ceturtdiena, 2018. gada 25. oktobris

Intelektuālisma iznīdēšana




   Ņemot vērā visdažādākā veida kardinālās izmaiņas XX gadsimta otrajā pusē, radās vairākas koncepcijas par globālajām transformācijām kultūrā. Tā, piemēram, tika pieteikta koncepcija par informācijas sabiedrību, postindustriālo sabiedrību, superindustriālo sabiedrību, zināšanu sabiedrību, pakalpojumu ekonomikas sabiedrību, jo tādā valstī kā ASV jau 1992.gadā 80% no strādājošajiem bija nodarbināti pakalpojumu sfērā un vadības sfērā. Kapitālismā bija izzudusi tās klasiskā šķira – proletariāts. Tā vietā uzdīga jauna tipa sociālie slāņi, ievērojami izmainot kultūru.
   Taču kardinālās izmaiņas kultūrā skāra ne tikai sociāli ekonomisko kārtību. Kardinālas izmaiņas notika arī cilvēkos. Kultūra ir īpatns bumerangs. Kultūru „izmet” cilvēki, un kultūra kā bumerangs „atlido” atpakaļ pie cilvēkiem – pārveido viņus atbilstoši kultūras novitātēm.
   XX gadsimta otrajā pusē Rietumu cilvēkos nostiprinājās jauna vērtību sistēma. Tā kļuva masveidīga. Savukārt jaunā vērtību sistēma kardināli pārveidoja cilvēku mentalitāti – atsevišķam cilvēkam vai cilvēku kopai tipisko domāšanas manieri, dzīves izpratni un emocionālo gammu. Izmaiņas cilvēkos stimulēja koncepciju par iracionālo kapitālismu. Pēc PSRS sabrukuma krimināli oligarhisko režīmu uzkundzēšanās Krievijā, Latvijā u.c. piespieda konstatēt kriminālo kapitālismu Austrumeiropā. To akceptēja un necentās iznīcināt „īstā” kapitālisma valstis.
   Jaunajā vērtību sistēmā kardināli izmainījās attieksme pret intelektuālismu. Prāta svētīgā vajadzība cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā vairs nešķita tik aktuāla, kā tas bija līdz šim cilvēces vēsturē. Kognitīvajos procesos pārtrauca izturēties pret izziņas objektiem kā inteligibliem objektiem – tikai ar prātu vai intelektuālo intuīciju izzināmiem objektiem. Intelekts vairs netika uzskatīts par kognitīvo instrumentu. Intelekts vairs nenodrošināja operācijas ar zināšanām, lai pārietu no zināšanu zemāka līmeņa uz zināšanu augstāku līmeni. Intelektuālo risinājumu vietā iekūņojās „viedokļu plurālisms” – emocionāli subjektīvi izteikumi bez adekvātām zināšanām.
   Radikālas pārmaiņas skāra intelektuāļu statusu un autoritāti. Intelektuāļu loma mūsdienu kultūrā ir novirzīta konspiroloģiskā perifērijā. Intelektuāļu klātbūtne sabiedrībā netiek sociāli legalizēta. Ja arī publiski atceras intelektuāļus, tad atceras dīvainā veidā. Proti, sabiedrībā tiek izplatīts viedoklis par intelektuāļu līdzdalību dažādos procesos aizmuguriskā, neoficiālā un slepenā formā. Pret intelektuāļiem izturas kā pret sazvērestības organizētājiem. Intelektuāļi netiek sabiedrībā afišēti kā sociuma ikdienā vajadzīgi gudri un zinoši cilvēki. Sabiedrībā nostiprinās pārliecība par intelektuāļu maznozīmību. Sabiedrībā valda uzskats, ka visu nosaka politiķi un t.s. uzskatu līderi – faktiski kulta personas masu apziņā. Harismātisku un ar asu prātu apveldītu līderu vietā uzpeld birokrātiskas rutīnas apsmērēti politiķi un nekaunīgi veikli „tirgotāji”, kuri sevi prot pasniegt kā neaizstājamu „preci”. Respektīvi, intelektuāļa statuss ir slikts, un intelektuāļa autoritāte ir sabojāta.
   Plašāk izsakoties, Rietumu civilizācijā ir notikusi intelektuālisma iznīdēšana. Profesors Kaspars Kļaviņš uzskata, ka „intelektuāļa autoritātes sagraušana ir šībrīža Eiropas lielākā problēma”. Par intelektuālisma necienīšanu un pseidointelektuālismu universitātēs vairākkārt satraucoši ir rakstījis profesors Karens Svasjans. Viņš gadu desmitiem ilgi ir saistīts ar Rietumeiropas akadēmisko vidi un novēroja intelektuālisma degradāciju augstskolās.
   Intelektuālisma iznīdēšanu, saprotams, varēja panākt vienīgi kaut kāds grandiozs spēks. Tas noteikti ir spēks, kuram traucēja intelektuālisms un kuram intelektuālisms nebija vajadzīgs. Tāds spēks pret intelektuālismu izturējās naidīgi un darīja visu iespējamo, lai intelektuālisms nestātos šī spēka ceļā.
   Turklāt tas ir visu aptverošs spēks. Šis spēks varēja ietekmēt un uzspiest savu gribu visos kultūras segmentos. Ļoti svarīgi ir tas, ka šis spēks varēja gūt panākumus tajos segmentos, kuros organiski dominē intelektuālisms un kuri patiesībā bez intelektuālisma nevar eksistēt. Tas attiecas uz akadēmisko darbību, politiku, garīgo kultūru. Šis spēks ir intelektuālisma iznīdēšanas cēlonis. Šo spēku nosaucot vārdā, nosaucam vārdā intelektuālisma iznīdēšanas cēloni.
   Rietumu civilizācijā intelektuālisma iznīdēšanas cēlonis ir tas, ko dēvē par masu cilvēku, masu sabiedrību un kopumā par  masu kultūru. Masu cilvēks, masu sabiedrība un masu kultūra ir tas grandiozais destruktīvās enerģijas avots, kuram bija pa spēkam iznīdēt intelektuālismu. Šis spēks ir sava veida šķiriskais spēks, kuram ir šķiriskais ienaidnieks. Intelektuālisms ir šī spēka šķiriskais ienaidnieks.
   Minētie trīs fenomeni ir vēsturiski jauni fenomeni. Tie radās demogrāfisko izmaiņu rezultātā. XIX gadsimtā Eiropas iedzīvotāju skaits pieauga trīs reizes. Dzimstības bums veicināja jaunu situāciju Eiropā. XIX un XX gadsimta mijā sākās unikāls process, kuru nākas apzīmēt kā kultūras masovizāciju. Kultūru pārņēma jauna stihija – masu apziņas un masu darbības stihija. Kultūra sāka pieskaņoties masu vajadzībām. Tā tas turpinājās visu XX gadsimtu. Aizvadītā gadsimta kultūra principā bija masu kultūra, kurai izdevās eiropiešu t.s. augsto/klasisko/elitāro kultūru nobīdīt malā un pat daudzējādā ziņā pakļaut savai gribai. Padevība, bet galvenais pakalpība masu kultūras gribai, sekmēja intelektuālisma iznīdēšanu.
   Minētie trīs vēsturiski jaunie fenomeni tika zinātniski izprasti, analizēti, vērtēti pakāpeniski. Vispirms XIX gadsimta nogalē zinātnieku uzmanības centrā nonāca tas, kas pirmajā laikā tika nosaukts par noziedzīgu pūli, cenšoties iedziļināties cilvēku masu kolektīvajā psiholoģijā un izprast atsevišķa cilvēka (masu cilvēka) individuālo psiholoģiju.
   XIX gadsimta nogalē tādi autori kā S.Sigele, G. Lebons, G.Tards, N. Mihailovskis agresīvu pūli un cilvēku masas jau atzina par laikmeta galveno personu. Cilvēku masu rīcība liecinot par garīgo slimību. Masu cilvēks neesot atbildīgs par savu rīcību. Masu cilvēks ne par ko nedomā un klausa tikai vadoņus, vadās no neprāta loģikas. Masu cilvēkam trūkst intelektuālās suverenitātes.
   Minēto autoru darbi arī pašlaik tiek studēti universitātēs. Viņu grāmatas ir sava veida kanons masu kultūras zinātniskajā interpretācijā. Tiesa, grāmatās netiek runāts par masu cilvēku, masu sabiedrības un masu kultūras rašanās cēloņiem. Demogrāfiskais faktors kā galvenais cēlonis netiek apskatīts. Neapšaubāmi, masu cilvēki eksistēja vienmēr. Tāpat sabiedrībā vienmēr bija pūļa veiktas darbības. Taču vēsturiski senāk masu izpausmēm nebija tik grandiozs apjoms kā pēc demogrāfiskā buma XIX gadsimtā, un vēsturiski senāk sabiedrības elitārā daļa nekad necentās izpatikt masām un nenonāca masu psiholoģiskajā pakļautībā, kā tas notika XX gadsimtā un turpinās arī tagad.
   XX gadsimta pirmajā pusē Rietumu humanitārā doma galvenokārt bija pievērsta masu kvalitātes kritēriju noskaidrošanai. Tas varēja palīdzēt saprast masu iekšējo specifiku – sociāli politisko, psihisko, antropoloģisko īpatnību.
   Piemēram, Ž.Sorels analizēja masu mitogēniskumu – cilvēku masu uzticību un paļāvību dažādiem mītiem. Mitogēniskums konsolidē masas streiku, revolūciju, nemieru laikā. T.Gaigers rakstīja par indivīda izjūtām, apzinoties savu piederību masai. Indivīds masā pilnīgi nezaudē identitāti, taču uz laiku pāriet „mēs” identitātē. Cilvēks masā atgriežas savā pirmatnējā stāvoklī, izjūtot kopienas (dzimts) atbalstu. Apzinoties savu piederību kopienai, cilvēks drošāk sevi aizsargā no naidīgās „sabiedrības”. Z.Freids aplūkoja masu uzvedību kā bezapziņas izpausmi. D.Merežkovskis brīdināja par viduvējību skudru pūžņa caristes tuvošanos. Tajā pulsēs vienīgi materiālās intereses.
