Vārdnīca

   Katrā laikmetā ir īpaši iecienīti vārdi, un tie pulcējās modernā vārdnīcā. Šī vārdnīca ir populāra sabiedrībā. Vārdnīcai ir starptautisks pielietojums. To bez bēdām var saukt par civilizācijas vārdnīcu. Sabiedriskā doma šo vārdnīcu atver katru dienu. Sabiedriskā doma bez šīs vārdnīcas nevar iztikt. Ar vārdnīcas palīdzību zinātnieki, politiķi, biznesmeņi, žurnālisti, publicisti, filosofi, filistri apspriež aktuālas parādības. Interneta ērā šo vārdnīcu iecirktīgi šķirsta jaunais antropoloģiskais lepnums – soctīklotāji.

   Civilizācijas vārdnīca ir sastopama arī pašlaik, un tā sensitīvi atspoguļo šodienas cilvēku garīgo veidolu. Vārdnīca attiecās uz visu Rietumu civilizāciju un neattiecās tikai uz vienu vai dažām tautām. Tas, par ko šodien runā saprātīgie latvieši, nav nekas idejiski unikāls. Saprātīgie latvieši šodien runā par to pašu, par ko runā Rietumu civilizācijas pārējie saprātīgie cilvēki – vācieši, angļi, spāņi, itāļi, franči, zviedri u.c. Saprātīgie latvieši lieto tos pašus vārdus, kurus lieto citu tautu saprātīgie pārstāvji.

   Aizvadītā gadsimta 70.-80.gados poētiskās semiotikas patrioti (Tartu semiotiskās skolas zinātnieki) bieži aplaimoja civilizācijas vārdnīcu – kādā laikmetā dominējošos vārdus. Kultūras pētīšanai civilizācijas vārdnīca ir vilinošs evristiskais avots. Tas joprojām vilina daudzus sociologus, kulturologus, filosofus. Viņi ar neslēptu entuziasmu izvēlās civilizācijas vārdnīcu par pētniecisko objektu.

   Tas ir pamatoti. Valodai ir ļoti svarīga loma. Ne velti tēlaini saka, ka dzīves īstenība tiek izkalta ar valodu. Vārdi būtiski ietekmē dzīves īstenību. Bez vārdiem nekas nenotiek. Ja lietām un parādībām nav vārda, tad lietas un parādības neeksistē. Tā var droši uzskatīt, jo bez vārdiem mēs nevaram lietas un parādības fiksēt savās smadzenēs. Vārdiem piemīt teurģiskās spējas, it kā pārdabiski grozot notikumu gaitu un attieksmi pret notikumiem.

   Latvijas iedzīvotājiem tas ir labi pazīstams. Latvijas iedzīvotājiem ir milzīga problēma valstiskuma sakarā, jo nav izvēlēts visiem pieņemams vārds pilsoņu apzīmēšanai. Latvijas pilsoņiem ir dažāda etniskā izcelsme. Latvijas pilsoņi ir ne tikai latvieši. Latvieši atsakās valsts visus pilsoņus saukt par latviešiem, bet tajā pašā laikā joprojām bezprātīgi nav izvēlējušies sev tīkamu vārdu. Latvieši bezprātīgi noraida Raiņa leksiski normālo priekšlikumu „latvijieši”. Bezprātīgi noraida, taču arī bezprātīgi nepiedāvā citu vārdu. Bet bez vārda nekas labs nevar notikt. Tāpēc ir problēma. Pilsoņu korpusam nav vārda, un tas faktiski neeksistē kā vienots veselums. LR nav pilsoniski saliedēta valsts. Starp pilsoņiem valda neuzticība. Un, lūk, tas lielā mērā ir tāpēc, ka  nav izvēlēts visiem pieņemams vārds valsts pilsoņu apzīmēšanai. Vārda trūkumu, protams, vissāpīgāk izjūt cittautiešu pilsoņi. Bez attiecīgā vārda viņi nevar justies pilnvērtīgi pilsoņi. Arī latvieši nevar justies ērti. Viņi nedrīkst par pilsoņiem saukt tikai latviešus. Tas būtu aplami un nekorekti. Tā dara tikai tie latvieši, kuri nekaunīgi cenšās pazemot cittautiešu pilsoņus.

