trešdiena, 2018. gada 23. maijs

Kosmiskais determinisms



   Aktuāla ir hipotēze par demogrāfiskās pārejas kosmisko determinismu. Demogrāfiskās pārejas (1960-2050) izskaidrojumā nākas ņemt vērā kosmisko spēku. Cits izskaidrojums neko nedos. Un vispār nākas ņemt vērā kosmisko determinimu arī agrāko demogrāfisko un citu globālo procesu izskaidrojumā.
   Demogrāfiskās pārejas sekas ir eiropeīdu rases novecošana, izmiršana un Rietumu civilizācijas noriets. Rietumu civilizācijas norietā visu izsķir kosmiskais spēks Tāda ir hipotēze. Tai ir fatāla reputācija. Kosmiski determinētās demogrāfiskās pārejas trajektorija iet savu gaitu, un cilvēki nevar izmainīt nāvējošo trajektoriju. Eiropeīdu drūmo likteni neviens nevar pozitīvi koriģēt.
   Starp citu, jēdziens „determinisms” (lat. determinisme) apzīmē mācību, ka dabas un sabiedrības parādības ir likumsakarīgi saistītas un cēloniski cita citu nosaka. Determinisms apzīmē mācību, ka ikviens notikums ir kāda dabas likuma darbības piemērs. Tātad jautājums par dabas determinismu ir bijis vienmēr. Vismaz tas ir vēsturiski bijis no latīņu valodas lietotāju laika. Cilvēki jau sen ir saskatījuši dabas un sociālo procesu vienotību. Cita lieta, cik apjomīgi tiek saskatīta šī vienotība. Tā var tikt saskatīta kādas Zemes teritorijas apjomā, Zemes kontinenta apjomā, planētas apjomā, Galaktikas apjomā, Visuma apjomā. Saprotams, skatījums ir atkarīgs no zināšanām par attiecīgo apjomu.
   Par kosmosa ietekmi uz biosfēru zināja jau ļoti sen. Zināja intuitīvajā līmenī, balstoties uz elementāru sakarību novērojumiem. Mūsdienās Visumu par plurālistisko kompleksu nosauca Iļja Prigožins.
   Vispamatīgās zināšanas ir par Saules funkcionālo ietekmi. Sociālo kolektīvu atkarība no Saules pirmo reizi tika zinātniski apskatīta XVIII gs., kad atsevišķi Rietumu zinātnieki centās noskaidrot sakarības starp plankumiem uz Saules un neražas izraisīto cenu pieaugumu maizei.
   XIX gs. beigās zinātne vairs neapšaubīja Saules parādību un sociālo parādību saistību. XX gs. sākumā zinātne konstatēja zināmu ritmiskumu – 10 gadi un 302 dienas. Ik pēc minētā laika pieaug Saules aktivitāte.
   XX gs. sākumā zinātne runāja par uzplaukumu periodos, kad uz Saules valdīja „klusums”. Saules aktivitāte bija minimāla, piemēram, 1867., 1878., 1889., 1900.g., kad notika slavenās Pasaules izstādes Parīzē. Tās notika no Saules aktivitātes viedokļa cilvēkiem labvēlīgā laikā.
   Mūsdienās plurālistiskā kompleksa, (piem., Saules, Zemes elektromagnētiskā lauka un Zemes gravitācijas lauka svārstību) ietekmi pēta ar visdažādākās aparatūras palīdzību. Par Saules aktivitātes svārstībām ir apkopota plaša informācija. Zināmi konkrēti Saules cikli (piem., 3750 gadu cikls), specifisks pārejas laiks no viena cikla uz otru ciklu (374 gadi). Ņemot vērā šos ciklus, zinātnieki ir secinājuši, ka maiju kultūras attīstība sakrīt ar pārejas periodu 440.-814.g.
   Mūsdienās kosmisko faktoru ietekme uz vēsturiskajiem procesiem, Saules ciklu koleratīvā saistība ar politiskajiem un sociāli ekonomiskajiem notikumiem veicina jaunu skatījumu uz cilvēka dzīves nosacījumiem. Saules aktivitātes maksimālajā stadijā uz Zemes ir konstatējami katastrofiski notikumi (revolūcijas, sacelšanās, nemieri, kari). Saules aktivitāte ģenerē t.s. nervu psihiskās epidēmijas, makrosociālas kataklizmas.
   1989.-1991.g. bija pastiprināta Saules aktivitāte. Tiek uzskatīts, ka tas atsaucās uz inteliģences apziņu, atspoguļojoties „perestroikā”, „atvērtībā”, „jaunā domāšanā”, „sociālisma atjaunošanā”, kas bija sava veida psihiskās fobijas un sava veida prāta aptumšojums.
   Sociālā diagnostika ir šāda: cilvēku dzīve (vēsture) norit masu psihozes un masu psihopātijas ciklu maiņas formā. Vēsture faktiski ir šo ciklu hronoloģisks apraksts. Šie cikli sakrīt ar Saules aktivitātes cikliem.
   2001.-2003.g. bija Saules aktivitātes jauns cikls; visa cilvēce cīnījās pret „terorismu”. Šo cīņu var uzskatīt par iracionālu globālu psihozi. Mūsdienu teroristi ir tie paši vēsturiski pazīstamie revolucionāri, par kuriem rakstīja Aleksandrs Čiževskis savā grandiozajā Saules aktivitātes un vēsturisko notikumu hronoloģiskajā salīdzinājumā.
   A.Čiževska (1897-1964) ieguldījums vispasaules vēsturiskā procesa un Saules cikliskās darbības salīdzinājumā ir milzīgs. Viņš izsekoja masu (revolucionāru) kustības (revolūcijas, grautiņus, sacelšanās, karus u.c.) no 500. gada pirms mūsu ēras līdz XX gs. sākumam. Viņš I Pasaules kara notikumus aplūkoja saistībā ar Saules aktivitāti. Piemēram, 1915.gada aprīlī-oktobrī Saules aktivitāte atsaucās uz notikumiem Austrumu frontē; pēc Saules aktivitātes pagāja 2-3 dienas, kad nekavējoties sākās nežēlīgas kaujas.
   Saskaņā ar A.Čiževska „enerģētisko hipotēzi” Saule iedarbojās, paātrinot attiecīgos procesus uz Zemes un atmosfērā ap Zemi, kā arī Zemes garozā. Fizikāli ķīmiskie procesi dabā savukārt iedarbojās uz cilvēkiem – nervu psihisko un emocionālo enerģiju.