   Mūsdienās nav aizmirsta spāņu filosofa H.Ortegas-i-Gaseta grāmata „Masu sacelšanās” (1930). Tajā ir emocionāli novērojumi par demogrāfiskā buma empīriskajām sekām. Cilvēks nekur vairs nav viens. Visur viņu apņem ļaužu masas. Tā tas ir uz ielas, baznīcā, vilcienā. Autors secina masu uzbrukumu elitārajam mazākumam. Elitārismam ir pienākušas beigas Eiropas sabiedrībā, jo kundzību sagrābj vidusmēra cilvēks. Masu cilvēks ir vidusmēra cilvēks. Viņš ir pašapmierināts un pašpārliecināts. Masu cilvēks nav paškritisks. Viņš nespēj sevi analizēt, bet spēj tikai citus analizēt un nosodīt. Viņš neatzīst cilvēcisko konkurenci, bez kā cilvēces virzība pagurst un apstājas. Masu cilvēks uzskata, ka viņa kundzība ir sociāli normāla un dabiska nepieciešamība. Viņam ir tiesības būt dzīves avangardā. Spāņu filosofa ieskatā masu formas ir fašisms, boļševisms, sindikālisms. Šīs formas ir civilizētības izkropļojumi. Tajos vardarbība ir centrālais līdzeklis, un masu tirānija ir visaptveroša.
   Rietumu civilizācijā līdz II Pasaules karam pret masu sāka izturēties kā pret sabiedrības ekvivalentu. Tātad kā pret kaut ko līdzvērtīgu pārējai sabiedrības daļai. Masas tika vērtētas kā sociuma otra seja – arhaiskā, karnevāliskā, revolucionāri buntojošā seja. Tāda seja piestāvēja sabiedrībai. Tā liecināja par sabiedrības vēsturiskās attīstības mantojuma saglabāšanos. Sociuma otro seju sāka dēvēt par masu sabiedrību. Tādējādi sabiedrībā no vienas puses ir „normāla sabiedrība”. Tā asociējas ar eliti, intelektuāļiem, inteliģenci. Bet no otras puses sabiedrībā ir „masu sabiedrība”. Tā asociējas ar masu cilvēkiem – t.s. vienkāršajiem cilvēkiem, vidusmēra cilvēkiem, „tautu”.
   Pēc II Pasaules kara Rietumos masu socioloģija nešķita aktuāla. Rietumos visi bija samierinājušies ar masu sabiedrības klātbūtni. Masu sabiedrība bija kļuvusi ikdienišķa parādība un elementāra sociālā izpausme. Neviens to nekritizēja, jo nebija vērts to darīt. Masu sabiedrību uzskatīja par sociālās attīstības faktu un reālu alternatīvu agrākajām sociālajām formām.
   Tāpat nācās atzīt masu sabiedrības garīgās tendences un garīgos panākumus. Masu sabiedrība var izkonkurēt socializācijas tradicionālos formātus un ieviest socializācijas jaunus formātus. Tas attiecas uz intelektuālismu. Saskaņā ar masu sabiedrības viedokli, indivīds drīkst apgūt dzīves vides sociālās normas un kultūras iemaņas bez intelekta aktīvas līdzdalības. Masu sabiedrība neiebilst, ja prāta racionālisma vietā stājas emociju iracionālisms. Ne velti masu sabiedrība dievina „viedokļu plurālismu”, kas bauda dzīvi bez prāta iegūtām un prāta strukturētām zināšanām.
   Masu sacelšanās ir objektīvs fakts. Rietumu civilizācijā, pateicoties dzimstības krasajam pieaugumam XIX gadsimtā, masu sacelšanās ir notikusi. Taču masu sacelšanās nav noslēgusies ar masu totālu uzvaru. Masas neguva pilnīgu, vispārēju, visu aptverošu un galīgu uzvaru. Uzvara eksistē, bet tā nav totāla uzvara. Tā ir divdomīga, viltīga, maskēta, iluzora uzvara. Atzīt masu totālo uzvaru ir uztveres malds un ilūzija – nepareizā īstenības uztverē radies priekšstats.
   Pirmkārt un galvenokārt masas neuzvarēja sabiedrības eliti. Teiksim, neuzvarēja Rietumu karaļus un karalienes, neuzvarēja Rietumu dižciltīgo aristokrātiju un neuzvarēja Rietumu gara aristokrātiju - intelektuālo eliti. Faktiski neuzvarēja „normālo sabiedrību”.
   Situācija ir analītiski interesanta. Masu uzvara ir divdomīga, viltīga, maskēta, iluzora tāpēc, ka Rietumu „normālā sabiedrība” ar eliti priekšgalā sāka tēlot zaudētājus un sabiedrības masas viltīgi pārliecināt par tās totālo uzvaru. Īstenībā masas nelikvidēja elites varu. Varu saglabāja karaļi, karalienes, dižciltīgā aristokrātija un gara aristoktrātija. Vienīgi „normālās sabiedrības” elite rīkojās vēsturiski ļoti jocīgi, jo sāka koķetēt ar     sociuma daļu, ar kuru līdz XX gadsimtam nekad neviens valdošais sociāli politiskais spēks nekoķetēja. Koķetēšana praktiski izpaudās dažādā veidā. Tajā skaitā atļaujot masu cilvēkiem izvirzīties sociuma pārvaldes vadībā un tēlot „nomenklatūras aristokrātiju”.
   „Normālās sabiedrības” elites rīcība (koķetēšana) ir ambivalenta rīcība. Tajā krāšņi izpaužas iekšēji pretrunīgas domas un jūtas. Šajā ziņā krāšņs piemērs ir Rainis. Viņš neapšaubāmi ļoti labi izprata masu cilvēku niecību. Viņš visu mūžu sastapās ar šīs niecības neizprotošo, necienīgo, primitīvo attieksmi pret viņa personību un daiļradi. Latvijā viņš dzīvoja masu cilvēku vidē. Dažkārt viņam šī vide kļuva tik pretīga, ka radās vēlēšanās „iziet no tautas”. Tomēr tas viss Rainim nebija šķērslis koķetēšanai ar masu sabiedrības kodolu „proletariātu”, kļūstot par „proletariāta dzejnieku” un dažkārt paštīksmes uzplūdu reizēs pat lepojoties ar masu apdzejotāja slavu.
   „Normālās sabiedrības” elites ambivalentajai rīcībai ir noteikts pamatojums. „Normālās sabiedrības” (sabiedrības vienas sejas) elite komunikācijā ar „masu sabiedrību” (sabiedrības otru seju) izvēlējās populisma stratēģiju. Populisms vienmēr ir izlikšanās – ambivalenta rīcība. Bet elite par to nekaunējas. Arī tam ir noteikts pamatojums.
   Elite vēsturiski ļoti agri saskatīja milzīgu labumu no masu sabiedrības. Par to nav nepieciešams plaši izteikties šajā esejā. Katrs izglītots cilvēks ir lietas kursā, ka elite vispirms saskatīja milzīgu labumu masu komunikācijā. Jau XIX gadsimta beigās masām adresētā „dzeltenā” prese guva prāvu peļņu. XX gadsimtā prāvu peļņu sāka gūt arī citi masu mediji – glancētie žurnāli, dienas laikraksti ar simtiem tūkstošu eksemplāru lielu tirāžu. TV vispār tūlīt pēc tās ieviešanas kļuva masu informācijas efektīvs līdzeklis un milzīgas peļņas avots.
   XX gadsimtā kolosālas peļņas avots kļuva tas, ko divi ebreju zinātnieki nosauca par „kultūras industriju”. Ar jēdzienu „kultūra” viņi apzīmēja garīgo kultūru – mākslu un literatūru. Patiešām radās moderna industrija ar tai raksturīgajām ražošanas attiecībām (preces ražotājs – prece – preces patērētājs). Ši modernā industrija masām par naudu sāka piegādāt kinofilmas, bulvāru romānus, operetes, vieglo mūziku, dažādas tematikas masu pasākumus. Masu garīgās kultūras produkciju sāka ražot burtiski ar rūpnieciskām metodēm. Protams, ražošanu neorganizēja pati masu sabiedrība priekš sevis. Ražošanu organizēja „normālā sabiedrība” (elite) priekš „masu sabiedrības”. Tas ir obligāti jāņem vērā. Intelektuālisma iznīdēšanā lielāko ieguldījumu deva „normālā sabiedrība” (elite), bet nevis „masu sabiedrība”.
   Lieki ir atgādināt par intelektuālisma deficītu (nihilismu) šīs modernās industrijas darbībā. Masu garīgās kultūras produkcijai ar intelektuālismu nav nekāda sakara. Toties ir sakars ar standartizāciju, primitivizāciju, vulgarizāciju, nivelēšanu, vienveidīgumu, izklaidēšanu, emocionalitāti. Masu garīgās kultūras produkcijas mērķis nav cilvēkos attīstīt prātu un domāšanas dziļumu. Mērķis ir izklaidēt tautas masas.
   Taču elite ātri saskatīja ne tikai ekonomisko labumu no masu sabiedrības. Elite ātri saskatīja arī politisko labumu no masu sabiedrības. Arī par to nav nepieciešams plaši izteikties šajā esejā. Masu izmantošana politiskās varas iegūšanai un varas noturēšanai ir labi zināma izdarība. Elite ātri iemācījās ideoloģiski efektīvi strādāt ar sabiedrības masām, tās pakļaujot savām politiskajām interesēm un politiskajām vajadzībām. Arī politikā tāpat kā kultūras industrijā masas tiek atradinātas no intelektuālisma. XX gadsimtā masas kļuva totalitārisma politiski mobilizējošais faktors vairākās Rietumu zemēs.
   Masu sabiedrības ekonomiskā un politiskā izmantošana drūmi apliecina dzīves īstenību. Elites uzvara ir acīmredzama. Tajā pašā laikā masām ir politkorekti atļauts saglabāt ilūziju par savu uzvaru. Masas tas pilnīgi apmierina, jo masām netiek uzspiests tās šķiriskais ienaidnieks – intelektuālisms.
   Taču arī elites uzvara nav totāla uzvara. Par to skaudri pārliecināmies visjaunākajos laikos, kad aktuāls ir jautājums par Rietumu elites intelektuālo degradāciju. Rietumu elite ir spiesta dzīvot pašas dzemdētajā, izaudzinātajā un izglītotajā masu kultūras vidē. Rietumu elite nevar pilnā mērā izolēties no masu kultūras. Tāpēc masu kultūra atsaucas uz elites kvalitāti. Profesoram Kļaviņam ir taisnība! Intelektuālisma iznīdēšana ir Eiropas visas sabiedrības lielākā problēma. Tā vairs nav tikai masu sabiedrības problēma.

