Nākotnes cilvēks

   Civilizācijas noriets vienmēr ir sava veida pārejas laikmets uz jaunu dzīves kārtību. Tāpēc tiekamies ar tipiskām pārejas laikmeta izpausmēm. 

   Tā, piemēram, pārejas laikmetos vienmēr saspringti projektē nākotnes cilvēku. Tam ir objektīvs pamudinājums. Pāreja uz jaunu dzīves kārtību nav iespējama bez jauna tipa cilvēka līdzdalības. Agrākajā dzīves kārtībā dominējošai personai ir saprotoši un padevīgi jānoiet malā. Visbiežāk tā pati nesaskata sev vietu jaunajā dzīves kārtībā un ar to klusi samierinās.

   Vēsturiski tas ir apstiprinājies. Katrā laikmetā patiešām valda jauna tipa cilvēks. Atšķirības izpaužas ne tikai sociālās izcelsmes ziņā, bet arī cilvēcisko īpašību ziņā.

   Iepriekšējā pārejas laikmetā (19. un 20. gs. mijā) nākotnes cilvēku jūsmīgi projektēja Rainis un Rietumu radošās inteliģences daudzi pārstāvji. Arī mūsu pārejas laikmetā (20. un 21. gs. mijā) eksistē sakāpināta ziņķāre par nākotnes cilvēku. Turklāt ir skaidri uztveramas nākotnes cilvēka aprises. Viņa cilvēciskās īpašības pilnā mērā ir piemērotas Rietumu civilizācijas pamatvirzībai.

   Latvijā ir samērā aktīva interese par cilvēku 21. gadsimtā. Žurnālisti, skolotāji, psihologi organizē materiālu kopas ar nosaukumu „21. gadsimta latvietis”. Viņi šo darbību saista ar nepieciešamību formulēt jaunu „latviskuma definīciju”. Tātad viņi koncentrē uzmanību nākotnes cilvēkam no etniskās evolūcijas viedokļa un paredz 21. gadsimta latviešos jaunas cilvēciskās iezīmes.

   Tā, piemēram, interneta bibliotēka „Atlants” pārdot kādas dāmas eseju „21. gadsimta cilvēks saskarsmē ar laikabiedriem”. Esejas fragmets liecina par 21. gadsimta cilvēka atkarību no dabas: „Pasaule ir vienreizējs dzīvības šūpulis. Tā aptver dažāda veida dzīvības formas, kas, savstarpēji mijiedarbojoties, veido vienreizēju un neatkārtojamu veidojumu, ko necili dēvējam par dabu.
Daba ir radījusi savus likumus, kuriem ir neiespējami nepakļauties, piemēram, gadalaiku maiņa, dienas un nakts maiņa, laika ritums, dzīvības cikls u.c. Šiem likumiem pakļaujas visi: augi, dzīvnieki, mikroorganismi, putni, cilvēki. Cilvēks ir visattīstītākais mums zināmais organisms uz šīs zemes. Tas gadsimtu laikā ir attīstījies, pilnveidojis sevi un vidi sev apkārt, uzlabojis savu dzīves kvalitāti ar dažādu tehnoloģiju palīdzību, tādējādi cenzdamies kļūt mazāk atkarīgs no dabas, tās stihijām un likumiem, bet kā zināms, tas nav iespējams. Dabas likumi veido mūsu dzīvi, mūsu mērķus, sapņus, dzīves jēgu. Dabas likums ir arī cilvēka nespēja dzīvot vienam. Neviens nespēj piepildīt jebkuru savu sapni, esot viens pats”.

   Postmodernisma perversiju šņukuri „Satori” smirdīgajā kūtī slavina homoseksuālistu kā 21. gadsimta antropoloģisko etalonu. Šņukurus cits cilvēka tips neinteresē. Viņi priecājas par homoseksuālista uzvaru. Ja, piemēram, 1954. gadā ārzemēs kādam slavenam pederastam tiesa piesprieda ķīmisko kastrāciju un hormonu terapiju, tad 21. gadsimtā nevienam pederastam vairs nav no tā jābaidās. Šņukuru pārliecībā 21. gadsimta cilvēka veldzējošākā laime ir pederastija bez bailēm no  kastrācijas, specterapijas un sabiedrības nosodījuma. Ne tikai Latvijā pederasti un lezbietes ir eiropeīdu valdību lepnums.

   Latviešu dažu psihologu lūkojumā 21. gadsimta cilvēka lielākā problēma ir stress. No Latvijas iedzīvotājiem 80 un vairāk procentu regulāri pārdzīvo stresu. Tāpēc kompetenti speciālisti iesaka apmeklēt vienu interneta vietni. Tajā katrs var noteikt savu stresa līmeni saskaņā ar „Eiropā pārbaudītu metodi”.