   Zinātne tagad ir lietas kursā par Saules aktivitātes un ģeomagnētisko vētru saistību, kas savukārt negatīvi atsaucas uz fizisko un psihisko stāvokli metajūtīgiem cilvēkiem ar sirds, asinsvadu un nervu slimībām. Saules elektromagnētiskie izstarojumi iedarbojās uz Zemes jonosfēru, bet tā savukārt uz cilvēka organisma (niecīgo) elektromagnētisko potenciālu.
   Cilvēka organisma analīzē nākas balstīties uz četrām galvenajām kategorijām: 1) „Es” (gars, dvēsele), 2) astrālais ķermenis jeb apvalks, 3) bioenerģētiskā struktūra, 4) fiziskais ķermenis.
   Visproblemātiskākais zinātnē ir astrālais ķermenis. To var saukt par „kosmisko skafandru”, kas apņem jebkuru Homo sapiens. Šis skafandrs atbild par cilvēka organisma (vispirms un galvenokart apziņas) mijiedarbību ar kosmosu. Ezotēriķi saka, ka izmaiņas astrālajā ķermenī ir saistītas ar kultūras laikmetu maiņu. Tātad, mainoties „kosmiskajam skafandram”, mainās kultūras vide.
   Ļoti svarīgi ir ņemt vērā Sergeja Kapicas (1928-2012) demogrāfiskās pārejas izskaidrojumu. S.Kapicas unikālajā koncepcijā par demogrāfisko pāreju, kura praktiski ļoti precīzi realizējas atbilstoši viņa izstrādātajam teorētiskajam modelim, noteikti bija jābūt argumentētam izskaidrojumam.
   Izskaidrojuma tēzes ir šādas. Zemes iedzīvotāji ir evolucionējoša dinamiska sistēma. Zemes iedzīvotāji tiek uzlūkoti kā vienots kopums. Cilvēce dzīvo nelīnijiskā pasaulē. Tādā pasaulē veselais nav daļu summa, un tas pilnā mērā attiecas uz planētas iedzīvotāju skaita pieaugumu. Demogrāfijā tradicionāli planētas iedzīvotāju kopums tika interpretēts kā reģionu un atsevišķu zemju iedzīvotāju skaita summa. Taču planētas iedzīvotāju skaitu var interpretēt kā pašorganizējošu sistēmu. Tās īpašības nosaka iekšējā mijiedarbība, mijatkarība, mijietekme. S.Kapica par demogrāfiskās pārejas cēloņiem vispār neizsakās. Viņš raksturo pašu pāreju un tās īpašības, kā arī apskata pārejas sekas. Nav nekas teikts ne par Saules aktivitātes ietekmi, ne par kosmosa spēka ietekmi.
   S.Kapica toties plaši izsakās par demogrāfiskās pārejas sekām. Tās S.Kapica raksturo sekojoši. Sekas kopumā viņš apzīmē kā demogrāfiskās pārejas izraisīto ideoloģisko krīzi. Par ideoloģisko krīzi liecina bruņošanās pieaugums, karadarbības izvēršana, militārā spēka demonstrēšana. Tas viss notiek atbilstoši bezprātīgajam principam „Spēks ir, prāts nav vajadzīgs”. Par ideoloģisko krīzi liecina apziņas haotizācija, apjukums laika (pagātnes-tagadnes-nākotnes) kategorijās, starptautisko tiesību sistēmas un organizatorisko struktūru autoritātes devalvācija, postmodernisms filosofijā un mākslā, valsts varas erozija, varas atbildības trūkums, organizētā noziedzība, korupcija, masu apziņas idejiskais seklums, narkomānija, alkoholisms, pašnāvības.
   Pagaidām ir jāsamierinās ar to informāciju un tām zināšanām, kuras grupējamas nosacītā rubrikā „Kosmosa ietekme uz cilvēku”. Ietekme tiek atzīta. Tā ir eksperimentāli pierādīta, bet tai ir individuāls vēriens. Nav runa par visas cilvēces transformāciju kosmosa spēku ietekmē. Demogrāfiskā pāreja ir visplašākais vēriens, kāds var būt. Runa ir par visu cilvēci. Hipotēze par demogrāfiskās pārejas kosmisko determinismu joprojām ir aktuāla.





piektdiena, 2018. gada 11. maijs

Animal symbolicum



   Cilvēku par „animal symbolicum” ieteica dēvēt Ersts Kasīrers. Viņa ieskatā tradicionālais cilvēka apzīmējums „animal rationale” neatbilst patiesībai par cilvēka identitāti. Cilvēku no pārējām dzīvajām radībām pirmkārt un galvenokārt atšķir simbolizācijas kompetence. Tikai cilvēks spēj uz realitāti lūkoties caur simbolu prizmu. Turklāt tie ir cilvēka paša radītie simboli. Tādējādi cilvēka ūnikums ir viņa radītais simboliskais universs, kas nav citām dzīvajām radībām.
   Simboliskais universs ir oriģināla realitātes interpretācija, ko spēj veikt tikai cilvēks. Taču galvenais ir simboliskā universa determinētība. Cilvēks faktiski nespēj dzīvot bez mākslīgā vidutāja - simboliskā universa. Cilvēks nespēj padzīt, ignorēt un atbrīvoties uz visiem laikiem no mākslīgā vidutāja, kura kodolā ietilpst valoda, mīts, māksla, reliģija. Cilvēkam organiski ir nepieciešamas lingvistiskās formas, mītu tēli, mākslas poētika, reliģiskie rituāli, kas viss ir piepildīts ar iztēlotām emocijām, ilūzijām, sapņiem, fantāzijām. Mūsdienu modernajā terminoloģijā sakot, tas viss ir piepildīts ar virtuāliem risinājumiem.
   Vienmēr ir bijusi divējāda attieksme pret cilvēka simbolisko universu. No vienas puses ir valdījusi sajūsma par cilvēka radošajām spējām, nemitīgi izdomājot jaunus mākslinieciskos tēlus, radot jaunus vārdus un protot ar valodu uzburt vilinošas ainas.
   Bet ne tikai māksla ir izpelnījusies sajūsmu. Arī filosofiskā doma un teoloģiskā doma ir izpelnījusies sajūsmu, izskaidrojot simboliskā formātā filosofiskos jautājumus, reliģiskās mācības tēzes un reliģiskos rituālus. Filosofiskās domas attīstības sākumā ir vērojama tendence izveidot simbolu tad, kad izziņa tiekas ar kaut ko transcendentālu, ko nav iespējams izskaidrot ar loģiski cēlonisko metodi. Šī tendence nebūt nav zaudējusi aktualitāti arī tagad. Vienmēr ir nācies tikties ar patiesību kā teoriju un patiesību kā mītu, patiesību definējot gan alegoriskā veidā, gan simboliskā veidā. Sokrāts vēlējās „esamības patiesību” skatīt nosacītos jēdzienos, lai nekļūtu akls no patiesības spilgtā starojuma. Sengrieķu filosofijā eidosa (redzamā, ārējā, veida, idejas, formas) pāreja simbolos ir plaši izplatīta. Tomēr simbols kā teorētiskās refleksijas priekšmets pirmo reizi ir sastopams tikai Kanta filosofijā. Viņa darbos ir runa par simbolu veidošanu kā realitātes garīgās apguves īpašu paņēmienu. Pirms Kanta viduslaikos simbols kā noteikts fenomens, saprotams, bija pazīstams. Taču simbols tolaik dominēja kā heraldiskās reprezentācijas līdzeklis.
