Mantojums

   Ļoti izplatīts ir viedoklis par antīkās kultūras turpināšanos eiropeiskajā jeb Rietumu kultūrā. Par Rietumu kultūras sākotni un pamatu uzskata antīko kultūru. Tāds viedoklis dominē vispārējā izglītībā un sabiedrības masu apziņā.

   Tā, piemēram, latviešu skolu jaunatnes zinātņu akadēmija „atlants.lv” izplata (faktiski tirgo par naudu) šādas zināšanas: „Mūsdienu un antīko civilizāciju šķir vairāki gadu tūkstoši, bet Senā Grieķija un Roma vēl aizvien nav zaudējusi savu ietekmes zonu Eiropā. Vēl aizvien lasām tā laika literatūru, risinām matemātikas uzdevumus, izmantojot teorēmas un aksiomas, kuras radušās šajā laikā, ejot pie ārsta, varam būt droši par viņa godprātību, jo viņam noteikti ir jāpieturas pie Hipokrāta izveidotā zvēresta punktiem, ik pārgadus sportisti no visas pasaules sapulcējas milzīgās sacensībās ar nosaukumu Olimpiskās spēles”.

   Saprotams, tas ir primitīvs un principā aplams uzskats. Mēs lasām arī ķīniešu, indiešu, japāņu, arābu darbus. Mazums, ko mēs lasām no pasaules literatūras un pasaules filosofijas. Savukārt veselības nostiprināšanā daudzi vispār neiet pie ārsta (tātad Hipokrāta mūsdienu kolēģa) un lieto Latīņamerikas, Dienvidāzijas dabiskās ziedes, uzlējumus u.tml. Pats par sevi ir saprotams, ka tas viss tūlīt nenozīmē svešo zemju „kultūras ietekmes zonas” rašanos Latvijā.

   Ja par antīko kultūru „atlanta” izplatītās „zināšanas” nav tik šausmīgas, tad par viduslaikiem internetā ievietotais teksts ir ārprātīgs murgojums: „Viduslaiki bija „tumši”. Viduslaikos visapkārt valdīja bads un netīrība, kā rezultātā cilvēki ēda suņus, kaķus un peles. Šāda parādība ir sastopama arī mūsdienās dažos pasaules reģionos. Pa Eiropas ceļiem apkārt klīda kropļi un ubagi. Bija izplatītas slimības un līdzās tām lielākais posts bija bads, kas pirmājā kārtām skāra zemākās kārtas. Tas lika ubagot lielām ļaužu masām, kas reizēm pulcējās lielos baros, lai salaupītu sev pārtiku. Viduslaiku tirgotāji parasti pārvietojās grupās, jo uz ceļiem nebija droši. Visus Eiropas ceļus pārplūdināja tūkstošiem lepras slimnieku, kara kropļu un invalīdu, kas ceļošanu pārvērta par visai bīstamu nodarbi. Tas parāda to, cik viduslaikos bija nedroša dzīve, jo jebkurā brīdī varēja sākties kāda epidēmija, bads vai uzbrukt laupītāji”.

   Murgojuma autors nesaprot elementāras lietas. Tādā vidē nevarēja būt runas par Platona, Sofokla un citu antīko dižgaru mantojuma turpināšanos. Tāpat pēc tādas vides Eiropā nevarēja rasties Jaunie laiki ar to zinātniski tehnisko revolūciju, Apgaismības projektu, kapitālismu, sociālismu utt. Nevarēja rasties arī internets un tā pietaisītājs „atlants.lv”. Ja viduslaikos reāli būtu bijusi tik šausmīga dzīve, tad arī mēs šodien nedzīvotu daudz labāk kā „tumšajos” gadsimtos. Saprātīgiem cilvēkiem nav grūti to aptvert.