  


   

trešdiena, 2018. gada 23. maijs

Kosmiskais determinisms

   
  
Aktuāla ir hipotēze par demogrāfiskās pārejas kosmisko determinismu. Demogrāfiskās pārejas (1960-2050) izskaidrojumā nākas ņemt vērā kosmisko spēku – ārpuszemes spēku. Cits izskaidrojums neko nedos. Uz latviešu tautu tas attiecas pilnā mērā. Latviešu tauta ietilpst eiropeīdu („baltajā”) rasē. Demogrāfiskās pārejas laikā „baltā” rase strauji noveco un izmirst. Arī latviešu tauta strauji noveco un izmirst. Sabiedrība par to ir informēta. Medijos regulāri parādās statistiskās ziņas par iedzīvotāju skaita samazināšanos. Vienīgi mediji klusē par bēdīgā procesa saistību ar demogrāfisko pāreju.
   Atkārtoju: demogrāfiskās pārejas sekas ir eiropeīdu rases novecošana, izmiršana un Rietumu civilizācijas noriets. Rietumu civilizācijas norietā visu izsķir kosmiskais spēks Tāda ir hipotēze. Tai ir fatāla reputācija. Kosmiski determinētās demogrāfiskās pārejas trajektorija iet savu gaitu, un cilvēki nevar izmainīt nāvējošo trajektoriju. Eiropeīdu drūmo likteni neviens nevar pozitīvi koriģēt. Nekādu rezultātu nav devušas sociālās programmas dzimstības palielināšanai. Pret civilizācijas norieta garīgajām dimensijām postmodernismu un neoliberālismu Rietumos vispār neeksistē nopietni respektējama pretestība valstu līmenī – valstu kultūras politikā. Gluži pretēji! Valstu politika var veicināt postmodernisma un neoliberālisma sērgas apjomu. LR kultūras politika ir ļoti uzskatāms piemērs.
   Jēdziens „determinisms” (lat. determinisme) apzīmē mācību, ka dabas un sabiedrības parādības ir likumsakarīgi saistītas un cēloniski cita citu nosaka. Saskaņā ar determinisma mācību ikviens sociālais notikums ir kāda dabas likuma darbības piemērs. Tātad jautājums par dabas determinismu ir bijis vienmēr. Vismaz tas ir vēsturiski bijis no latīņu valodas lietotāju laika. Cilvēki jau sen ir saskatījuši dabas un sociālo procesu vienotību. Cita lieta, cik smalki tiek saskatīta šī vienotība. Tā var tikt saskatīta kāda Zemes kontinenta vai planētas mērogā, Galaktikas vai Visuma mērogā. Saprotams, skatījums ir atkarīgs no zināšanām par attiecīgo mērogu.
   Par kosmosa ietekmi uz biosfēru zināja jau ļoti sen. Zināja intuitīvajā līmenī, balstoties uz elementāru sakarību novērojumiem.
   Vispamatīgākās zināšanas ir par Saules funkcionālo ietekmi. Sociālo kolektīvu atkarība no Saules pirmo reizi tika zinātniski apskatīta XVIII gs. Tolaik atsevišķi Rietumu zinātnieki centās noskaidrot sakarības starp plankumiem uz Saules un neražas izraisīto cenu pieaugumu maizei.
   XIX gs. beigās zinātne vairs neapšaubīja Saules parādību un sociālo parādību saistību. XX gs. sākumā zinātne konstatēja zināmu ritmiskumu – 10 gadi un 302 dienas. Ik pēc minētā laika pieaug Saules aktivitāte.
   XX gs. sākumā zinātne ievēroja garīgo uzplaukumu Saules „klusuma” periodos. Saules aktivitāte bija minimāla, piemēram, 1867., 1878., 1889., 1900.g., kad ar lielu entuziasmu organizēja slavenās Pasaules izstādes Parīzē. Tās notika no Saules aktivitātes viedokļa cilvēkiem labvēlīgā laikā.
   Mūsdienās plurālistiskā kompleksa (Visumu par plurālistisko kompleksu nosauca Iļja Prigožins) ietekmi pēta ar visdažādākās aparatūras palīdzību. Piemēram, pēta Saules, Zemes elektromagnētiskā lauka un Zemes gravitācijas lauka svārstību ietekmi. Plaša informācija ir apkopota par Saules aktivitātes svārstībām. Zināmi konkrēti Saules cikli (piem., 3750 gadu cikls),kā arī specifisks pārejas laiks no viena cikla uz otru ciklu (374 gadi). Ņemot vērā šos ciklus, zinātnieki ir secinājuši, ka maiju kultūras attīstība sakrīt ar pārejas periodu 440.-814.g.
   Mūsdienās kosmisko faktoru ietekme uz vēsturiskajiem procesiem, Saules ciklu koleratīvā saistība ar politiskajiem un sociāli ekonomiskajiem notikumiem veicina jaunu skatījumu uz cilvēka dzīves nosacījumiem. Saules aktivitātes maksimālajā stadijā uz Zemes ir konstatējami katastrofiski notikumi (revolūcijas, sacelšanās, nemieri, kari). Saules aktivitāte ģenerē t.s. nervu psihiskās epidēmijas, makrosociālas kataklizmas.
   1989.-1991.g. bija pastiprināta Saules aktivitāte. Tiek uzskatīts, ka tas atsaucās uz inteliģences apziņu, atspoguļojoties „perestroikā”, „atvērtībā”, „jaunā domāšanā”, „sociālisma atjaunošanā”, kas bija sava veida psihiskās fobijas un sava veida prāta aptumšojums.
   Sociālā diagnostika ir šāda: cilvēku dzīve (vēsture) norit masu psihozes un masu psihopātijas ciklu maiņas formā. Vēsture faktiski ir šo ciklu hronoloģisks apraksts. Šie cikli sakrīt ar Saules aktivitātes cikliem.
   2001.-2003.g. bija Saules aktivitātes jauns cikls. Kā atceramies, tolaik pēc „11.septembra” visa cilvēce cīnījās pret „terorismu”. Šo cīņu var uzskatīt par iracionālu globālu psihozi. Mūsdienu teroristi ir tie paši vēsturiski pazīstamie revolucionāri, par kuriem rakstīja Aleksandrs Čiževskis savā grandiozajā Saules aktivitātes un vēsturisko notikumu hronoloģiskajā salīdzinājumā.
   A.Čiževska (1897-1964) ieguldījums vispasaules vēsturiskā procesa un Saules cikliskās darbības salīdzinājumā ir milzīgs. Viņš izsekoja masu kustības (revolūcijas, grautiņus, sacelšanās, karus u.c.) no 500. gada pirms mūsu ēras līdz XX gs. sākumam. Viņš I Pasaules kara notikumus aplūkoja saistībā ar Saules aktivitāti. Piemēram, 1915.gada aprīlī-oktobrī Saules aktivitāte atsaucās uz notikumiem Austrumu frontē. Pēc Saules aktivitātes pagāja 2-3 dienas, kad nekavējoties sākās nežēlīgas kaujas.
   Saskaņā ar A.Čiževska „enerģētisko hipotēzi” Saule iedarbojas, paātrinot attiecīgos procesus uz Zemes un atmosfērā ap Zemi, kā arī Zemes garozā. Fizikāli ķīmiskie procesi dabā savukārt iedarbojas uz cilvēkiem – nervu psihisko un emocionālo enerģiju.
   Zinātne tagad ir lietas kursā par Saules aktivitātes un ģeomagnētisko vētru saistību, kas savukārt negatīvi atsaucas uz fizisko un psihisko stāvokli metajūtīgiem cilvēkiem ar sirds, asinsvadu un nervu slimībām. Saules elektromagnētiskie izstarojumi iedarbojas uz Zemes jonosfēru, bet tā savukārt uz cilvēka organisma niecīgo elektromagnētisko potenciālu.
   Tiek uzskatīts, ka cilvēka organisma analīzē nākas balstīties uz četrām galvenajām kategorijām: 1) „Es” (gars, dvēsele), 2) astrālais ķermenis jeb apvalks, 3) bioenerģētiskā struktūra, 4) fiziskais ķermenis.
   Visproblemātiskākais zinātnē ir astrālais ķermenis. To var saukt par „kosmisko skafandru”, kas apņem jebkuru Homo sapiens. Šis skafandrs atbild par cilvēka organisma (vispirms un galvenokārt apziņas) mijiedarbību ar kosmosu. Ezotēriķi saka, ka izmaiņas astrālajā ķermenī ir saistītas ar kultūras laikmetu maiņu. Tātad, mainoties „kosmiskajam skafandram”, mainās kultūras vide.
   Ļoti svarīgi ir ņemt vērā Sergeja Kapicas (1928-2012) demogrāfiskās pārejas koncepciju. S.Kapicas unikālā koncepcija par demogrāfisko pāreju praktiski realizējas ļoti precīzi. Teorētiskais modelis bija sagatavots perfekti.
   S.Kapica balstījās uz šādām tēzēm. Zemes iedzīvotāji ir evolucionējoša dinamiska sistēma. Zemes iedzīvotāji ir jāuzlūko kā vienots kopums. Cilvēce dzīvo nelīnijiskā pasaulē. Tādā pasaulē veselais nav daļu summa, un tas pilnā mērā attiecas uz planētas iedzīvotāju skaita pieaugumu.
   Demogrāfijā planētas iedzīvotāju kopumu tradicionāli aplūko kā reģionu un atsevišķu zemju iedzīvotāju skaita summu. Taču S.Kapicas ieskatā planētas iedzīvotāju skaitu nākas aplūkot kā pašorganizējošu sistēmu. Tās īpašības nosaka iekšējā mijiedarbība un mijatkarība.
   S.Kapica par demogrāfiskās pārejas cēloņiem klusēja. Viņš raksturo pašu pāreju un tās īpašības, kā arī apskata pārejas sekas. Nav nekas teikts ne par Saules aktivitātes ietekmi, ne par kosmosa (ārpuszemes) spēka ietekmi. Demogrāfiskās pārejas cēloņi paliek nezināmi.
   S.Kapica toties plaši izsakās par demogrāfiskās pārejas sekām. No sekām vislielākā un vissliktākā esot ideoloģiskā krīze. Par ideoloģisko krīzi liecina bruņošanās pieaugums, karadarbības izvēršana, militārā spēka demonstrēšana. Tas notiek atbilstoši bezprātīgajam principam „Ja ir spēks, tad prāts nav vajadzīgs”. Tāpat par ideoloģisko krīzi liecina apziņas haotizācija, apjukums laika (pagātnes-tagadnes-nākotnes) kategorijās, starptautisko tiesību sistēmas un organizatorisko struktūru autoritātes devalvācija, postmodernisms filosofijā un mākslā, valsts varas erozija, varas atbildības trūkums, organizētā noziedzība, korupcija, masu apziņas idejiskais seklums, narkomānija, alkoholisms, pašnāvības.
   Tātad demogrāfiskās pārejas sekas ir tas viss, ar ko Latvijā tiekamies jau labu laiku un kas strauji progresē latviešu dzīvē. Latviešu tauta 2018.gada rudenī valsts varu uzticēja psihiski anormāliem radījumiem. Bet demogrāfiskā pāreja vēl nav beigusies. Līdz 2050.gadam tā vēl „ārdīsies” 32 gadus – viena mūža ilgumu. Ja jau pašlaik psihiski anormāliem radījumiem ir tāda vieta tautas dzīvē, kas būs noticis ar tautu gadsimta vidū!?
   Pagaidām ir jāsamierinās ar to informāciju un tām zināšanām, kuras grupējamas nosacītā rubrikā „Kosmosa ietekme uz cilvēku”. Ietekme tiek atzīta. Tā ir eksperimentāli pierādīta, bet tai ir antropoloģiski individuāls vēriens. Līdz šim nav bijusi runa par visas cilvēces transformāciju kosmosa spēku ietekmē. Demogrāfiskā pāreja attiecas uz visu cilvēci. Hipotēze par demogrāfiskās pārejas kosmisko determinismu joprojām ir aktuāla.




