Pagātnes cilvēks

   

  

   Civilizācijas noriets var turpināties gadsimtiem ilgi. Cilvēces vēsturē tā tas ir bijis daudzas reizes. Nav ticams, ka Rietumu civilizācijas noriets būs izņēmums un neturpināsies gadsimtiem ilgi. Tāpēc tiek projektēts nākotnes cilvēks; proti, civilizācijas norieta laikmetā dominējošais cilvēka tips. Nākotnes cilvēka projektā tiek fiksētas tādas cilvēciskās īpašības, kuras ir piemērotas dzīvei vispārējā pagrimuma apstākļos.

   Nākotnes cilvēka savdabīgs antipods kļūst pagātnes cilvēks. Tas ir loģiski. Civilizācijas norieta laikmetā uz skatuves nav vietas iepriekšējā laikmetā dominējošajam cilvēciskajam tipam. Viņa laiks ir beidzies, un pret viņu nākas izturēties kā pret pagātnes cilvēku. Pagātnes cilvēku nomaina cita cilvēciskā kaluma tips – nākotnes cilvēks.

   Starp nākotnes cilvēku un pagātnes cilvēku vienmēr izveidojas noteiktas attiecības. Rietumu civilizācijā līdz šim pagātnes cilvēks netika aizmirsts. Priekšstats par viņa tipiskumu saglabājās ļaužu vēsturiskajā atmiņā. Īpaši tādās sabiedrības vēsturiskās atmiņas glabātuvēs kā daiļliteratūra un māksla. Viena no mākslinieciskās darbības funkcijām ir radīt tipiskus tēlus. Tāpēc romānos un gleznās ir lieliska iespēja tikties ar attiecīgā laikmeta spilgtākajiem cilvēciskajiem tipiem. Piemēram, tipisku tēlu galerija ir „Mērnieku laiki”.

   Līdz šim nākotnes cilvēks speciāli necentās no sabiedrības vēsturiskās atmiņas izdzīt savu priekšteci - pagātnes cilvēku. Nākotnes cilvēka ideoloģijā nefigurēja naids pret pagātnes cilvēku. Teiksim, Aspazijas, Raiņa projektētais nākotnes cilvēks netiecās no latviešu atmiņas izdzīt Pietuka Krustiņu – tipisku latviešu inteliģences pirmsākuma perioda pārstāvi.

   Mūsdienās tā nav. 21. gadsimta nākotnes cilvēks kategoriski nevēlas sabiedrības vēsturiskajā atmiņā saglabāt priekšstatu par pagātnes cilvēku. Pagātnes cilvēka galvenais indētājs ir postmodernisms, histēriski atsakoties no visa veida pagātnes mantojuma.  Mūsdienās tiek darīts viss, lai ļaudis aizmirstu gan pagātnes cilvēku, gan pagātnes kultūras mantojumu.

   Kopš 20. gadsimta beigām Latvijā to izjūtam ļoti nāvējoši. Turklāt runa nav par paaudžu konfliktu. Tēvu un dēlu kolīzijas ir sastopamas ne tikai pārejas laikmetos. Mūsdienās runa ir par dziļāku līmeni – pagātnes cilvēka un nākotnes cilvēka antropoloģisko nesaderību. Šī nesaderība ir principāla. Ne velti nākotnes cilvēku dēvē par postcilvēku. Tātad dēvē par kaut ko tādu, uz kuru neattiecas antropoloģiskā identifikācija „Homo sapiens”.

   Pagātnes cilvēka portretu nav grūti izveidot. Pie tam var izmantot nākotnes cilvēka palīdzību. Tas viss, ko cilvēkā neciena un apsmej nākotnes cilvēks (postcilvēks), droši iekļaujams pagātnes cilvēka portretā. Lieti noder princips „izejot no pretējā”.

   Teiksim, ja nākotnes cilvēks apsmej par 140 zīmēm garākus tekstus, tad viņš apsmej pagātnes cilvēka tendenci ideju, problēmu, priekšlikumu, novērojumu, secinājumu izklāstīt dziļi un vispusīgi. Ja nākotnes cilvēks atsaucas uz viedokļu plurālismu, tad viņš apsmej pagātnes cilvēka velmi noskaidrot patiesību, lietu un parādību būtību. Ja nākotnes cilvēks „visumā piekrīt uzskatam par Amerikas neaizvietojamo lomu starptautiskas kārtības uzturēšanā”, tad viņš smīkņā par pagātnes cilvēka dziļo pietāti pret valstisko suverenitāti. Viņa smīkņāšana par valstisko suverenitāti noteikti ir viena no nepatīkamākajām īpašībām. Pagātnes cilvēkam nacionālās valsts politiskā neatkarība bija viena no visdārgākajām vērtībām. Nākotnes cilvēkam tā nav vērtība. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc latvieši tik bezjēdzīgi un mežonīgi 2003.gadā referendumā atsacījās no valstiskās neatkarības.

   Nākotnes cilvēka apziņā tādi jēdzieni kā valsts, ģimene, laulība ir nosacīti un atmirstoši jēdzieni. Pagātnes cilvēka apziņā šie jēdzieni bija vērtību Olimpā. Pagātnes cilvēks atšķirībā no nākotnes cilvēka netiecās būt „pasaules pilsonis”, iegūt „Eiropas pilsonību”, strādāt daudzās zemēs, baudīt „eirodzīvi”.

   Šodienas Latvijā pagātnes cilvēka portretu visparocīgāk ir gleznot, izmantojot portālu „Satori”. Minētais portāls ir latviešu postcilvēku oāze. Tātad nākotnes cilvēku veldzētava. Tas, ko apjūsmo un ciena „Satori”, nekādā ziņā nav pieņemams pagātnes cilvēkam. Izejot no pretējā, iegūstam pagātnes cilvēka īpašības.

   Pagātnes cilvēkam laulība un ģimene vienmēr ir bijusi svēts dārgums. Par to uzskatāmi atgādina „Satori” nākotnes cilvēki (postcilvēki). Viņi sistemātiski izkropļo ģimenes un laulības institūtus.

   Tā, piemēram, viņi devalvējoši tos attiecina uz „nelaulātu pāru dzīvi” un aicina pieņemt „Kopdzīves likumu”. Aizstāvot postcilvēku kroplības, medijos skan nekaunīga demagoģija: „"Man žēl, ka atsevišķi Saeimas deputāti uzskatīja par nepieciešamību apturēt iniciatīvas tālāku virzību. Tas tikai parāda šo Saeimas deputātu cinisko attieksmi pret tūkstošiem Latvijas ģimeņu," norādījis iniciatīvas autors un partijas "Latvijas attīstībai" priekšsēdētājs Juris Pūce, kurš parakstu vākšanu portālā "Manabalss.lv" sāka pirms aptuveni 3 gadiem. "Iniciatīvas, kura ir likumīgā kārtā savākusi vairāk nekā 10 000 parakstu, noraidīšana, to nemaz neapspriežot atbildīgajā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, neveicina demokrātisku procesu attīstību. Es vēlos atgādināt, ka mēs nevēlamies ar Kopdzīves likuma palīdzību veikt kādas izmaiņas sabiedrībā. Mēs reaģējam un aicinām Saeimu reaģēt uz tām izmaiņām, kas jau sabiedrībā ir notikušas."”

   Protams, kungam Pūcem ir taisnība. Latviešu sabiedrībā patiešām jau ir notikušas šausmīgas izmaiņas. Ja tas tā nebūtu, tad sabiedrība (valsts budžets) nefinansētu tādu kloāku kā „Satori” un dažādas imbecilas pūces nevarētu sabiedrisko domu ietekmēt ar plānprātīgām un dziļi amorālām idejām. 10 000 ģimenes un laulības institūtu izkropļotāji ir pārāk liels skaits tādai mazai tautai kā latvieši.

   „Satori” diriģē sociālās aktivitātes, kādas pagātnes cilvēks nekad nediriģētu. Pagātnes cilvēkam pat prātā neienāktu degradēt pēcnācēju radīšanu. Nākotnes cilvēkam (postcilvēkam) pēcnācēju radīšanas degradēšana ir dzīves nepieciešamība. „Satori” raksta: „Pārcelts pikets pret aizliegumu nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas. 7. martā Saeimas Sociālo un darba lietu komisija nolēma atkārtoti apspriest aizliegumu nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas, tāpēc Saeimā 15. martā šos grozījumus neizskatīs. Līdz ar to arī ieplānotais pikets no 15. marta pārcelts uz nenoteiktu laiku – visticamāk aprīļa dienu, kad grozījumi tiks izskatīti, ziņo piketa rīkotāji”.

   Pagātnes cilvēkam māksla un literatūra bija organiska dzīves sastāvdaļa. Pagātnes cilvēks pret mākslu un literatūru izturējās kā pret garīguma un dvēseles spēka neizsīkstošu avotu. Šajā ziņā pie mums Latvijā starp pagātnes cilvēku un nākotnes cilvēku jau ir milzīgi dziļa aiza. Par to norāda publikācijas „Satori”. Lūk, divi neatsverami piemēri.