   Valmieras bibliotekārus satrauc 21. gadsimta cilvēka lasīšanas paradumi: „Valmieras bibliotēka piedalās vairākās lasīšanas veicināšanas programmās, rīko pasākumus un konkursus, regulāri un sistēmiski cenšas rast atbildes uz jautājumiem, kas interesē pusaudzi un jaunieti. Vai viņi ir zinātkāri grāmatu lasītāji vai drīzāk tehnoloģiju piekritēji?”.

   Saitā „Gudrinieks” viens gudrinieks apcerē 21. gadsimta jaunatni: „Paveroties apkārt, viss liekas kā parasti, nekas faktiski nav mainījies un nekā arī šķietami netrūkst. Mēs dzīvojam normālā sabiedrībā un viss ir savās vietās, līdz brīdim, kad līdz ausīm nonāk kāda pasviestā frāze “Nu ja, viegli jau būt jaunam”. Tiešām? Manuprāt, jaunība ir tieši tas laiks, kad visvieglāk kļūdīties un kad izvēles dēļ tiek saņemti visbargākie sodi. Tieši tāda tad arī ir mūsu 21. gadsimta jaunatne. Ambicioza, mērķtiecīga, stipra, bezbailīga, protams, arī varonīga un kaislīga. Tad kāpēc nākas dzirdēt par degradācijas augstāko punktu? Man, kā šīs cilvēku grupas (21. gs. jaunatnes) pārstāvim, gribētos teikt, ka pasaule ir tieši tāda, kā cilvēks ar savām mazajām rociņām un diženo prātu to ir izveidojis. “Kad es augu, tad gan tā nebija”, dzirdu, ka televīzijas pārraidi komentē mana vecmāmiņa. Citi laiki. Pavisam citi laiki. Un, ja padomā, tad demokrātijai, politikai, biznesam, izglītības sistēmai un pat pārtikas ražotājiem ir jāuzņemas zināma atbildība par to, kāda tad galu galā ir izveidojusies mūsdienu jaunatne”.

   Izrādās, 21. gadsimtā ir „citādi bērni”: „Šajā gadsimtā dzimušie bērni nav dresējami jēriņi. Viņi ir piedzimuši daudz zinošāki ne­kā iepriekšējās paaudzes. Agrāk sāk staigāt, agrāk iemācās lasīt, uzreiz prot rīkoties ar modernajām tehnoloģijām. Var vi­ņus dē­vēt par in­di­go bēr­niem, bet var uz­ska­tīt, ka no­tiek cil­vē­ka evo­lū­ci­ja. Viens gan nav ap­šau­bāms – vi­ņi tie­šām ir ci­tā­dā­ki, ne­kā bi­ja mū­su sen­či”.

   Ventspils 1. ģimnāzijā skolēniem tālredzīgi iesaka apgūt sešpadsmit „21. gs. prasmes”: „1. Rakstītpratība 2. Rēķināšanas pratība 3. Dabas zinātņu pratība 4. IKT (Digitālā) pratība 5. Finanšu pratība 6. Kultūras un pilsoniskā pratība 7. Kritiskā domāšana/problēmu risināšana 8. Radošums 9. Komunikācija (saziņa, saskarsme) 10. Sadarbība 11. Zinātkāre, 12. Iniciatīva 13. Neatlaidība/rakstura stingrība 14. Piemērošanās (pielāgošanās) 15. Līderība 16. Sociālā un kultūras apziņa”. 

   Iespējams, ventspilnieku „21. gs. prasmes” ir norakstītas no ministrijas instrukcijas un nav viņu oriģināls izdomājums. Jebkurā gadījumā 16 prasmju uzkaitījums nav labs. Atsevišķos punktos tas ir pilnīgi aplams un morāli kaitīgs. 

   Pilnīgi aplami atspoguļojas attieksme pret kultūru. „21. gs. prasmju” autori nezina šodienas kultūras definīciju. Viņi nezina, ka vārdi „Kultūras pratība” ir idiotija. Tas pats attiecas uz vārdiem „kultūras apziņa”.

   Morāli kaitīgas ir prasmes „Piemērošanās (pielāgošanās)” un „Līderība”. Katram normālam cilvēkam šīs prasmes asociējas ar konformismu un karjerismu. Sanāk, ka Ventspils skolotāji arī turpmāk savā pilsētā vēlas sastapt indivīdus, kuri ir „piemērojušies (pielāgojušies)” LR krimināli oligarhiskajai varai un centīsies savā karjerā („līderībā”) tai kalpot. 