   Civilizācijas vārdnīcas saturs mainās. Tam tā ir jābūt. Saturs mainās reizē ar izmaiņām cilvēku uzvedībā, darbībā, komunikācijā. Zemes saimnieki – cilvēki – nav sastingušas būtnes. To nedrīkst teikt arī par „baltajiem” cilvēkiem. Katrā laikmetā priekšplānā iedegās jauns cilvēciskais tips ar specifisku domāšanas manieri, specifisku īstenības uztveri un specifisku īstenības ekspluatēšanas tehnoloģiju. Neapšaubāmi – iedegās ar specifisku vārdu krājumu.

   Izmaiņas var būt vairāk vai mazāk radikālas. Taču vienmēr jaunās izmaiņas ģenerē jaunus vārdus vai no pagultes izvelk, atdzīvina un semantiski modernizē marginālus vārdus. Tādējādi civilizācijas vārdnīca ir sava veida leksiskā dokumentācija izmaiņām cilvēkos un viņu rosībā. Iedziļinoties šajā vārdnīcā, atklājās cilvēku domas, ieceres, iegribas, ilgas, vērtības, normas, idejas, teorijas, koncepcijas, hipotēzes, attieksme, spriedumi, sociālā pulsa dinamika, sociālās problemātikas tendētība.

   Katrā ziņā atklājās cilvēciskās kvalitātes jaunumi – izmaiņas cilvēku mentalitātē. Tas ir ļoti svarīgi, jo civilizācijas vārdnīca ir cilvēku evolūcijas terminoloģiskā skatuve. Cilvēku evolūcija bez mentālajām inovācijām neeksistē. Savukārt mentālās inovācijas ir nepieciešams vārdiski noformēt. Cilvēku smadzenēm ir vajadzīgi vārdi. Bez vārdiem cilvēku smadzenes buksē, un no smadzenēm nav nekādas jēgas. Pelēka un jēla masa, un viss.

   Rietumu civilizācijā XIX gadsimta nogalē pirmo reizi sāka īdzīgi pukstēt apokaliptiskā tematika ar tai adekvātiem vārdiem. Rietumu izglītotie cilvēki masveidā sāka debatēt par Rietumu civilizācijas norietu. Viņu pārrunātā apokaliptiskā tematika iedzīvināja īpatnu vārdnīcu. Tā spraigi turpināja papildināties XX gadsimtā. Īpaši pēc Špenglera uzburtās intelektuālās zemestrīces.

   Sava laikmeta civilizācijas vārdnīcu izmantoja tāds izcils cilvēku un viņu dzīves seismogrāfs kā Rainis. Viņa lietotie vārdi var palīdzēt ne tikai uzzināt tā laika civilizācijas vārdnīcas saturu, bet arī šo saturu salīdzināt ar tagadējās civilizācijas vārdnīcas saturu. Tas ir interesanti un vēlami. Salīdzinājums izgaismo Rietumu civilizācijas noieto ceļu aizvadītajos apmēram 100 gados.

   Rietumu ļaudis vairākus gadsimtus dzīvoja ar fanātisku ticību progresam. Progress asociējās ar dzīves idilli. Rietumu ļaudīm ticību progresam ideoloģiski viltīgi uzpotēja Apgaismības intelektuāļi XVIII gadsimta otrajā pusē. Zinātniski tehniskie izgudrojumi XIX gadsimtā ticību progresam pārvērta fanātismā. Eiropiešu karstākā cerība kļuva progress. Ar laiku kļuva pat karstāka cerība nekā cerība uz Dieva atbalstu. Progress sistemātiski uzlabojot cilvēku labklājību. Tas šķita ļoti svarīgi, un tas saskanēja ar cilvēku eksistenciālajiem instinktiem.

   Tomēr XX gadsimta sākumā fanātiskā ticība progresam strauji sašķobījās pretējā nostādnē; proti, sistemātisks progress nav iespējams, un progress vispār nodara lielu ļaunumu. Raiņa mūžā ticība progresam bija manāmi iedragāta. Taču vēl ne tik lielā mērā iedragāta, lai pārstātu gaiši domāt par nākotni, kā tas ir noticis mūsdienās. Pašlaik nākotnes jēdziens ir rupji nostumts pagultē. Nevēlēšanās runāt par nākotni ir masveidīga kaisle. Tā vien liekas, ka eiropieši baidās no nākotnes. Iegansts bailēm ir efektīvs – rases novecošana un izmiršana. Skaidrs, ka tāda melna perspektīva nemudina nākotnes plānus. Raiņa mūžā eiropeīdu demogrāfiskā bēdu ieleja vēl nebija atklāta. Domājams, tolaik nevienam pat prātā neienāca, kas „baltos” gaida pēc apmēram 40 gadiem, kad rases novecošana un izmiršana kļuva nežēlīgs fakts.