   Pirmais piemērs ir šāds: „Mākslinieks Artūrs Bērziņs šokē ar performanci, kurā tiek ēsta cilvēka miesa. Publiskotas fotogrāfijas un videoieraksts no 6. martā galerijā "Museum LV un GRATA JJ" notikušās mākslinieka Artūra Bērziņa deleģētās performances "Eshatoloģija", kas norisinājās viņa izstādes "Dižā vientulība" ietvaros. Performances laikā tās dalībniekiem – vīrietim un sievietei – no muguras tiek izgriezti nelieli miesas fragmenti, turpat pagatavoti uz pannas un apēsti. Performances autors – mākslinieks Artūrs Bērziņš – par tās vēstījumu raksta: "Vienmēr ir bijis tā, ka civilizācijas gruva savā virsotnē. Ja pieņem, ka rietumu civilizācijas subjekts kā gribas un saprāta aktīvais nesējs savu augstāko punktu ir sasniedzis modernismā, pēc dotās loģikas postmodernisma projekts ir griba uz "neko". Tikai "nekas" ir patiesa atbrīvošanās, kurā subjekts secīgi pāriet no savas nosacīti destruktīvās darbības uz savu absolūti destruktīvo darbību, vērstu pret sevi pašu. Pāriet no indivīda uz divīdu. Ja indivīds ir rietumu tradīcijas pamatkoncepcija – cilvēka personības raksturlielumu nedalāmība, uz kuras pamatojas demokrātijas ideja, tad divīds ir postmodernistisks priekšstats par subjektu kā principiāli sašķeltu, fragmentētu, apjukušu, viengabalainību zaudējušu cilvēku. Koncepcijā par cilvēku-konstruktoru sociuma kontekstā ir jūtams neapzināts secīgums savā virzībā uz iepriekšnoteikto galamērķi. Protams, nekas nebeigsies rīt vai parīt. Parazitēšanas potenciāls subjekta nāvē tik drīz netiks izsmelts – agonija var vilkties vēl ilgi, radot vēl neskaitāmas koncepcijas. Kurš no iniciējošajiem aģentiem noprovocēs bojāejas noteicošo punktu, var tikai minēt, taču vairumam no tiem kopīgā iezīme ir zem dažādām maskām paslēpusies patērēšanas stihija, kurā mēs spazmatiskajā saldkaislē pa šķiedrai apēdam paši sevi, vērojot savu sirmo pasauli drūpam."

   Otrais piemērs ir šāds: „Sākot ar 14. martu, kinoteātrī "Kino Bize" (Rīgā, Elizabetes ielā 37) notiks lekciju un diskusiju cikls, kura fokusā būs kailums, ķermenis un seksualitāte mākslā un sabiedrībā. Tā ietvaros sadarbībā ar "Satori" piektdien, 16. martā, plkst. 19.00 notiks diskusija "Kailums un ķermenis mākslas un sabiedrības koordinātās". Cikla laikā interesentiem ievadlekcijas sniegs mākslas kritiķe Jana Kukaine, filozofs Andrejs Balodis un sociālantropoloģe Ieva Lange. Pasākumu ciklu trešdien, 14. martā, plkst. 18.00 iesāks mākslas kritiķes un filozofes Janas Kukaines ievadlekcija par seksualitāti un ķermeniskumu. "No vienas puses, kailums kā dzīvnieciskā un primitīvā izpausme ir antisabiedriska parādība, kas iezīmē norobežošanos un sociālo hierarhiju ignorēšanu. No otras puses, kailums var kļūt par līdzekli radikālai sociālai rīcībai, kad maigā Venēra pārvēršas par karojošo Amazoni," uz kaila ķermeņa atrašanos pretrunīgu nozīmju spriedzes laukā norāda kritiķe. Savukārt 16. martā plkst. 19.00 sadarbībā ar "Satori" rīkotajā diskusijā "Kailums un ķermenis mākslas un sabiedrības koordinātās" tiks iztirzāta ķermeņa un kailuma nozīme, mākslinieku pašcenzūra un cenzūra sabiedrībā, pievēršoties kailam ķermenim kā ideoloģiskam instrumentam un provocētājam. Sarunu moderēs filozofs un publicists, interneta žurnāla "Satori" galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins. Diskusijā piedalīsies dzejniece un publiciste Inga Gaile, fotogrāfe Inese Kalniņa, teātra režisors Vladislavs Nastavševs un filozofs un Rīgas Stradiņa universitātes docents Vents Sīlis. Diskusijas atšifrējumu būs iespējams izlasīt "Satori.lv". Otrdien, 20. martā, plkst. 18.00 ar ievadlekciju par marksismu un postmarksismu uzstāsies filozofs un Latvijas Kultūras akadēmijas docents Andrejs Balodis. Pēc nedēļas – 27. martā – plkst. 18.00 ievadu par nūdisma un natūrisma kultūru Latvijā sniegs sociālantropoloģe Ieva Lange. Kā norāda Lange, attieksme pret kailumu un ar to saistītās normas sabiedrībā mēdz būt pretrunu pilnas. "Noteiktos apstākļos atkailināšanās ir vairāk pieņemama, piemēram, kad kaili ir mazi bērni vai pacienti vizītes laikā pie ārsta, tomēr kopumā kails ķermenis sociālajā vidē atrodas kategorijā ārpus ierastā un publiskā, un kailums tiek uztverts kā sevišķs stāvoklis, kas gan telpas, gan attiecību ziņā parasti nozīmē intimitāti un privātumu," attieksmi pret kailumu skaidro sociālantropoloģe.”

   Postcilvēku bezsmadzeņu izkārnījumus nav jēgas komentēt. Vienīgi ir pievēršama uzmanība tam, ka vairums no citātā nosauktajiem posthominīdiem strādā izglītības iestādēs. Tātad viņiem ir visas iespējas latviešu jaunās paaudzes pieradināt, teiksim, pie uzskata, ka „kailam ķermenim kā ideoloģiskam instrumentam un provocētājam” ir dabiska vieta nacionālajā kultūrā.

   Pats par sevi ir saprotams, ka nākotnes cilvēka kultūrā pilnīgi neiederas pagātnes cilvēks, jo viņā nekad nav bijis „parazitēšanas potenciāls”,  netika „ēsta cilvēka miesa”. Viņa doktrīna nebija „Tikai "nekas" ir patiesa atbrīvošanās”. Pagātnes cilvēks netiecās „secīgi pāriet no savas nosacīti destruktīvās darbības uz savu absolūti destruktīvo darbību, vērstu pret sevi pašu”.

Nākotnes cilvēks

   Civilizācijas noriets vienmēr ir sava veida pārejas laikmets uz jaunu dzīves kārtību. Tāpēc tiekamies ar tipiskām pārejas laikmeta izpausmēm. 

   Tā, piemēram, pārejas laikmetos vienmēr saspringti projektē nākotnes cilvēku. Tam ir objektīvs pamudinājums. Pāreja uz jaunu dzīves kārtību nav iespējama bez jauna tipa cilvēka līdzdalības. Agrākajā dzīves kārtībā dominējošai personai ir saprotoši un padevīgi jānoiet malā. Visbiežāk tā pati nesaskata sev vietu jaunajā dzīves kārtībā un ar to klusi samierinās.

   Vēsturiski tas ir apstiprinājies. Katrā laikmetā patiešām valda jauna tipa cilvēks. Atšķirības izpaužas ne tikai sociālās izcelsmes ziņā, bet arī cilvēcisko īpašību ziņā.

   Iepriekšējā pārejas laikmetā (19. un 20. gs. mijā) nākotnes cilvēku jūsmīgi projektēja Rainis un Rietumu radošās inteliģences daudzi pārstāvji. Arī mūsu pārejas laikmetā (20. un 21. gs. mijā) eksistē sakāpināta ziņķāre par nākotnes cilvēku. Turklāt ir skaidri uztveramas nākotnes cilvēka aprises. Viņa cilvēciskās īpašības pilnā mērā ir piemērotas Rietumu civilizācijas pamatvirzībai.

   Latvijā ir samērā aktīva interese par cilvēku 21. gadsimtā. Žurnālisti, skolotāji, psihologi organizē materiālu kopas ar nosaukumu „21. gadsimta latvietis”. Viņi šo darbību saista ar nepieciešamību formulēt jaunu „latviskuma definīciju”. Tātad viņi koncentrē uzmanību nākotnes cilvēkam no etniskās evolūcijas viedokļa un paredz 21. gadsimta latviešos jaunas cilvēciskās iezīmes.

   Tā, piemēram, interneta bibliotēka „Atlants” pārdot kādas dāmas eseju „21. gadsimta cilvēks saskarsmē ar laikabiedriem”. Esejas fragmets liecina par 21. gadsimta cilvēka atkarību no dabas: „Pasaule ir vienreizējs dzīvības šūpulis. Tā aptver dažāda veida dzīvības formas, kas, savstarpēji mijiedarbojoties, veido vienreizēju un neatkārtojamu veidojumu, ko necili dēvējam par dabu.
Daba ir radījusi savus likumus, kuriem ir neiespējami nepakļauties, piemēram, gadalaiku maiņa, dienas un nakts maiņa, laika ritums, dzīvības cikls u.c. Šiem likumiem pakļaujas visi: augi, dzīvnieki, mikroorganismi, putni, cilvēki. Cilvēks ir visattīstītākais mums zināmais organisms uz šīs zemes. Tas gadsimtu laikā ir attīstījies, pilnveidojis sevi un vidi sev apkārt, uzlabojis savu dzīves kvalitāti ar dažādu tehnoloģiju palīdzību, tādējādi cenzdamies kļūt mazāk atkarīgs no dabas, tās stihijām un likumiem, bet kā zināms, tas nav iespējams. Dabas likumi veido mūsu dzīvi, mūsu mērķus, sapņus, dzīves jēgu. Dabas likums ir arī cilvēka nespēja dzīvot vienam. Neviens nespēj piepildīt jebkuru savu sapni, esot viens pats”.

   Postmodernisma perversiju šņukuri „Satori” smirdīgajā kūtī slavina homoseksuālistu kā 21. gadsimta antropoloģisko etalonu. Šņukurus cits cilvēka tips neinteresē. Viņi priecājas par homoseksuālista uzvaru. Ja, piemēram, 1954. gadā ārzemēs kādam slavenam pederastam tiesa piesprieda ķīmisko kastrāciju un hormonu terapiju, tad 21. gadsimtā nevienam pederastam vairs nav no tā jābaidās. Šņukuru pārliecībā 21. gadsimta cilvēka veldzējošākā laime ir pederastija bez bailēm no  kastrācijas, specterapijas un sabiedrības nosodījuma. Ne tikai Latvijā pederasti un lezbietes ir eiropeīdu valdību lepnums.

   Latviešu dažu psihologu lūkojumā 21. gadsimta cilvēka lielākā problēma ir stress. No Latvijas iedzīvotājiem 80 un vairāk procentu regulāri pārdzīvo stresu. Tāpēc kompetenti speciālisti iesaka apmeklēt vienu interneta vietni. Tajā katrs var noteikt savu stresa līmeni saskaņā ar „Eiropā pārbaudītu metodi”.