   Pozitīva attieksme pret cilvēka simbolisko universu ir pastāvējusi vienmēr cilvēces vēsturē. Simboliskais universs tiek uzskatīts par garīgās kultūras pamatu un garīgās kultūras zelta fondu. Simboliskā universa kvalitāte un apjoms ir cilvēka un tautas kvalitātes un radošā potenciāla apjoma kritērijs. Cilvēku un tautu vērtē, ņemot vērā sasniegto garīgajā kultūrā.
   Līdzās pozitīvai attieksmei vienmēr ir eksistējusi negatīva attieksme, uz simbolisko universu lūkojoties neslēpti kritiski. Jau Epiktēts esot bēdājies: „Tas, kas traucē cilvēkam un viņu satrauc, nav lietas, bet viedoklis un fantāzijas par lietām”. Simboliskais skatījums deformē cilvēka zināšanas, priekšstatus, dažādus vērtējumus. Cilvēks nonāk ilūziju, iedomu, iztēles varā. Tas cilvēkā stimulē neapmierinātību ar sevi un apkārtējo vidi.
   Pret cilvēka simbolisko domāšanu kā zināmu kroplību izturējās Žans Žaks Ruso: „Domājošs cilvēks ir samaitāts dzīvnieks”. Viņa ieskatā cilvēka attiešana no organiski dabiskā dzīves skatījuma un pievēršanās dzīves simboliskajai apcerei neuzlabo cilvēka dabu.
   Simboliskais universs tiek kritizēts par atraušanos no dzīves realitātes. Kritika savā ziņā ir pamatota. Saskatāma noteikta likumsakarība: ja pieaug cilvēka simboliskā aktivitāte, tad pieaug cilvēka atraušanās no fiziskās realitātes. Cilvēks arvien vairāk un vairāk iestieg simboliskajā sfērā un zaudē orientācijas spējas reālajā vidē.
   Minētajai likumsakarībai piemīt zināma vēsturiskā dinamika: jo tuvāk mūsdienām, jo vairāk ir pieaugusi simboliskā aktivitāte. Uzskatāmi tas ir redzams, piemēram, tādos simboliskā universa segmentos kā valoda un māksla.
   Interese par valodas simboliskās semantikas perspektīvām ir bijusi vienmēr. Laika gaitā šī interese ir pieaugusi. Zināma kulminācija tiek sasniegta lingvistiskajā filosofijā XX gadsimtā, analizējot valodas nosacītības problemātiku. Nostiprinājās uzskats, ka valoda vispirms apliecina jūtas un afektus. Tikai pēc tam valoda apliecina domas un idejas. Valodas praksē ir dažāda leksisko vienību simboliskā semantika. Viena simboliskā semantika ir sastopama konceptuālajā valodā, loģikas valodā, zinātnes valodā. Cita simboliskā semantika ir sastopama emocionālajā valodā, sadzīves valodā.  
   Savukārt mākslas vēsture uzskatāmi atspoguļo vēsturisko pāreju no mimēzes uz antimimēzi. Mākslas atsacīšanās no īstenības atdarināšanas (mimēzes) un pievēršanās īstenības simboliski poētiskajai konstrukcijai izpaužas mākslas metožu un stilu vēsturiskajā virzībā no klasicisma, romantisma, reālisma uz simbolismu, abstrakcionismu, sirreālismu, „jauno reālismu”, konceptuālismu, postmodernismu, nosaucot nebūt visus spilgtākos mākslas virzienus pārejā no mimēzes uz antimimēzi. Jo tuvāk mūsdienām, jo izteiktāka ir vēlēšanās mākslu atraut no īstenības un mākslu pasludināt par īstenības izziņas galveno veidu, kā arī pret mākslu izturēties kā pret autonomu realitāti.
   Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst mākslas vēsturisko virzību uz savu statusu; proti, virzību, kad māksla kļuva māksla, nostiprinoties kā pašvērtībai, patstāvīgam fenomenam un apziņas formai. Tas, ko mēs pazīstam kā mākslu, ilgus gadsimtus bija teicami izpildīts darbs attiecīgajā amatā. Māksla bija augsta profesionālā meistarība, bet nevis patstāvīgs daiļrades fenomens. Tikai Hēgeļa filosofijā bija pirmā tikšanās ar jēdzienu „mākslinieciskais tēls”. Simbolizācijas lomu mākslā un garīgajā kultūrā sāka vispusīgi analizēt tikai XX gadsimtā, simbolu atzīstot par bezgalīgas interpretācijas objektu. Jaunajā zinātniskajā disciplīnā kulturoloģijā kultūra tiek traktēta kā simboliskā realitāte. Pastiprināta interese ir par simbolu radīšanas poētiku un simbolu izpratnes mehānismiem.
   Gadsimtu gaitā ir vērojama vēl viena likumsakarība: simboliskajā sfērā tiek ievīti arvien lielāki realitātes fragmenti. Tas, kas agrāk eksistēja tikai realitātē bez simboliskā ietērpa, tiek ievīts simboliskajā universā maksimālā simboliskajā ietērpā. Īpaši raksturīgi tas ir visjaunākajos laikos sakarā ar digitālās virtuālās realitātes nostiprināšanos datoru un interneta laikmetā. Tagad virtualitāte cilvēku attālina no īstenības tik lielā mērā, ka cilvēks kļūst iracionāls un viņa apziņa ir spējīga sakarīgi  komunicēt tikai ar virtuālo pasauli.
   XX gadsimta otrajā pusē sākas diskurss par virtuālo realitāti, kurā ir savi priekšstati par laiku un telpu. Ja agrāk bija tikai viena realitāte – dabas realitāte, tad tagad ir arī otra realitāte – virtuālā realitāte. Virtualitāte liecina par objektiem vai stāvokļiem, kuri reāli neeksistē, bet var rasties noteiktos apstākļos ar zināmas tehnoloģijas un zināmas tehnikas palīdzību. Virtualitāte kļūst zinātniskās izziņas līdzeklis, kā arī cita veida darbības būtiska sastāvdaļa.
