trešdiena, 2017. gada 19. jūlijs

Mantojums


   Ļoti izplatīts ir viedoklis par antīkās kultūras turpināšanos eiropeiskajā jeb Rietumu kultūrā. Par Rietumu kultūras sākotni un pamatu uzskata antīko kultūru. Tāds viedoklis dominē vispārējā izglītībā un sabiedrības masu apziņā.
   Tā, piemēram, latviešu skolu jaunatnes zinātņu akadēmija „atlants.lv” izplata (faktiski tirgo par naudu) šādas zināšanas: „Mūsdienu un antīko civilizāciju šķir vairāki gadu tūkstoši, bet Senā Grieķija un Roma vēl aizvien nav zaudējusi savu ietekmes zonu Eiropā. Vēl aizvien lasām tā laika literatūru, risinām matemātikas uzdevumus, izmantojot teorēmas un aksiomas, kuras radušās šajā laikā, ejot pie ārsta, varam būt droši par viņa godprātību, jo viņam noteikti ir jāpieturas pie Hipokrāta izveidotā zvēresta punktiem, ik pārgadus sportisti no visas pasaules sapulcējas milzīgās sacensībās ar nosaukumu Olimpiskās spēles”.
   Saprotams, tas ir primitīvs un principā aplams uzskats. Mēs lasām arī ķīniešu, indiešu, japāņu, arābu darbus. Mazums, ko mēs lasām no pasaules literatūras un pasaules filosofijas. Savukārt veselības nostiprināšanā daudzi vispār neiet pie ārsta (tātad Hipokrāta mūsdienu kolēģa) un lieto Latīņamerikas, Dienvidāzijas dabiskās ziedes, uzlējumus u.tml. Pats par sevi ir saprotams, ka tas viss tūlīt nenozīmē svešo zemju „kultūras ietekmes zonas” rašanos Latvijā.
   Ja par antīko kultūru „atlanta” izplatītās „zināšanas” nav tik šausmīgas, tad par viduslaikiem internetā ievietotais teksts ir ārprātīgs murgojums: „Viduslaiki bija „tumši”. Viduslaikos visapkārt valdīja bads un netīrība, kā rezultātā cilvēki ēda suņus, kaķus un peles. Šāda parādība ir sastopama arī mūsdienās dažos pasaules reģionos. Pa Eiropas ceļiem apkārt klīda kropļi un ubagi. Bija izplatītas slimības un līdzās tām lielākais posts bija bads, kas pirmājā kārtām skāra zemākās kārtas. Tas lika ubagot lielām ļaužu masām, kas reizēm pulcējās lielos baros, lai salaupītu sev pārtiku. Viduslaiku tirgotāji parasti pārvietojās grupās, jo uz ceļiem nebija droši. Visus Eiropas ceļus pārplūdināja tūkstošiem lepras slimnieku, kara kropļu un invalīdu, kas ceļošanu pārvērta par visai bīstamu nodarbi. Tas parāda to, cik viduslaikos bija nedroša dzīve, jo jebkurā brīdī varēja sākties kāda epidēmija, bads vai uzbrukt laupītāji”.
   Murgojuma autors nesaprot elementāras lietas. Tādā vidē nevarēja būt runas par Platona, Sofokla un citu antīko dižgaru mantojuma turpināšanos. Tāpat pēc tādas vides Eiropā nevarēja rasties Jaunie laiki ar to zinātniski tehnisko revolūciju, Apgaismības projektu, kapitālismu, sociālismu utt. Nevarēja rasties arī internets un tā pietaisītājs „atlants.lv”. Ja viduslaikos reāli būtu bijusi tik šausmīga dzīve, tad arī mēs šodien nedzīvotu daudz labāk kā „tumšajos” gadsimtos. Saprātīgiem cilvēkiem nav grūti to aptvert.
   Ja vispārējā izglītībā un sabiedrības masu apziņā dominē priekšstats par antīkās kultūras turpināšanos Rietumu kultūrā, tad filosofijā un zinātnē ir savādāk. Īpaši kultūras filosofijā. Ne būt visi Rietumu domātāji atzīst antīkās kultūras kontinuitāti Rietumu kultūrā. Tiek saskatītas divas dažādas kultūras; respektīvi, arī divas dažādas civilizācijas. Antīkā kultūra/civilizācija būtiski atšķirās no tās kultūras/civilizācijas, kas radās Eiropā pēc Romas impērijas sabrukuma. Faktiski tiekamies ar dažādiem fenomeniem.
   Krasu atšķirību saskatīja Osvalds Špenglers. Tas atspoguļojās viņa teorijā par Rietumu faustisko kultūru un antīko apollonisko kultūru.
   Lasot Špenglera slaveno grāmatu, apolloniskās kultūras portretu var izveidot no antīkās kultūras atsevišķu parādību raksturojuma. Špenglers raksturo antīko filosofiju, zinātni, izglītību, mākslu, valsts iekārtu, arhitektūru, kā arī sadzīves parādības. Īpaša uzmanība veltīta cilvēku pasaules uztverei un domāšanas tipam. Centrā ir antīko cilvēku dvēseles tēls.
   Apolloniskā dvēsele neieredzēja tālumu, bezgalību, nenoteiktību. Matemātika bija bez telpas jēdziena, fizika bija bez spēka jēdziena, literatūra bija bez tēla iekšējās dzīves atveidojuma. Dievi bija konkretizēti: mājas dievi, lauku dievi, pilsētu dievi u.c.
   Antīkā māksla nepazina horizontu kā estētisko tēlu. Zīmējumos nav kalnu, mākoņu, tāluma. Dominē melnā, dzeltenā, sarkanā, baltā krāsa. Nav zilās un zaļās krāsas, bez kurām nevar atveidot dabu. Tēlniecība radīja tikai izolētus ķermeņus; sejās nav garīguma un garīgās bezgalības, kā tas ir Ticianam, Rembrantam.
   Apolloniskā dvēsele pazina tikai individualizētu (viena cilvēka) telpu, bet ne kolektīvu (ģimenes, sabiedrisko) telpu. Mākslas darbos nav ēnas, zvaigznes. Dominē mūžīga gaisma bez laika norādes. Nav saprotams, vai ir rīts, diena, vakars, nakts.
   Apolloniskā kultūra ir kultūra bez dinamikas, vēstures, tieksmes pēc bezgalības; valda ķermeniskums, statiskums, kustības pabeigtība.
   Kā raksta Špenglers, antīkā pasaule neapzinājās savu miršanu. Tā ir būtiska atšķirība no mūsdienām, jo Rietumu pasaule apzinās savu bojāeju. Rietumu pasaule iet bojā apzinīgi, apzinoties („izbaudot”) katru jauno pagrimuma pakāpi. Latviešu garīgi pilnvērtīgā daļa arī apzinās tautas straujo bojāeju.
   Antīkā apolloniskā kultūra tāpat kā jebkura kultūra bija nolemta vientulībai. Kultūru likteņi ir vienādi, bet katras kultūras dvēsele ir specifiska. Špenglera koncepcijā tāda bija arī antīkās kultūras dvēsele.
   Špenglers visaugstāk vērtēja kultūru. Civilizācija viņa pārliecībā ir kultūras pagrimums. Kultūra noriet (degradējās) civilizācijā. Kad kultūra noriet civilizācijā (kaila tehnicisma kundzībā), tajā dzimst jauna kultūra, kurai nav nekādas intereses par veco kultūru. Jaunā kultūra sāk visu no sākuma. Špenglers konceptuāli neatzina kultūras mantojuma saglabāšanos un turpināšanos citā kultūrā. Viņa pārliecībā nevarēja būt runas par antīkās kultūras tiešu turpinājumu Rietumu kultūrā. Pēc Romas impērijas sabrukuma tika radīta pilnīgi jauna kultūra - eiropeiskā jeb Rietumu kultūra.