   Valmieras bibliotekārus satrauc 21. gadsimta cilvēka lasīšanas paradumi: „Valmieras bibliotēka piedalās vairākās lasīšanas veicināšanas programmās, rīko pasākumus un konkursus, regulāri un sistēmiski cenšas rast atbildes uz jautājumiem, kas interesē pusaudzi un jaunieti. Vai viņi ir zinātkāri grāmatu lasītāji vai drīzāk tehnoloģiju piekritēji?”.

   Saitā „Gudrinieks” viens gudrinieks apcerē 21. gadsimta jaunatni: „Paveroties apkārt, viss liekas kā parasti, nekas faktiski nav mainījies un nekā arī šķietami netrūkst. Mēs dzīvojam normālā sabiedrībā un viss ir savās vietās, līdz brīdim, kad līdz ausīm nonāk kāda pasviestā frāze “Nu ja, viegli jau būt jaunam”. Tiešām? Manuprāt, jaunība ir tieši tas laiks, kad visvieglāk kļūdīties un kad izvēles dēļ tiek saņemti visbargākie sodi. Tieši tāda tad arī ir mūsu 21. gadsimta jaunatne. Ambicioza, mērķtiecīga, stipra, bezbailīga, protams, arī varonīga un kaislīga. Tad kāpēc nākas dzirdēt par degradācijas augstāko punktu? Man, kā šīs cilvēku grupas (21. gs. jaunatnes) pārstāvim, gribētos teikt, ka pasaule ir tieši tāda, kā cilvēks ar savām mazajām rociņām un diženo prātu to ir izveidojis. “Kad es augu, tad gan tā nebija”, dzirdu, ka televīzijas pārraidi komentē mana vecmāmiņa. Citi laiki. Pavisam citi laiki. Un, ja padomā, tad demokrātijai, politikai, biznesam, izglītības sistēmai un pat pārtikas ražotājiem ir jāuzņemas zināma atbildība par to, kāda tad galu galā ir izveidojusies mūsdienu jaunatne”.

   Izrādās, 21. gadsimtā ir „citādi bērni”: „Šajā gadsimtā dzimušie bērni nav dresējami jēriņi. Viņi ir piedzimuši daudz zinošāki ne­kā iepriekšējās paaudzes. Agrāk sāk staigāt, agrāk iemācās lasīt, uzreiz prot rīkoties ar modernajām tehnoloģijām. Var vi­ņus dē­vēt par in­di­go bēr­niem, bet var uz­ska­tīt, ka no­tiek cil­vē­ka evo­lū­ci­ja. Viens gan nav ap­šau­bāms – vi­ņi tie­šām ir ci­tā­dā­ki, ne­kā bi­ja mū­su sen­či”.

   Ventspils 1. ģimnāzijā skolēniem tālredzīgi iesaka apgūt sešpadsmit „21. gs. prasmes”: „1. Rakstītpratība 2. Rēķināšanas pratība 3. Dabas zinātņu pratība 4. IKT (Digitālā) pratība 5. Finanšu pratība 6. Kultūras un pilsoniskā pratība 7. Kritiskā domāšana/problēmu risināšana 8. Radošums 9. Komunikācija (saziņa, saskarsme) 10. Sadarbība 11. Zinātkāre, 12. Iniciatīva 13. Neatlaidība/rakstura stingrība 14. Piemērošanās (pielāgošanās) 15. Līderība 16. Sociālā un kultūras apziņa”. 

   Iespējams, ventspilnieku „21. gs. prasmes” ir norakstītas no ministrijas instrukcijas un nav viņu oriģināls izdomājums. Jebkurā gadījumā 16 prasmju uzkaitījums nav labs. Atsevišķos punktos tas ir pilnīgi aplams un morāli kaitīgs. 

   Pilnīgi aplami atspoguļojas attieksme pret kultūru. „21. gs. prasmju” autori nezina šodienas kultūras definīciju. Viņi nezina, ka vārdi „Kultūras pratība” ir idiotija. Tas pats attiecas uz vārdiem „kultūras apziņa”.

   Morāli kaitīgas ir prasmes „Piemērošanās (pielāgošanās)” un „Līderība”. Katram normālam cilvēkam šīs prasmes asociējas ar konformismu un karjerismu. Sanāk, ka Ventspils skolotāji arī turpmāk savā pilsētā vēlas sastapt indivīdus, kuri ir „piemērojušies (pielāgojušies)” LR krimināli oligarhiskajai varai un centīsies savā karjerā („līderībā”) tai kalpot. 

   Paldies Dievam, Ventspilī (ministrijā !?) nav rekomendēta 17. prasme - „Globālista apziņa”.  Latviešiem ir milzīgas problēmas ar tādām vērtībām kā brīvība, nacionālā valsts, nacionālā suverenitāte, valstiskā neatkarība. Latviešu jaunatnes lielai daļai tik tikko minētās vērtības (piedodiet!) ir „pie vienas vietas”. Tādi šarmanti latviešu inteliģences kungi kā ANLV grupas aizstāvis Mārtiņš Vanags bez mazākā kauna plātās: „Tāpat kopumā man patīk Amerika, esmu tur mācījies un visumā piekrītu uzskatam par Amerikas neaizvietojamo lomu starptautiskas kārtības uzturēšanā”.

   Tas ir deģenerāta viedoklis. Tāda viedokļa mūsdienu pitekantropi kvēli atzīst ne tikai amerikāņu ģeopolitisko varu Latvijā, bet tāpat kvēli atzīst amerikāņu kundzību uz Zemes. Izlasot šādu satriecošu politisko viedokli, pilnīgi zūd cerības 21. gadsimtā sagaidīt neatkarīgu Latviju.

   Raksturojot „21. gadsimta latvieti”, lasāma paškritika: „Latviešiem ir jāiemācās izmantot Eiropu nevis Eiropai Latviju. Katru dienu tiek runāts par politiku, par negodīgiem deputātiem, kas krāpjas cik vien var, par „radu būšanu”, par ministriem, par „čomu būšanu”, tas viss veido korupciju, kas, protams, ietekmē valsts ekonomisko situāciju. Taču, ja mēs šai lietai pieejam paškritiski: vai tad mēs paši neesam tie kukuļdevēji un ņēmēji, nemaksājam nodokļus, neinteresējamies par politiku? Un vai tad mēs latvieši paši neesam tie, kas valdību ievēl un veido? Taču vienkārša noskatīšanās no malas neko nemainīs, ir teiciens: „kāda tauta tāda valdība,” tam vismaz daļēji var piekrist, jo ko gan slinkie, kūtrie, nodokļus nemaksājošie, kukuļdevēji un ņēmēji, politiku neinteresējušie latvieši citu labāku var gribēt? Manuprāt, tas ir tikai loģiski, ka tādai tautai kā latvieši (21. gadsimtā) ir tāda valdība kāda tā pašlaik ir. Protams, ka starp „sliktajiem” latviešiem ir arī „labie” latvieši. Darba nobeigumu par vai „slikto” latviešu īpatsvars ir lielāks par „labo” latviešu īpatsvaru, es atstāšu katra paša lasītāja ziņā, šī darba mērķis ir rosināt cilvēkus domāt”.

   Rainis bija kaislīgs nākotnes cilvēka fantazētājs. Viņš azartiski pierakstīja refleksijas par nākotnes cilvēku. Visintensīvāk tas notika 1896.-1898. gadā (skat. Kopotu rakstu 24.sēj.). Raiņa skatījums uz nākotnes cilvēku bija optimistisks: „Nākotnes cilvēks nav utopija, bet ievadījums utopijai, nākotnes valstij [..] Viņam cilvēks jāpadara par kungu [..] Nākotne ir brīnišķīga (un skaista un patiesa) un pārpilna brīnumiem”.

   Mūsu pārejas laikmetā optimistiskums ir iespējams. Tikai tam neviens domājošs cilvēks neticēs. Apcerot Rietumu civilizācijas pagātni no 20. gs. 70. gadiem līdz šodienai un apcerot Rietumu civilizācijas nākotni 21. gadsimtā, optimistiskums izklausās kā smieklīga demagoģija – cenšanās dzīves īstenību pasniegt ar glaimiem un faktu sagrozīšanu.

   Raiņa laikā optimistiskumam bija konkrēts pamats. Tolaik sabiedrības apziņā dominēja dzīves augšupejas trajektorija. „Baltās” rases krasais dzimstības pieaugums 19. gadsimtā cieši savijās ar zinātniski tehnisko progresu, solot eiropeīdiem vispusīgi cerīgu nākotni. Ja Raiņa laikā dzejnieki un publicisti cilvēkus simboliski dēvēja par „Saules bērniem” un populārs bija poētiskais aicinājums doties uz „saulaino tāli”, tad mūsdienās „baltās” rases izmiršanas un degradācijas laikā tas nav korekti. Grimstošā civilizācijā neiederas Saules simbolika. Toties iederas tādi melni simboli kā Tartars, Sodoma, purgatorijs, Dantes elles deviņi apļi.

   Rietumu civilizācijā ir izteikta tendence nostiprināt homoseksuālistu tiesības un homoseksuālismu pasludināt par kultūras organisku un neatņemamu elementu. Likumdošana tagad atļauj homoseksuālistiem laulāties un adoptēt bērnus. Homoseksuālismu viltīgi propagandē skolā. Perversa izlaidība masveidā ir jaunatnes dzīves stils. No aizvadītā gadsimta 80. gadiem uzplijas gendera ideoloģija. Tās mērķis ir seksuālās minoritātes pārvērst par politisko majoritāti. Caurlaidi uz iestāšanos ES var saņemt tikai tās valstis, kuras atzīst genderiskās kroplības. Valsts iestādes sāk izsniegt izziņu par dzimuma maiņu.  Ļoti nopietni vīri Eiropā un ASV nebaidās medijos brīdināt, ka Rietumu civilizācijā sabiedrību sāk pārvaldīt idioti. Skaidrs, ka tādā dzīves kārtībā noteicošo lomu pārņem pilnīgi cita tipa cilvēks nekā agrākajā dzīves kārtībā.  