   Simboliskā universa papildināšanās ar virtuālo realitāti saasina jautājumu par racionālisma un iracionālisma proporcijām cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Nākas saskatīt zināmu apdraudējumu racionālismam, kas savukārt liecina par norieta, noslīdējuma vēsturisko procesu cilvēka garīgajā satvarā. Par racionālisma zudumu iracionālajā simbolu pasaulē uztraucās Ernsts Kasīrers. Bet tas bija XX gadsimta vidū, kad nebija jaunā parādība – virtuālā realitāte.
   Virtuālā realitāte apdraud tieksmi aizstāvēt objektīvu, absolūtu, universālu patiesību. Cilvēks zaudē spriedumu patstāvību. Ja par cilvēka galveno vērtību uzskata absolūtu neatkarību, tad virtuālā realitāte degradē šo kritēriju; cilvēks savos spriedumos zaudē patstāvību un nonāk virtuālās realitātes varā.
   Antīkajā filosofijā prāts ir cilvēka lielākais spēks. Kristiānisms netic prāta spēkam. Kristiānisms tic dievišķajai atklāsmei. Prāta visvarenības vietā kristiānisms ieviesa iracionālā visvarenību.
   No XIX gadsimta beigām kristiānisma autoritāte strauji mazinājās. XX gadsimtā cilvēks jau pilnā mērā izbaudīja konstatācijas „Dievs ir miris!” brīvību. Inovācijas XX gadsimta intelektuālajā struktūrā bija brīvības izbaudīšana, piemēram, kubismā, abstrakcionismā, sirreālismā, simbolismā.
   XX gadsimtā kulmināciju sasniedza zinātniskais plurālisms cilvēka izpratnē. Katram bija sava koncepcija par cilvēka izcelšanos, evolūciju. Bez pretestības zēla zinātnisko, filosofisko, teoloģisko zināšanu sašķeltība. Katra zināšanu sfēra viena par otru neko nezināja. Tā rezultātā cilvēks zaudēja kognitīvo vienotību; katra sfēra uz cilvēku lūkojās ar savām acīm. Cilvēks netika uzlūkots vienoti. Tas atstāja dziļu ietekmi uz cilvēku. Cilvēks zaudēja interesi par sevi. Simboliskā universa papildināšanās ar virtuālo realitāti arī nevar kāpināt cilvēka interesi par sevi. Var vienīgi atsvešināt cilvēku pašam no sevis.

svētdiena, 2018. gada 15. aprīlis

Postpatiesība



  
   Ja civilizācijas norieta apstākļos ir uzdīdzis postcilvēks, tad katrā ziņā ir uzdīgusi viņa sludinātā postpatiesība. Ja eksistē postpatiesība, tad eksistē tās autors – postcilvēks. Tas ir loģisks izkārtojums. Jautājums var būt vienīgi par to, vai tas ir teorētiski loģisks izkārtojums jeb tāda ir dzīves realitāte. Atbilde nav patīkama: tas nav teorētiski loģisks izkārtojums. Tāda ir dzīves realitāte.
   Eksistē tradīcija laikmeta tendences apzināt no valodas viedokļa. Proti, noskaidrot populārākos vārdus attiecīgajā laikmetā. Populārākie vārdi nekļūdīgi ilustrē garīgo atmosfēru sabiedrībā zināmā laika periodā. Tradīcija nav aizmirsta, un pasaules respektablas struktūras (enciklopēdiju redakcijas, slaveni mediji, cienījamas zinātniskās iestādes) nesen noskaidroja populārākos vārdus 2016.un 2017.gadā.
   Tā, piemēram, Rietumeiropas lielākajās valstīs Lielbritānijā un Vācijā populārākais vārds 2016.gadā bija “postpatiesība” (post-truth; postfaktisch). ASV populārākais vārds bija “surreal”- nereālistisks, fantastisks, neticams. 2017.gadā Karaliskās akadēmijas spāņu valodas vārdnīcā iekļāva leksisko jaunumu „posverdad”. Ar to apzīmē „realitātes izkropļošanu, manipulēšanu ar cilvēku pārliecību un emocijām, lai ietekmētu sabiedrisko domu un sociālās attiecības”.
   Populārie vārdi perfekti saskan ar “balto” cilvēku garīgo degradāciju. Faktiski ir iezvanīts jauns laikmets - „Post-truth” laikmets. Rietumu civilizācijas norietā ir sasniegta jauna gradācija.
   Eiropeīdu sistemātiskas degradācijas sākums ir 1968.gads. Tas ir vispāratzīts viedoklis. Absurdie jauniešu nemieri Francijā, Vācijā, ASV bija sākums slimībai, kura tagad (2018.g.) ir nenoliedzams fakts.
   1968. gadā Eiropa sāka zaudēt identitāti. Degradācija kļuva tik liela, ka Eiropu vairs nevarēja pazīt. Tas precīzi izklāstīts Eiropas 13 intelektuāļu Parīzes deklarācijā „Eiropa, kurai mēs varam ticēt”. 2017.gada 7.oktobrī deklarāciju publicēja 20 valodās. Arī latviešu valodā. Latvijas varas inteliģence deklarāciju cītīgi noklusē, jo apzinās savu graujošo ieguldījumu cilvēku degradācijā.
   Pirms 50 gadiem 1968.gada 22.martā studentu dumpja sākums Sorbonas universitātē bija negaidīti jocīgs. Francijā tauta dzīvoja labi. Tauta bija labi paēdusi, labi apģērbta un labi apgādāta ar sadzīves precēm. Bodrijaram tas deva iespēju jau 1970.gadā sarakstīt grāmatu „Patērēšanas sabiedrība”. Valstī katru gadu ekonomiskā izaugsme bija 5%. Valdība bija stabila. Tā centās ievērot demokrātijas normas. Francijas industriālo sabiedrību neviens un nekas neapdraudēja. „Vienkāršie cilvēki” tika lutinoši apčubināti no visām pusēm. Viņi netraucēti baudīja masu kultūras labumus. Morāli tikumiskais līmenis bija augsts.
   Piemēram, katra dzimuma studenti dzīvoja atsevišķās kopmītnēs. Vīriešu kopmītnes sievietes nedrīkstēja apmeklēt. Savukārt sieviešu kopmītnes vīrieši nedrīkstēja apmeklēt. Nebija nekāda politiskā un sociālā iemesla studējošās jaunatnes dumpim franču prestižākajā universitātē.
   Tagad iemesls ir izprasts. Iemesls ir radikālas antropoloģiskās (cilvēciskās) izmaiņas. 1968.gadā sākās garīgā degradācija: morālo uzskatu vaļība („plurālisms”), ģimenes institūta diskreditācija, seksuālo anomāliju bums („seksuālā revolūcija”). Sākās tas, kas aizvadītajos 50 gados nemitīgi duļķojās „baltajos” cilvēkos līdz viņu fundamentāli iracionālajam (debilajam) un fundamentāli amorālajam šodienas saduļķojumam.