   Rietumu kultūrā valdošā faustiskā dvēsele nostiprinājās no X gadsimta reizē ar romāņu stilu. Špenglera ieskatā X gadsimts ir Rietumu kultūras sākuma laiks. Romāņu stils ir jaunās kultūras pirmais stilistiskais komplekss.
   Tātad mūsdienu Rietumu kultūras sākums ir X gadsimts, un mūsdienu Rietumu kultūrā viss sākās no jauna, un Rietumu kultūra nav antīkās kultūras turpinājums. Rietumu kultūra par antīko kultūru pamatīgāk atcerējās tikai XV-XVI gadsimtā, savu kulturoloģisko nostalģiju nosaucot par Renesansi.
   Rietumu kultūra krasi atšķirās no antīkās kultūras. Faustiskā dvēsele ir pilnīgi savādāka nekā apolloniskā dvēsele. Osvalda Špenglera ieskatā faustiskajā dvēselē galvenais ir tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.
   Šajā sakarā var uzdot ķecerīgu jautājumu: „Vai tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta nav „migrantu” mantojums Rietumu kultūrā?”. Rietumeiropiešu etnoģenētiskais raibums nav noslēpums. Etnoģenētiskais raibums radās barbaru etnosu ieceļošanas rezultātā Romas impērijas teritorijā. Barbari ģenētiski sajaucās ar romiešiem. Rietumu kultūras faustisko dvēseli būtiski nosaka barbaru genofonds. Un, lūk, šajā genofondā, kas lielā mērā nāca no bezgalīgi plašām stepēm, varēja saglabāties tāluma ilgas un bezgalīgas telpas izjūta.
   Bezgalīgas telpas apjūsmotāji bija Dekarts, Kants. Ja apolloniskais suverēno indivīdu kults radīja politeismu, tad faustiskais bezgalības kults radīja monoteismu. Faustiskums ir bezgalīga vientulība bezgalīgajā bezgalībā. Špenglers raksta, ka monoteisma arhitektūras virziens gotika ir traukšanās uz bezgalību.
   Faustiskais portrets vienmēr ir autoportrets. Tieksme pēc cilvēka garīgās pasaules izpratnes Rietumu kultūrā XVIII gs. izvērtās dienasgrāmatu, vēstuļu, autobiogrāfiju, grēksūdžu modē. XX gs. interese par cilvēka garīgo pasauli izvērtās apziņas plūsmas metodē Rietumu romānos, kurus atdarināja arī pie mums (Alberts Bels). Starp citu, apziņas plūsmas metode Rietumu literatūrā bija pēdējais nopietnākais mākslinieciskais jauninājums. XX gs. nogalē Rietumu literatūrā sākās postmodernisma ākstības. Pašlaik kontrasts ar neseno pagātni  ir milzīgs. Postmodernistiskais garīguma nihilisms smejas par vēstuļu, dienasgrāmatu žanriem. Apziņas plūsmas metodes izmantojums notiek primitīvā un vulgārā veidā. Ne velti literatūrzinātnieki izsakās par Rietumu daiļliteratūras nāvi.
   Špenglera ieskatā faustiskā kultūra pagrima civilizācijā no XIX gadsimta. XX gs. sākumā, par ko varēja spriest 1936.gadā mirušais Špenglers, Rietumos jau valdīja civilizācija. Tātad - kultūras pagrimums.
   Civilizācijas domātāji bija Šopenhauers, Nīče ar viņa intelektuālismu, dzimumdzīves mīlestību kā bioloģisko interešu objektu, cīņu pret dabu. Civilizācijā faustiskās dvēseles bezgalīgā trauksme un tāluma ilgas pārvēršās bioloģiskās evolūcijas kaislībās, sociālisma varas kārē, vairākuma gribā. Kanta intelektuālajā pasaulē vēl bija nedaudz kosmiskuma un metafizikas. Ne velti Špenglers atzina Kantu, bet ļoti cienīja Gēti.
   Civilizācijas ģenēzē kardināla loma bija ateismam. Špenglers par to bija nelokāmi pārliecināts. Ateisms faktiski ir civilizācijas pamats un dziļākā būtība. Ateisma rezultātā mirst mitoloģiskā apziņa, mirst mīts, izšķīst reliģiski simboliskā māksla, metafizikas vietā stājās ētiskais racionālisms, prakticisms, dzīves mehanizācija, darvinisms, sociālisms. Civilizācijā brīvība, gars, personība, daiļrade tiek pretstatīta pragmātiskai nepieciešamībai, rentablam izdevīgumam, objektu pasaulei, kurā valda ļaunums, alkātība, ciešanas, verdzība, naids, nesaticība. Sociālisms kļūst sabiedriskā racionālisma galējā pakāpe. Civilizācija ciena pedantismu bez radošas dzīvības, gara atraisītības, dvēseles pulsācijas.
   Špenglers mira pirms II Pasaules kara. Viņš nevarēja zināt to, ko mēs zinām par Rietumu civilizācijas virzību XX gs. otrajā pusē un XXI gs. sākumā.
   Tā, piemēram, mēs tagad zinām, ka kapitālisms balstās uz racionālismu, kas nekalpo cilvēkiem, bet kalpo sistēmai un ekspluatācijai, galu galā XX gs. beigās sevi novedot līdz iracionālajam kapitālismam (skat. grām. „Iracionālā kapitālisma gramatika”). Mūsdienu civilizācijas līmenī, iracionālā kapitālisma līmenī, sabrūk Rietumu kultūras lepnums – sabrūk privātīpašums. Sāk valdīt kredītu vara, viss pieder bankām; transnacionālo un citu korporāciju īpašnieki ir nomaskējušies akciju, īpašuma daļu tīklos un nav noskaidrojami. Šodienas Latvijā vispusīgi sastopams.
   Iracionālajā kapitālismā emocionālās faktūras centrā ir nauda, baudas, parvēniju lumpeniskie prieki. Tajā skaitā politiskās varas prieki, kurus Daugavpilī, piemēram, „izsmeķē” parvēnijs Eigims. Ne tikai maģistrālās partijas, bet reāli visas partijas kalpo iracionālajam kapitālismam.
   Iracionālais kapitālisms tēlo atsacīšanos no ideoloģijas. Patiesībā šī demonstratīvā atsacīšanās jau pati par sevi ir noteikta ideoloģija. Tai ir katastrofālas sekas, jo tā ir sociāli nevērtīga ideoloģija. Tā neļauj izstrādāt un realizēt sociāli vērtīgu ideoloģiju. Nekas tā nebremzē sabiedrības attīstību kā labas ideoloģijas trūkums, apvienojot un mobilizējot cilvēkus.
   Iracionālajā kapitālismā sabrūk arī tāds faustiskās kultūras komponents (principā – dzinējspēks) kā elite. Vēsturisko procesu moderators tradicionāli ir elite (plašāk – inteliģence). Tagad tas tā vairs nav. Moderators kļūst nauda un baudas. Ja arī elite formulē konstruktīvus sociālos priekšlikumus, tad tos tūlīt noslāpē naudas un baudas fani (galvenokārt – postcilvēki).
   Ja starp mums dzīvotu Špenglers, viņš noteikti saskatītu jaunas kultūras rašanos. Tā būs kultūra, kuras dvēselei ar faustisko dvēseli nebūs nekā kopēja. Visticamākais, tā būs kultūra bez dvēseles vispār. Neoliberālisms un postmodernisms atsakās no pagātnes. Tātad jaunajā kultūrā nebūs vietas arī antīkās kultūras mantojumam.