   Latvijā un citās zemēs grimstošās civilizācijas galvenai personai (sava veida nākotnes cilvēkam) jau ir piešķirts skaists apzīmējums „postcilvēks”. Acīmredzot postcilvēks diktēs Latvijas politiskos procesus 21. gadsimtā. Par to nākas pārliecināties katru dienu. 2018.gada 6. oktobris būs postcilvēka politiskā triumfa diena. Tas draud būt nenovēršams fakts.

   Postcilvēks ir jaunāko paaudžu pilsētnieks bez nacionālās kultūras saknēm ar primitīvu izglītību, kroplām zināšanām, pasaules šarlatānisku izpratni, bez minimālas inteliģences un bez minimāla garīguma. Valmieras bibliotekāru rūpju bērnu (avīžu un grāmatu lasītāju) ir nomainījis postcilvēks - interneta piemēslotājs, sociālo tīklu muldoņa, debilas „par-politikas”, „kam pieder valsts”, „jaunā konservatīvisma” buldurētājs.  

   Postcilvēks nav tas pats, kas 20. gadsimtā slavenais masu cilvēks. Masu cilvēks ir eņģelis, salīdzinot ar postcilvēku. Masu cilvēks vienmēr ir bijis tikai viduvējības patriots - filistrs. Tas nav tik traki un sociāli bīstami. Postcilvēks ir degradācijas patriots – triviālu un perversu baudu mīļotājs. Bet tas ir ļoti traki un sociāli ļoti bīstami. Postcilvēkam patīk būt postmodernisma, neoliberālisma, pseidodemokrātijas, plurālisma, politkorektuma propagandas objektam.

   Antropoloģiskajai gradācijai „postcilvēks” ir stabils iegansts. Postcilvēks neatgādina saprātīgu cilvēku - „Homo sapiens”. Postcilvēks atgādina dzīvnieku. Postcilvēks tāpat kā dzīvnieks primitīvi „dzīvo”. Postcilvēks nedomā par dzīvi. Cilvēks ne tikai domā par dzīvi, bet domā arī par to, kādai vajadzētu būt dzīvei. Cilvēks plāno dzīvei alternatīvu – dzīvi, kādai tai vajadzētu būt nākotnē. Jo augstāk attīstītā kultūrā dzīvo cilvēks, jo izteiktāki ir šīs alternatīvas meklējumi. Cilvēka domāšana iegūst morālo varu, autoritāti, reputāciju, vērtību. Cilvēka domāšana kļūst augstākais garīgais spēks, kas nosaka politiku, ekonomiku, zinātni, mākslu, literatūru. Domāšana kā augstākais garīgais spēks atspoguļojas cilvēka izskatā – sejas apgarotībā.

   Vai varam droši apgalvot, ka hominīdu jaunā veidojuma politiskajiem ganiem Kaimiņam, Pavļutam, Putnim, Bordānam, Jarušam, Strīķei domāšana ir augstākais garīgais spēks, kas ir spējīgs produktīvi nosacīt latviešu tautas politiku, ekonomiku, zinātni, mākslu, literatūru? Vai esam droši, ka viņu līdzskrējēji nav tādi paši postcilvēki? Vai tie vispār nav retoriski jautājumi?

   Ja tie tomēr nav retoriski jautājumi, tad no tā vieglāk nekļūst. Latviešu tautas politiskā apziņa ir tādā kritiskā līmenī, ka 6.oktobrī elektorāts svilinošā entuziasmā savu likteni var uzticēt jebkuriem neadekvātiem „politiķiem”. Kriminālajai oligarhijai pret to nevar būt iebildumu; jo lielāki idioti sēž parlamentā, jo netraucētāka ir zagšana.

Mantojums

   Ļoti izplatīts ir viedoklis par antīkās kultūras turpināšanos eiropeiskajā jeb Rietumu kultūrā. Par Rietumu kultūras sākotni un pamatu uzskata antīko kultūru. Tāds viedoklis dominē vispārējā izglītībā un sabiedrības masu apziņā.

   Tā, piemēram, latviešu skolu jaunatnes zinātņu akadēmija „atlants.lv” izplata (faktiski tirgo par naudu) šādas zināšanas: „Mūsdienu un antīko civilizāciju šķir vairāki gadu tūkstoši, bet Senā Grieķija un Roma vēl aizvien nav zaudējusi savu ietekmes zonu Eiropā. Vēl aizvien lasām tā laika literatūru, risinām matemātikas uzdevumus, izmantojot teorēmas un aksiomas, kuras radušās šajā laikā, ejot pie ārsta, varam būt droši par viņa godprātību, jo viņam noteikti ir jāpieturas pie Hipokrāta izveidotā zvēresta punktiem, ik pārgadus sportisti no visas pasaules sapulcējas milzīgās sacensībās ar nosaukumu Olimpiskās spēles”.

   Saprotams, tas ir primitīvs un principā aplams uzskats. Mēs lasām arī ķīniešu, indiešu, japāņu, arābu darbus. Mazums, ko mēs lasām no pasaules literatūras un pasaules filosofijas. Savukārt veselības nostiprināšanā daudzi vispār neiet pie ārsta (tātad Hipokrāta mūsdienu kolēģa) un lieto Latīņamerikas, Dienvidāzijas dabiskās ziedes, uzlējumus u.tml. Pats par sevi ir saprotams, ka tas viss tūlīt nenozīmē svešo zemju „kultūras ietekmes zonas” rašanos Latvijā.

   Ja par antīko kultūru „atlanta” izplatītās „zināšanas” nav tik šausmīgas, tad par viduslaikiem internetā ievietotais teksts ir ārprātīgs murgojums: „Viduslaiki bija „tumši”. Viduslaikos visapkārt valdīja bads un netīrība, kā rezultātā cilvēki ēda suņus, kaķus un peles. Šāda parādība ir sastopama arī mūsdienās dažos pasaules reģionos. Pa Eiropas ceļiem apkārt klīda kropļi un ubagi. Bija izplatītas slimības un līdzās tām lielākais posts bija bads, kas pirmājā kārtām skāra zemākās kārtas. Tas lika ubagot lielām ļaužu masām, kas reizēm pulcējās lielos baros, lai salaupītu sev pārtiku. Viduslaiku tirgotāji parasti pārvietojās grupās, jo uz ceļiem nebija droši. Visus Eiropas ceļus pārplūdināja tūkstošiem lepras slimnieku, kara kropļu un invalīdu, kas ceļošanu pārvērta par visai bīstamu nodarbi. Tas parāda to, cik viduslaikos bija nedroša dzīve, jo jebkurā brīdī varēja sākties kāda epidēmija, bads vai uzbrukt laupītāji”.

   Murgojuma autors nesaprot elementāras lietas. Tādā vidē nevarēja būt runas par Platona, Sofokla un citu antīko dižgaru mantojuma turpināšanos. Tāpat pēc tādas vides Eiropā nevarēja rasties Jaunie laiki ar to zinātniski tehnisko revolūciju, Apgaismības projektu, kapitālismu, sociālismu utt. Nevarēja rasties arī internets un tā pietaisītājs „atlants.lv”. Ja viduslaikos reāli būtu bijusi tik šausmīga dzīve, tad arī mēs šodien nedzīvotu daudz labāk kā „tumšajos” gadsimtos. Saprātīgiem cilvēkiem nav grūti to aptvert.

   Ja vispārējā izglītībā un sabiedrības masu apziņā dominē priekšstats par antīkās kultūras turpināšanos Rietumu kultūrā, tad filosofijā un zinātnē ir savādāk. Īpaši kultūras filosofijā. Ne būt visi Rietumu domātāji atzīst antīkās kultūras kontinuitāti Rietumu kultūrā. Tiek saskatītas divas dažādas kultūras; respektīvi, arī divas dažādas civilizācijas. Antīkā kultūra/civilizācija būtiski atšķirās no tās kultūras/civilizācijas, kas radās Eiropā pēc Romas impērijas sabrukuma. Faktiski tiekamies ar dažādiem fenomeniem.

   Krasu atšķirību saskatīja Osvalds Špenglers. Tas atspoguļojās viņa teorijā par Rietumu faustisko kultūru un antīko apollonisko kultūru.

   Lasot Špenglera slaveno grāmatu, apolloniskās kultūras portretu var izveidot no antīkās kultūras atsevišķu parādību raksturojuma. Špenglers raksturo antīko filosofiju, zinātni, izglītību, mākslu, valsts iekārtu, arhitektūru, kā arī sadzīves parādības. Īpaša uzmanība veltīta cilvēku pasaules uztverei un domāšanas tipam. Centrā ir antīko cilvēku dvēseles tēls.

   Apolloniskā dvēsele neieredzēja tālumu, bezgalību, nenoteiktību. Matemātika bija bez telpas jēdziena, fizika bija bez spēka jēdziena, literatūra bija bez tēla iekšējās dzīves atveidojuma. Dievi bija konkretizēti: mājas dievi, lauku dievi, pilsētu dievi u.c.

   Antīkā māksla nepazina horizontu kā estētisko tēlu. Zīmējumos nav kalnu, mākoņu, tāluma. Dominē melnā, dzeltenā, sarkanā, baltā krāsa. Nav zilās un zaļās krāsas, bez kurām nevar atveidot dabu. Tēlniecība radīja tikai izolētus ķermeņus; sejās nav garīguma un garīgās bezgalības, kā tas ir Ticianam, Rembrantam.

   Apolloniskā dvēsele pazina tikai individualizētu (viena cilvēka) telpu, bet ne kolektīvu (ģimenes, sabiedrisko) telpu. Mākslas darbos nav ēnas, zvaigznes. Dominē mūžīga gaisma bez laika norādes. Nav saprotams, vai ir rīts, diena, vakars, nakts.

   Apolloniskā kultūra ir kultūra bez dinamikas, vēstures, tieksmes pēc bezgalības; valda ķermeniskums, statiskums, kustības pabeigtība.