   1968.gada daudzi varoņi, lutekļi no bagātām ģimenēm, turpmākajā dzīvē pievērsās teroristiskajai darbībai vai politiskajai darbībai. Viņi saglabāja pašpuikas ārieni, netīrību, morālo visatļautību, manieru demonstratīvo vulgaritāti. 1968.gada satrakojušies mutanti kļuva paraugs „eiropeiskās elites” klonēšanā. Viņi palīdzēja izdresēt Eiropu par ASV paklausīgu pakalpiņu. No viņiem lišķīgākie (Derrida, Habermass) publiski apsveica Dienvidslāvijas bombardēšanu, to vērtējot kā „humanitāro iejaukšanos”. Degradācija jau bija tik grandioza, ka abi „intelektuāļi” nespēja paškritiski novērtēt sava „viedokļa” antihumāno raksturu. No 1968.gada galvenajiem varoņiem tradicionālākais piemērs analītikā ir sarkanmatainais ebrejs Daniel Marc Cohn-Bendit (1945) un viņa pēcākā spožā politiskā karjera. 1968.gadā viņš tēloja anarhistu un bija studentu dumpja barvedis. Vēlāk viņš pārtapa buržuāziski pašapmierinātā EP deputātā.
   Dzīves pārmaiņu ātrums ir milzīgs. Šajā ziņā ir asprātīgs salīdzinājums. Cēzars varēja sarunāties ar Napoleonu. Franču imperatora laikā Eiropa vēl nebija tik krasi izmainījusies, lai senās Romas diktators neko nesaprastu. Krasās izmaiņas sākās Jaunajos laikos. Izmaiņas ir tik lielas, ka Napoleons nevarētu sarunāties ar angļu karalieni Elizabeti II. Napoleons neko nesaprastu mūsdienu dzīvē.
   Post-truth” par populārāko vārdu 2016.gadā pasludināja slavenā izdevniecība „Oxford Dictionaries”. Izdevniecības ieskatā postpatiesības mutuļošana sākas tad, kad cilvēku apziņas formēšanā objektīvie fakti ir mazāk nozīmīgi nekā emocionālā iedarbība un subjektīvais viedoklis.
   Postpatiesībai fakti nav vajadzīgi. Postpatiesība ir panākusi faktu devalvāciju. Fakti ir zināmi, taču tie tiek slēpti no cilvēkiem. Savukārt cilvēki nekaunas no pašapmāna. Cilvēki saprot, ka eksistē fakti. Taču cilvēkus pilnā mērā apmierina faktu slēpšana, jo tā ir patīkamāk dzīvot.
   Fakti ir intelektuālās sfēras sastāvdaļa. Fakti prasa prāta piepūli un neļauj izvērsties emocionālajām kaislībām, kurām prāta piepūle nav vajadzīga. Postpatiesība ir iespējama tikai tad, ja ir atslēgts cilvēku prāts. Postpatiesība saskarsmē ar normālu prātu ir bezspēcīga.
   Postpatiesība cilvēkos kāpina emocionālo baudu un pašvērtības prieku. Ja cilvēkiem nākas ņemt vērā faktus, tad viņu subjektīvais viedoklis zaudē vērtību. Bet tas nav labi. Tādā gadījumā subjektīvā viedokļa autori vairs nav „gudri cilvēki” ne savās acīs, ne citu cilvēku acīs. Fakti cilvēkiem traucē demonstrēt „gudrību”. Postmodernistiskais „viedokļu plurālisms” jau ir paguvis satricinoši iefiltrēties cilvēku apziņā, ļaujot katram būt „gudram”. Postpatiesība, devalvējot faktus, pamatīgi kāpina „viedokļu plurālisma” psiholoģisko gandarījumu cilvēkos. Īstenībā postpatiesība veicina pašapmāna progresēšanu. Tas praktiski nozīmē saprātīguma zudumu un iracionālisma pieaugumu cilvēku apziņā.
   Visdziļākajā būtībā postpatiesība nav uzskatāma par jaunu ideoloģisko ieroci. Postpatiesība nav cīņas ierocis – ideoloģijas un kontrideoloģijas atombumba. Visdziļākajā būtībā postpatiesība (dažādi viltojumi) ir laikmeta pazīme – cilvēku pagrimuma pazīme. Pagrimuši cilvēki ir viltojumu („fake”) izplatītāji. Pagrimušiem cilvēkiem viltojumi ir adresēti. Pagrimuši cilvēki tic viltojumiem, komentē viltojumus un par viltojumiem nekavējoties izsaka savu kompetento „viedokli”. Pagrimušiem cilvēkiem metafizikas vietā ir postmetafizika, realitātes sakarīgas hierarhijas vietā ir „plurālisms”, jēgas vietā ir interpretācija.
   Saskarsmē ar postpatiesību drīkst atsaukties uz slaveno atziņu „Dievs ir miris!”. Postpatiesības laikmetā šī atziņa ir aktuāla. Dievs ir miris, fakti nav vajadzīgi, patiesība neeksistē, eksistē vienīgi situācija – noteiktā mirklī vai periodā pastāvošs dzīves vai darbības apstākļu kopums, par kuru katram var būt savs emocionālais viedoklis. Tādos apstākļos kaut ko labu, saprātīgu un derīgu var panākt vienīgi spoži apgaismota, labi izglītota un skaidri saprotoša apziņa, postpatiesību piespiežot kapitulēt.
   Kapitulācijas nebūs. Būs postpatiesības diktatūra. Rietumu civilizācijā nākotne pieder postpatiesībai. Jau tagad postpatiesība valda masu komunikācijā un politikā. Postpatiesības lielākie fani ir žurnālisti un politiķi. Tātad profesionāļi, kuri vispamatīgāk ietekmē cilvēku apziņu.
   Abu profesiju nosaukumi ir jāliek pēdiņās. Žurnālisti un politiķi tagad neatbilst vēsturiski tradicionālajam attiecīgās profesijas aprakstam. Runa nav pat par žurnālistikas un politikas parodijām vai simulakriem. Žurnālistikas un politikas vietā ir radies kaut kas tāds, kurā neeksistē sociālā, morālā, intelektuālā, nacionālā, politiskā, ideoloģiskā, valstiskā atbildība, neeksistē profesionālā pienākuma apziņa un profesionālā goda apziņa.