   Paldies Dievam, Ventspilī (ministrijā !?) nav rekomendēta 17. prasme - „Globālista apziņa”.  Latviešiem ir milzīgas problēmas ar tādām vērtībām kā brīvība, nacionālā valsts, nacionālā suverenitāte, valstiskā neatkarība. Latviešu jaunatnes lielai daļai tik tikko minētās vērtības (piedodiet!) ir „pie vienas vietas”. Tādi šarmanti latviešu inteliģences kungi kā ANLV grupas aizstāvis Mārtiņš Vanags bez mazākā kauna plātās: „Tāpat kopumā man patīk Amerika, esmu tur mācījies un visumā piekrītu uzskatam par Amerikas neaizvietojamo lomu starptautiskas kārtības uzturēšanā”.

   Tas ir deģenerāta viedoklis. Tāda viedokļa mūsdienu pitekantropi kvēli atzīst ne tikai amerikāņu ģeopolitisko varu Latvijā, bet tāpat kvēli atzīst amerikāņu kundzību uz Zemes. Izlasot šādu satriecošu politisko viedokli, pilnīgi zūd cerības 21. gadsimtā sagaidīt neatkarīgu Latviju.

   Raksturojot „21. gadsimta latvieti”, lasāma paškritika: „Latviešiem ir jāiemācās izmantot Eiropu nevis Eiropai Latviju. Katru dienu tiek runāts par politiku, par negodīgiem deputātiem, kas krāpjas cik vien var, par „radu būšanu”, par ministriem, par „čomu būšanu”, tas viss veido korupciju, kas, protams, ietekmē valsts ekonomisko situāciju. Taču, ja mēs šai lietai pieejam paškritiski: vai tad mēs paši neesam tie kukuļdevēji un ņēmēji, nemaksājam nodokļus, neinteresējamies par politiku? Un vai tad mēs latvieši paši neesam tie, kas valdību ievēl un veido? Taču vienkārša noskatīšanās no malas neko nemainīs, ir teiciens: „kāda tauta tāda valdība,” tam vismaz daļēji var piekrist, jo ko gan slinkie, kūtrie, nodokļus nemaksājošie, kukuļdevēji un ņēmēji, politiku neinteresējušie latvieši citu labāku var gribēt? Manuprāt, tas ir tikai loģiski, ka tādai tautai kā latvieši (21. gadsimtā) ir tāda valdība kāda tā pašlaik ir. Protams, ka starp „sliktajiem” latviešiem ir arī „labie” latvieši. Darba nobeigumu par vai „slikto” latviešu īpatsvars ir lielāks par „labo” latviešu īpatsvaru, es atstāšu katra paša lasītāja ziņā, šī darba mērķis ir rosināt cilvēkus domāt”.

   Rainis bija kaislīgs nākotnes cilvēka fantazētājs. Viņš azartiski pierakstīja refleksijas par nākotnes cilvēku. Visintensīvāk tas notika 1896.-1898. gadā (skat. Kopotu rakstu 24.sēj.). Raiņa skatījums uz nākotnes cilvēku bija optimistisks: „Nākotnes cilvēks nav utopija, bet ievadījums utopijai, nākotnes valstij [..] Viņam cilvēks jāpadara par kungu [..] Nākotne ir brīnišķīga (un skaista un patiesa) un pārpilna brīnumiem”.

   Mūsu pārejas laikmetā optimistiskums ir iespējams. Tikai tam neviens domājošs cilvēks neticēs. Apcerot Rietumu civilizācijas pagātni no 20. gs. 70. gadiem līdz šodienai un apcerot Rietumu civilizācijas nākotni 21. gadsimtā, optimistiskums izklausās kā smieklīga demagoģija – cenšanās dzīves īstenību pasniegt ar glaimiem un faktu sagrozīšanu.

   Raiņa laikā optimistiskumam bija konkrēts pamats. Tolaik sabiedrības apziņā dominēja dzīves augšupejas trajektorija. „Baltās” rases krasais dzimstības pieaugums 19. gadsimtā cieši savijās ar zinātniski tehnisko progresu, solot eiropeīdiem vispusīgi cerīgu nākotni. Ja Raiņa laikā dzejnieki un publicisti cilvēkus simboliski dēvēja par „Saules bērniem” un populārs bija poētiskais aicinājums doties uz „saulaino tāli”, tad mūsdienās „baltās” rases izmiršanas un degradācijas laikā tas nav korekti. Grimstošā civilizācijā neiederas Saules simbolika. Toties iederas tādi melni simboli kā Tartars, Sodoma, purgatorijs, Dantes elles deviņi apļi.