   Kā raksta Špenglers, antīkā pasaule neapzinājās savu miršanu. Tā ir būtiska atšķirība no mūsdienām, jo Rietumu pasaule apzinās savu bojāeju. Rietumu pasaule iet bojā apzinīgi, apzinoties („izbaudot”) katru jauno pagrimuma pakāpi. Latviešu garīgi pilnvērtīgā daļa arī apzinās tautas straujo bojāeju.

   Antīkā apolloniskā kultūra tāpat kā jebkura kultūra bija nolemta vientulībai. Kultūru likteņi ir vienādi, bet katras kultūras dvēsele ir specifiska. Špenglera koncepcijā tāda bija arī antīkās kultūras dvēsele.

   Špenglers visaugstāk vērtēja kultūru. Civilizācija viņa pārliecībā ir kultūras pagrimums. Kultūra noriet (degradējās) civilizācijā. Kad kultūra noriet civilizācijā (kaila tehnicisma kundzībā), tajā dzimst jauna kultūra, kurai nav nekādas intereses par veco kultūru. Jaunā kultūra sāk visu no sākuma. Špenglers konceptuāli neatzina kultūras mantojuma saglabāšanos un turpināšanos citā kultūrā. Viņa pārliecībā nevarēja būt runas par antīkās kultūras tiešu turpinājumu Rietumu kultūrā. Pēc Romas impērijas sabrukuma tika radīta pilnīgi jauna kultūra - eiropeiskā jeb Rietumu kultūra.

   Rietumu kultūrā valdošā faustiskā dvēsele nostiprinājās no X gadsimta reizē ar romāņu stilu. Špenglera ieskatā X gadsimts ir Rietumu kultūras sākuma laiks. Romāņu stils ir jaunās kultūras pirmais stilistiskais komplekss.

   Tātad mūsdienu Rietumu kultūras sākums ir X gadsimts, un mūsdienu Rietumu kultūrā viss sākās no jauna, un Rietumu kultūra nav antīkās kultūras turpinājums. Rietumu kultūra par antīko kultūru pamatīgāk atcerējās tikai XV-XVI gadsimtā, savu kulturoloģisko nostalģiju nosaucot par Renesansi.

   Rietumu kultūra krasi atšķirās no antīkās kultūras. Faustiskā dvēsele ir pilnīgi savādāka nekā apolloniskā dvēsele. Osvalda Špenglera ieskatā faustiskajā dvēselē galvenais ir tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.

   Šajā sakarā var uzdot ķecerīgu jautājumu: „Vai tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta nav „migrantu” mantojums Rietumu kultūrā?”. Rietumeiropiešu etnoģenētiskais raibums nav noslēpums. Etnoģenētiskais raibums radās barbaru etnosu ieceļošanas rezultātā Romas impērijas teritorijā. Barbari ģenētiski sajaucās ar romiešiem. Rietumu kultūras faustisko dvēseli būtiski nosaka barbaru genofonds. Un, lūk, šajā genofondā, kas lielā mērā nāca no bezgalīgi plašām stepēm, varēja saglabāties tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.

   Bezgalīgas telpas apjūsmotāji bija Dekarts, Kants. Ja apolloniskais suverēno indivīdu kults radīja politeismu, tad faustiskais bezgalības kults radīja monoteismu. Faustiskums ir bezgalīga vientulība bezgalīgajā bezgalībā. Špenglers raksta, ka monoteisma arhitektūras virziens gotika ir traukšanās uz bezgalību.

   Faustiskais portrets vienmēr ir autoportrets. Tieksme pēc cilvēka garīgās pasaules izpratnes Rietumu kultūrā XVIII gs. izvērtās dienasgrāmatu, vēstuļu, autobiogrāfiju, grēksūdžu modē. XX gs. interese par cilvēka garīgo pasauli izvērtās apziņas plūsmas metodē Rietumu romānos, kurus atdarināja arī pie mums (Alberts Bels). Starp citu, apziņas plūsmas metode Rietumu literatūrā bija pēdējais nopietnākais mākslinieciskais jauninājums. XX gs. nogalē Rietumu literatūrā sākās postmodernisma ākstības. Pašlaik kontrasts ar neseno pagātni  ir milzīgs. Postmodernistiskais garīguma nihilisms smejas par vēstuļu, dienasgrāmatu žanriem. Apziņas plūsmas metodes izmantojums notiek primitīvā un vulgārā veidā. Ne velti literatūrzinātnieki izsakās par Rietumu daiļliteratūras nāvi.

   Špenglera ieskatā faustiskā kultūra pagrima civilizācijā no XIX gadsimta. XX gs. sākumā, par ko varēja spriest 1936.gadā mirušais Špenglers, Rietumos jau valdīja civilizācija. Tātad - kultūras pagrimums.

   Civilizācijas domātāji bija Šopenhauers, Nīče ar viņa intelektuālismu, dzimumdzīves mīlestību kā bioloģisko interešu objektu, cīņu pret dabu. Civilizācijā faustiskās dvēseles bezgalīgā trauksme un tāluma ilgas pārvēršās bioloģiskās evolūcijas kaislībās, sociālisma varas kārē, vairākuma gribā. Kanta intelektuālajā pasaulē vēl bija nedaudz kosmiskuma un metafizikas. Ne velti Špenglers atzina Kantu, bet ļoti cienīja Gēti.

   Civilizācijas ģenēzē kardināla loma bija ateismam. Špenglers par to bija nelokāmi pārliecināts. Ateisms faktiski ir civilizācijas pamats un dziļākā būtība. Ateisma rezultātā mirst mitoloģiskā apziņa, mirst mīts, izšķīst reliģiski simboliskā māksla, metafizikas vietā stājās ētiskais racionālisms, prakticisms, dzīves mehanizācija, darvinisms, sociālisms. Civilizācijā brīvība, gars, personība, daiļrade tiek pretstatīta pragmātiskai nepieciešamībai, rentablam izdevīgumam, objektu pasaulei, kurā valda ļaunums, alkātība, ciešanas, verdzība, naids, nesaticība. Sociālisms kļūst sabiedriskā racionālisma galējā pakāpe. Civilizācija ciena pedantismu bez radošas dzīvības, gara atraisītības, dvēseles pulsācijas.

   Špenglers mira pirms II Pasaules kara. Viņš nevarēja zināt to, ko mēs zinām par Rietumu civilizācijas virzību XX gs. otrajā pusē un XXI gs. sākumā.

   Tā, piemēram, mēs tagad zinām, ka kapitālisms balstās uz racionālismu, kas nekalpo cilvēkiem, bet kalpo sistēmai un ekspluatācijai, galu galā XX gs. beigās sevi novedot līdz iracionālajam kapitālismam (skat. grām. „Iracionālā kapitālisma gramatika”). Mūsdienu civilizācijas līmenī, iracionālā kapitālisma līmenī, sabrūk Rietumu kultūras lepnums – sabrūk privātīpašums. Sāk valdīt kredītu vara, viss pieder bankām; transnacionālo un citu korporāciju īpašnieki ir nomaskējušies akciju, īpašuma daļu tīklos un nav noskaidrojami. Šodienas Latvijā tas ir vispusīgi sastopams.

   Iracionālajā kapitālismā emocionālās faktūras centrā ir nauda, baudas, parvēniju lumpeniskie prieki. Tajā skaitā politiskās varas prieki, kurus Daugavpilī, piemēram, „izsmeķē” parvēnijs Eigims. Ne tikai maģistrālās partijas, bet reāli visas partijas kalpo iracionālajam kapitālismam.

   Iracionālais kapitālisms tēlo atsacīšanos no ideoloģijas. Patiesībā šī demonstratīvā atsacīšanās jau pati par sevi ir noteikta ideoloģija. Tai ir katastrofālas sekas, jo tā ir sociāli nevērtīga ideoloģija. Tā neļauj izstrādāt un realizēt sociāli vērtīgu ideoloģiju. Nekas tā nebremzē sabiedrības attīstību kā labas ideoloģijas trūkums, apvienojot un mobilizējot cilvēkus.

   Iracionālajā kapitālismā sabrūk arī tāds faustiskās kultūras komponents (principā – dzinējspēks) kā elite. Vēsturisko procesu moderators tradicionāli ir elite (plašāk – inteliģence). Tagad tas tā vairs nav. Moderators kļūst nauda un baudas. Ja arī elite formulē konstruktīvus sociālos priekšlikumus, tad tos tūlīt noslāpē naudas un baudas fani (galvenokārt – postcilvēki).

   Ja starp mums dzīvotu Špenglers, viņš noteikti saskatītu jaunas kultūras rašanos. Tā būs kultūra, kuras dvēselei ar faustisko dvēseli nebūs nekā kopēja. Visticamākais, tā būs kultūra bez dvēseles vispār. Neoliberālisms un postmodernisms atsakās no pagātnes. Tātad jaunajā kultūrā nebūs vietas arī antīkās kultūras mantojumam.

Demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi pati vainīga savā bojāejā.

    Civilizācijas iekšējo sabrukumu veicina daudzi faktori. Taču līdz šim starp tiem nekad nav bijis demogrāfijas faktors. Nevienas civilizācijas bojāeju nav ietekmējuši demogrāfiskie apstākļi – iedzīvotāju skaits, mirstība, dzimstība. Zinātne par to klusē. Secinājumos par civilizāciju bojāeju zinātne nekad nav ņēmusi vērā demogrāfiskos apstākļus, it kā iedzīvotāju skaitam nebūtu nekādas nozīmes civilizācijas liktenī. Visticamākais tā arī bija: demogrāfijai nebija nekādas nozīmes civilizāciju bojāejā. Par iedzīvotāju skaita pieauguma ietekmi uz civilizāciju likteni klusē arī eiropiešu pirmo vēsturisko hroniku autori.

   Zinātnei neko nedrīkst pārmest. Zinātnes rīcībā nekad nav bijuši precīzi dati par civilizāciju iedzīvotāju skaitu. Zinātnei nebija empīriskās bāzes. Zinātne varēja izmantot tikai dažādus mākslīgus aprēķinus.

   Tā, piemēram, nosakot Romas impērijas iedzīvotāju skaitu, senāk šie aprēķini svārstījās no 45 miljoniem līdz 120 miljoniem. Mūsdienās ir citi aprēķini: 55-65 miljoni.