sestdiena, 2017. gada 1. jūlijs

Demogrāfija

Uz Zemes ir gājušas bojā daudzas civilizācijas. Zinātne ir noskaidrojusi bojāejas galveno iemeslu. Tas ir civilizācijas iekšējais sabrukums. Katra civilizācija ir bijusi pati vainīga savā bojāejā.
    Civilizācijas iekšējo sabrukumu veicina daudzi faktori. Taču līdz šim starp tiem nekad nav bijis demogrāfijas faktors. Nevienas civilizācijas bojāeju nav ietekmējuši demogrāfiskie apstākļi – iedzīvotāju skaits, mirstība, dzimstība. Zinātne par to klusē. Secinājumos par civilizāciju bojāeju zinātne nekad nav ņēmusi vērā demogrāfiskos apstākļus, it kā iedzīvotāju skaitam nebūtu nekādas nozīmes civilizācijas liktenī. Visticamākais tā arī bija: demogrāfijai nebija nekādas nozīmes civilizāciju bojāejā. Par iedzīvotāju skaita pieauguma ietekmi uz civilizāciju likteni klusē arī eiropiešu pirmo vēsturisko hroniku autori.
   Zinātnei neko nedrīkst pārmest. Zinātnes rīcībā nekad nav bijuši precīzi dati par civilizāciju iedzīvotāju skaitu. Zinātnei nebija empīriskās bāzes. Zinātne varēja izmantot tikai dažādus mākslīgus aprēķinus.
   Tā, piemēram, nosakot Romas impērijas iedzīvotāju skaitu, senāk šie aprēķini svārstījās no 45 miljoniem līdz 120 miljoniem. Mūsdienās ir citi aprēķini: 55-65 miljoni.
   Tas, ko mēs tagad dēvējam par tautas skaitīšanu*, uz Zemes sākās XVIII gadsimtā. Eiropā XIX gadsimtā vienīgi dažas valstis zināja iedzīvotāju skaitu. Latvieši ar tautas skaitīšanu pirmo reizi tikās 1897.gadā. Krievijā togad pirmo reizi organizēja tautas skaitīšanu. Āfrikā, Āzijā tautas skaitīšana sākās pēc II Pasaules kara. Zemes iedzīvotāju skaitu pirmo reizi mēģināja noteikt viens anglis 1682.gadā. Viņa ieskatā uz Zemes dzīvojot 320 miljoni. Mūsdienās uzskata, ka XVII gs. beigās uz Zemes dzīvoja divas reizes vairāk cilvēku.
   Civilizāciju bojāeju ietekmēja migrācija. Tas zinātnē ir izprasts. Zinātne atzīst migrāciju kā civilizāciju bojāejas faktoru. Taču zinātne migrāciju nesaista ar demogrāfiju. Piemēram, dzimstības strauju palielināšanos. Migrāciju izraisīja dzīves apstākļu pasliktināšanās, bet nevis iedzīvotāju skaita krass pieaugums.
   Migrācijas problemātiku tāpat kā demogrāfijas problemātiku sāka pētīt tikai XIX gadsimta beigās. Jau pirmajos migrācijas pētījumos tika formulēti tā dēvētie migrācijas likumi. Tie paskaidro migrācijas iemeslus. Likumu komplektā neietilpst likums par migrāciju lielas dzimstības dēļ. Migrācijas likumi attiecās uz ekonomiskajiem, sociālajiem, politiskajiem, militārajiem nosacījumiem.
   Tā, piemēram, Romas impērijas bojāeju migrācija būtiski veicināja. Lielās tautu staigāšanas rezultātā Romas impērijā ieplūda vestgoti, vandāļi, ģermāņi. Taču Lielo tautas staigāšanu IV-VII gadsimtā neizraisīja barbaru dzimstības pieaugums, bet gan klimatiskās izmaiņas.
   Zinātnē ir formulētas tādas parādības kā „klimatiskais optimisms un „klimatiskais pesimisms”. Optimisms ir tad, kad ir silts klimats; pesimisms ir tad, kad ir auksts klimats. Eiropā klimatiskais optimisms bija no apm. 27.g.p.m.ē. līdz apm. 400.gadam. Klimatiskajam optimismam sekoja klimatiskais pesimisms – Eiropā iestājās auksts laiks. Kulminācija tika sasniegta 535.-536.gadā. Bēgot no aukstuma, barbaru ciltis masveidā devās uz siltajiem dienvidiem – Romas impērijas teritoriju.
   Civilizāciju bojāejas analīzē nekad nav bijusi runa par novecošanu un dzimstības samazināšanos. Tik tikko minētie abi demogrāfiskie procesi netiek minēti arī Romas impērijas bojāejas analīzē. Turpretī tagad Rietumu civilizācijas bojāejā eiropeīdu novecošana un dzimstības samazināšanās ir galvenais (tā var teikt bez pārspīlējuma) iekšējā sabrukuma iemesls.
   Rietumu civilizācija iet bojā unikālos apstākļos. Unikālais ir tas, ka civilizācijas iekšējo sabrukumu veicina „baltās” rases novecošana un izmiršana. Tas notiek, tā teikt, pie pilnas apziņas un brīvprātīgi. „Baltie” cilvēki zina par savu traģēdiju, taču neko nevēlās darīt savā labā. Viņiem ir empīriskā bāze – mūsdienu statistikas precīzie dati. Tie pārliecinoši apstiprina traģēdiju. Citu pierādījumu nevajag. Statistiskajos pārskatos viss ir lieliski redzams. Taču tas nemaina „balto” nenormālo attieksmi pret savu demogrāfisko stāvokli. Šajā ziņā „baltie” izrāda nenormālu stūrgalvību, kuru varbūt spēj izskaidrot vienīgi psihiatrija.
   Viss ir redzams arī LR statistikā. Nav vajadzīgs nosaukt skaitļus. Pamattendence tautai (lasītājiem) ir labi zināma. Latvieši strauji noveco un izmirst.
   Faktiski Rietumu civilizācija iet bojā unikāli divkārtējos apstākļos. Unikāla ir eiropeīdu novecošana un izmiršana. Unikāla ir citu rasu dzimstība. Uz Zemes nekad nav bijusi tik liela dzimstība, kāda tā ir demogrāfiskās pārejas laikā 1960.-2050.g. Nenormāli liela dzimstība ir „krāsainajām” rasēm, veicinot kolosālu migrāciju uz „balto” cilvēku dzīves telpu Ziemeļamerikā un Eiropā. Demogrāfiskās pārejas temps visaugstākais bija līdz 2000.gadam, kad dienā dzima 240 000 bērnu (gadā – 87 miljoni).
   „Balto” cilvēku skaits pašlaik stabilizējies 1 miljarda robežās, kaut gan par stabilitāti nenākās runāt, jo fertilitātes koeficients ir ļoti zems. „Baltie” lēnām izmirst. XXI gs. otrajā pusē pēc demogrāfiskās pārejas planētas iedzīvotāju skaits stabilizēsies 10-11 miljardu robežās. Stabilitāte būs reāla, jo „krāsaino” rasu dzimstības straujais temps samazinās.
   Migrācija, kuru izraisa nenormāli lielā dzimstība, saprotams, ir viens no Rietumu civilizācijas bojāejas ārējiem galvenajiem faktoriem. „Balto” cilvēku dzīves telpu pārņem „krāsainās” rases, kā rezultātā izveidosies jauna civilizācija, kā to paredzēja Špenglers. Viņa prognozē pēc 2000.gada par Rietumu civilizāciju varēs izteikties pagātnes formā. Demogrāfiskās pārejas beigās 2050.gadā Rietumu civilizācija var neeksistēt. „Baltie” cilvēki būs. Saglabāsies viņu celtās ēkas, būvētie ceļi, iekoptie parki. Taču dzīves kārtību nosacīs „krāsainie”, un, piemēram, Eiropā vairs nebūs eiropiešu civilizācija ar tai raksturīgo auru. Eiropiešu civilizācijas vietā būs cita tipa civilizācija, kurai būs savs, mums pašlaik nezināms, nosaukums. Tagad viss notiek ļoti strauji. Pasaule līdz nepazīšanai izmainās dažu gadu laikā.
   Romas impērijas bojāejā vainīgi bija paši romieši. Viņi pieradināja barbaru etnosus dzīvot tādā pašā dzīves līmenī kādā dzīvoja romieši. Romieši propagandēja savu dzīves veidu (civilizāciju), un barbaru etnosi gribēja tos pašus dzīves labumus, kādi bija romiešiem. Pienāca laiks, kad barbaru etnosi sāka ar spēku iegūt romiešu labumus.
   Mūsdienās Ziemeļamerikā un Eiropā notikumi virzās tipoloģiski līdzīgi. Tiesa, ir neliela atšķirība. Rietumeiropu apdraud no divām pusēm – Dienvidiem (Āzijas, Āfrikas, Latīņamerikas) un no Austrumeiropas. Migranti grib dzīvot tāpat kā „baltie”. Pagaidām vēl nav sasniegta pakāpe, kad migranti ar spēku censtos iegūt „balto” dzīves labumus.
   Zinātne uzskata, ka civilizācijas iekšējo degradāciju izraisa etniskā sastāva sajaukšanās (asimilācija). Tā bija Romas impērijā. Etnosu sajaukšanās izraisīja tik lielu degradāciju, ka pēc migrantu ieplūšanas un Romas impērijas sabrukuma šodien izslavētā eiropeiskā kultūra ar savu faustisko dvēseli radās tikai X gadsimtā. Tātad apmēram piecus gadsimtus Eiropā valdīja kaut kāds nesaprotams melns laikmets. Tajā romiešu un barbaru etniskais mistrojums izveidoja savu kultūru, kurā antīkās kultūras mantojumam nebija gandrīz nekādas vērtības.
   Rietumu zinātne ir aprēķinājusi masu parādību un elitāro parādību proporcionālās attiecības. Šie aprēķini tieši neattiecās uz etniskajiem, sociālajiem, politiskajiem procesiem. Tomēr tie var noderēt, prognozējot Rietumu civilizācijas beigas.
   Aprēķini ir šādi.  Ja elitārajā parādībā 15% apjomā iespiežās masu parādība, tad sākās elitārās parādības profanācija, devalvācija, degradācija, sabrukums. Citiem vārdiem sakot, lai kaut ko labu iznīcinātu, pietiek ar kaut kādu mēslu iepludināšanu 15% apjomā labajā parādībā. No elitārās parādības var atšķelties kāda daļa, kas nevēlas pakļauties masu parādības 15% ietekmei un vēlas saglabāt agrāko elitāro statusu. Taču vienalga masu parādība ir uzvarējusi. Masu parādībai izdevās sagraut elitāro parādību kā vienotu sistēmu. Elitārā sistēma ir sagrauta, un tā pārstāj funkcionēt agrākajā veidā.
   Ļoti iespējams, novecošanas un izmiršanas pašnāvnieciskajos apstākļos procentiem nav nekādas nozīmes. Visu izšķir „baltās” rases iekšējais sabrukums - nespēja pašai tikt galā ar savām problēmām. „Baltās” rases bezspēcības kulminācijas periodā varbūt pietiks ar migrantu 5-10% procentiem, lai izveidotos jauna tipa civilizācija. To, ka pietiks ar 5-10%, jau redzam Rietumeiropas lielajās pilsētās. Par to šodien liecina Rietumeiropas lielo pilsētu aura, ja ar šo svešvārdu apzīmējam sevišķu gaisotni, ko izstaro vai kas raksturīga kādai vietai, cilvēkiem utt. Rietumeiropas lielajām pilsētām jau pašlaik ir maz kopēja ar eiropeiskās civilizācijas vēsturiski tradicionālo auru. Tā relatīvi tīrā veidā pagaidām saglabājusies tikai mazajās pilsētās un lauku ciematos, jo tos vēl nav masveidā „okupējuši” citu civilizāciju pārstāvji.


*Latvieši jau sākuši gatavoties kārtējai tautas skaitīšanai. Medijos nosauktas summas, kuras paredzēts sadalīt tautas skaitīšanā: «Valdība jau iepriekš lēma, lai nodrošinātu 2021.gada tautas skaitīšanu, EM budžetā kopējais finansējuma apmērs ilgtermiņa saistībām 2015.-2023.gadā ir 2 462 915 eiro apmērā tautas skaitīšanas nodrošināšanai. Tomēr, lai 2021.gada tautas skaitīšanu varētu veikt, visu nepieciešamo informāciju iegūstot tikai no administratīvajiem reģistriem, ieskaitot citu ministriju un institūciju uzturētos administratīvo datu avotus, ir nepieciešami papildus finanšu līdzekļi Iekšlietu ministrijai (IeM) - 85 400 eiro apmērā un Tieslietu ministrijai (TM) - 456 300 eiro.