   Žurnālistikas un politikas centrā tagad ir neierobežota melošana bez minimāla morālā pārdzīvojuma. Turklāt tā ir melošana sintezē ar iracionalitāti, stulbumu, debilitāti. Žurnālistu un politiķu melošana liecina ne tikai par negodīgumu un nekaunību, bet liecina arī par garīgo nelīdzsvarotību un prāta aptumsumu. Ja vēl nesen, pieķerti melos, žurnālisti un politiķi taisnojās, ka ir pārprasti vai viņu informācijā ir ielavījusies tehniskā kļūda, tad tagad viņi ignorē jebkuru kritiku un nedomā taisnoties. Mediju kadri un politisko organizāciju kadri, kuri šodien melo, pat nesaprot, kas ir patiesība un kas nav patiesība. Mentālais haoss viņu galvās to neļauj saprast. Agrāk melotāji zināja, kas ir patiesība. Viņi meloja apzināti – ar skaidru galvu. Tagad melo tipi vispār bez galvas.
   Latvijā par to, piemēram, liecina 2018.gada aprīļa vidū publicēts skaidrojums: „Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kanceleja cietusi jau septīto (!?) sakāvi administratīvajā tiesā, - kā rāda [..] publiskotais tiesas spriedums, tā uzdevusi Vējoņa kancelejai sniegt pieprasītās ziņas par informācijas apriti laikā, kad pērn atklājās, ka prezidents „piemirsis” deklarēt daļu no saviem gada ienākumiem. Pašlaik administratīvajā tiesā tiek izskatītas vēl vairāk nekā desmit (!?) administratīvās lietas saistībā ar Vējoņa kancelejas nevēlēšanos atklāt ziņas par nodokļu maksātāju naudas tērēšanu un līdzīgiem jautājumiem”.
   Bet tas nebūt nav viss. 2018.gada 28.augustā atkal jauna ziņa: „Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa kanceleja jau trīspadsmito reizi (!?) ir zaudējusi administratīvajā tiesvedībā, - šoreiz saistībā ar tās nevēlēšanos sniegt informāciju par nodokļu maksātāju resursu izmantošanu saistībā ar Vējoņa došanos uz skautu un gaidu pasākumu, braucienam izmantojot helikopteru”.
   Tik tikko minētais nav tikai melošana. Informācijas atkārtotā slēpšana liecina par prāta neveselību. Turklāt liecina par prāta neveselību visā valstī,  ja jau Valsts prezidents var nemitīgi melot. Ja regulāri drīkst melot Valsts prezidents, tad regulāri drīkst melot arī valsts pilsoņi! Tas ir loģiski! Vai var būt vēl trakāks stāvoklis Latvijā?
   Patiesība ir zaudējusi tikumisko spēku un privileģēto vietu cilvēku garīgajā pasaulē. Totāla amoralitāte ir iespējama tikai cilvēciskuma sabrukumā. Faktiski ir ne tikai divas melotāju kategorijas – žurnālisti un politiķi. Abām kategorijām ir jāpieskaita sociuma daļa, kura vienaldzīgi izturas pret patiesību un nenosoda postpatiesību.
   Interesants ir viens moments. Postpatiesības laikmetā neviens neatceras patiesības laikmetu kā paraugu godīgai dzīvei. Neatceras tāpēc, ka patiesības laikmets nekad nav bijis. Vienmēr kāds meloja. Atšķirība ir vienīgi tā, ka agrāk baidījās melot, kaunējās melot, atzinās melošanā. Agrāk sodīja par melošanu.Tagad Vējoni neviens nesodīs par melošanu. Arī tauta nav apvainojusies par žurnālistu un politiķu nemitīgo melošanu.
   Agrāk tauta necieta melus, un tauta nebalstījās uz meliem, kas rada tai emocionālo komfortu, jo atbilst kaut kādiem aizpriedumiem un iedomām, kaut kādām simpātijām vai antipātijām. Tagad ļoti daudziem ir pieņemami jebkādi meli par Krieviju, krieviem, Putinu. Tas ir jauns antropoloģiskās evolūcijas līmenis – cilvēciskuma sabrukuma līmenis.   






trešdiena, 2018. gada 4. aprīlis

Špenglers

   



Špenglers bija maija cilvēks: dzima 28.maijā, 1.sējums iznāca maijā, naktī no 8.maija uz 9.maiju nomira miegā. Zārkā ielika "Faustu" un "Zaratustru".  
   Latvieši ir lietas kursā par Osvaldu Špengleru un viņa galveno ideju, un galveno grāmatu. Tās pirmais sējums iznāca pirms 100 gadiem. Internetā par latviešu informētību liecina daudzas vairāk vai mazāk jocīgas un aplamas publikācijas. Objektīvi izprotoša un objektīvi vērtējoša attieksme ir reti sastopama.
   Arveds Švābe (1888-1959) kādreiz Špenglera galveno ideju subjektīvi modernizēja: „Tāpat kā atsevišķie indivīdi piedzimst ar nāves zīmi pierē, tāpat tautām ir nenovēršams liktenis iet bojā, lai cik augsta būtu viņu kultūra. Pēc pirmā pasaules kara šādu nihilismu pauda Osvalds Špenglers ar pazīstamo darbu Untergang des Abendlandes, kur viņš pareģoja Eiropas un vispār baltās rases drīzo galu tuvākā pasaules karā, kas beigsies ar Āzijas un dzeltenās rases valdonību pār Eiropu. Vai šodien tiešām dažreiz neuzmācas šaubas, ka šis pareģojums varētu piepildīties?”.
   Saitam „Aliens” ir stulbi augstprātīgs viedoklis: „Špenglers šodien nav autoritāte − viņu dēmonizēja, raksturojot kā konservatīvu retrogrādu, gandrīz vai fašistu. Lai gan nekā tāda viņa paustajos uzskatos nav – ar nacistiem viņš atteicās sadarboties, kas, starp citu, ir ļoti svarīgs fakts. Šobrīd pierādās, ka viņš ir precīzi nosaucis lietas to īstajos vārdos, tomēr viņš nav autoritāte”.
   Špengleram nevēlas uzticēties jaunā mākslas zinātniece Sniedze Sofija Kāle: „Varbūt mēs dzīvojam tādā laikā, kad viss pašlaik radītais neizbēgami atgādina kādu reiz tapušu mākslas darbu? Atliek tikai atminēties manierisma mākslinieku pārliecību, ka visu lielisko atklāja renesanses dižgari un vienīgais, kas viņiem pienācās – atkāpties pārmērībās, lai vēlreiz secinātu, cik cikliska ir cilvēces un mākslas attīstība. Osvalds Špenglers jau 1918. un 1922. gadā, laižot klajā pirmo un otro grāmatas “Rietumzemes noriets” sējumu, paredzēja drīzu Rietumeiropas kultūras galu, bet vai 60. gadu visu mākslas nozaru uzplaukumu, kas ienesa konceptuāli atsvaidzinošu pieeju, varētu uzskatīt par mirstošā gulbja dziesmu? Šādas izjūtas, par spīti mēģinājumiem vārdiski formulēt kopējas kultūras attīstības / stagnācijas kopsakarības, vairāk ir individuālas tāpat kā atsevišķu cilvēku predisponētība uz pagājību”.