   Tas, ko mēs tagad dēvējam par tautas skaitīšanu*, uz Zemes sākās XVIII gadsimtā. Eiropā XIX gadsimtā vienīgi dažas valstis zināja iedzīvotāju skaitu. Latvieši ar tautas skaitīšanu pirmo reizi tikās 1897.gadā. Krievijā togad pirmo reizi organizēja tautas skaitīšanu. Āfrikā, Āzijā tautas skaitīšana sākās pēc II Pasaules kara. Zemes iedzīvotāju skaitu pirmo reizi mēģināja noteikt viens anglis 1682.gadā. Viņa ieskatā uz Zemes dzīvojot 320 miljoni. Mūsdienās uzskata, ka XVII gs. beigās uz Zemes dzīvoja divas reizes vairāk cilvēku.

   Civilizāciju bojāeju ietekmēja migrācija. Tas zinātnē ir izprasts. Zinātne atzīst migrāciju kā civilizāciju bojāejas faktoru. Taču zinātne migrāciju nesaista ar demogrāfiju. Piemēram, dzimstības strauju palielināšanos. Migrāciju izraisīja dzīves apstākļu pasliktināšanās, bet nevis iedzīvotāju skaita krass pieaugums.

   Migrācijas problemātiku tāpat kā demogrāfijas problemātiku sāka pētīt tikai XIX gadsimta beigās. Jau pirmajos migrācijas pētījumos tika formulēti tā dēvētie migrācijas likumi. Tie paskaidro migrācijas iemeslus. Likumu komplektā neietilpst likums par migrāciju lielas dzimstības dēļ. Migrācijas likumi attiecās uz ekonomiskajiem, sociālajiem, politiskajiem, militārajiem nosacījumiem.

   Tā, piemēram, Romas impērijas bojāeju migrācija būtiski veicināja. Lielās tautu staigāšanas rezultātā Romas impērijā ieplūda vestgoti, vandāļi, ģermāņi. Taču Lielo tautas staigāšanu IV-VII gadsimtā neizraisīja barbaru dzimstības pieaugums, bet gan klimatiskās izmaiņas.

   Zinātnē ir formulētas tādas parādības kā „klimatiskais optimisms” un „klimatiskais pesimisms”. Optimisms ir tad, kad ir silts klimats; pesimisms ir tad, kad ir auksts klimats. Eiropā klimatiskais optimisms bija no apm. 27.g.p.m.ē. līdz apm. 400.gadam. Klimatiskajam optimismam sekoja klimatiskais pesimisms – Eiropā iestājās auksts laiks. Kulminācija tika sasniegta 535.-536.gadā. Bēgot no aukstuma, barbaru ciltis masveidā devās uz siltajiem dienvidiem – Romas impērijas teritoriju.

   Civilizāciju bojāejas analīzē nekad nav bijusi runa par novecošanu un dzimstības samazināšanos. Tik tikko minētie abi demogrāfiskie procesi netiek minēti arī Romas impērijas bojāejas analīzē. Turpretī tagad Rietumu civilizācijas bojāejā eiropeīdu novecošana un dzimstības samazināšanās ir galvenais (tā var teikt bez pārspīlējuma) iekšējā sabrukuma iemesls.

   Rietumu civilizācija iet bojā unikālos apstākļos. Unikālais ir tas, ka civilizācijas iekšējo sabrukumu veicina „baltās” rases novecošana un izmiršana. Tas notiek, tā teikt, pie pilnas apziņas un brīvprātīgi. „Baltie” cilvēki zina par savu traģēdiju, taču neko nevēlās darīt savā labā. Viņiem ir empīriskā bāze – mūsdienu statistikas precīzie dati. Tie pārliecinoši apstiprina traģēdiju. Citu pierādījumu nevajag. Statistiskajos pārskatos viss ir lieliski redzams. Taču tas nemaina „balto” nenormālo attieksmi pret savu demogrāfisko stāvokli. Šajā ziņā „baltie” izrāda nenormālu stūrgalvību, kuru varbūt spēj izskaidrot vienīgi psihiatrija.

   Viss ir redzams arī LR statistikā. Nav vajadzīgs nosaukt skaitļus. Pamattendence tautai (lasītājiem) ir labi zināma. Latvieši strauji noveco un izmirst.

   Faktiski Rietumu civilizācija iet bojā unikāli divkārtējos apstākļos. Unikāla ir eiropeīdu novecošana un izmiršana. Unikāla ir citu rasu dzimstība. Uz Zemes nekad nav bijusi tik liela dzimstība, kāda tā ir demogrāfiskās pārejas laikā 1960.-2050.g. Nenormāli liela dzimstība ir „krāsainajām” rasēm, veicinot kolosālu migrāciju uz „balto” cilvēku dzīves telpu Ziemeļamerikā un Eiropā. Demogrāfiskās pārejas temps visaugstākais bija līdz 2000.gadam, kad dienā dzima 240 000 bērnu (gadā – 87 miljoni).

   „Balto” cilvēku skaits pašlaik stabilizējies 1 miljarda robežās, kaut gan par stabilitāti nenākās runāt, jo fertilitātes koeficients ir ļoti zems. „Baltie” lēnām izmirst. XXI gs. otrajā pusē pēc demogrāfiskās pārejas planētas iedzīvotāju skaits stabilizēsies 10-11 miljardu robežās. Stabilitāte būs reāla, jo „krāsaino” rasu dzimstības straujais temps samazinās.

   Migrācija, kuru izraisa nenormāli lielā dzimstība, saprotams, ir viens no Rietumu civilizācijas bojāejas ārējiem galvenajiem faktoriem. „Balto” cilvēku dzīves telpu pārņem „krāsainās” rases, kā rezultātā izveidosies jauna civilizācija, kā to paredzēja Špenglers. Viņa prognozē pēc 2000.gada par Rietumu civilizāciju varēs izteikties pagātnes formā. Demogrāfiskās pārejas beigās 2050.gadā Rietumu civilizācija var neeksistēt. „Baltie” cilvēki būs. Saglabāsies viņu celtās ēkas, būvētie ceļi, iekoptie parki. Taču dzīves kārtību nosacīs „krāsainie”, un, piemēram, Eiropā vairs nebūs eiropiešu civilizācija ar tai raksturīgo auru. Eiropiešu civilizācijas vietā būs cita tipa civilizācija, kurai būs savs, mums pašlaik nezināms, nosaukums. Tagad viss notiek ļoti strauji. Pasaule līdz nepazīšanai izmainās dažu gadu laikā.

   Romas impērijas bojāejā vainīgi bija paši romieši. Viņi pieradināja barbaru etnosus dzīvot tādā pašā dzīves līmenī kādā dzīvoja romieši. Romieši propagandēja savu dzīves veidu (civilizāciju), un barbaru etnosi gribēja tos pašus dzīves labumus, kādi bija romiešiem. Pienāca laiks, kad barbaru etnosi sāka ar spēku iegūt romiešu labumus.

   Mūsdienās Ziemeļamerikā un Eiropā notikumi virzās tipoloģiski līdzīgi. Tiesa, ir neliela atšķirība. Rietumeiropu apdraud no divām pusēm – Dienvidiem (Āzijas, Āfrikas, Latīņamerikas) un no Austrumeiropas. Migranti grib dzīvot tāpat kā „baltie”. Pagaidām vēl nav sasniegta pakāpe, kad migranti ar spēku censtos iegūt „balto” dzīves labumus.

   Zinātne uzskata, ka civilizācijas iekšējo degradāciju izraisa etniskā sastāva sajaukšanās (asimilācija). Tā bija Romas impērijā. Etnosu sajaukšanās izraisīja tik lielu degradāciju, ka pēc migrantu ieplūšanas un Romas impērijas sabrukuma šodien izslavētā eiropeiskā kultūra ar savu faustisko dvēseli radās tikai X gadsimtā. Tātad apmēram piecus gadsimtus Eiropā valdīja kaut kāds nesaprotams melns laikmets. Tajā romiešu un barbaru etniskais mistrojums izveidoja savu kultūru, kurā antīkās kultūras mantojumam nebija gandrīz nekādas vērtības.

   Rietumu zinātne ir aprēķinājusi masu parādību un elitāro parādību proporcionālās attiecības. Šie aprēķini tieši neattiecās uz etniskajiem, sociālajiem, politiskajiem procesiem. Tomēr tie var noderēt, prognozējot Rietumu civilizācijas beigas.

   Aprēķini ir šādi.  Ja elitārajā parādībā 15% apjomā iespiežās masu parādība, tad sākās elitārās parādības profanācija, devalvācija, degradācija, sabrukums. Citiem vārdiem sakot, lai kaut ko labu iznīcinātu, pietiek ar kaut kādu mēslu iepludināšanu 15% apjomā labajā parādībā. No elitārās parādības var atšķelties kāda daļa, kas nevēlas pakļauties masu parādības 15% ietekmei un vēlas saglabāt agrāko elitāro statusu. Taču vienalga masu parādība ir uzvarējusi. Masu parādībai izdevās sagraut elitāro parādību kā vienotu sistēmu. Elitārā sistēma ir sagrauta, un tā pārstāj funkcionēt agrākajā veidā.

   Ļoti iespējams, novecošanas un izmiršanas pašnāvnieciskajos apstākļos procentiem nav nekādas nozīmes. Visu izšķir „baltās” rases iekšējais sabrukums - nespēja pašai tikt galā ar savām problēmām. „Baltās” rases bezspēcības kulminācijas periodā varbūt pietiks ar migrantu 5-10% procentiem, lai izveidotos jauna tipa civilizācija. To, ka pietiks ar 5-10%, jau redzam Rietumeiropas lielajās pilsētās. Par to šodien liecina Rietumeiropas lielo pilsētu aura, ja ar šo svešvārdu apzīmējam sevišķu gaisotni, ko izstaro vai kas raksturīga kādai vietai, cilvēkiem utt. Rietumeiropas lielajām pilsētām jau pašlaik ir maz kopēja ar eiropeiskās civilizācijas vēsturiski tradicionālo auru. Tā relatīvi tīrā veidā pagaidām saglabājusies tikai mazajās pilsētās un lauku ciematos, jo tos vēl nav masveidā „okupējuši” citu civilizāciju pārstāvji.