Hronoloģija


   Rietumu civilizācijas norietam neapšaubāmi ir hronoloģija – notikumu uzskaitījums laika secībā. Hronoloģijā intriģējošākie posmi ir norieta sākums un norieta beigas, pēc kā par Rietumu civilizāciju nāksies izteikties pagātnes formā. Domājams, katram gribas zināt, kad sākās Rietumu civilizācijas noriets un kad tas sasniegs finišu.
   Vēl nesen (pirms apmēram 60 gadiem) samērā viegli bija raksturot abus intriģējošos posmus. Tolaik varēja droši balstīties uz aprobētu metodoloģiju. Respektīvi, uz likumsakarību kompleksu, kas liecina par civilizācijas norieta sākumu un tuvošanos civilizācijas finišam. Pašlaik tā vairs nav. Joprojām samērā viegli var raksturot norieta sākumu. Taču norieta beigas pašlaik ir ļoti grūti noteikt. Agrāk zināja, ka norieta beigām civilizācija var tuvoties gadsimtiem ilgi. Tagad par to nevaram būt pārliecināti. Viss var notikt daudz ātrāk.
   Tam ir divi iemesli. Pirmais iemesls attiecās uz notikumu dinamiku. Svarīga ir vēsturiskā laika samazināšanās un dažādu procesu tempa pieaugums. Jo tuvāk mūsdienām, jo īsāks ir vēsturiskais laiks un lielāks ir procesu temps. Senie laiki ilga 3 tūkst. gadus, viduslaiki – 1 tūkst.gadu, Jaunie laiki – 300 gadus. Visjaunākie laiki (jauns laikmets) sākās XX gadsimta 70.gados. Cik ilgi turpināsies visjaunākie laiki, kas reizē ir civilizācijas norieta posms, nav iespējams pateikt.
   Otrais iemesls attiecās uz demogrāfisko pāreju, kurai civilizācijas norieta enciklopēdijā ir jāvelta atsevišķs šķirklis un tāpēc par to būs runa citā tekstā.
   Agrāk notikumu mērenā pulsācija ļāva zinātnei konstatēt dažādas likumsakarības. Tajā skaitā civilizācijas pastāvēšanas likumsakarības. Zinātne samērā droši varēja fiksēt parādības, kuras liecina par civilizācijas galvenajiem posmiem: civilizācijas rašanos, nostiprināšanos, uzplaukumu un norietu. Tādējādi zinātne jau XIX gs. nogalē varēja diezgan precīzi izteikties ne tikai par norieta sākumu, bet arī par norieta beigām.
   Pašlaik visiem notikumiem piemīt milzīgs ātrums. Dzīve virzās ļoti ļoti strauji. Tai ir nenormāls spraigums. Pirms 50-60 gadiem tā nebija. Protams, dzīve virzījās uz priekšu zināmā tempā. Bet tas notika mēreni un bez traka ātruma, ļaujot bez steigas analītiski izvērtēt dzīves katru moderno pasākumu.
   Tagad, piemēram, modernās informācijas tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka zinātne (psiholoģija, socioloģija, kulturoloģija, informātika) nepagūst izvērtēt nevienu inovāciju. Inovāciju plūsma ir pārāk strauja, un šī straujā plūsma sagādā milzīgas grūtības analītiskajai kontemplācijai – vērošanai un apcerei. Kontemplācija vispār neiederās visjaunāko laiku cilvēku apziņas repertuārā. Notikumu dinamika ir pārāk liela. Tā ir izjaukusi līdzšinējās intelektuālās tehnoloģijas nākotnes prognozēšanā. Pie tam „balto” cilvēku degradācija pašlaik ir sasniegusi drausmīgu apjomu, traucējot kaut ko nopietnu pateikt par nākotni.
   Jāņem vērā psiholoģiskais aspekts. No degradētas apziņas var sagaidīt visādus brīnumus. Degradēta apziņa nav prognozējama. Pat elementāri nav prognozējama. Degradētai apziņai piemīt spontanitāte un sporādiskums (gadījuma raksturs). No spontānas un sporādiskas apziņas var sagaidīt jautrus paradoksus. Tie ar savu pretrunīgumu vispārpieņemtajam un neatbilstību veselajam saprātam agresīvi izjauc jebkuru daudzmaz grodu prognozējošo konstrukciju.
   To nemitīgi redzam Latvijā. Pie mums tradicionālas ir sūdzības par veselā saprāta trūkumu. Veselā saprāta trūkums ir norma. Latvija ir kļuvusi atassfēra.* Vietējā varas inteliģence nekādi nevar lepoties ar apziņas stabilitāti un tāpēc gandrīz katru dienu tiekamies ar neiedomājamiem brīnumiem valstiskajos procesos. Zagšanā gandrīz katru dienu atklājās jauni rekordi.
   Latviešiem ļoti nelaimējās. XX gs. beigās viņiem atkal uzdāvināja relatīvu politisko brīvību. Taču tas notika Rietumu civilizācijas norieta laikā. Tādā nelabvēlīgā laikā ne tikai politiskā brīvība, bet jebkura cita brīvība izgulsnē, izkāmē, izkliedējās, izkurtē, izķēmojās, izlādējās, izmežģījās, iznīgst, izniekojās, iztvaiko, izvirst avantūrismā, parodijā, sirreālismā, groteskā, karikatūriskumā, histērijā, paranojā, depresijā, derealizācijā, deviancē utt., u.tml.
   90.gadu sākumā rietumnieku pagrimums jau bija uzņēmis prāvus apgriezienus, salīdzinot ar sociālisma zemju iedzīvotājiem. Par rietumnieku mutāciju satraukti diskutēja un rakstīja satraucošas grāmatas Rietumu intelektuāļi. Pēc robežu atvēršanas latviešu ieplūšana šajā pagrimumā bija vēsturiski neizbēgama nelaime. Taču nebija negādas vajadzības speciāli steidzināt šo ieplūšanu. Latviešu varas inteliģencei diemžēl pietrūka prāta speciāli nesteidzināt  ieplūšanu rietumnieku pagrimumā. Latviešu varas inteliģence ar vājprātīgiem tipisku enerģiju tūlīt sāka tautu speciāli musināt, propagandējot idiotisko saukli par „atgriešanos Eiropā”.
   Nacionālajam lepnumam, neapšaubāmi, nav pamata. Ne tikai latviešu varas inteliģence ir saņēmusi bezprātīguma „debess mandātu”. Ne tikai latviešu inteliģences degradācijas dēļ nav iespējama sociālā prognozēšana. Degradācija ir starptautiski kolektīvs pagrimums. Bezprātīguma „debess mandātu” ir saņēmusi visa Rietumu civilizācija. Tāpēc nākas dzirdēt, ka pienācis laiks pret Rietumu civilizāciju izturēties kā pret mirušu civilizāciju. Rietumu civilizācija vairs neatbilst civilizācijas kritērijiem. Tagad esot par vēlu kaut ko darīt Eiropas un Ziemeļamerikas glābšanai no bojāejas. Ja antīkā civilizācija neapzinājās savu pagrimumu, tad Rietumu civilizācija apzinās savu pagrimumu. Tā tīksminās par pagrimumu. Rietumu civilizācija mirst ar skaidru apziņu, ar baudu izgaršojot katru jauno pagrimuma pakāpi. Par Rietumu civilizācijas atbilstību civilizācijas kritērijiem nevarot būt nekādas runas.
   Tas ir nopietns pārmetums. Jebkuras izpausmes neatbilstība kritērijiem liecina par kardinālām pārvērtībām vai nāvi. Civilizācija nav izņēmums. Arī tai ir savi kritēriji, un neatbilstība tiem ir ciets arguments visbēdīgākajiem secinājumiem.
   Civilizācija ir sociāli vēsturisks un fundamentāls kopums ar savu identifikācijas kodu . Tāpēc pret civilizāciju ir jāizturās kā pret laikā un telpā lokalizētu sociālo formu ar tai specifiskiem kritērijiem. Civilizācijas uzvedība principā ne ar ko neatšķirās no tautas uzvedības. Uz civilizāciju un tautu attiecās vieni un  tie paši kritēriji. Civilizāciju tāpat kā tautu raksturo pašattīstības un pašregulācijas spējas, garīgās spējas un reproduktīvās spējas.
   Vai ir nepieciešams atgādināt par latviešu bezspēcību minētajās četrās spējās, reizē ilustrējot stāvokli visā Rietumu civilizācijā?
   Latviešu tautai nav nekāda nākotnes plāna – pašattīstības redzējuma. Latviešu tauta  2017.gada 16.martā pilnā mērā atsacījās no pašregulācijas, savā zemē ielaižot okupācijas karaspēku. Latviešu tautas garīgais sabrukums ir tik liels, ka veicina noziedznieku un postcilvēku politisko un administratīvo varu. Latviešu tautā mirstība ir ievērojami lielāka nekā dzimstība, nekādā ziņā neliecinot par reproduktīvajām spējām. Latvija ir ļoti spilgts pierādījums ieteikumam pret Rietumu civilizāciju izturēties kā pret mirušu civilizāciju.
   Bet tagad konkrēti par norieta sākumu.
   Rietumu civilizācijas norieta sākums ir Reformācija. Speciālajā literatūrā tas ir viens no populārākajiem apgalvojumiem.