   Rietumu civilizācijā ir izteikta tendence nostiprināt homoseksuālistu tiesības un homoseksuālismu pasludināt par kultūras organisku un neatņemamu elementu. Likumdošana tagad atļauj homoseksuālistiem laulāties un adoptēt bērnus. Homoseksuālismu viltīgi propagandē skolā. Perversa izlaidība masveidā ir jaunatnes dzīves stils. No aizvadītā gadsimta 80. gadiem uzplijas gendera ideoloģija. Tās mērķis ir seksuālās minoritātes pārvērst par politisko majoritāti. Caurlaidi uz iestāšanos ES var saņemt tikai tās valstis, kuras atzīst genderiskās kroplības. Valsts iestādes sāk izsniegt izziņu par dzimuma maiņu.  Ļoti nopietni vīri Eiropā un ASV nebaidās medijos brīdināt, ka Rietumu civilizācijā sabiedrību sāk pārvaldīt idioti. Skaidrs, ka tādā dzīves kārtībā noteicošo lomu pārņem pilnīgi cita tipa cilvēks nekā agrākajā dzīves kārtībā.  

   Latvijā un citās zemēs grimstošās civilizācijas galvenai personai (sava veida nākotnes cilvēkam) jau ir piešķirts skaists apzīmējums „postcilvēks”. Acīmredzot postcilvēks diktēs Latvijas politiskos procesus 21. gadsimtā. Par to nākas pārliecināties katru dienu. 2018.gada 6. oktobris būs postcilvēka politiskā triumfa diena. Tas draud būt nenovēršams fakts.

   Postcilvēks ir jaunāko paaudžu pilsētnieks bez nacionālās kultūras saknēm ar primitīvu izglītību, kroplām zināšanām, pasaules šarlatānisku izpratni, bez minimālas inteliģences un bez minimāla garīguma. Valmieras bibliotekāru rūpju bērnu (avīžu un grāmatu lasītāju) ir nomainījis postcilvēks - interneta piemēslotājs, sociālo tīklu muldoņa, debilas „par-politikas”, „kam pieder valsts”, „jaunā konservatīvisma” buldurētājs.  

   Postcilvēks nav tas pats, kas 20. gadsimtā slavenais masu cilvēks. Masu cilvēks ir eņģelis, salīdzinot ar postcilvēku. Masu cilvēks vienmēr ir bijis tikai viduvējības patriots - filistrs. Tas nav tik traki un sociāli bīstami. Postcilvēks ir degradācijas patriots – triviālu un perversu baudu mīļotājs. Bet tas ir ļoti traki un sociāli ļoti bīstami. Postcilvēkam patīk būt postmodernisma, neoliberālisma, pseidodemokrātijas, plurālisma, politkorektuma propagandas objektam.

   Antropoloģiskajai gradācijai „postcilvēks” ir stabils iegansts. Postcilvēks neatgādina saprātīgu cilvēku - „Homo sapiens”. Postcilvēks atgādina dzīvnieku. Postcilvēks tāpat kā dzīvnieks primitīvi „dzīvo”. Postcilvēks nedomā par dzīvi. Cilvēks ne tikai domā par dzīvi, bet domā arī par to, kādai vajadzētu būt dzīvei. Cilvēks plāno dzīvei alternatīvu – dzīvi, kādai tai vajadzētu būt nākotnē. Jo augstāk attīstītā kultūrā dzīvo cilvēks, jo izteiktāki ir šīs alternatīvas meklējumi. Cilvēka domāšana iegūst morālo varu, autoritāti, reputāciju, vērtību. Cilvēka domāšana kļūst augstākais garīgais spēks, kas nosaka politiku, ekonomiku, zinātni, mākslu, literatūru. Domāšana kā augstākais garīgais spēks atspoguļojas cilvēka izskatā – sejas apgarotībā.

   Vai varam droši apgalvot, ka hominīdu jaunā veidojuma politiskajiem ganiem Kaimiņam, Pavļutam, Putnim, Bordānam, Jarušam, Strīķei domāšana ir augstākais garīgais spēks, kas ir spējīgs produktīvi nosacīt latviešu tautas politiku, ekonomiku, zinātni, mākslu, literatūru? Vai esam droši, ka viņu līdzskrējēji nav tādi paši postcilvēki? Vai tie vispār nav retoriski jautājumi?

   Ja tie tomēr nav retoriski jautājumi, tad no tā vieglāk nekļūst. Latviešu tautas politiskā apziņa ir tādā kritiskā līmenī, ka 6.oktobrī elektorāts svilinošā entuziasmā savu likteni var uzticēt jebkuriem neadekvātiem „politiķiem”. Kriminālajai oligarhijai pret to nevar būt iebildumu; jo lielāki idioti sēž parlamentā, jo netraucētāka ir zagšana.