*Latvieši jau sākuši gatavoties kārtējai tautas skaitīšanai. Medijos nosauktas summas, kuras paredzēts sadalīt tautas skaitīšanā: «Valdība jau iepriekš lēma, lai nodrošinātu 2021.gada tautas skaitīšanu, EM budžetā kopējais finansējuma apmērs ilgtermiņa saistībām 2015.-2023.gadā ir 2 462 915 eiro apmērā tautas skaitīšanas nodrošināšanai. Tomēr, lai 2021.gada tautas skaitīšanu varētu veikt, visu nepieciešamo informāciju iegūstot tikai no administratīvajiem reģistriem, ieskaitot citu ministriju un institūciju uzturētos administratīvo datu avotus, ir nepieciešami papildus finanšu līdzekļi Iekšlietu ministrijai (IeM) - 85 400 eiro apmērā un Tieslietu ministrijai (TM) - 456 300 eiro”.

Hronoloģija

   Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā par Rietumu civilizāciju nāksies izteikties pagātnes formā. Domājams, katram gribas zināt, kad sākās Rietumu civilizācijas noriets un kad tas sasniegs finišu.

   Vēl nesen (pirms apmēram 60 gadiem) samērā viegli bija raksturot abus intriģējošos posmus. Tolaik varēja droši balstīties uz aprobētu metodoloģiju. Respektīvi, uz likumsakarību kompleksu, kas liecina par civilizācijas norieta sākumu un tuvošanos civilizācijas finišam. Pašlaik tā vairs nav. Joprojām samērā viegli var raksturot norieta sākumu. Taču norieta beigas pašlaik ir ļoti grūti noteikt. Agrāk zināja, ka norieta beigām civilizācija var tuvoties gadsimtiem ilgi. Tagad par to nevaram būt pārliecināti. Viss var notikt daudz ātrāk.

   Tam ir divi iemesli. Pirmais iemesls attiecās uz notikumu dinamiku. Svarīga ir vēsturiskā laika samazināšanās un dažādu procesu tempa pieaugums. Jo tuvāk mūsdienām, jo īsāks ir vēsturiskais laiks un lielāks ir procesu temps. Senie laiki ilga 3 tūkst. gadus, viduslaiki – 1 tūkst.gadu, Jaunie laiki – 300 gadus. Visjaunākie laiki (jauns laikmets) sākās XX gadsimta 70.gados. Cik ilgi turpināsies visjaunākie laiki, kas reizē ir civilizācijas norieta posms, nav iespējams pateikt.

   Otrais iemesls attiecās uz demogrāfisko pāreju, kurai civilizācijas norieta enciklopēdijā ir jāvelta atsevišķs šķirklis un tāpēc par to būs runa citā tekstā.

   Agrāk notikumu mērenā pulsācija ļāva zinātnei konstatēt dažādas likumsakarības. Tajā skaitā civilizācijas pastāvēšanas likumsakarības. Zinātne samērā droši varēja fiksēt parādības, kuras liecina par civilizācijas galvenajiem posmiem: civilizācijas rašanos, nostiprināšanos, uzplaukumu un norietu. Tādējādi zinātne jau XIX gs. nogalē varēja diezgan precīzi izteikties ne tikai par norieta sākumu, bet arī par norieta beigām.

   Pašlaik visiem notikumiem piemīt milzīgs ātrums. Dzīve virzās ļoti ļoti strauji. Tai ir nenormāls spraigums. Pirms 50-60 gadiem tā nebija. Protams, dzīve virzījās uz priekšu zināmā tempā. Bet tas notika mēreni un bez traka ātruma, ļaujot bez steigas analītiski izvērtēt dzīves katru moderno pasākumu.

   Tagad, piemēram, modernās informācijas tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka zinātne (psiholoģija, socioloģija, kulturoloģija, informātika) nepagūst izvērtēt nevienu inovāciju. Inovāciju plūsma ir pārāk strauja, un šī straujā plūsma sagādā milzīgas grūtības analītiskajai kontemplācijai – vērošanai un apcerei. Kontemplācija vispār neiederās visjaunāko laiku cilvēku apziņas repertuārā. Notikumu dinamika ir pārāk liela. Tā ir izjaukusi līdzšinējās intelektuālās tehnoloģijas nākotnes prognozēšanā. Pie tam „balto” cilvēku degradācija pašlaik ir sasniegusi drausmīgu apjomu, traucējot kaut ko nopietnu pateikt par nākotni.

   Jāņem vērā psiholoģiskais aspekts. No degradētas apziņas var sagaidīt visādus brīnumus. Degradēta apziņa nav prognozējama. Pat elementāri nav prognozējama. Degradētai apziņai piemīt spontanitāte un sporādiskums (gadījuma raksturs). No spontānas un sporādiskas apziņas var sagaidīt jautrus paradoksus. Tie ar savu pretrunīgumu vispārpieņemtajam un neatbilstību veselajam saprātam agresīvi izjauc jebkuru daudzmaz grodu prognozējošo konstrukciju.

   To nemitīgi redzam Latvijā. Pie mums tradicionālas ir sūdzības par veselā saprāta trūkumu. Veselā saprāta trūkums ir norma. Latvija ir kļuvusi atassfēra.* Vietējā varas inteliģence nekādi nevar lepoties ar apziņas stabilitāti un tāpēc gandrīz katru dienu tiekamies ar neiedomājamiem brīnumiem valstiskajos procesos. Zagšanā gandrīz katru dienu atklājās jauni rekordi.

   Latviešiem ļoti nelaimējās. XX gs. beigās viņiem atkal uzdāvināja relatīvu politisko brīvību. Taču tas notika Rietumu civilizācijas norieta laikā. Tādā nelabvēlīgā laikā ne tikai politiskā brīvība, bet jebkura cita brīvība izgulsnē, izkāmē, izkliedējās, izkurtē, izķēmojās, izlādējās, izmežģījās, iznīgst, izniekojās, iztvaiko, izvirst avantūrismā, parodijā, sirreālismā, groteskā, karikatūriskumā, histērijā, paranojā, depresijā, derealizācijā, deviancē utt., u.tml.

   90.gadu sākumā rietumnieku pagrimums jau bija uzņēmis prāvus apgriezienus, salīdzinot ar sociālisma zemju iedzīvotājiem. Par rietumnieku mutāciju satraukti diskutēja un rakstīja satraucošas grāmatas Rietumu intelektuāļi. Pēc robežu atvēršanas latviešu ieplūšana šajā pagrimumā bija vēsturiski neizbēgama nelaime. Taču nebija negādas vajadzības speciāli steidzināt šo ieplūšanu. Latviešu varas inteliģencei diemžēl pietrūka prāta speciāli nesteidzināt  ieplūšanu rietumnieku pagrimumā. Latviešu varas inteliģence ar vājprātīgiem tipisku enerģiju tūlīt sāka tautu speciāli musināt, propagandējot idiotisko saukli par „atgriešanos Eiropā”.

   Nacionālajam lepnumam, neapšaubāmi, nav pamata. Ne tikai latviešu varas inteliģence ir saņēmusi bezprātīguma „debess mandātu”. Ne tikai latviešu inteliģences degradācijas dēļ nav iespējama sociālā prognozēšana. Degradācija ir starptautiski kolektīvs pagrimums. Bezprātīguma „debess mandātu” ir saņēmusi visa Rietumu civilizācija. Tāpēc nākas dzirdēt, ka pienācis laiks pret Rietumu civilizāciju izturēties kā pret mirušu civilizāciju. Rietumu civilizācija vairs neatbilst civilizācijas kritērijiem. Tagad esot par vēlu kaut ko darīt Eiropas un Ziemeļamerikas glābšanai no bojāejas. Ja antīkā civilizācija neapzinājās savu pagrimumu, tad Rietumu civilizācija apzinās savu pagrimumu. Tā tīksminās par pagrimumu. Rietumu civilizācija mirst ar skaidru apziņu, ar baudu izgaršojot katru jauno pagrimuma pakāpi. Par Rietumu civilizācijas atbilstību civilizācijas kritērijiem nevarot būt nekādas runas.

   Tas ir nopietns pārmetums. Jebkuras izpausmes neatbilstība kritērijiem liecina par kardinālām pārvērtībām vai nāvi. Civilizācija nav izņēmums. Arī tai ir savi kritēriji, un neatbilstība tiem ir ciets arguments visbēdīgākajiem secinājumiem.

   Civilizācija ir sociāli vēsturisks un fundamentāls kopums ar savu identifikācijas kodu . Tāpēc pret civilizāciju ir jāizturās kā pret laikā un telpā lokalizētu sociālo formu ar tai specifiskiem kritērijiem. Civilizācijas uzvedība principā ne ar ko neatšķirās no tautas uzvedības. Uz civilizāciju un tautu attiecās vieni un  tie paši kritēriji. Civilizāciju tāpat kā tautu raksturo pašattīstības un pašregulācijas spējas, garīgās spējas un reproduktīvās spējas.

   Vai ir nepieciešams atgādināt par latviešu bezspēcību minētajās četrās spējās, reizē ilustrējot stāvokli visā Rietumu civilizācijā?

   Latviešu tautai nav nekāda nākotnes plāna – pašattīstības redzējuma. Latviešu tauta  2017.gada 16.martā pilnā mērā atsacījās no pašregulācijas, savā zemē ielaižot okupācijas karaspēku. Latviešu tautas garīgais sabrukums ir tik liels, ka veicina noziedznieku un postcilvēku politisko un administratīvo varu. Latviešu tautā mirstība ir ievērojami lielāka nekā dzimstība, nekādā ziņā neliecinot par reproduktīvajām spējām. Latvija ir ļoti spilgts pierādījums ieteikumam pret Rietumu civilizāciju izturēties kā pret mirušu civilizāciju.

   Bet tagad konkrēti par norieta sākumu.