   Reformācija bija reliģiski politiskā kustība. Tā būtiski izmainīja eiropeīdu dzīvi. Reformācijas konceptuālais karkass veicināja ļoti daudzas ārdošas pārmaiņas. Tādējādi norieta datumu var fiksēt precīzi. Viss sākās ar Reformācijas iniciatora M.Lutera 95 tēžu publiskošanu 1517.gada 31.oktobrī.
   Reformācijas mērķis bija panākt kardinālas izmaiņas reliģiskajā dzīvē. Bet tas bija formālais mērķis. Nevienam nav noslēpums reliģijas totālā vara pār cilvēkiem. Tāpēc Reformācija sekmēja kardinālas izmaiņas cilvēku pasaules uzskatā, cilvēku ticībā, ideālos, morālē, cilvēku sūtības izpratnē, sociālajās attiecībās, saimnieciskajā darbībā, valstiskuma realizācijā. Reformācijas rezultāts bija mentāli globāls, aptverot visus sociālizācijas aspektus. Reformācija izmainīja cilvēku garīgo un materiālo pasauli. Reformācija bija tendēta uz jauna cilvēka tipa radīšanu. Reformācijas rezultātā nošķīrās jauni kristietības virzieni katrs ar savu cilvēciskuma koncepciju. Vienā no jaunajiem virzieniem, luterānismā, ir iesvētīti daudzi latvieši.
   Kāpēc Rietumu civilizācijas norieta sākumu saskata Reformācijas kustībā?
   Atbilde ir samērā lakoniska. Reformācijas kustība eiropeīdos veicināja ateisma izplatību, bet savukārt ateisms, novēršanās no reliģiskās ticības, degradēja cilvēku garīgo pasauli. Ateisms tāpat kā Reformācija sekmēja kardinālas izmaiņas cilvēku pasaules uzskatā, cilvēku ticībā, morālē, cilvēku sūtības izpratnē, sociālajās attiecībās, saimnieciskajā darbībā, valstiskuma realizācijā. Arī Latvijā reliģija ir atdalīta no valsts. Tātad valsts iedzīvotāji oficiāli ir atdalīti no reliģijas potenciāla palīdzēt cilvēkiem.
   Ateisms tipoloģiski ir radniecīgs reliģijai. Ateisms tāpat kā reliģija ir uzskatu sistēma, kas organiski attiecās uz cilvēku garīgo pasauli. Atšķirība ir tā, ka reliģiski orietētā garīgajā pasaulē tiek atzīts Dievs, bet ateismā tiek noliegta Dieva esamība.
   Bet, izrādās, cilvēku dzīve bez Dieva pārvēršās morālajā visatļautībā. Savukārt morālā visatļautība ir sākums deģenerācijai, kas ir latīnisms (lat. degenerare) pakāpeniskam demoralizēšanās procesam. Nākas atcerēties F.Dostojevska romānos populāros morālās deģenerācijas formulējumus. Tie sākās ar vārdiem „Ja Dieva nav, tad...[viss ir atļauts u.tml.]”. Atsakoties no Dieva, cilvēki no sevis izdzen dvēseli. Cilvēki bez dvēseles nav cilvēki. Civilizācija, kura neatzīst nekādu augstāko principu, kas Rietumu civilizācijā asociējās ar Dievu, ir nolemta straujai bojāejai. Augstākā principa neatzīšana nekavējoties noved pie jebkādu principu neatzīšanas, kas mums šodien sagādā saldu baudu.
   Speciālajā literatūrā otrs populārs apgalvojums attiecās uz Apgaismības negatīvo lomu. Apgaismība, saraujot saites ar eiropiešu garīgo pagātni, ievadīja Rietumu civilizācijas norietu.
    Apgaismības sākumu daudzi speciālisti saskata pēc franču filosofa Renē Dekarta grāmatas „Pārruna par metodi” publicēšanas 1637.gadā (tā ir izdota arī latv.val.). Tātad civilizācijas noriets it kā sācies XVII gadsimtā.
   Taču vienprātība par Apgaismības rašanos zinātnē neeksistē. Dekarts esot bijis tikai priekštecis radikālajām pārmaiņām. Apgaismība kā eiropeīdu vēsturiskais projekts bija  XVIII gadsimtā, kad darbojās tādas personības kā Voltērs, Didro, Ruso, Monteskjē, Lesings, Herders, Šillers, Gēte. Tas ir ļoti izplatīts viedoklis.
   Šis viedoklis ir sastopams arī Latvijas kultūras vēsturē. XVIII gadsimtā Rīgā koncentrējās labi izglītoti un vispusīgi apdāvināti cilvēki. Viņiem interese par mākslu, daiļliteratūru, filosofiju, vēsturi, dabaszinātni nebija ārišķība, bet gan patiesas inteliģences nosacīta nepieciešamība. XVIII gadsimtā iznāca pirmie kalendāri latviešiem. Vispirms 1758.gadā Kurzemē, pēc tam 1782.gadā Vidzemē. Kalendārs ātri kļuva par vienu no galvenajiem informācijas avotiem latviešu zemnieku viensētās, kopā ar Bībeli topot par kultūras attīstības savdabīgu faktoru.
   Kāpēc neeksistē vienprātība par Apgaismības rašanos un tādējādi arī par civilizācijas norieta sākumu?
   Iespējamas dažādas pieejas vēsturiskā materiāla interpretācijā. Pieeju dažādība parasti nesekmē vienprātību.
   Tā, piemēram, viena pieeja ir balstīties uz laika ziņā precīzi fiksējamiem notikumiem. Teiksim, R.Dekarta grāmatas izdošanas gadu, Voltēra, Didro un citu Apgaismības ideologu darbības gadiem. Cita pieeja ir balstīties nevis uz precīzi fiksējamiem notikumiem, bet cenšanās šajos notikumos uztaustīt noteiktas tendences. Pats par sevi ir saprotams, ka Dekarta grāmatā atspoguļojās noteiktas intelektuālās tendences Eiropas inteliģencē pirms 1637.gada. Šīs tendences varēja aizsākties ļoti agri. Pat XIV, XV vai XVI gadsimtā. Ne velti ir sastopama stingra pārliecība, ka kristiānisma pasaule sāka brukt jau XIV gadsimtā. Šajā gadsimtā aizsākās galvenās negatīvās tendences (t.s. megatrendi) eiropiešu garīgajā pasaulē.
   Nav viegli Apgaismībā konstatēt norietu. Abi vārdi kopā nesaderās. Katrs velk uz savu pusi. Mūsu izglītībā Apgaismība tiek jūsmīgi pasniegta kā gaišs periods Eiropas pagātnē. Jūsmīga attieksme pret Apgaismību acīmredzot vēl ilgi saglabāsies. Masveidā cilvēkiem būs grūti samierināties ar atziņu, ka Apgaismības laikmetā uzplauka megatrendi, kuri eiropeīdus noveda līdz civilizācijas norietam. Runa ir par tādiem megatrendiem kā racionalisms, individuālisms, pseidohumānims, ateisms, feminisms, pseidodemokrātija, pragmātisms, progresa mānija, pseidoliberālisms. Apgaismības periodā sākās „balto” cilvēku pašapmāna filosofija un pašapmāna ideoloģija, kas faktiski kļuva idejiskais pamats un kopsaucējs visiem megatrendiem.**
   Ne visus atbaida mūsdienu dzīves straujā dinamika, kas traucē nākotnes prognozēšanu un tajā skaitā Rietumu civilizācijas beidzamo gadu nosaukšanu. Par civilizācijas norieta pazīmēm mūsdienās aizstāv disertācijas. Tas nav pārāk grūts uzdevums. Civilizācijas norieta pazīmes jau tika formulētas XIX gadsimta beigās. Cita lieta ir konkrēti nosaukt civilizācijas nāves datumu.
   Mūsdienās pats interesantākais un zinātniski vērtīgākais civilizācijas likteņa izpratnē ir sinerģētikas devums. Jaunais zinātnes virziens pret krīzēm un katastrofām izturās kā pret dabiskām un neizbēgamām parādībām. Savukārt pret evolūciju sinerģētika izturās kā pret kārtības perioda un haosa perioda mainīšanos. Kārtības periodu nomaina haosa periods, kuram seko kārtības periods. Jebkura jaunā sistēma sākās ar adaptāciju haosā - piemērošanos dzīvei haosā; respektīvi, dzīvei norieta apstākļos. Izmantojot sinerģētikas atziņas, jaunas civilizācijas dzimšanu varam konstatēt vecās civilizācijas norieta laikā. Starp citu, par to liecina daudzi procesi mūsdienās. Piemēram, postkultūras un postcilvēku straujā ģenēze noteikti liecina par jaunas civilizācijas veidošanos.
   Rietumu civilizācijas beigu posmu konkrēti nosauca Osvalds Špenglers. Viņa ieskatā Rietumu kultūras un civilizācijas noriets notiek laikā starp 1800.gadu un 2000.gadu. XIX gadsimtā Rietumu kultūra degradējās civilizācijas, kaila tehnicisma kundzības, pakāpē. XX gadsimtā šī civilizācija nīkuļo, bet civilizācijas pilnīga izsmeltība būšot pēc 2000.gada.
   Mēs dzīvojam unikālas demogrāfiskās pārejas laikmetā. Tas unikāli atsaucās uz Rietumu civilizācijas norietu. Tādos demogrāfiski unikālos apstākļos cilvēces vēsturē nav gājusi bojā neviena civilizācija. Tāpēc unikālā demogrāfiskā pāreja noteikti ir jāņem vērā, raksturojot Rietumu civilizācijas norieta beigas. Demogrāfiskās pārejas lomai ir jāveltī atsevišķs šķirklis. Demogrāfiskās pārejas beigas 2050.gadā var izrādīties Rietumu civilizācijas nāves laiks.