piektdiena, 2018. gada 11. maijs

Animal symbolicum



   
Cilvēku par „animal symbolicum” ieteica dēvēt izcilais vācu filosofs Ernsts Kasīrers (1874- 1945). Viņa ieskatā tradicionālais cilvēka apzīmējums „animal rationale” neatbilst patiesībai par cilvēka būtību. Cilvēku no pārējām dzīvajām radībām atšķir simbolizācijas kompetence. Tikai cilvēks spēj uz realitāti lūkoties ar simbolu acīm. Turklāt tie ir cilvēka paša radītie simboli. Tādējādi cilvēka ūnikums ir viņa radītais simboliskais universs. Simboliskais universs ir oriģināla dzīves interpretācija. Tāda oriģināla prasme nav citām dzīvajām radībām.
   Filosofa gudrā rekomendācija XXI gadsimta sākumā ir daudz aktuālāka nekā viņa dzīves laikā. Rietumu civilizācijas cilvēks ir kļuvis simbolu vergs. Racionālismu ir izkonkurējis iracionālisms. Tagad cilvēks vairāk tic simboliem nekā prāta slēdzieniem. „Animal symbolicum” masveidība ir Rietumu civilizācijas norieta pazīme.
   Totāla ir cilvēka simboliskā atkarība (determinētība). Cilvēks faktiski nespēj dzīvot bez mākslīgā vidutāja - simboliskā universa. Cilvēks nespēj ignorēt vai atbrīvoties uz visiem laikiem no mākslīgā vidutāja. Tā kodolā ietilpst valoda, mīts, māksla, reliģija, paražas, nacionālās tradīcijas, ideoloģija. Cilvēkam organiski ir nepieciešamas lingvistiskās formas, mītu tēli, mākslas poētika, reliģiskie rituāli, nacionālie svētki. Tas viss ir piepildīts ar emocijām, ilūzijām, sapņiem, fantāzijām. Mūsdienu modernajā terminoloģijā sakot, tas viss ir piepildīts ar virtualitāti.
   Simboliskais universs ir katrai tautai. Arī latviešu tautas dzīvē simbolizācijai ir grandioza loma. Latvieši simbolisko jēgu tiecas realizēt pat arhitektūrā. Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka Pārdaugavā ir tipisks piemērs. Raiņa poētiskā inovācija „Stikla kalns” materializēta lielā celtnē.
   Vienmēr ir bijusi divējāda attieksme pret cilvēka simbolisko universu. Valdījusi sajūsma par cilvēka radošajām spējām, nemitīgi izdomājot jaunus mākslinieciskos tēlus, atvasinot jaunus vārdus un protot ar valodu uzburt vilinošas ainas. Arī filosofiskā doma un teoloģiskā doma ir izpelnījusies sajūsmu par māku simboliskā manierē izskaidrot sarežģītus filosofiskos jautājumus, reliģiskās mācības tēzes un reliģiskos rituālus.
   Rietumu civilizācijas filosofijas pirmsākumā ir vērojama tendence veidot simbolus tad, kad nākas tikties ar kaut ko transcendentālu, ko nav iespējams izskaidrot loģiski cēloniski. Šī tendence nebūt nav zaudējusi aktualitāti. Arī mūsdienās tiekamies ar patiesību kā zinātnisko teoriju un tiekamies ar patiesību kā mītu, patiesību definējot gan alegoriski, gan simboliski. Piemēram, patiesību par demogrāfiskās pārejas (1960-2050) cēloni ir iespējams definēt vienīgi tēlaini nosacīti, jo patiesība kā zinātniskā teorija par demogrāfiskās pārejas cēloni nav iespējama. Ideoloģija vispār nav iespējama bez simbolizācijas. Visjaunākajos laikos populārajās „krāsainajās revolūcijās” simbolizācija ir viens no galvenajiem instrumentiem tautas masu tracināšanā.
   Sengrieķu filosofijā eidosa (redzamā, ārējā, idejas, formas) pāreja simbolos ir plaši izplatīta. Sokrāts vēlējās „esamības patiesību” skatīt nosacītos jēdzienos, lai nekļūtu akls no patiesības spilgtā starojuma. Tomēr simbols kā teorētiskās refleksijas priekšmets pirmo reizi ir sastopams tikai Kanta filosofijā. Viņa darbos ir runa par simbolu veidošanu kā realitātes izpratnes īpašu paņēmienu. Pirms Kanta viduslaikos simbols kā noteikts fenomens, saprotams, bija pazīstams. Taču tolaik simbols dominēja kā heraldiskās reprezentācijas līdzeklis grāfu, hercogu, firstu, kņazu, karaļu ģerboņos.
   Pozitīva attieksme pret simbolisko universu ir pastāvējusi vienmēr cilvēces vēsturē. Simboliskais universs tiek uzskatīts par garīgās kultūras pamatu un garīgās kultūras zelta fondu. Simboliskā universa kvalitāte un apjoms ir cilvēka un tautas kvalitātes un radošā potenciāla kritērijs. Latvieši to pilnā mērā apstiprinās. Latviešu pseidozinātniskajā „Kultūras kanonā” ir iekļauta Lielvārdes josta. Tajā esot iekodēts latviešu tautas liktenis.
   Līdzās pozitīvai attieksmei vienmēr ir eksistējusi negatīva attieksme. Tādā gadījumā uz simbolisko universu lūkojas neslēpti kritiski. Jau Epiktēts esot bēdājies: „Tas, kas traucē cilvēkam un viņu satrauc, nav lietas, bet viedoklis un fantāzijas par lietām”. Simboliskais skatījums deformē cilvēka zināšanas, priekšstatus, dažādus vērtējumus. Cilvēks nonāk ilūziju, iedomu, iztēles varā. Tas cilvēkā stimulē neapmierinātību ar sevi un apkārtējo vidi.
   Pret cilvēka simbolisko domāšanu kā zināmu kroplību izturējās Žans Žaks Ruso: „Domājošs cilvēks ir samaitāts dzīvnieks”. Viņa ieskatā cilvēka attiešana no organiski dabiskā dzīves skatījuma un pievēršanās dzīves simboliskajai apcerei neuzlabo cilvēka dabu.
   Simboliskais universs tiek kritizēts par atraušanos no dzīves realitātes. Kritika savā ziņā ir pamatota. Saskatāma noteikta likumsakarība: ja pieaug cilvēka simboliskā aktivitāte, tad pieaug cilvēka atraušanās no fiziskās realitātes. Cilvēks arvien vairāk un vairāk iestieg simboliskajā sfērā un zaudē orientācijas spējas reālajā vidē. Mūsdienās tas notiek ar t.s. interneta paaudzi. Ja Latvijas policijai darbinieku uzņemšanā regulāri ir jāpazemina fiziskās sagatavotības prasības, tad tas lielā mērā ir simboliskā universa „nopelns”. Jaunie puiši pie datora strauji pārvēršas infantīlos mēnessērdzīgajos.
   Tik tikko minētajai likumsakarībai piemīt zināma vēsturiskā dinamika: jo tuvāk mūsdienām, jo vairāk ir pieaugusi simboliskā aktivitāte. Uzskatāmi tas redzams, piemēram, tādos simboliskā universa segmentos kā valoda un māksla.
   Interese par valodas simboliskās semantikas perspektīvām ir bijusi vienmēr. Laika gaitā šī interese ir pieaugusi. Zināma kulminācija tika sasniegta lingvistiskajā filosofijā XX gadsimtā, analizējot valodas nosacītības problemātiku. Nostiprinājās uzskats, ka valoda vispirms apliecina jūtas un afektus. Tikai pēc tam valoda apliecina domas un idejas. Valodas praksē ir dažāda leksisko vienību simboliskā semantika. Viena simboliskā semantika ir sastopama konceptuālajā valodā, loģikas valodā, zinātnes valodā. Cita simboliskā semantika ir sastopama emocionālajā valodā, sadzīves valodā.  
   Savukārt mākslas vēsture uzskatāmi atspoguļo vēsturisko pāreju no mimēzes uz antimimēzi. Mākslas atsacīšanās no īstenības atdarināšanas (mimēzes) un pievēršanās īstenības simboliski poētiskajai konstrukcijai izpaužas mākslas metožu un stilu vēsturiskajā virzībā no klasicisma, romantisma, reālisma uz simbolismu, abstrakcionismu, sirreālismu, „jauno reālismu”, konceptuālismu, nosaucot nebūt visus spilgtākos mākslas virzienus pārejā no mimēzes uz antimimēzi. Jo tuvāk mūsdienām, jo izteiktāka ir vēlēšanās mākslu atraut no īstenības un mākslu pasludināt par īstenības izziņas galveno veidu, kā arī pret mākslu izturēties kā pret autonomu realitāti. Postmodernisma kroplībās šī vēlēšanās ir maksimāli apmierināta.
   Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst mākslas vēsturisko virzību uz savu sociālo statusu; proti, virzību, kad sabiedrībā māksla kļuva māksla, nostiprinoties kā pašvērtībai, patstāvīgam fenomenam un apziņas formai. Tas, ko mēs pazīstam kā mākslu, ilgus gadsimtus bija teicami izpildīts darbs attiecīgajā amatā. Māksla bija attiecīgā amatnieka augsta profesionālā meistarība, bet nevis patstāvīgs daiļrades fenomens. Tikai Hēgeļa filosofijā bija pirmā tikšanās ar jēdzienu „mākslinieciskais tēls”. Simbolizācijas lomu mākslā (garīgajā kultūrā vispār) sāka vispusīgi analizēt tikai XX gadsimtā.
   XX gadsimta otrajā pusē uzvirmoja satraucoša diskusija par virtuālo realitāti. Ja agrāk bija tikai viena realitāte – dabas realitāte, tad tagad ir arī otra realitāte – virtuālā realitāte. Virtualitāte liecina par objektiem vai stāvokļiem, kuri reāli neeksistē, bet var rasties noteiktos apstākļos ar speciālas tehnoloģijas un tehnikas palīdzību.
   Simboliskā universa papildināšanās ar virtuālo realitāti krasi saasina jautājumu par racionālisma un iracionālisma proporcijām cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Nākas saskatīt bīstamu apdraudējumu racionālismam, kas savukārt liecina par norietu, noslīdējumu cilvēka garīgajā satvarā.
   Par racionālisma zudumu iracionālajā simbolu pasaulē uztraucās jau Ernsts Kasīrers. Bet tas bija XX gadsimta pirmajā pusē, kad nebija jaunā parādība – virtuālā realitāte. Tagad ir labi zināms, ka virtuālā realitāte apdraud tieksmi aizstāvēt objektīvu, absolūtu, universālu patiesību. Cilvēks zaudē spriedumu patstāvību. Ja par cilvēka galveno vērtību uzskata idejisko neatkarību, tad virtuālā realitāte degradē šo vērtību. Cilvēks savos spriedumos zaudē idejisko patstāvību un nonāk virtuālās realitātes varā. Ne velti Latvijā 2018.gada septembrī un oktobra sākumā sakarā ar 13.Saeimas vēlēšanām politiskajā aģitācijā ļoti plaši izmantoja interneta sociālos tīklus. Savukārt pēc vēlēšanām valdības sastādīšanas nedēļās dominēja norāde uz „sarkanajām līnijām” – leksiski simboliska minitirāde bez jebkādas konkrētības.