   Ļoti dīvaina (faktiski atbaidoša) ir žurnālista Arņa Kluiņa bubināšana: „Diez vai Untergang des Abendlandes latviešu izdevums tiks iekļauts Latvijas valsts simtgadei veltīto darbu sarakstā (!?), lai gan šīs grāmatas liktenis (!?) ir nesaraujami savijies ar Latvijas Republikas rašanos (!?). Proti, savas 1917. gada aprīlī pabeigtās grāmatas pirmo metienu O. Špenglers no tipogrāfijas saņēma 1918. gada septembrī [O.Š. biogrāfi saka maijā – A.P.] un veiksmīgi to iztirgoja (!?) vācu karavīriem, kuri spruka uz mājām no tieši tajā brīdī sabrūkošās vācu Rietumu frontes. Pāris mēnešu laikā Rietumu frontes liktenis piemeklēja arī pārējās vācu frontes ar visu vācu ķeizarvalsti. Pamiers Rietumos datēts tieši ar latviešiem zīmīgo 11. novembri, bet turienes 11. novembris apsteidz mūsējo 11. novembri par vienu gadu un mūsējo 18. novembri par vienu nedēļu kā abu vēlāko novembru cēlonis. 11. novembris rietumeiropiešu izpratnē ir vāciešu saukšana pie kārtības, tajā skaitā saukšana uz mājām no vācu okupētajām teritorijām, lai nekur Eiropā nevazātos nekādi apbruņoti vācieši. Tas radīja varas vakuumu arī tagadējā Latvijā vai vismaz dažos toreizējos Rīgas centra namos (!?), ko kaut vai ar vārdiem aizpildīja Latvijas Republikas proklamēšana (!?). Vāciešiem atlika aizpildīt ar sevi dzimteni un iedarbināt tipogrāfijas ar pilnu jaudu (!?), lai no dažādiem Eiropas nostūriem (!?) mājās atgriezušies karavīri un etnisko tīrīšanu (!?) dēļ uz Vāciju atmukušie vācu tautieši varētu sev mierinājumam (!?) nopirkt O. Špenglera sacerētu stāstu par postu un bēdām, ko ne tikai vāciešiem nesusi un vēl nesīs vācu Rietumu frontes sabrukšana (!?). O. Špenglera grāmatas nosaukuma pirmais latviskojums (!?) ir darinājums no šādas (!?) izpratnes par grāmatu (!?)”.
   Latviešu skolēniem adresētais saits „Uzdevumi” ir safantazējis grandiozas muļķības: „Civilizācijas pastāv un pēc laika iet bojā. Par bojāejas iemesliem ir vairākas teorijas. Piemēram, vācu filozofs Osvalds Špenglers (1880-1936) uzskatīja, ka civilizācija ir cilvēku grupa (!?), kura cenšas īstenot savas idejas (!?). Tā līdzinās dzīvam organismam, kurš piedzīvo vairākas attīstības stadijas, kuras Špenglers salīdzina ar gadalaikiem (!?): pavasaris (ideju rašanās laiks), vasara (ideju īstenošanas laiks), rudens (visas idejas jau ir realizētas) un ziema (apjukuma iestāšanās, civilizācijas bojāeja).”
   1933.gadā Rīgā latviešu valodā iznāca Špenglera grāmata „Cilvēks un tehnika: apcere dzīves filosofijai”. Grāmatu tulkoja Otto Rolavs (1897-1969).
   Tas pats Otto Rolavs, kurš bija iemesls slavenajam plaģiātisma skandālam latviešu akadēmiskajā stallī. Otto Rolavs ir Kanta darbu pirmais tulkotājs. Par to internetā lasāms: „Lielākā daļa viņa tulkojumu manuskriptu pēc viņa nāves 1969. gadā nonāca toreizējā Valsts bibliotēkā un LPSR Zinātņu akadēmijas fundamentālajā bibliotēkā. 2010. gadā LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura programmas students Armands Leimanis internetā izplatīja publisku vēstuli, kurā vērsa sabiedrības uzmanību uz iespējamajiem pārkāpumiem finansējuma piešķiršanā un apsūdzēja trīs profesorus – Rihardu Kūli, Igoru Šuvajevu un Andri Rubeni plaģiātismā, uzdodot filozofa Otto Rolava Imanuela Kanta darbu tulkojumus par saviem. Vēstule izsauca plašu rezonansi, un mēnesi pēc tās publicēšanas Latvijas Universitātē tika izveidota ekspertu komisija, kas izvērtēja iespējamo plaģiātu profesoru tulkojumos. Komisija konstatēja, ka Kūļa tulkojums ir terminoloģiski konceptuāli pārstrādāts Rolava tulkojums, kas nav uzskatāms par oriģinālu tulkojumu. Sekojot ekspertu komisijas atzinumam, Latvijas Universitāte 2010. gada 30. aprīlī vērsās Gulbenes tiesā, lai izbeigtu darba tiesiskās attiecības ar Rihardu Kūli. Tiesas process Kūļa pārstāvju neierašanās dēļ vairākas reizes tika atlikts, līdz 2012. gada 29. maijā tika panākts izlīgums”.
   Kādēļ nākas atgādināt par plaģiātisma skandālu?
   Nākas atgādināt tāpēc, ka nepatīkami tiekamies ar šodienas inteliģences dīvaino attieksmi – cieņas trūkumu pret patiesām filosofiskajām vērtībām un to ģeniālajiem autoriem. Latviešu „Wikipedia” par Otto Rolavu, Osvaldu Špengleru un Imanuelu Kantu ir daudz skopāka informācija nekā par Rihardu Kūli. Par viņu ir ievietots detalizēti izvērts un bagātīgi ilustrēts materiāls. Par Rolavu, Špengleru, Kantu tikai dažas rindas.
   Latviešu „Wikipedia” visskopākā informācija ir par Osvaldu Špengleru. Turklāt tā ir aplama un primitīva informācija. Špenglers ir aplami nosaukts par „vācu vēsturnieku” un „filosofu”. Viņa slavenā grāmata ir nosaukta „Rietumeiropas noriets”. Tā raksturota ļoti primitīvi: „[..] viņš izvirza teoriju par civilizāciju ciklisku rašanos, attīstību un bojāeju. [..] Špenglera idejas rada atsaucību nacionālsociālisma ideoloģijā. Paša Špenglera attieksme pret nacionālsociālismu bija divējāda - sākotnēji viņš to atbalstīja, bet vēlāk kritizēja tā nezinātniskās bioloģijas teorijas un antisemītismu”.