* Atassfēra – atvasinājums no Zeva meitas Atas, bezprātīguma simbola, vārda.
** Enciklopēdijā megatrendiem tiks veltīti vairāki šķirkļi. 


Vārdnīca


   Katrā laikmetā ir īpaši iecienīti vārdi, un tie pulcējās modernā vārdnīcā. Šī vārdnīca ir populāra sabiedrībā. Vārdnīcai ir starptautisks pielietojums. To bez bēdām var saukt par civilizācijas vārdnīcu. Sabiedriskā doma šo vārdnīcu atver katru dienu. Sabiedriskā doma bez šīs vārdnīcas nevar iztikt. Ar vārdnīcas palīdzību zinātnieki, politiķi, biznesmeņi, žurnālisti, publicisti, filosofi, filistri apspriež aktuālas parādības. Interneta ērā šo vārdnīcu iecirktīgi šķirsta jaunais antropoloģiskais lepnums – soctīklotāji.
   Civilizācijas vārdnīca ir sastopama arī pašlaik, un tā sensitīvi atspoguļo šodienas cilvēku garīgo veidolu. Vārdnīca attiecās uz visu Rietumu civilizāciju un neattiecās tikai uz vienu vai dažām tautām. Tas, par ko šodien runā saprātīgie latvieši, nav nekas idejiski unikāls. Saprātīgie latvieši šodien runā par to pašu, par ko runā Rietumu civilizācijas pārējie saprātīgie cilvēki – vācieši, angļi, spāņi, itāļi, franči, zviedri u.c. Saprātīgie latvieši lieto tos pašus vārdus, kurus lieto citu tautu saprātīgie pārstāvji.
   Aizvadītā gadsimta 70.-80.gados poētiskās semiotikas patrioti (Tartu semiotiskās skolas zinātnieki) bieži aplaimoja civilizācijas vārdnīcu – kādā laikmetā dominējošos vārdus. Kultūras pētīšanai civilizācijas vārdnīca ir vilinošs evristiskais avots. Tas joprojām vilina daudzus sociologus, kulturologus, filosofus. Viņi ar neslēptu entuziasmu izvēlās civilizācijas vārdnīcu par pētniecisko objektu.
   Tas ir pamatoti. Valodai ir ļoti svarīga loma. Ne velti tēlaini saka, ka dzīves īstenība tiek izkalta ar valodu. Vārdi būtiski ietekmē dzīves īstenību. Bez vārdiem nekas nenotiek. Ja lietām un parādībām nav vārda, tad lietas un parādības neeksistē. Tā var droši uzskatīt, jo bez vārdiem mēs nevaram lietas un parādības fiksēt savās smadzenēs. Vārdiem piemīt teurģiskās spējas, it kā pārdabiski grozot notikumu gaitu un attieksmi pret notikumiem.
   Latvijas iedzīvotājiem tas ir labi pazīstams. Latvijas iedzīvotājiem ir milzīga problēma valstiskuma sakarā, jo nav izvēlēts visiem pieņemams vārds pilsoņu apzīmēšanai. Latvijas pilsoņiem ir dažāda etniskā izcelsme. Latvijas pilsoņi ir ne tikai latvieši. Latvieši atsakās valsts visus pilsoņus saukt par latviešiem, bet tajā pašā laikā joprojām bezprātīgi nav izvēlējušies sev tīkamu vārdu. Latvieši bezprātīgi noraida Raiņa leksiski normālo priekšlikumu „latvijieši”. Bezprātīgi noraida, taču arī bezprātīgi nepiedāvā citu vārdu. Bet bez vārda nekas labs nevar notikt. Tāpēc ir problēma. Pilsoņu korpusam nav vārda, un tas faktiski neeksistē kā vienots veselums. LR nav pilsoniski saliedēta valsts. Starp pilsoņiem valda neuzticība. Un, lūk, tas lielā mērā ir tāpēc, ka  nav izvēlēts visiem pieņemams vārds valsts pilsoņu apzīmēšanai. Vārda trūkumu, protams, vissāpīgāk izjūt cittautiešu pilsoņi. Bez attiecīgā vārda viņi nevar justies pilnvērtīgi pilsoņi. Arī latvieši nevar justies ērti. Viņi nedrīkst par pilsoņiem saukt tikai latviešus. Tas būtu aplami un nekorekti. Tā dara tikai tie latvieši, kuri nekaunīgi cenšās pazemot cittautiešu pilsoņus.
   Civilizācijas vārdnīcas saturs mainās. Tam tā ir jābūt. Saturs mainās reizē ar izmaiņām cilvēku uzvedībā, darbībā, komunikācijā. Zemes saimnieki – cilvēki – nav sastingušas būtnes. To nedrīkst teikt arī par „baltajiem” cilvēkiem. Katrā laikmetā priekšplānā iedegās jauns cilvēciskais tips ar specifisku domāšanas manieri, specifisku īstenības uztveri un specifisku īstenības ekspluatēšanas tehnoloģiju. Neapšaubāmi – iedegās ar specifisku vārdu krājumu.
   Izmaiņas var būt vairāk vai mazāk radikālas. Taču vienmēr jaunās izmaiņas ģenerē jaunus vārdus vai no pagultes izvelk, atdzīvina un semantiski modernizē marginālus vārdus. Tādējādi civilizācijas vārdnīca ir sava veida leksiskā dokumentācija izmaiņām cilvēkos un viņu rosībā. Iedziļinoties šajā vārdnīcā, atklājās cilvēku domas, ieceres, iegribas, ilgas, vērtības, normas, idejas, teorijas, koncepcijas, hipotēzes, attieksme, spriedumi, sociālā pulsa dinamika, sociālās problemātikas tendētība.
   Katrā ziņā atklājās cilvēciskās kvalitātes jaunumi – izmaiņas cilvēku mentalitātē. Tas ir ļoti svarīgi, jo civilizācijas vārdnīca ir cilvēku evolūcijas terminoloģiskā skatuve. Cilvēku evolūcija bez mentālajām inovācijām neeksistē. Savukārt mentālās inovācijas ir nepieciešams vārdiski noformēt. Cilvēku smadzenēm ir vajadzīgi vārdi. Bez vārdiem cilvēku smadzenes buksē, un no smadzenēm nav nekādas jēgas. Pelēka un jēla masa, un viss.
   Rietumu civilizācijā XIX gadsimta nogalē pirmo reizi sāka īdzīgi pukstēt apokaliptiskā tematika ar tai adekvātiem vārdiem. Rietumu izglītotie cilvēki masveidā sāka debatēt par Rietumu civilizācijas norietu. Viņu pārrunātā apokaliptiskā tematika iedzīvināja īpatnu vārdnīcu. Tā spraigi turpināja papildināties XX gadsimtā. Īpaši pēc Špenglera uzburtās intelektuālās zemestrīces.
   Sava laikmeta civilizācijas vārdnīcu izmantoja tāds izcils cilvēku un viņu dzīves seismogrāfs kā Rainis. Viņa lietotie vārdi var palīdzēt ne tikai uzzināt tā laika civilizācijas vārdnīcas saturu, bet arī šo saturu salīdzināt ar tagadējās civilizācijas vārdnīcas saturu. Tas ir interesanti un vēlami. Salīdzinājums izgaismo Rietumu civilizācijas noieto ceļu aizvadītajos apmēram 100 gados.
   Rietumu ļaudis vairākus gadsimtus dzīvoja ar fanātisku ticību progresam. Progress asociējās ar dzīves idilli. Rietumu ļaudīm ticību progresam ideoloģiski viltīgi uzpotēja Apgaismības intelektuāļi XVIII gadsimta otrajā pusē. Zinātniski tehniskie izgudrojumi XIX gadsimtā ticību progresam pārvērta fanātismā. Eiropiešu karstākā cerība kļuva progress. Ar laiku kļuva pat karstāka cerība nekā cerība uz Dieva atbalstu. Progress sistemātiski uzlabojot cilvēku labklājību. Tas šķita ļoti svarīgi, un tas saskanēja ar cilvēku eksistenciālajiem instinktiem.
   Tomēr XX gadsimta sākumā fanātiskā ticība progresam strauji sašķobījās pretējā nostādnē; proti, sistemātisks progress nav iespējams, un progress vispār nodara lielu ļaunumu. Raiņa mūžā ticība progresam bija manāmi iedragāta. Taču vēl ne tik lielā mērā iedragāta, lai pārstātu gaiši domāt par nākotni, kā tas ir noticis mūsdienās. Pašlaik nākotnes jēdziens ir rupji nostumts pagultē. Nevēlēšanās runāt par nākotni ir masveidīga kaisle. Tā vien liekas, ka eiropieši baidās no nākotnes. Iegansts bailēm ir efektīvs – rases novecošana un izmiršana. Skaidrs, ka tāda melna perspektīva nemudina nākotnes plānus. Raiņa mūžā eiropeīdu demogrāfiskā bēdu ieleja vēl nebija atklāta. Domājams, tolaik nevienam pat prātā neienāca, kas „baltos” gaida pēc apmēram 40 gadiem, kad rases novecošana un izmiršana kļuva nežēlīgs fakts.