svētdiena, 2018. gada 15. aprīlis

Postpatiesība



  
   Ja civilizācijas norieta apstākļos ir uzdīdzis postcilvēks, tad katrā ziņā ir uzdīgusi viņa sludinātā postpatiesība. Ja eksistē postpatiesība, tad eksistē tās autors – postcilvēks. Tas ir loģisks izkārtojums. Jautājums var būt vienīgi par to, vai tas ir teorētiski loģisks izkārtojums jeb tāda ir dzīves realitāte. Atbilde nav patīkama: tas nav teorētiski loģisks izkārtojums. Tāda ir dzīves realitāte.
   Eksistē tradīcija laikmeta tendences apzināt no valodas viedokļa. Proti, noskaidrot populārākos vārdus attiecīgajā laikmetā. Populārākie vārdi nekļūdīgi ilustrē garīgo atmosfēru sabiedrībā zināmā laika periodā. Tradīcija nav aizmirsta, un pasaules respektablas struktūras (enciklopēdiju redakcijas, slaveni mediji, cienījamas zinātniskās iestādes) nesen noskaidroja populārākos vārdus 2016.un 2017.gadā.
   Tā, piemēram, Rietumeiropas lielākajās valstīs Lielbritānijā un Vācijā populārākais vārds 2016.gadā bija “postpatiesība” (post-truth; postfaktisch). ASV populārākais vārds bija “surreal”- nereālistisks, fantastisks, neticams. 2017.gadā Karaliskās akadēmijas spāņu valodas vārdnīcā iekļāva leksisko jaunumu „posverdad”. Ar to apzīmē „realitātes izkropļošanu, manipulēšanu ar cilvēku pārliecību un emocijām, lai ietekmētu sabiedrisko domu un sociālās attiecības”.
   Populārie vārdi perfekti saskan ar “balto” cilvēku garīgo degradāciju. Faktiski ir iezvanīts jauns laikmets - „Post-truth” laikmets. Rietumu civilizācijas norietā ir sasniegta jauna gradācija.
   Eiropeīdu sistemātiskas degradācijas sākums ir 1968.gads. Tas ir vispāratzīts viedoklis. Absurdie jauniešu nemieri Francijā, Vācijā, ASV bija sākums slimībai, kura tagad (2018.g.) ir nenoliedzams fakts.
   1968. gadā Eiropa sāka zaudēt identitāti. Degradācija kļuva tik liela, ka Eiropu vairs nevarēja pazīt. Tas precīzi izklāstīts Eiropas 13 intelektuāļu Parīzes deklarācijā „Eiropa, kurai mēs varam ticēt”. 2017.gada 7.oktobrī deklarāciju publicēja 20 valodās. Arī latviešu valodā. Latvijas varas inteliģence deklarāciju cītīgi noklusē, jo apzinās savu graujošo ieguldījumu cilvēku degradācijā.
   Pirms 50 gadiem 1968.gada 22.martā studentu dumpja sākums Sorbonas universitātē bija negaidīti jocīgs. Francijā tauta dzīvoja labi. Tauta bija labi paēdusi, labi apģērbta un labi apgādāta ar sadzīves precēm. Bodrijaram tas deva iespēju jau 1970.gadā sarakstīt grāmatu „Patērēšanas sabiedrība”. Valstī katru gadu ekonomiskā izaugsme bija 5%. Valdība bija stabila. Tā centās ievērot demokrātijas normas. Francijas industriālo sabiedrību neviens un nekas neapdraudēja. „Vienkāršie cilvēki” tika lutinoši apčubināti no visām pusēm. Viņi netraucēti baudīja masu kultūras labumus. Morāli tikumiskais līmenis bija augsts.
   Piemēram, katra dzimuma studenti dzīvoja atsevišķās kopmītnēs. Vīriešu kopmītnes sievietes nedrīkstēja apmeklēt. Savukārt sieviešu kopmītnes vīrieši nedrīkstēja apmeklēt. Nebija nekāda politiskā un sociālā iemesla studējošās jaunatnes dumpim franču prestižākajā universitātē.
   Tagad iemesls ir izprasts. Iemesls ir radikālas antropoloģiskās (cilvēciskās) izmaiņas. 1968.gadā sākās garīgā degradācija: morālo uzskatu vaļība („plurālisms”), ģimenes institūta diskreditācija, seksuālo anomāliju bums („seksuālā revolūcija”). Sākās tas, kas aizvadītajos 50 gados nemitīgi duļķojās „baltajos” cilvēkos līdz viņu fundamentāli iracionālajam (debilajam) un fundamentāli amorālajam šodienas saduļķojumam.
   1968.gada daudzi varoņi, lutekļi no bagātām ģimenēm, turpmākajā dzīvē pievērsās teroristiskajai darbībai vai politiskajai darbībai. Viņi saglabāja pašpuikas ārieni, netīrību, morālo visatļautību, manieru demonstratīvo vulgaritāti. 1968.gada satrakojušies mutanti kļuva paraugs „eiropeiskās elites” klonēšanā. Viņi palīdzēja izdresēt Eiropu par ASV paklausīgu pakalpiņu. No viņiem lišķīgākie (Derrida, Habermass) publiski apsveica Dienvidslāvijas bombardēšanu, to vērtējot kā „humanitāro iejaukšanos”. Degradācija jau bija tik grandioza, ka abi „intelektuāļi” nespēja paškritiski novērtēt sava „viedokļa” antihumāno raksturu. No 1968.gada galvenajiem varoņiem tradicionālākais piemērs analītikā ir sarkanmatainais ebrejs Daniel Marc Cohn-Bendit (1945) un viņa pēcākā spožā politiskā karjera. 1968.gadā viņš tēloja anarhistu un bija studentu dumpja barvedis. Vēlāk viņš pārtapa buržuāziski pašapmierinātā EP deputātā.
   Dzīves pārmaiņu ātrums ir milzīgs. Šajā ziņā ir asprātīgs salīdzinājums. Cēzars varēja sarunāties ar Napoleonu. Franču imperatora laikā Eiropa vēl nebija tik krasi izmainījusies, lai senās Romas diktators neko nesaprastu. Krasās izmaiņas sākās Jaunajos laikos. Izmaiņas ir tik lielas, ka Napoleons nevarētu sarunāties ar angļu karalieni Elizabeti II. Napoleons neko nesaprastu mūsdienu dzīvē.
   Post-truth” par populārāko vārdu 2016.gadā pasludināja slavenā izdevniecība „Oxford Dictionaries”. Izdevniecības ieskatā postpatiesības mutuļošana sākas tad, kad cilvēku apziņas formēšanā objektīvie fakti ir mazāk nozīmīgi nekā emocionālā iedarbība un subjektīvais viedoklis.
   Postpatiesībai fakti nav vajadzīgi. Postpatiesība ir panākusi faktu devalvāciju. Fakti ir zināmi, taču tie tiek slēpti no cilvēkiem. Savukārt cilvēki nekaunas no pašapmāna. Cilvēki saprot, ka eksistē fakti. Taču cilvēkus pilnā mērā apmierina faktu slēpšana, jo tā ir patīkamāk dzīvot.
   Fakti ir intelektuālās sfēras sastāvdaļa. Fakti prasa prāta piepūli un neļauj izvērsties emocionālajām kaislībām, kurām prāta piepūle nav vajadzīga. Postpatiesība ir iespējama tikai tad, ja ir atslēgts cilvēku prāts. Postpatiesība saskarsmē ar normālu prātu ir bezspēcīga.