   Ja vispārējā izglītībā un sabiedrības masu apziņā dominē priekšstats par antīkās kultūras turpināšanos Rietumu kultūrā, tad filosofijā un zinātnē ir savādāk. Īpaši kultūras filosofijā. Ne būt visi Rietumu domātāji atzīst antīkās kultūras kontinuitāti Rietumu kultūrā. Tiek saskatītas divas dažādas kultūras; respektīvi, arī divas dažādas civilizācijas. Antīkā kultūra/civilizācija būtiski atšķirās no tās kultūras/civilizācijas, kas radās Eiropā pēc Romas impērijas sabrukuma. Faktiski tiekamies ar dažādiem fenomeniem.

   Krasu atšķirību saskatīja Osvalds Špenglers. Tas atspoguļojās viņa teorijā par Rietumu faustisko kultūru un antīko apollonisko kultūru.

   Lasot Špenglera slaveno grāmatu, apolloniskās kultūras portretu var izveidot no antīkās kultūras atsevišķu parādību raksturojuma. Špenglers raksturo antīko filosofiju, zinātni, izglītību, mākslu, valsts iekārtu, arhitektūru, kā arī sadzīves parādības. Īpaša uzmanība veltīta cilvēku pasaules uztverei un domāšanas tipam. Centrā ir antīko cilvēku dvēseles tēls.

   Apolloniskā dvēsele neieredzēja tālumu, bezgalību, nenoteiktību. Matemātika bija bez telpas jēdziena, fizika bija bez spēka jēdziena, literatūra bija bez tēla iekšējās dzīves atveidojuma. Dievi bija konkretizēti: mājas dievi, lauku dievi, pilsētu dievi u.c.

   Antīkā māksla nepazina horizontu kā estētisko tēlu. Zīmējumos nav kalnu, mākoņu, tāluma. Dominē melnā, dzeltenā, sarkanā, baltā krāsa. Nav zilās un zaļās krāsas, bez kurām nevar atveidot dabu. Tēlniecība radīja tikai izolētus ķermeņus; sejās nav garīguma un garīgās bezgalības, kā tas ir Ticianam, Rembrantam.

   Apolloniskā dvēsele pazina tikai individualizētu (viena cilvēka) telpu, bet ne kolektīvu (ģimenes, sabiedrisko) telpu. Mākslas darbos nav ēnas, zvaigznes. Dominē mūžīga gaisma bez laika norādes. Nav saprotams, vai ir rīts, diena, vakars, nakts.

   Apolloniskā kultūra ir kultūra bez dinamikas, vēstures, tieksmes pēc bezgalības; valda ķermeniskums, statiskums, kustības pabeigtība.

   Kā raksta Špenglers, antīkā pasaule neapzinājās savu miršanu. Tā ir būtiska atšķirība no mūsdienām, jo Rietumu pasaule apzinās savu bojāeju. Rietumu pasaule iet bojā apzinīgi, apzinoties („izbaudot”) katru jauno pagrimuma pakāpi. Latviešu garīgi pilnvērtīgā daļa arī apzinās tautas straujo bojāeju.

   Antīkā apolloniskā kultūra tāpat kā jebkura kultūra bija nolemta vientulībai. Kultūru likteņi ir vienādi, bet katras kultūras dvēsele ir specifiska. Špenglera koncepcijā tāda bija arī antīkās kultūras dvēsele.

   Špenglers visaugstāk vērtēja kultūru. Civilizācija viņa pārliecībā ir kultūras pagrimums. Kultūra noriet (degradējās) civilizācijā. Kad kultūra noriet civilizācijā (kaila tehnicisma kundzībā), tajā dzimst jauna kultūra, kurai nav nekādas intereses par veco kultūru. Jaunā kultūra sāk visu no sākuma. Špenglers konceptuāli neatzina kultūras mantojuma saglabāšanos un turpināšanos citā kultūrā. Viņa pārliecībā nevarēja būt runas par antīkās kultūras tiešu turpinājumu Rietumu kultūrā. Pēc Romas impērijas sabrukuma tika radīta pilnīgi jauna kultūra - eiropeiskā jeb Rietumu kultūra.