   Rietumu civilizācijas norieta sākums ir Reformācija. Speciālajā literatūrā tas ir viens no populārākajiem apgalvojumiem.

   Reformācija bija reliģiski politiskā kustība. Tā būtiski izmainīja eiropeīdu dzīvi. Reformācijas konceptuālais karkass veicināja ļoti daudzas ārdošas pārmaiņas. Tādējādi norieta datumu var fiksēt precīzi. Viss sākās ar Reformācijas iniciatora M.Lutera 95 tēžu publiskošanu 1517.gada 31.oktobrī.

   Reformācijas mērķis bija panākt kardinālas izmaiņas reliģiskajā dzīvē. Bet tas bija formālais mērķis. Nevienam nav noslēpums reliģijas totālā vara pār cilvēkiem. Tāpēc Reformācija sekmēja kardinālas izmaiņas cilvēku pasaules uzskatā, cilvēku ticībā, ideālos, morālē, cilvēku sūtības izpratnē, sociālajās attiecībās, saimnieciskajā darbībā, valstiskuma realizācijā. Reformācijas rezultāts bija mentāli globāls, aptverot visus sociālizācijas aspektus. Reformācija izmainīja cilvēku garīgo un materiālo pasauli. Reformācija bija tendēta uz jauna cilvēka tipa radīšanu. Reformācijas rezultātā nošķīrās jauni kristietības virzieni katrs ar savu cilvēciskuma koncepciju. Vienā no jaunajiem virzieniem, luterānismā, ir iesvētīti daudzi latvieši.

   Kāpēc Rietumu civilizācijas norieta sākumu saskata Reformācijas kustībā?

   Atbilde ir samērā lakoniska. Reformācijas kustība eiropeīdos veicināja ateisma izplatību, bet savukārt ateisms, novēršanās no reliģiskās ticības, degradēja cilvēku garīgo pasauli. Ateisms tāpat kā Reformācija sekmēja kardinālas izmaiņas cilvēku pasaules uzskatā, cilvēku ticībā, morālē, cilvēku sūtības izpratnē, sociālajās attiecībās, saimnieciskajā darbībā, valstiskuma realizācijā. Arī Latvijā reliģija ir atdalīta no valsts. Tātad valsts iedzīvotāji oficiāli ir atdalīti no reliģijas potenciāla palīdzēt cilvēkiem.

   Ateisms tipoloģiski ir radniecīgs reliģijai. Ateisms tāpat kā reliģija ir uzskatu sistēma, kas organiski attiecās uz cilvēku garīgo pasauli. Atšķirība ir tā, ka reliģiski orietētā garīgajā pasaulē tiek atzīts Dievs, bet ateismā tiek noliegta Dieva esamība.

   Bet, izrādās, cilvēku dzīve bez Dieva pārvēršās morālajā visatļautībā. Savukārt morālā visatļautība ir sākums deģenerācijai, kas ir latīnisms (lat. degenerare) pakāpeniskam demoralizēšanās procesam. Nākas atcerēties F.Dostojevska romānos populāros morālās deģenerācijas formulējumus. Tie sākās ar vārdiem „Ja Dieva nav, tad...[viss ir atļauts u.tml.]”. Atsakoties no Dieva, cilvēki no sevis izdzen dvēseli. Cilvēki bez dvēseles nav cilvēki. Civilizācija, kura neatzīst nekādu augstāko principu, kas Rietumu civilizācijā asociējās ar Dievu, ir nolemta straujai bojāejai. Augstākā principa neatzīšana nekavējoties noved pie jebkādu principu neatzīšanas, kas mums šodien sagādā saldu baudu.

   Speciālajā literatūrā otrs populārs apgalvojums attiecās uz Apgaismības negatīvo lomu. Apgaismība, saraujot saites ar eiropiešu garīgo pagātni, ievadīja Rietumu civilizācijas norietu.

    Apgaismības sākumu daudzi speciālisti saskata pēc franču filosofa Renē Dekarta grāmatas „Pārruna par metodi” publicēšanas 1637.gadā (tā ir izdota arī latv.val.). Tātad civilizācijas noriets it kā sācies XVII gadsimtā.

   Taču vienprātība par Apgaismības rašanos zinātnē neeksistē. Dekarts esot bijis tikai priekštecis radikālajām pārmaiņām. Apgaismība kā eiropeīdu vēsturiskais projekts bija  XVIII gadsimtā, kad darbojās tādas personības kā Voltērs, Didro, Ruso, Monteskjē, Lesings, Herders, Šillers, Gēte. Tas ir ļoti izplatīts viedoklis.

   Šis viedoklis ir sastopams arī Latvijas kultūras vēsturē. XVIII gadsimtā Rīgā koncentrējās labi izglītoti un vispusīgi apdāvināti cilvēki. Viņiem interese par mākslu, daiļliteratūru, filosofiju, vēsturi, dabaszinātni nebija ārišķība, bet gan patiesas inteliģences nosacīta nepieciešamība. XVIII gadsimtā iznāca pirmie kalendāri latviešiem. Vispirms 1758.gadā Kurzemē, pēc tam 1782.gadā Vidzemē. Kalendārs ātri kļuva par vienu no galvenajiem informācijas avotiem latviešu zemnieku viensētās, kopā ar Bībeli topot par kultūras attīstības savdabīgu faktoru.

   Kāpēc neeksistē vienprātība par Apgaismības rašanos un tādējādi arī par civilizācijas norieta sākumu?

   Iespējamas dažādas pieejas vēsturiskā materiāla interpretācijā. Pieeju dažādība parasti nesekmē vienprātību.

   Tā, piemēram, viena pieeja ir balstīties uz laika ziņā precīzi fiksējamiem notikumiem. Teiksim, R.Dekarta grāmatas izdošanas gadu, Voltēra, Didro un citu Apgaismības ideologu darbības gadiem. Cita pieeja ir balstīties nevis uz precīzi fiksējamiem notikumiem, bet cenšanās šajos notikumos uztaustīt noteiktas tendences. Pats par sevi ir saprotams, ka Dekarta grāmatā atspoguļojās noteiktas intelektuālās tendences Eiropas inteliģencē pirms 1637.gada. Šīs tendences varēja aizsākties ļoti agri. Pat XIV, XV vai XVI gadsimtā. Ne velti ir sastopama stingra pārliecība, ka kristiānisma pasaule sāka brukt jau XIV gadsimtā. Šajā gadsimtā aizsākās galvenās negatīvās tendences (t.s. megatrendi) eiropiešu garīgajā pasaulē.

   Nav viegli Apgaismībā konstatēt norietu. Abi vārdi kopā nesaderās. Katrs velk uz savu pusi. Mūsu izglītībā Apgaismība tiek jūsmīgi pasniegta kā gaišs periods Eiropas pagātnē. Jūsmīga attieksme pret Apgaismību acīmredzot vēl ilgi saglabāsies. Masveidā cilvēkiem būs grūti samierināties ar atziņu, ka Apgaismības laikmetā uzplauka megatrendi, kuri eiropeīdus noveda līdz civilizācijas norietam. Runa ir par tādiem megatrendiem kā racionalisms, individuālisms, pseidohumānims, ateisms, feminisms, pseidodemokrātija, pragmātisms, progresa mānija, pseidoliberālisms. Apgaismības periodā sākās „balto” cilvēku pašapmāna filosofija un pašapmāna ideoloģija, kas faktiski kļuva idejiskais pamats un kopsaucējs visiem megatrendiem.**

   Ne visus atbaida mūsdienu dzīves straujā dinamika, kas traucē nākotnes prognozēšanu un tajā skaitā Rietumu civilizācijas beidzamo gadu nosaukšanu. Par civilizācijas norieta pazīmēm mūsdienās aizstāv disertācijas. Tas nav pārāk grūts uzdevums. Civilizācijas norieta pazīmes jau tika formulētas XIX gadsimta beigās. Cita lieta ir konkrēti nosaukt civilizācijas nāves datumu.

   Mūsdienās pats interesantākais un zinātniski vērtīgākais civilizācijas likteņa izpratnē ir sinerģētikas devums. Jaunais zinātnes virziens pret krīzēm un katastrofām izturās kā pret dabiskām un neizbēgamām parādībām. Savukārt pret evolūciju sinerģētika izturās kā pret kārtības perioda un haosa perioda mainīšanos. Kārtības periodu nomaina haosa periods, kuram seko kārtības periods. Jebkura jaunā sistēma sākās ar adaptāciju haosā - piemērošanos dzīvei haosā; respektīvi, dzīvei norieta apstākļos. Izmantojot sinerģētikas atziņas, jaunas civilizācijas dzimšanu varam konstatēt vecās civilizācijas norieta laikā. Starp citu, par to liecina daudzi procesi mūsdienās. Piemēram, postkultūras un postcilvēku straujā ģenēze noteikti liecina par jaunas civilizācijas veidošanos.

   Rietumu civilizācijas beigu posmu konkrēti nosauca Osvalds Špenglers. Viņa ieskatā Rietumu kultūras un civilizācijas noriets notiek laikā starp 1800.gadu un 2000.gadu. XIX gadsimtā Rietumu kultūra degradējās civilizācijas, kaila tehnicisma kundzības, pakāpē. XX gadsimtā šī civilizācija nīkuļo, bet civilizācijas pilnīga izsmeltība būšot pēc 2000.gada.

   Mēs dzīvojam unikālas demogrāfiskās pārejas laikmetā. Tas unikāli atsaucās uz Rietumu civilizācijas norietu. Tādos demogrāfiski unikālos apstākļos cilvēces vēsturē nav gājusi bojā neviena civilizācija. Tāpēc unikālā demogrāfiskā pāreja noteikti ir jāņem vērā, raksturojot Rietumu civilizācijas norieta beigas. Demogrāfiskās pārejas lomai ir jāveltī atsevišķs šķirklis. Demogrāfiskās pārejas beigas 2050.gadā var izrādīties Rietumu civilizācijas nāves laiks.

* Atassfēra – atvasinājums no Zeva meitas Atas, bezprātīguma simbola, vārda.

** Enciklopēdijā megatrendiem tiks veltīti vairāki šķirkļi.