   Postpatiesība cilvēkos kāpina emocionālo baudu un pašvērtības prieku. Ja cilvēkiem nākas ņemt vērā faktus, tad viņu subjektīvais viedoklis zaudē vērtību. Bet tas nav labi. Tādā gadījumā subjektīvā viedokļa autori vairs nav „gudri cilvēki” ne savās acīs, ne citu cilvēku acīs. Fakti cilvēkiem traucē demonstrēt „gudrību”. Postmodernistiskais „viedokļu plurālisms” jau ir paguvis satricinoši iefiltrēties cilvēku apziņā, ļaujot katram būt „gudram”. Postpatiesība, devalvējot faktus, pamatīgi kāpina „viedokļu plurālisma” psiholoģisko gandarījumu cilvēkos. Īstenībā postpatiesība veicina pašapmāna progresēšanu. Tas praktiski nozīmē saprātīguma zudumu un iracionālisma pieaugumu cilvēku apziņā.
   Visdziļākajā būtībā postpatiesība nav uzskatāma par jaunu ideoloģisko ieroci. Postpatiesība nav cīņas ierocis – ideoloģijas un kontrideoloģijas atombumba. Visdziļākajā būtībā postpatiesība (dažādi viltojumi) ir laikmeta pazīme – cilvēku pagrimuma pazīme. Pagrimuši cilvēki ir viltojumu („fake”) izplatītāji. Pagrimušiem cilvēkiem viltojumi ir adresēti. Pagrimuši cilvēki tic viltojumiem, komentē viltojumus un par viltojumiem nekavējoties izsaka savu kompetento „viedokli”. Pagrimušiem cilvēkiem metafizikas vietā ir postmetafizika, realitātes sakarīgas hierarhijas vietā ir „plurālisms”, jēgas vietā ir interpretācija.
   Saskarsmē ar postpatiesību drīkst atsaukties uz slaveno atziņu „Dievs ir miris!”. Postpatiesības laikmetā šī atziņa ir aktuāla. Dievs ir miris, fakti nav vajadzīgi, patiesība neeksistē, eksistē vienīgi situācija – noteiktā mirklī vai periodā pastāvošs dzīves vai darbības apstākļu kopums, par kuru katram var būt savs emocionālais viedoklis. Tādos apstākļos kaut ko labu, saprātīgu un derīgu var panākt vienīgi spoži apgaismota, labi izglītota un skaidri saprotoša apziņa, postpatiesību piespiežot kapitulēt.
   Kapitulācijas nebūs. Būs postpatiesības diktatūra. Rietumu civilizācijā nākotne pieder postpatiesībai. Jau tagad postpatiesība valda masu komunikācijā un politikā. Postpatiesības lielākie fani ir žurnālisti un politiķi. Tātad profesionāļi, kuri vispamatīgāk ietekmē cilvēku apziņu.
   Abu profesiju nosaukumi ir jāliek pēdiņās. Žurnālisti un politiķi tagad neatbilst vēsturiski tradicionālajam attiecīgās profesijas aprakstam. Runa nav pat par žurnālistikas un politikas parodijām vai simulakriem. Žurnālistikas un politikas vietā ir radies kaut kas tāds, kurā neeksistē sociālā, morālā, intelektuālā, nacionālā, politiskā, ideoloģiskā, valstiskā atbildība, neeksistē profesionālā pienākuma apziņa un profesionālā goda apziņa.
   Žurnālistikas un politikas centrā tagad ir neierobežota melošana bez minimāla morālā pārdzīvojuma. Turklāt tā ir melošana sintezē ar iracionalitāti, stulbumu, debilitāti. Žurnālistu un politiķu melošana liecina ne tikai par negodīgumu un nekaunību, bet liecina arī par garīgo nelīdzsvarotību un prāta aptumsumu. Ja vēl nesen, pieķerti melos, žurnālisti un politiķi taisnojās, ka ir pārprasti vai viņu informācijā ir ielavījusies tehniskā kļūda, tad tagad viņi ignorē jebkuru kritiku un nedomā taisnoties. Mediju kadri un politisko organizāciju kadri, kuri šodien melo, pat nesaprot, kas ir patiesība un kas nav patiesība. Mentālais haoss viņu galvās to neļauj saprast. Agrāk melotāji zināja, kas ir patiesība. Viņi meloja apzināti – ar skaidru galvu. Tagad melo tipi vispār bez galvas.
   Latvijā par to, piemēram, liecina 2018.gada aprīļa vidū publicēts skaidrojums: „Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kanceleja cietusi jau septīto (!?) sakāvi administratīvajā tiesā, - kā rāda [..] publiskotais tiesas spriedums, tā uzdevusi Vējoņa kancelejai sniegt pieprasītās ziņas par informācijas apriti laikā, kad pērn atklājās, ka prezidents „piemirsis” deklarēt daļu no saviem gada ienākumiem. Pašlaik administratīvajā tiesā tiek izskatītas vēl vairāk nekā desmit (!?) administratīvās lietas saistībā ar Vējoņa kancelejas nevēlēšanos atklāt ziņas par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu un līdzīgiem jautājumiem”.
   Bet tas nebūt nav viss. 2018.gada 28.augustā atkal jauna ziņa: „Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kanceleja jau trīspadsmito reizi (!?) ir zaudējusi administratīvajā tiesvedībā, - šoreiz saistībā ar tās nevēlēšanos sniegt informāciju par nodokļu maksātāju resursu izmantošanu saistībā ar Vējoņa došanos uz skautu un gaidu pasākumu, braucienam izmantojot helikopteru”.
   Tik tikko minētais nav tikai melošana. Informācijas atkārtotā slēpšana liecina par prāta neveselību. Turklāt liecina par prāta neveselību visā valstī,  ja jau Valsts prezidents var nemitīgi melot. Ja regulāri drīkst melot Valsts prezidents, tad regulāri drīkst melot arī valsts pilsoņi! Tas ir loģiski! Vai var būt vēl trakāks stāvoklis Latvijā?
   Patiesība ir zaudējusi tikumisko spēku un privileģēto vietu cilvēku garīgajā pasaulē. Totāla amoralitāte ir iespējama tikai cilvēciskuma sabrukumā. Faktiski ir ne tikai divas melotāju kategorijas – žurnālisti un politiķi. Abām kategorijām ir jāpieskaita sociuma daļa, kura vienaldzīgi izturas pret patiesību un nenosoda postpatiesību.
   Interesants ir viens moments. Postpatiesības laikmetā neviens neatceras patiesības laikmetu kā paraugu godīgai dzīvei. Neatceras tāpēc, ka patiesības laikmets nekad nav bijis. Vienmēr kāds meloja. Atšķirība ir vienīgi tā, ka agrāk baidījās melot, kaunējās melot, atzinās melošanā. Agrāk sodīja par melošanu.Tagad Vējoni neviens nesodīs par melošanu. Arī tauta nav apvainojusies par žurnālistu un politiķu nemitīgo melošanu.
   Agrāk tauta necieta melus, un tauta nebalstījās uz meliem, kas rada tai emocionālo komfortu, jo atbilst kaut kādiem aizpriedumiem un iedomām, kaut kādām simpātijām vai antipātijām. Tagad ļoti daudziem ir pieņemami jebkādi meli par Krieviju, krieviem, Putinu. Tas ir jauns antropoloģiskās evolūcijas līmenis – cilvēciskuma sabrukuma līmenis.   