   Rietumu kultūrā valdošā faustiskā dvēsele nostiprinājās no X gadsimta reizē ar romāņu stilu. Špenglera ieskatā X gadsimts ir Rietumu kultūras sākuma laiks. Romāņu stils ir jaunās kultūras pirmais stilistiskais komplekss.

   Tātad mūsdienu Rietumu kultūras sākums ir X gadsimts, un mūsdienu Rietumu kultūrā viss sākās no jauna, un Rietumu kultūra nav antīkās kultūras turpinājums. Rietumu kultūra par antīko kultūru pamatīgāk atcerējās tikai XV-XVI gadsimtā, savu kulturoloģisko nostalģiju nosaucot par Renesansi.

   Rietumu kultūra krasi atšķirās no antīkās kultūras. Faustiskā dvēsele ir pilnīgi savādāka nekā apolloniskā dvēsele. Osvalda Špenglera ieskatā faustiskajā dvēselē galvenais ir tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.

   Šajā sakarā var uzdot ķecerīgu jautājumu: „Vai tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta nav „migrantu” mantojums Rietumu kultūrā?”. Rietumeiropiešu etnoģenētiskais raibums nav noslēpums. Etnoģenētiskais raibums radās barbaru etnosu ieceļošanas rezultātā Romas impērijas teritorijā. Barbari ģenētiski sajaucās ar romiešiem. Rietumu kultūras faustisko dvēseli būtiski nosaka barbaru genofonds. Un, lūk, šajā genofondā, kas lielā mērā nāca no bezgalīgi plašām stepēm, varēja saglabāties tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.

   Bezgalīgas telpas apjūsmotāji bija Dekarts, Kants. Ja apolloniskais suverēno indivīdu kults radīja politeismu, tad faustiskais bezgalības kults radīja monoteismu. Faustiskums ir bezgalīga vientulība bezgalīgajā bezgalībā. Špenglers raksta, ka monoteisma arhitektūras virziens gotika ir traukšanās uz bezgalību.

   Faustiskais portrets vienmēr ir autoportrets. Tieksme pēc cilvēka garīgās pasaules izpratnes Rietumu kultūrā XVIII gs. izvērtās dienasgrāmatu, vēstuļu, autobiogrāfiju, grēksūdžu modē. XX gs. interese par cilvēka garīgo pasauli izvērtās apziņas plūsmas metodē Rietumu romānos, kurus atdarināja arī pie mums (Alberts Bels). Starp citu, apziņas plūsmas metode Rietumu literatūrā bija pēdējais nopietnākais mākslinieciskais jauninājums. XX gs. nogalē Rietumu literatūrā sākās postmodernisma ākstības. Pašlaik kontrasts ar neseno pagātni  ir milzīgs. Postmodernistiskais garīguma nihilisms smejas par vēstuļu, dienasgrāmatu žanriem. Apziņas plūsmas metodes izmantojums notiek primitīvā un vulgārā veidā. Ne velti literatūrzinātnieki izsakās par Rietumu daiļliteratūras nāvi.

   Špenglera ieskatā faustiskā kultūra pagrima civilizācijā no XIX gadsimta. XX gs. sākumā, par ko varēja spriest 1936.gadā mirušais Špenglers, Rietumos jau valdīja civilizācija. Tātad - kultūras pagrimums.

   Civilizācijas domātāji bija Šopenhauers, Nīče ar viņa intelektuālismu, dzimumdzīves mīlestību kā bioloģisko interešu objektu, cīņu pret dabu. Civilizācijā faustiskās dvēseles bezgalīgā trauksme un tāluma ilgas pārvēršās bioloģiskās evolūcijas kaislībās, sociālisma varas kārē, vairākuma gribā. Kanta intelektuālajā pasaulē vēl bija nedaudz kosmiskuma un metafizikas. Ne velti Špenglers atzina Kantu, bet ļoti cienīja Gēti.

