Neoliberālisms

Kapitālisma sākuma posmā un arī vēlāk līdz XX gs. otrai pusei aktuāls bija klasiskais filosofiskais liberālisms, centrā izvirzot pārstāvniecisku valdīšanu (tauta izvēlas tautas kalpus), vārda, ticības, preses brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, brīvu starptautisko tirdzniecību, maksimālu indivīda brīvību, valsts neiejaukšanos ekonomiskajos procesos, iecietību kā morāli tikumisko vērtību. XX gs. otrajā pusē liberālisms kā klasiska filosofiskā kategorija tika atmests. Sākās neoliberālisma ēra, kas tagad ir sabrukusi – zaudējusi autoritāti un reputāciju, jo kapitālisms ir izvērties finansu spekulāciju un emisijas formā. Var teikt – radies ir spekulatīvs finansu kapitālisms, bet bijušajās sociālisma zemēs dažviet radies kriminālais kapitālisms (Krievijā, Latvijā, Ukrainā u.c.). Šodienas neoliberālisms nav Voltēra un citu Rietumu domātāju liberālisms, kas aizstāvēja brīvību un atbildību, jo brīvība bez atbildības neeksistē; neoliberālisms sludina tikai brīvību bez atbildības. Neoliberālismā izpaužas hēdonisma demokratizācija un masovizācija, kā arī sabiedrības infantilizācija. Neoliberālisma politikas un ideoloģijas agresija mūsdienu pasaulē ir ļoti liela. Tā ir tik liela, ka ar šo agresiju zinātniski teorētiskā un zinātniski publicistiskā kritika netiek galā. Netiek galā tāpēc, ka pēc II Pasaules kara neoliberālisms ir kļuvis valdošās kārtas instruments politikā un ideoloģijā. Īpaši rezultatīvi tas ir noticis t.s. finansu kapitālisma periodā no 70.gadiem, kad Rietumu finansiālajā segmentā ienāca jauna paaudze – t.s. globālistu paaudze. Šī paaudze savu alkātību, iracionālo kapitālismu, sociālo bezatbildību un sociālo cinismu no 80.gadiem maskē ar neoliberālismu, to grandiozi zombējot pasaules sabiedrībā. Kapitālisms sevi nosauca par neoliberālismu, kaut gan pareizākais nosaukums ir iracionālais kapitālisms, jo gan sociālisms, gan kapitālisms XX gs. nogalē atklājās kā Apgaismības projekta neizdevušies bērni. Protams, pats galvenais ir tas, ka finansu varai izdevās panākt neoliberālisma demagoģijas apsēstu indivīdu politisko varu daudzās valstīs, kā arī savās rokās pārņemt planētas mediju sfēru. Neoliberālisma iespējas saglabāt politisko varu uzskatāmi izpaudās Francijā prezidenta vēlēšanās 2017.g.maijā. Par prezidentu kļuva tipisks neoliberālists – sintētisks tēls, algoritms, marionete, finansu elites ieliktenis, valsts robežu likvidētājs, nacionālās vēstures un nacionālās identitātes likvidētājs, globalizācijas dievs, migrācijas haosa atbalstītājs, progresa dievinātājs, pederasts. Rietumu civilizācijā politiskā vara (reizē arī garīgā vara) pieder neoliberālistiem. Tas atsaucās uz iespēju kritizēt neoliberālismu. Rietumu civilizācijā ir intelektuālie spēki (un tajā skaitā akadēmiskajās aprindās), kas ir spējīgi kritizēt un reāli kritizē neoliberālismu, to atzīstot kā regresu, kas ideoloģiski tiek pasniegts kā progress. Taču viņu kritika nav simetriska neoliberālistu ideoloģiskajai un politiskajai agresijai. Viņu kritika nespēj konkurēt ar neoliberālistu tehniskajām iespējām un zombēšanas paņēmieniem masu komunikācijā. Turklāt neoliberālisti nav saistīti ne ar kādām morālajām normām. Tāpēc viņu darbībā valda nekaunība un meli neierobežotā apjomā. Liela loma ir tādam neoliberālisma ideoloģiskajam palīgkomponentam kā postmodernismam; reāli – postmodernistiskajam obskurantismam. Neoliberālisma kritikā ir sastopami tādi vērtējumi kā “neoliberālisma dzīvnieki”, “intelektuālais tuksnesis”, “morālais tuksnesis”.