trešdiena, 2018. gada 4. aprīlis

Špenglers

   



Špenglers bija maija cilvēks: dzima 28.maijā, 1.sējums iznāca maijā, naktī no 8.maija uz 9.maiju nomira miegā. Zārkā ielika "Faustu" un "Zaratustru".  
   Latvieši ir lietas kursā par Osvaldu Špengleru un viņa galveno ideju, un galveno grāmatu. Tās pirmais sējums iznāca pirms 100 gadiem. Internetā par latviešu informētību liecina daudzas vairāk vai mazāk jocīgas un aplamas publikācijas. Objektīvi izprotoša un objektīvi vērtējoša attieksme ir reti sastopama.
   Arveds Švābe (1888-1959) kādreiz Špenglera galveno ideju subjektīvi modernizēja: „Tāpat kā atsevišķie indivīdi piedzimst ar nāves zīmi pierē, tāpat tautām ir nenovēršams liktenis iet bojā, lai cik augsta būtu viņu kultūra. Pēc pirmā pasaules kara šādu nihilismu pauda Osvalds Špenglers ar pazīstamo darbu Untergang des Abendlandes, kur viņš pareģoja Eiropas un vispār baltās rases drīzo galu tuvākā pasaules karā, kas beigsies ar Āzijas un dzeltenās rases valdonību pār Eiropu. Vai šodien tiešām dažreiz neuzmācas šaubas, ka šis pareģojums varētu piepildīties?”.
   Saitam „Aliens” ir stulbi augstprātīgs viedoklis: „Špenglers šodien nav autoritāte − viņu dēmonizēja, raksturojot kā konservatīvu retrogrādu, gandrīz vai fašistu. Lai gan nekā tāda viņa paustajos uzskatos nav – ar nacistiem viņš atteicās sadarboties, kas, starp citu, ir ļoti svarīgs fakts. Šobrīd pierādās, ka viņš ir precīzi nosaucis lietas to īstajos vārdos, tomēr viņš nav autoritāte”.
   Špengleram nevēlas uzticēties jaunā mākslas zinātniece Sniedze Sofija Kāle: „Varbūt mēs dzīvojam tādā laikā, kad viss pašlaik radītais neizbēgami atgādina kādu reiz tapušu mākslas darbu? Atliek tikai atminēties manierisma mākslinieku pārliecību, ka visu lielisko atklāja renesanses dižgari un vienīgais, kas viņiem pienācās – atkāpties pārmērībās, lai vēlreiz secinātu, cik cikliska ir cilvēces un mākslas attīstība. Osvalds Špenglers jau 1918. un 1922. gadā, laižot klajā pirmo un otro grāmatas “Rietumzemes noriets” sējumu, paredzēja drīzu Rietumeiropas kultūras galu, bet vai 60. gadu visu mākslas nozaru uzplaukumu, kas ienesa konceptuāli atsvaidzinošu pieeju, varētu uzskatīt par mirstošā gulbja dziesmu? Šādas izjūtas, par spīti mēģinājumiem vārdiski formulēt kopējas kultūras attīstības / stagnācijas kopsakarības, vairāk ir individuālas tāpat kā atsevišķu cilvēku predisponētība uz pagājību”.
   Ļoti dīvaina (faktiski atbaidoša) ir žurnālista Arņa Kluiņa bubināšana: „Diez vai Untergang des Abendlandes latviešu izdevums tiks iekļauts Latvijas valsts simtgadei veltīto darbu sarakstā (!?), lai gan šīs grāmatas liktenis (!?) ir nesaraujami savijies ar Latvijas Republikas rašanos (!?). Proti, savas 1917. gada aprīlī pabeigtās grāmatas pirmo metienu O. Špenglers no tipogrāfijas saņēma 1918. gada septembrī [O.Š. biogrāfi saka maijā – A.P.] un veiksmīgi to iztirgoja (!?) vācu karavīriem, kuri spruka uz mājām no tieši tajā brīdī sabrūkošās vācu Rietumu frontes. Pāris mēnešu laikā Rietumu frontes liktenis piemeklēja arī pārējās vācu frontes ar visu vācu ķeizarvalsti. Pamiers Rietumos datēts tieši ar latviešiem zīmīgo 11. novembri, bet turienes 11. novembris apsteidz mūsējo 11. novembri par vienu gadu un mūsējo 18. novembri par vienu nedēļu kā abu vēlāko novembru cēlonis. 11. novembris rietumeiropiešu izpratnē ir vāciešu saukšana pie kārtības, tajā skaitā saukšana uz mājām no vācu okupētajām teritorijām, lai nekur Eiropā nevazātos nekādi apbruņoti vācieši. Tas radīja varas vakuumu arī tagadējā Latvijā vai vismaz dažos toreizējos Rīgas centra namos (!?), ko kaut vai ar vārdiem aizpildīja Latvijas Republikas proklamēšana (!?). Vāciešiem atlika aizpildīt ar sevi dzimteni un iedarbināt tipogrāfijas ar pilnu jaudu (!?), lai no dažādiem Eiropas nostūriem (!?) mājās atgriezušies karavīri un etnisko tīrīšanu (!?) dēļ uz Vāciju atmukušie vācu tautieši varētu sev mierinājumam (!?) nopirkt O. Špenglera sacerētu stāstu par postu un bēdām, ko ne tikai vāciešiem nesusi un vēl nesīs vācu Rietumu frontes sabrukšana (!?). O. Špenglera grāmatas nosaukuma pirmais latviskojums (!?) ir darinājums no šādas (!?) izpratnes par grāmatu (!?)”.
   Latviešu skolēniem adresētais saits „Uzdevumi” ir safantazējis grandiozas muļķības: „Civilizācijas pastāv un pēc laika iet bojā. Par bojāejas iemesliem ir vairākas teorijas. Piemēram, vācu filozofs Osvalds Špenglers (1880-1936) uzskatīja, ka civilizācija ir cilvēku grupa (!?), kura cenšas īstenot savas idejas (!?). Tā līdzinās dzīvam organismam, kurš piedzīvo vairākas attīstības stadijas, kuras Špenglers salīdzina ar gadalaikiem (!?): pavasaris (ideju rašanās laiks), vasara (ideju īstenošanas laiks), rudens (visas idejas jau ir realizētas) un ziema (apjukuma iestāšanās, civilizācijas bojāeja).”
   1933.gadā Rīgā latviešu valodā iznāca Špenglera grāmata „Cilvēks un tehnika: apcere dzīves filosofijai”. Grāmatu tulkoja Otto Rolavs (1897-1969).
   Tas pats Otto Rolavs, kurš bija iemesls slavenajam plaģiātisma skandālam latviešu akadēmiskajā stallī. Otto Rolavs ir Kanta darbu pirmais tulkotājs. Par to internetā lasāms: „Lielākā daļa viņa tulkojumu manuskriptu pēc viņa nāves 1969. gadā nonāca toreizējā Valsts bibliotēkā un LPSR Zinātņu akadēmijas fundamentālajā bibliotēkā. 2010. gadā LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura programmas students Armands Leimanis internetā izplatīja publisku vēstuli, kurā vērsa sabiedrības uzmanību uz iespējamajiem pārkāpumiem finansējuma piešķiršanā un apsūdzēja trīs profesorus – Rihardu Kūli, Igoru Šuvajevu un Andri Rubeni plaģiātismā, uzdodot filozofa Otto Rolava Imanuela Kanta darbu tulkojumus par saviem. Vēstule izsauca plašu rezonansi, un mēnesi pēc tās publicēšanas Latvijas Universitātē tika izveidota ekspertu komisija, kas izvērtēja iespējamo plaģiātu profesoru tulkojumos. Komisija konstatēja, ka Kūļa tulkojums ir terminoloģiski konceptuāli pārstrādāts Rolava tulkojums, kas nav uzskatāms par oriģinālu tulkojumu. Sekojot ekspertu komisijas atzinumam, Latvijas Universitāte 2010. gada 30. aprīlī vērsās Gulbenes tiesā, lai izbeigtu darba tiesiskās attiecības ar Rihardu Kūli. Tiesas process Kūļa pārstāvju neierašanās dēļ vairākas reizes tika atlikts, līdz 2012. gada 29. maijā tika panākts izlīgums”.
   Kādēļ nākas atgādināt par plaģiātisma skandālu?
   Nākas atgādināt tāpēc, ka nepatīkami tiekamies ar šodienas inteliģences dīvaino attieksmi – cieņas trūkumu pret patiesām filosofiskajām vērtībām un to ģeniālajiem autoriem. Latviešu „Wikipedia” par Otto Rolavu, Osvaldu Špengleru un Imanuelu Kantu ir daudz skopāka informācija nekā par Rihardu Kūli. Par viņu ir ievietots detalizēti izvērts un bagātīgi ilustrēts materiāls. Par Rolavu, Špengleru, Kantu tikai dažas rindas.