   Raiņa fiksētais laikmeta vērtējums lasāms dienasgrāmatās un piezīmēs romānam „Nākotnes cilvēks”. Spoži kvēlo ticība nākotnei. Nākotnei ir vajadzīgs jauns cilvēks. Rainis viņu sauc par Nākotnes cilvēku: „Nākotnes cilvēks nav utopija, bet ievadījums utopijai, nākotnes valstij: rādīt, uz kurieni iet tagadējā attīstība, kā nākotnes cilvēks top, rodas”.
   Raiņa materiālos ir „vecās pasaules” salīdzinājums ar „jauno pasauli”: „Vecā [pasaule] jau visiem bija kļuvusi nepanesami sāpīga”. Tajā visu sabojā „amatnieki un diletanti”, „veikala cilvēki”, „filistri”, „žurnālisti-feļetonisti”, „pilsoniskās emancipētās dāmas”, kuras ir „iznireļi, parvēniji ar visām to nejaukajām, smieklīgajām īpašībām”.
   Rainim „vecās pasaules” nelaimju galvenie autori ir radošā inteliģence un mietpilsoņi („filistri”). Arī citi Raiņa laika domātāji Rietumu civilizācijas norietā vainoja radošo inteliģenci un mietpilsoņus.
   Tomēr, salīdzinot ar mūsdienām, atšķirība ir grandioza. Mūsdienās arī tiek vainota radošā inteliģence. Taču mūsdienās civilizācijas noriets tiek galvenokārt saistīts ar politiskās elites, inteliģences un pat aristokrātijas degradāciju. Patiesībā visa eiropeīdu rase esot totāli zaudējusi pasionaritāti un iestigusi pašnāvnieciskā dūksnājā.
   Raiņa sastādītajā mietpilsoņu portretā sīvākā dzēlība ir jēdziens „parvēniji”. Tā sauc cilvēkus-iznireļus. Viņi ir cēlušies no zemākiem sabiedrības slāņiem, iekļuvuši privileģēto vai bagātnieku kārtā un cenšas tos atdarināt. Tātad mums lieliski pazīstami indivīdi. Šodienas parvēniji ir „perestroikas” mantinieki. LR valdošā kliķe un „miljonāri” ir parvēniju bars.
   Radošās inteliģences portretā sīvākā dzēlība ir vārds „dekadence”. Rainis 1908.gada 18.jūnijā raksta: „Lai nepārprot dekadences nozīmi; viņa pati saucas „pagrimšana”, ar ko grib izteikt, ka pate vairs nezin tālāk uz priekšu iet, ka viņai nau vairs ko teikt, ka viņa ir kāda uzdevuma piepildīšanās, kādas attīstības apstāšanās un pagrimšana. Tā ir galvenā nozīme”.
   Raiņa mūžā dekadences kritika bija plaši izplatīta. Dažkārt visu laikmetu dēvēja par dekadences laikmetu. Tā tas ir arī Špenglera „pasaules vēstures morfoloģijas aprakstos”. Viņš dekadenci saskatīja jau impresionismā, kas „kalpo lielo pilsētu barbarismam – samākslotajai mākslai”.
   Dekadence ir mākslinieciskā krīze un radošās inteliģences morālā krīze. Dekadence ir pagrimums, kas parasti seko pēc attīstības kulminācijas. Mākslā dekadence ir atsacīšanās no sociālo un nacionālo ideju reālistiskas attēlošanas. Tā vietā klibo subjektīvisms, misticisms, pseidomitoloģiskums, pseidoetnogrāfiskums, anormālais un amorālais.
   Līdz I Pasaules karam Rietumu civilizācijas vārdnīcā pats negatīvākais (rupjākais, dzēlīgākais, izsmejošākais, ņirdzīgākais) vārds bija „dekadence”. Līdzās negatīvajam dekadences vārdam figurēja daudzi relatīvi neitrāli vārdi bez emocionālās, stilistiskās vai citas ekspresīvās nokrāsas. Tādi vārdi bija materiālisms, sociālisms, kapitālisms, empiriokriticisms, pozitīvisms, psihoanalīze, racionālisms, proletariāts, buržuāzija. Tolaik eiropiešu dzīves tonuss vēl bija samērā augsts. Nekas neliecināja par vispārēju nogurumu un apātiju, kas mūsu gadsimtā nolaidās līdz vulgārai, bravūrīgai, paštīksmīgai dzīves baudīšanai un šausmīgi negatīvu vārdu lietošanai. Salīdzinot ar šodien lietotajiem šausmīgi negatīvajiem vārdiem, vārds „dekadence” skan kā patīkams eifēmisms – labskanīgs vārds, ko lieto kāda rupja vārda vietā. Gandrīz skan kā kompliments.
   Rietumu civilizācijas šodienas vārdnīcā terminoloģiski drūmākā kvintesence ir tādi šausmīgi vārdi kā degradācija un deģenerācija. Saprotams, tie nav no gaisa paķerti vārdi. Abi vārdi ir adekvāti izmaiņām cilvēkos un viņu rosībā. Tāpat šīs izmaiņas ir piespiedušas izdomāt un lietot tādus vārdus kā postcilvēki un postkultūra. Šajā ziņā Latvijā vislielākais spiediens nāk no „satoristiem” viņu midzenī „satori.lv”. LR budžets finansē vietējos postcilvēkus un postkultūru.   
   Bet iespējami ne tikai Latvijas paraugi.
   Par ko liecina Rietumu masu komunikāciju piegānošās „fake news”? Skaidrs, ka „ziņu viltojumi” liecina par degradāciju (pakāpenisku pasliktināšanos, pagrimumu, panīkšanu) un deģenerāciju (pakāpenisku demoralizēšanos).  
   Par ko liecina ASV senāta 2016.gada decembrī atbalstītais likumprojekts „Par talantu”, vēloties valsts darbā iesaistīt biznesmeņus? Tas liecina par valsts administratīvo resursu nevarību. Atklāti sakot, liecina par valsts administratīvo resursu degradāciju.
   Par ko liecina Vācijas armijā uzsāktais seksuālās apgaismības darbs, organizējot seminārus par seksuālo orientāciju un seksuālajām identitātēm? Atbilde nesagādā grūtības. Pirmo semināru 2017.gada 31.janvārī vadīja pati Aizsardzības ministre. Viņa ievaduzrunā pievērsās „gendera problemātikai”. Ministre neslēpj, ka Vācija gatavojās aicināt dienēt armijā gejus, biseksuāļus, transgenderiešus. Labi, ka Bismarks, Vilhelms II, Hitlers par to nekad neuzzinās. Viņi no kauna nošautos.
   Ne velti nākas lasīt šādu rūgtu patiesību. Eiropa esot mirusi. Tikai pati to neapzinās. Neapzinās tāpēc, ka dzīvo iracionālā dullumā.
   Saprotams, mūsdienās civilizācijas vārdnīca ir papildinājusies ne tikai ar tādiem šausmīgiem vārdiem kā degradācija un deģenerārija, postcilvēki un postkultūra. Mūsdienās civilizācijas vārdnīca ir papildinājusies arī ar tādiem vārdiem kā terorisms, ekonomiskā krīze, korupcija, hibrīdkarš, globalizācija, neoliberālisms, multikulturālisms, plurālisms, politkorektums, postmodernisms, seksuālās minoritātes, aukstais karš, planetārā demogrāfiskā pāreja, vienpolārā pasaule, daudzpolārā pasaule, migrācija, fundamentālisms, radikālais islams, ģeopolitika, eirāzisms, finansu kapitālisms, pakalpojumu ekonomika, patērēšanas sabiedrība, masu kultūras industrija, civilizāciju konflikts. Austrumeiropas mežonīgās vēsturiskās transformācijas XX gs. beigās sekmēja tādu vārdu rašanos kā noziegumu brīvība, kriminālā valsts, ģeopolitiskā okupācija. Bez tik tikko minētajiem vārdiem nav iedomājama mūsdienu „balto” cilvēku nožēlojamā mentālā kvalitāte un nožēlojamā rosība, spējot totāli aizēnot pagaidām vēl šur tur sastopamo saprātu un saprātīgo rosību. 
  