   Raiņa fiksētais laikmeta vērtējums lasāms dienasgrāmatās un piezīmēs romānam „Nākotnes cilvēks”. Spoži kvēlo ticība nākotnei. Nākotnei ir vajadzīgs jauns cilvēks. Rainis viņu sauc par Nākotnes cilvēku: „Nākotnes cilvēks nav utopija, bet ievadījums utopijai, nākotnes valstij: rādīt, uz kurieni iet tagadējā attīstība, kā nākotnes cilvēks top, rodas”.

   Raiņa materiālos ir „vecās pasaules” salīdzinājums ar „jauno pasauli”: „Vecā [pasaule] jau visiem bija kļuvusi nepanesami sāpīga”. Tajā visu sabojā „amatnieki un diletanti”, „veikala cilvēki”, „filistri”, „žurnālisti-feļetonisti”, „pilsoniskās emancipētās dāmas”, kuras ir „iznireļi, parvēniji ar visām to nejaukajām, smieklīgajām īpašībām”.

   Rainim „vecās pasaules” nelaimju galvenie autori ir radošā inteliģence un mietpilsoņi („filistri”). Arī citi Raiņa laika domātāji Rietumu civilizācijas norietā vainoja radošo inteliģenci un mietpilsoņus.

   Tomēr, salīdzinot ar mūsdienām, atšķirība ir grandioza. Mūsdienās arī tiek vainota radošā inteliģence. Taču mūsdienās civilizācijas noriets tiek galvenokārt saistīts ar politiskās elites, inteliģences un pat aristokrātijas degradāciju. Patiesībā visa eiropeīdu rase esot totāli zaudējusi pasionaritāti un iestigusi pašnāvnieciskā dūksnājā.

   Raiņa sastādītajā mietpilsoņu portretā sīvākā dzēlība ir jēdziens „parvēniji”. Tā sauc cilvēkus-iznireļus. Viņi ir cēlušies no zemākiem sabiedrības slāņiem, iekļuvuši privileģēto vai bagātnieku kārtā un cenšas tos atdarināt. Tātad mums lieliski pazīstami indivīdi. Šodienas parvēniji ir „perestroikas” mantinieki. LR valdošā kliķe un „miljonāri” ir parvēniju bars.

   Radošās inteliģences portretā sīvākā dzēlība ir vārds „dekadence”. Rainis 1908.gada 18.jūnijā raksta: „Lai nepārprot dekadences nozīmi; viņa pati saucas „pagrimšana”, ar ko grib izteikt, ka pate vairs nezin tālāk uz priekšu iet, ka viņai nau vairs ko teikt, ka viņa ir kāda uzdevuma piepildīšanās, kādas attīstības apstāšanās un pagrimšana. Tā ir galvenā nozīme”.

   Raiņa mūžā dekadences kritika bija plaši izplatīta. Dažkārt visu laikmetu dēvēja par dekadences laikmetu. Tā tas ir arī Špenglera „pasaules vēstures morfoloģijas aprakstos”. Viņš dekadenci saskatīja jau impresionismā, kas „kalpo lielo pilsētu barbarismam – samākslotajai mākslai”.

   Dekadence ir mākslinieciskā krīze un radošās inteliģences morālā krīze. Dekadence ir pagrimums, kas parasti seko pēc attīstības kulminācijas. Mākslā dekadence ir atsacīšanās no sociālo un nacionālo ideju reālistiskas attēlošanas. Tā vietā klibo subjektīvisms, misticisms, pseidomitoloģiskums, pseidoetnogrāfiskums, anormālais un amorālais.