   Civilizācijas ģenēzē kardināla loma bija ateismam. Špenglers par to bija nelokāmi pārliecināts. Ateisms faktiski ir civilizācijas pamats un dziļākā būtība. Ateisma rezultātā mirst mitoloģiskā apziņa, mirst mīts, izšķīst reliģiski simboliskā māksla, metafizikas vietā stājās ētiskais racionālisms, prakticisms, dzīves mehanizācija, darvinisms, sociālisms. Civilizācijā brīvība, gars, personība, daiļrade tiek pretstatīta pragmātiskai nepieciešamībai, rentablam izdevīgumam, objektu pasaulei, kurā valda ļaunums, alkātība, ciešanas, verdzība, naids, nesaticība. Sociālisms kļūst sabiedriskā racionālisma galējā pakāpe. Civilizācija ciena pedantismu bez radošas dzīvības, gara atraisītības, dvēseles pulsācijas.

   Špenglers mira pirms II Pasaules kara. Viņš nevarēja zināt to, ko mēs zinām par Rietumu civilizācijas virzību XX gs. otrajā pusē un XXI gs. sākumā.

   Tā, piemēram, mēs tagad zinām, ka kapitālisms balstās uz racionālismu, kas nekalpo cilvēkiem, bet kalpo sistēmai un ekspluatācijai, galu galā XX gs. beigās sevi novedot līdz iracionālajam kapitālismam (skat. grām. „Iracionālā kapitālisma gramatika”). Mūsdienu civilizācijas līmenī, iracionālā kapitālisma līmenī, sabrūk Rietumu kultūras lepnums – sabrūk privātīpašums. Sāk valdīt kredītu vara, viss pieder bankām; transnacionālo un citu korporāciju īpašnieki ir nomaskējušies akciju, īpašuma daļu tīklos un nav noskaidrojami. Šodienas Latvijā tas ir vispusīgi sastopams.

   Iracionālajā kapitālismā emocionālās faktūras centrā ir nauda, baudas, parvēniju lumpeniskie prieki. Tajā skaitā politiskās varas prieki, kurus Daugavpilī, piemēram, „izsmeķē” parvēnijs Eigims. Ne tikai maģistrālās partijas, bet reāli visas partijas kalpo iracionālajam kapitālismam.

   Iracionālais kapitālisms tēlo atsacīšanos no ideoloģijas. Patiesībā šī demonstratīvā atsacīšanās jau pati par sevi ir noteikta ideoloģija. Tai ir katastrofālas sekas, jo tā ir sociāli nevērtīga ideoloģija. Tā neļauj izstrādāt un realizēt sociāli vērtīgu ideoloģiju. Nekas tā nebremzē sabiedrības attīstību kā labas ideoloģijas trūkums, apvienojot un mobilizējot cilvēkus.

   Iracionālajā kapitālismā sabrūk arī tāds faustiskās kultūras komponents (principā – dzinējspēks) kā elite. Vēsturisko procesu moderators tradicionāli ir elite (plašāk – inteliģence). Tagad tas tā vairs nav. Moderators kļūst nauda un baudas. Ja arī elite formulē konstruktīvus sociālos priekšlikumus, tad tos tūlīt noslāpē naudas un baudas fani (galvenokārt – postcilvēki).

   Ja starp mums dzīvotu Špenglers, viņš noteikti saskatītu jaunas kultūras rašanos. Tā būs kultūra, kuras dvēselei ar faustisko dvēseli nebūs nekā kopēja. Visticamākais, tā būs kultūra bez dvēseles vispār. Neoliberālisms un postmodernisms atsakās no pagātnes. Tātad jaunajā kultūrā nebūs vietas arī antīkās kultūras mantojumam.