Cerību mirklis


   Civilizācijas norieta enciklopēdijā cerību mirklis ir atsevišķs šķirklis. Eiropeīdu civilizācijas visjaunākais cerību mirklis var ilgt astoņus gadus. Labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā tas var apstāties jebkurā brīdī vai pēc četriem gadiem. Iemesli var būt dažādi. Sirdstrieka, insults, atentāts, nekaunīgi atsaucoties uz brāļu Kenediju nogalināšanu. Pēc četriem gadiem ASV atkal būs prezidenta vēlēšanas. Var otreiz neievēlēt.
   Patreizējā cerību mirkļa iedvesmotājam rit viņa mūža 71. gads. Tas ir Platona rekomendētais valsts vadītāja vecums. Tātad vispiemērotākais vecums Baltajam namam, Rīgas pilij un citiem analoģiskiem namiem un pilīm.
   Austrumeiropā pašlaik ir juvenilo (jauneklīgo) politiķu ēra. Platona rekomendācijas netiek ņemtas vērā. Latvijā strikti netiek ņemtas vērā. To var uzskatīt par politisko diversiju pret tautu. Valdošā kliķe un valsts administrācija ir jauneklīga. Tāpēc pie mums neizpelnās juvenālisku (zobgalīgu) attieksmi. Gluži pretēji. Pie mums ir sastopama nicīga attieksme pret vecāko paaudzi. Jau no pārbūves gadiem latviešu tautu baida ar gerontokrātijas briesmām. Gados vecāku cilvēku valdība (gerontokrātija) būšot vārga un mazspējīga.
   Faktiski viss ir pretēji. Tiek noklusēts Platona juvenilo kadru raksturojums. Tas nekad nav zaudējis aktualitāti un nekad nezaudēs aktualitāti. Platons neuzticējās jauneklīgai valdībai. Viņš neieteica dot varu jaunekļiem. Tas esot bīstami. Jaunieši domā tikai par karjeru, naudu, mantu. Jauniešu karjeru nodrošina politiskais oportūnisms – pielāgošanās, izvairīšanās no konfrontācijas. Latvijā pazīstam juvenilo „politiķu” nacionālo nodevību un lišķīgu pielīšanu ģeopolitiskajiem okupantiem, beigu beigās visu novedot līdz militārai okupācijai. Dēmosa vajadzības jauneklīgos valdniekus neinteresē. Platons nepiedzīvoja LR krahu – danse macabre. Žēl! Viņam gāja secen lielisks piemērs.
   Platonam gāja secen arī cits piemērs. No 2017.gada 21.janvāra pasaules varenākajā valstī sāka valdīt tauta – dēmoss seno grieķu izpratnē. Nevis pilsoņi, bet dēmoss – vienkāršie iedzīvotāji pretstatā aristokrātijai. Mūsdienās pretstatā arī buržuāzijai. Vašingtonā tāds bija solījums, kuru Platonam būtu bijis interesanti dzirdēt. Minētajā dienā tika apsolīts, ka globālistu sektas vietā turpmāk valdīs tauta.
   Rietumeiropā un ASV antīkās gudrības vēl ir cieņā. Acīmredzot tās ir Rietumu cilvēku zemapziņas arhetipi. Arī Reigans tāpat kā Tramps kļuva prezidents 70 gadu vecumā. Klintonei priekšvēlēšanu laikā bija 69. Baidens no politikas aizgāja 74 gadu vecumā. Adenauers kanclers kļuva 73 gadu vecumā, amatu atstāja 87 gadu vecumā. Šarls de Golls prezidents kluva 69 gadu vecumā. Čerčils pēdējo reizi premjerministrs kļuva 77 gadu vecumā, parlamenta sēdēs piedalījās 90 gadu vecumā. Elizabetai II – pāri 90. Ne velti gudrais vācietis Millers slavenajā filmā tāpat kā Platons rezumē: „70 gadi – politiķa uzplaukuma vecums”.
   Saprotams, pēc astoņiem gadiem iespējami citi cerību mirkļi. Civilizācijas vienmēr ir pazinušas vairākus cerību mirkļus. Vēsturiskā pieredze liecina par cerību un bezcerības pretrunīgu dinamiku, jo laiku pa laikam cerības mijās ar bezcerību. Cerības var saglabāties ne tikai dažus gadus, bet var saglabāties vairākus gadsimtus.
   Tā, piemēram, Osmaņu civilizācija/impērija (starp impēriju un civilizāciju droši var likt vienlīdzības zīmi) piedzīvoja uzplaukumu XVI-XVII gadsimtā. Uzplaukumam sekoja pagrimums, bet XIX gs. atkal bija cerību, modernu reformu, periods. Tomēr bojāeja bija neizbēgama. Mokas noslēdzās XX gadsimta sākumā (1922.g.). Mokas turpinājās ilgi. Tāpēc eiropieši pret Osmaņu civilizāciju  izturējās kā pret „Eiropas slimo cilvēku”.   
   Vēsturiskā pieredze nav patīkama. Cerību mirkļi vienmēr ir bijuši tikai mirkļi vēsturiskajā kopainā. Astoņi gadi ir tikai mirklis vēsturiskajā kopainā. Sekunde mūsu ikdienišķajā laika izjūtā. Ne vairāk. Varbūt pat vēl mazāk.
   Nepatīkama ir optimisma neiespējamība. Cerību mirkļus vienmēr aptumšo atziņa, ka galu galā viss tomēr beigsies traģiski. Uz šodienas eiropeīdiem tas attiecās pilnā mērā. Šodienas eiropeīdi ir vēsturiski izglītoti cilvēki. Viņi no grāmatām zina pasaules civilizāciju traģisko pieredzi. No lasītās vēsturiskās literatūras atcerās to, ka civilizāciju bojāeju vēl nevienam nav izdevies apturēt. Kādreizējām civilizācijām cerības ir bijušas. Taču vienmēr tās ir izrādījušās īslaicīgas cerības, nežēlīgi kāpinot skarbo apziņu par likteņa neizbēgamību.
   Optimisma ideoloģija civilizācijām nepiestāv. Civilizācijas nav pelnījušas optimisma ideoloģiju.Tas skan drūmi, taču ticami. Optimisma ideoloģija var būt tikai veselai sabiedrībai. Diemžēl arī cerību mirkļos sabiedrība nav ideāli vesela.
   Tagad eiropeīdiem ir pienācis cerību mirklis – it kā optimisma ideoloģijas laiks. Bet vai eiropeīdu civilizācija pašlaik ir vesela? Vai tajā ir izzudis antioptimisms – nogurums, cinisms, sarkastiskums, skumjas, patiesa prieka trūkums? Vai saprātīgie latvieši var lolot optimismu, labi zinot, ka neoliberālisma apmuļķotajai tautas ļoti lielai daļai Trampa uzvara ir apdraudējums, bet nevis cerību mirklis? Vai saprātīgie latvieši var lolot optimismu, ja tautas prāva daļa ir nesaprātīga? Vai ir iespējams optimisms, ja visnesaprātīgākā ir jaunatne – tautas nākotnes klasiskais garants?
   Cerību mirkļiem drīzāk piestāv optimistiska apātija – priecīga vienaldzība. Pašlaik tā var morāli veldzēt saprātīgos latviešus.
   Protams, tas ir jocīgs salikums – optimisms + apātija. Bet nav cita varianta. Saprātīgo latviešu skaits nav liels. Viņi neko nevar reāli izmainīt. Viņi ir spiesti nolaist rokas un iestigt vienaldzībā, reizē saglabājot priecīgu cerību piedzīvot labākus laikus.
   Pie mums cilvēku vienaldzība ir grandioza. Visbiežāk tā nav priecīga vienaldzība, bet gan dusmīga vienaldzība, dziļā sašutumā, agresīvi un lamājoties atmetot ar roku tautai, valstij, politikai, vēlēšanām, ekonomikai, izglītībai, medicīnai, pārtikas cenu nemitīgajam kāpumam, necienīgajam atalgojumam, pensijām, nākotnē neizbēgamajai nodokļu iekasēšanai no nodokļiem utt. Dusmīgā vienaldzība stimulē aizceļošanu, nevēlēšanos atgriezties mājās. Stimulē arī biznesa pārcelšanu uz Igauniju, Ķīnu. Šodien mūsu sabiedrībā dusmīgā vienaldzība prevalē. Izgāžās visi mēģinājumi organizēt jaunu politisko partiju, protesta akcijas pret valdošo kliķi.
   Kas savā būtībā ir cerību mirklis?
   Civilizācijai cerību mirklis ir pašnāvības ierobežošana. Civilizācija vienmēr pati sevi iedzen kapā. Civilizācija pati sevi nogalina. Tāda ir cilvēces pieredze. Civilizācijas pašnāvības akts (suicīds) ir bijis katras civilizācijas bojāejas izšķirošais faktors.
   Civilizācija ir cilvēku vēsturiskās konsolidācijas suicidāla forma. Tādu spriedumu formulēja XX gadsimta zinātne. Nevar būt nekāda vēlēšanās spriedumu pārsūdzēt. Īpaši mūsdienās nevar būt vēlēšanās to darīt. Par eiropeīdu civilizācijas suicidālo garu un tendētību katru dienu vēsta masu informācijas līdzekļi.
   Kas ir Rietumeiropas lielākās valsts kancleres paziņojums 2017.gada februāra sākumā, noraidot grieztu noteikšanu migrantu uzņemšanai savā zemē? Kas ir kancleres aicinājums neierobežot citu rasu ieplūšanu Vācijā?
   Kundze vēlas turpināt darbu kanclera kabinetā. Tātad viņas viedoklim ir ļoti liels piekritēju skaits, kas vēlēšanās atbalstīs pašnāvniecisko migrācijas politiku. Ja tas tā nebūtu, tad kundze nepievienotos eiropiešu politiķu suicidālajai mānijai attieksmē pret migrāciju. Ne velti eiropiešu politiķiem ļoti nepatīk 2017.gada 21.janvārī Vašingtonā izskanējušie vārdi „America first” un to realizācija dzīvē, Ovālajā kabinetā tūlīt izdodot rīkojumu par migrācijas ierobežošanu.
   Civilizācijas nesabrūk vienā gadā vai vienā gadsimtā. Pašnāvnieciskais sabrukums turpinās vairākus gadsimtus. Tas tāpēc, ka sabrukumu izraisa civilizācijas degradācija. Bet tas nevar būt īslaicīgs process.
   Civilizācijas degradācija praktiski ir cilvēku degradācija – elites degradācija, ļaužu masu izlaidības, slinkuma, intelektuālās mazspējas pieaugums. Civilizācijas degradācijas rezultāts ir cilvēki bez gara un dvēseles, prāta un morāles, goda un cieņas, patriotisma un atbildības, sakrālās sabiedrības vietā nāk profānā sabiedrība, krasi palielinās sociālā un materiālā nevienlīdzība, melošana kļūst diskursa norma, ļaunuma dēmoni aizstāj godīguma eņģeļus.
   Degradācija pakāpeniski mentāli drupina paaudzi pēc paaudzes, un tāpēc kopumā paiet gadsimti. Pa vidu mēdz būt cerību mirkļi. Arī tie var ilgt gadsimtus, uz kādu laiku mazinot degradācijas intensitāti.
   Cerību mirkļos visbiežāk ir vērojama konservatīva velme atgriezties pagātnē. Cerību mirkļu ideoloģija mēdz būt konservatīvisma ideoloģija. Tā tas ir arī tagad. Britiem tas ir lozungs „take back control”. Amerikāņu jaunajam prezidentam tā ir apņemšanās „make America great again”.
   Arī Latvijas elektorātu cenšās iemidzināt ar konservatīvismu: „Konservatīvismu raksturo cieņa pret tradīciju, valsti, ģimeni, privātīpašumu un reliģiju. Viena no tipiskām konservatīvisma iezīmēm ir pragmatisms un uzskats, ka cilvēks pēc savas dabas nav perfekts, tādēļ vajadzīga valsts varas uzturēta kārtība. Ja liberālisma politiskajā domā uzsvars tiek likts uz indivīdu un viņa brīvību, tad konservatīvie uzskata, ka cilvēks ir atkarīgs no sabiedrības. Tāpēc konservatīvos, tāpat kā sociālistus, interesē sabiedrība kopumā. Konservatīvisms balstās uz jau pārbaudītām lietām, kas labi darbojas, un tādēļ konservatīvie neatbalsta lielas un straujas pārmaiņas, labprātāk dodot priekšroku pakāpeniskām un pārdomātām pārmaiņām. Konservatīvisms ir nevis uz pagātni, bet gan uz nākotni tendēts, jo redz progresu nākotnē tad, ja no pagātnes tiek pārmantotas sevi attaisnojušas lietas. Konservatīvisms nav stagnācija, bet gan uz tradīcijām balstīta attīstība.
   Latvijā aiz konservatīvisma nekaunīgi slēpjās Lielās Bandas un Astoņkāja nelieši. Viņi nesola likvidēt noziegumu brīvību, kriminālo „valsti”, ģeopolitisko un militāro okupāciju. Viņu retorikā neietilpst frāzes take back control”, „Latvia first”. Latvijā eiropeīdu civilizācijas patreizējais cerību mirklis acīmredzot būs margināls. Tāds, kam ir maza nozīme.

   Eiropeīdu civilizācijas cerību mirkļu hronikā Latvijai agrāk ir bijusi stabila vieta. Par to turpmāk.

Mantojums

   Ļoti izplatīts ir viedoklis par antīkās kultūras turpināšanos eiropeiskajā jeb Rietumu kultūrā. Par Rietumu kultūras sākotni un pama...