīcija pievilina talantus.
Īstiem
valstsvīriem pret politiku ir savādāka attieksme nekā pārējiem cilvēkiem.
Īstiem valstsvīriem politika neeksistē kā dzīves īstenības atsevišķs fragments,
kuram būtu vajadzīgas īpašas refleksijas. Īstiem valstsvīriem politika ir pati
dzīve, un viņiem ir dziļa faktu izpratne; viņi nespēj iedomāties nepieciešamību
savu rīcību izskaidrot ar īpašiem jēdzieniem (mēs teiktu – ar politoloģiskiem
jēdzieniem). Īstiem valstsvīriem politika ir dabiska sfēra, par kuru speciālas
refleksijas nav vajadzīgas. Viņu rīcība ir dabiska reakcija saskarsmē ar
faktiem.
Politikas
vispārējā raksturojumā Špenglers pievēršas politikas un tautas, politikas un
kultūras sakarībām. Viņa viedoklis nav zaudējis aktualitāti arī mūsdienās.
Augsta politika
ir iespējama tikai augsti attīstītā kultūrā. Tautas vērtību nosaka tās
attieksme pret citām tautām. Tautu attiecības ir cīņas attiecības. Cīņa ir primārais
visam dzīvajam; cīņa un dzīve dziļākajā būtībā ir viens un tas pats; ja nav
velmes cīnīties, tad dzīve izdziest.
Politikā, cīņā
starp dzīvības spēkiem (tautām), visu nosaka tas, kurš valdīs. Valdīšanu nosaka
dzīve, bet nevis kaut kāda sistēma, likums, programma. Vēsture ir personiska;
personiska ir arī politika, jo tikai izcilas personības vada tautas dzīvi; visu
izšķir nevis ideālu un principu cīņa, bet dzīvu cilvēku cīņa.
Tautas garu un
miesu Špenglers dēvē par rasi. Špenglers nievājoši izturas pret jēdzienu
“tauta”. Uz Zemes dzīvojot cilvēki, bet
nevis tautas. Jēdziens “tauta” ir romantiski patētisks leksisks veidojums.
Špengleram “rase” ir cilvēku grupa, kura ir fizioloģiski radniecīga no paaudzes
uz paaudzi. Šī grupa apdzīvo vienu noteiktu teritoriju un rada valodu kā
savstarpējās komunikācijas līdzekli. Špenglers iesaka atmest jēdzienu “tauta”.
Špenglers plaši
izsakās par tautas (rases) politisko stāju. Neesot politiski apdāvinātas
tautas. Esot vienīgi tādas tautas, kuras pilnā mērā uzticas valdošajam
mazākumam, stingri turas šī valdošā mazākuma rokās un tāpēc šīs tautas ir “labā
formā”, kā Špenglers dēvē tautas politisko apziņu.
Piemērā viņš min
angļus. Angļiem ir uzticēšanās tradīcija. Angļi tradicionāli uzticas savai
varai un atsakās no varas kritikas. Špenglers vispārina: tautas masu politiskā
apdāvinātība nav nekas cits kā vienīgi uzticēšanās varai.
Špenglers
politikas vēsturisko transformāciju saista ar politisko partiju rašanos. Pirms
tam politiku nosacīja šķiriskais faktors – sociālo stratu politika. Partija ir
dažādu prātu konglomerāts. Tajā dominē nevis šķiriskie ideāli, bet
profesionālās intereses. Partijas ir pilsētu atribūts. Reizē ar pilsētu rašanos
politika tika atrauta no zemes valdnieku šķiras.
Špenglers dzēlīgi
izsakās par tādām joprojām modīgām nostādnēm kā “tautas suverenitāte”, “tautas
pašnoteikšanās tiesības”, “tautas vara”. Špenglera ieskatā tie ir tikai skaisti
vārdi, lai apmānītu ļaužu masas. Varu saglabā nedaudzi valdīt noskaņoti
cilvēki. Tautas tiesības un tautas reālā ietekme ir dažādi jēdzieni. Jo
vispārīgākas kļūst vēlēšanu tiesības, jo vājāka kļūst elektorāta vara.
Konstitucionālās tiesības var izmantot tikai cilvēki ar naudu. Rietumu
civilizācijā sastopamās vispārējās vēlēšanu tiesības nav sastopamas
ēģiptiešu, ķīniešu, arābu civilizācijās. Saruna par “tautas pašnoteikšanās
tiesībām” ir vienīgi inteliģenta runas forma.
Špenglers nav
aizmirsis preses lomu politikā. Viņš jautā “Kas ir patiesība?” un pats atbild:
pūlim patiesība ir tas, par ko katru dienu raksta prese, kura ir kļuvusi
politikas elements, manipulējot ar sabiedrisko apziņu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)
Pēcvārds
Blogu pārtraucu rakstīt 2020.gada 9.maijā, kad izveidoju jaunu blogu "POSTCIVILIZĀCIJAS DIENASGRĀMATA".
-
Civilizācijas norieta enciklopēdijā cerību mirklis ir atsevišķs šķirklis. Eiropeīdu civilizācijas visjaunākais cerību mirklis var ilg...
-
Civilizācijas noriets var turpināties gadsimtiem ilgi. Cilvēces vēsturē tā tas ir bijis daudzas reizes. Nav ticams, ka ...