   Latviešu „Wikipedia” visskopākā informācija ir par Osvaldu Špengleru. Turklāt tā ir aplama un primitīva informācija. Špenglers ir aplami nosaukts par „vācu vēsturnieku” un „filosofu”. Viņa slavenā grāmata ir nosaukta „Rietumeiropas noriets”. Tā raksturota ļoti primitīvi: „[..] viņš izvirza teoriju par civilizāciju ciklisku rašanos, attīstību un bojāeju. [..] Špenglera idejas rada atsaucību nacionālsociālisma ideoloģijā. Paša Špenglera attieksme pret nacionālsociālismu bija divējāda - sākotnēji viņš to atbalstīja, bet vēlāk kritizēja tā nezinātniskās bioloģijas teorijas un antisemītismu”.
   Špenglers sevi uzskatīja par kultūras filosofu. Viņam patika Georga Zimmela iedalījums -  „vēstures filosofija”. Sergejs Averincevs piemēroja Špenglera mantojumam jēdzienu „kulturoloģija”.
   Latviešu prātniekiem (piem., Maijai Kūlei, Artim Bukam, Harijam Tumanam) ir savs viedoklis par grāmatas nosaukumu. Mūsu prātnieku viedoklis atšķiras no ārzemēs akceptētā viedokļa.
   XX gs. ieviesās un XXI gs. turpinās stabila tradīcija grāmatas nosaukumu „Der Untergang des Abendlandes” tulkot „Eiropas noriets”. Tāds tulkojums nav burtisks tulkojums. „Untergang des Abendlandes” burtiski jātulko nevis „Eiropas noriets”, bet gan „Vakara zemju noriets”. Tas netiek apzināti un pamatoti darīts. Nav īsti skaidrs, kas ir vakara zemes. Ne visi sapratīs, ka runa ir par Eiropu. Špenglers nelieto vārdu „Rietumeiropa”. Viņš lieto vārdus „Rietumi” un „Eiropa”. Jēdziens „Rietumi” mūsdienu cilvēku mentālajā kartē ietver ne tikai Rietumeiropu, bet arī ASV, Kanādu, Austrāliju, Jaunzelandi. Špenglers filosofiski improvizēja par Eiropas kultūru.
   Pilnīgas muļķības ir norāde par Špenglera ideju izmantošanu nacisma ideoloģijā. Špenglers nekad nav bijis nacisma ideoloģijas dekorātors. Baireitā Špenglers tikās ar Hitleru, kurš pusotru stundu viņu apvārdoja. Špengleru aicināja atbalstīt nacistu partiju. Taču viņš atsacījās to darīt. Špenglers 1936.gadā paredzēja Hitlera valsts bojāeju pēc 10 gadiem. Tas tā arī notika. Kad 1933.gadā iznāca Špenglera grāmata „Jahre der Entscheidung” („Lēmumu gadi”), nacisma barveži viņu pasludināja par nevēlamu personu (persona non grata).
   Nekorekti ir Špengleru saistīt ar cikliskuma teoriju. To var darīt vienīgi cilvēki, kuri nav lasījuši tekstu un vadās no Špenglera biogrāfijā bezatbildīgi iedibinātajiem stereotipiem. Špenglera galvenajā idejā nav cikliskuma teorijas izmantojums. Cikliskums ir tad, kad cikls kā noteiktu procesu, darbību vai norišu kopums atkārtojas. Špenglera galvenajā idejā nekas neatkārtojas. Kultūra noriet civilizācijā un punkts,- civilizācija iet bojā. Pēc civilizācijas atkal nerodas kultūra, kas būtu loģiski saskaņā ar cikliskuma teoriju.
   Iespējams, daudzi prātnieki par cikliskumu dēvē Špenglera kultūras salīdzinājumu ar organismu. Toreiz tāds salīdzinājums bija ļoti populārs. Viņa grāmatā kultūra tāpat kā cilvēks piedzimst, izdzīvo bērnības, jaunības, brieduma, novecošanas stadiju. Viss noslēdzas ar nāvi.
   Stereotipu loma ir pieaugusi. Grāmatas abos sējumos teksts kopā ir apmēram 1300 lappuses. Turklāt teksts no lasītāja prasa kolosālu sagatavotību un smadzeņu rūdījumu – pamatīgas zināšanas filosofijā, pasaules vēsturē, pasaules mākslas vēsturē, matemātikā, mūzikā, dabas zinātnēs. Lasītāju gaida tikšanās ar apmēram 15 zinātnēm un 8 civilizāciju artefaktiem.
   Špenglera pozīcijā centrālā vieta ir zinātniskās, sociālās, mākslinieciskās, politiskās domas vienotības saskatīšanai kultūras katrā laikmetā. Toreiz tā bija unikāla pozīcija. Viņš tiecās fiksēt idejisko uzstādījumu, kas vijas cauri visai kultūrai – arhitektūrai, tēlniecībai, glezniecībai, dramaturģijai, filosofijai, teoloģijai, mūzikai, matemātikai, dabas zinātnēm, fizikai, vēsturei. Tagad to tiecas izdarīt jaunā zinātne kulturoloģija.
   Grāmatu iesakāms lasīt tikai tiem cilvēkiem, kurus neatbaidīs Špenglera lūkojums uz dzīvi kā kosmisko noslēpumu. Tāpat jālasa tikai tiem, kurus neatbaidīs autora metafiziskās improvizācijas. No tām daudzas lasītāju var „izsist no sliedēm”, Hamleta vārdiem izsakoties („out of joint”). Lasītājam nāksies pakļauties autora prāta azartam asociatīvi savienot arhaisko un moderno, mistisko un pozitīvistisko, pareģa gaišredzību un kritiķa skeptiskumu.
   Lasītājam ne reti nāksies neņemt vērā visdažādākās pretrunas Špenglera izklāstā. Autora pašapziņa stāvēja pāri visām pretrunām. Grāmatā ir tikšanās ar „pasaules ainu dzejnieku” (Weltbilddichter), kā sevi dēvēja Špenglers, lai attaisnotu faktu interpretācijas brīvo lidojumu un pretrunu klātbūtni grāmatā.
   Špenglera aktualitāte pašlaik ir milzīga. Špengleram pieder tagadne. Špenglera tagadne ir Špenglera atziņu aktualitāte mūsdienās – XXI gadsimta sākumā. Viņš rakstīja, ka Eiropā gara izsmeltība iestāsies pēc 2000. gada. Tātad – pašlaik.
   Ko nozīmē Eiropas gara izsmeltība?
   Saskaņā ar Špenglera galveno ideju par kultūras pārvēršanos civilizācijā tas nozīmē civilizācijas prastā līmeņa sasniegšanu XXI gadsimtā.
   Špenglera konstrukcijā kultūra ir garīguma dzīvs organisms, bet civilizācija ir šī dzīvā organisma mūmija. Kultūras cilvēks dzīvo garīgo dzīvi un pārtiek no garīgās dzīves. Civilizācijas cilvēks jēgu rod tikai materiālajā dzīvē. Ne velti tagad populārākā kaislība ir vulgāra dzīves  baudīšana. Kultūra ir pati par sevi saprotama lieta. Kultūras vide cilvēkam ir dabiska vide. Cilvēks šo vidi uztver kā dabisku nepieciešamību. Kultūras cilvēks dzīvo nesaspringti. Civilizācijas cilvēks dzīvo saspringti, visu darot atbilstoši materiālistiskajam pragmatiskumam un racionalitātei, kas no XX gadsimta nogales ir izvērtusies bezjēdzīgi iracionālā kņadā.
   Par Rietumu kultūras kapitulāciju liecina Špenglera grāmatas liktenis. Špenglera grāmata pati par sevi ir savdabīga liecība mūsdienu pagrimumam. Tagad tāda satura un apjoma grāmata nevarētu īsā laikā piedzīvot 32 (!!!) papildizdevumus. Mūsdienās to vispār neviens nepirktu un nelasītu. Civilizācijas izdevniecību plānos neietilpst intelektuālā literatūra. 1300 lappušu lielu apjomu tagad spēj un vēlas izlasīt arvien niecīgāks cilvēkus skaits. Ļoti iespējams, pašlaik ne visi jaunieši saprot, ko nozīmē vārdi „intelektuālā literatūra”.







Intelektuālisma iznīdēšana

   Ņemot vērā visdažādākā veida kardinālās izmaiņas XX gadsimta otrajā pusē, radās vairākas koncepcijas par globālajām transformācijām...