   Līdz I Pasaules karam Rietumu civilizācijas vārdnīcā pats negatīvākais (rupjākais, dzēlīgākais, izsmejošākais, ņirdzīgākais) vārds bija „dekadence”. Līdzās negatīvajam dekadences vārdam figurēja daudzi relatīvi neitrāli vārdi bez emocionālās, stilistiskās vai citas ekspresīvās nokrāsas. Tādi vārdi bija materiālisms, sociālisms, kapitālisms, empiriokriticisms, pozitīvisms, psihoanalīze, racionālisms, proletariāts, buržuāzija. Tolaik eiropiešu dzīves tonuss vēl bija samērā augsts. Nekas neliecināja par vispārēju nogurumu un apātiju, kas mūsu gadsimtā nolaidās līdz vulgārai, bravūrīgai, paštīksmīgai dzīves baudīšanai un šausmīgi negatīvu vārdu lietošanai. Salīdzinot ar šodien lietotajiem šausmīgi negatīvajiem vārdiem, vārds „dekadence” skan kā patīkams eifēmisms – labskanīgs vārds, ko lieto kāda rupja vārda vietā. Gandrīz skan kā kompliments.

   Rietumu civilizācijas šodienas vārdnīcā terminoloģiski drūmākā kvintesence ir tādi šausmīgi vārdi kā degradācija un deģenerācija. Saprotams, tie nav no gaisa paķerti vārdi. Abi vārdi ir adekvāti izmaiņām cilvēkos un viņu rosībā. Tāpat šīs izmaiņas ir piespiedušas izdomāt un lietot tādus vārdus kā postcilvēki un postkultūra. Šajā ziņā Latvijā vislielākais spiediens nāk no „satoristiem” viņu midzenī „satori.lv”. LR budžets finansē vietējos postcilvēkus un postkultūru.   

   Bet iespējami ne tikai Latvijas paraugi.

   Par ko liecina Rietumu masu komunikāciju piegānošās „fake news”? Skaidrs, ka „ziņu viltojumi” liecina par degradāciju (pakāpenisku pasliktināšanos, pagrimumu, panīkšanu) un deģenerāciju (pakāpenisku demoralizēšanos).  

   Par ko liecina ASV senāta 2016.gada decembrī atbalstītais likumprojekts „Par talantu”, vēloties valsts darbā iesaistīt biznesmeņus? Tas liecina par valsts administratīvo resursu nevarību. Atklāti sakot, liecina par valsts administratīvo resursu degradāciju.

   Par ko liecina Vācijas armijā uzsāktais seksuālās apgaismības darbs, organizējot seminārus par seksuālo orientāciju un seksuālajām identitātēm? Atbilde nesagādā grūtības. Pirmo semināru 2017.gada 31.janvārī vadīja pati Aizsardzības ministre. Viņa ievaduzrunā pievērsās „gendera problemātikai”. Ministre neslēpj, ka Vācija gatavojās aicināt dienēt armijā gejus, biseksuāļus, transgenderiešus. Labi, ka Bismarks, Vilhelms II, Hitlers par to nekad neuzzinās. Viņi no kauna nošautos.

   Ne velti nākas lasīt šādu rūgtu patiesību. Eiropa esot mirusi. Tikai pati to neapzinās. Neapzinās tāpēc, ka dzīvo iracionālā dullumā.

   Saprotams, mūsdienās civilizācijas vārdnīca ir papildinājusies ne tikai ar tādiem šausmīgiem vārdiem kā degradācija un deģenerārija, postcilvēki un postkultūra. Mūsdienās civilizācijas vārdnīca ir papildinājusies arī ar tādiem vārdiem kā terorisms, ekonomiskā krīze, korupcija, hibrīdkarš, globalizācija, neoliberālisms, multikulturālisms, plurālisms, politkorektums, postmodernisms, seksuālās minoritātes, aukstais karš, planetārā demogrāfiskā pāreja, vienpolārā pasaule, daudzpolārā pasaule, migrācija, fundamentālisms, radikālais islams, ģeopolitika, eirāzisms, finansu kapitālisms, pakalpojumu ekonomika, patērēšanas sabiedrība, masu kultūras industrija, civilizāciju konflikts. Austrumeiropas mežonīgās vēsturiskās transformācijas XX gs. beigās sekmēja tādu vārdu rašanos kā noziegumu brīvība, kriminālā valsts, ģeopolitiskā okupācija. Bez tik tikko minētajiem vārdiem nav iedomājama mūsdienu „balto” cilvēku nožēlojamā mentālā kvalitāte un nožēlojamā rosība, spējot totāli aizēnot pagaidām vēl šur tur sastopamo saprātu un saprātīgo rosību.