   Špenglers sevi uzskatīja par kultūras filosofu. Viņam patika Georga Zimmela iedalījums -  „vēstures filosofija”. Sergejs Averincevs piemēroja Špenglera mantojumam jēdzienu „kulturoloģija”.
   Latviešu prātniekiem (piem., Maijai Kūlei, Artim Bukam, Harijam Tumanam) ir savs viedoklis par grāmatas nosaukumu. Mūsu prātnieku viedoklis atšķiras no ārzemēs akceptētā viedokļa.
   XX gs. ieviesās un XXI gs. turpinās stabila tradīcija grāmatas nosaukumu „Der Untergang des Abendlandes” tulkot „Eiropas noriets”. Tāds tulkojums nav burtisks tulkojums. „Untergang des Abendlandes” burtiski jātulko nevis „Eiropas noriets”, bet gan „Vakara zemju noriets”. Tas netiek apzināti un pamatoti darīts. Nav īsti skaidrs, kas ir vakara zemes. Ne visi sapratīs, ka runa ir par Eiropu. Špenglers nelieto vārdu „Rietumeiropa”. Viņš lieto vārdus „Rietumi” un „Eiropa”. Jēdziens „Rietumi” mūsdienu cilvēku mentālajā kartē ietver ne tikai Rietumeiropu, bet arī ASV, Kanādu, Austrāliju, Jaunzelandi. Špenglers filosofiski improvizēja par Eiropas kultūru.
   Pilnīgas muļķības ir norāde par Špenglera ideju izmantošanu nacisma ideoloģijā. Špenglers nekad nav bijis nacisma ideoloģijas dekorātors. Baireitā Špenglers tikās ar Hitleru, kurš pusotru stundu viņu apvārdoja. Špengleru aicināja atbalstīt nacistu partiju. Taču viņš atsacījās to darīt. Špenglers 1936.gadā paredzēja Hitlera valsts bojāeju pēc 10 gadiem. Tas tā arī notika. Kad 1933.gadā iznāca Špenglera grāmata „Jahre der Entscheidung” („Lēmumu gadi”), nacisma barveži viņu pasludināja par nevēlamu personu (persona non grata).
   Nekorekti ir Špengleru saistīt ar cikliskuma teoriju. To var darīt vienīgi cilvēki, kuri nav lasījuši tekstu un vadās no Špenglera biogrāfijā bezatbildīgi iedibinātajiem stereotipiem. Špenglera galvenajā idejā nav cikliskuma teorijas izmantojums. Cikliskums ir tad, kad cikls kā noteiktu procesu, darbību vai norišu kopums atkārtojas. Špenglera galvenajā idejā nekas neatkārtojas. Kultūra noriet civilizācijā un punkts,- civilizācija iet bojā. Pēc civilizācijas atkal nerodas kultūra, kas būtu loģiski saskaņā ar cikliskuma teoriju.
   Iespējams, daudzi prātnieki par cikliskumu dēvē Špenglera kultūras salīdzinājumu ar organismu. Toreiz tāds salīdzinājums bija ļoti populārs. Viņa grāmatā kultūra tāpat kā cilvēks piedzimst, izdzīvo bērnības, jaunības, brieduma, novecošanas stadiju. Viss noslēdzas ar nāvi.
   Stereotipu loma ir pieaugusi. Grāmatas abos sējumos teksts kopā ir apmēram 1300 lappuses. Turklāt teksts no lasītāja prasa kolosālu sagatavotību un smadzeņu rūdījumu – pamatīgas zināšanas filosofijā, pasaules vēsturē, pasaules mākslas vēsturē, matemātikā, mūzikā, dabas zinātnēs. Lasītāju gaida tikšanās ar apmēram 15 zinātnēm un 8 civilizāciju artefaktiem.
   Špenglera pozīcijā centrālā vieta ir zinātniskās, sociālās, mākslinieciskās, politiskās domas vienotības saskatīšanai kultūras katrā laikmetā. Toreiz tā bija unikāla pozīcija. Viņš tiecās fiksēt idejisko uzstādījumu, kas vijas cauri visai kultūrai – arhitektūrai, tēlniecībai, glezniecībai, dramaturģijai, filosofijai, teoloģijai, mūzikai, matemātikai, dabas zinātnēm, fizikai, vēsturei. Tagad to tiecas izdarīt jaunā zinātne kulturoloģija.
   Grāmatu iesakāms lasīt tikai tiem cilvēkiem, kurus neatbaidīs Špenglera lūkojums uz dzīvi kā kosmisko noslēpumu. Tāpat jālasa tikai tiem, kurus neatbaidīs autora metafiziskās improvizācijas. No tām daudzas lasītāju var „izsist no sliedēm”, Hamleta vārdiem izsakoties („out of joint”). Lasītājam nāksies pakļauties autora prāta azartam asociatīvi savienot arhaisko un moderno, mistisko un pozitīvistisko, pareģa gaišredzību un kritiķa skeptiskumu.
   Lasītājam ne reti nāksies neņemt vērā visdažādākās pretrunas Špenglera izklāstā. Autora pašapziņa stāvēja pāri visām pretrunām. Grāmatā ir tikšanās ar „pasaules ainu dzejnieku” (Weltbilddichter), kā sevi dēvēja Špenglers, lai attaisnotu faktu interpretācijas brīvo lidojumu un pretrunu klātbūtni grāmatā.
   Špenglera aktualitāte pašlaik ir milzīga. Špengleram pieder tagadne. Špenglera tagadne ir Špenglera atziņu aktualitāte mūsdienās – XXI gadsimta sākumā. Viņš rakstīja, ka Eiropā gara izsmeltība iestāsies pēc 2000. gada. Tātad – pašlaik.
   Ko nozīmē Eiropas gara izsmeltība?
   Saskaņā ar Špenglera galveno ideju par kultūras pārvēršanos civilizācijā tas nozīmē civilizācijas prastā līmeņa sasniegšanu XXI gadsimtā.
   Špenglera konstrukcijā kultūra ir garīguma dzīvs organisms, bet civilizācija ir šī dzīvā organisma mūmija. Kultūras cilvēks dzīvo garīgo dzīvi un pārtiek no garīgās dzīves. Civilizācijas cilvēks jēgu rod tikai materiālajā dzīvē. Ne velti tagad populārākā kaislība ir vulgāra dzīves  baudīšana. Kultūra ir pati par sevi saprotama lieta. Kultūras vide cilvēkam ir dabiska vide. Cilvēks šo vidi uztver kā dabisku nepieciešamību. Kultūras cilvēks dzīvo nesaspringti. Civilizācijas cilvēks dzīvo saspringti, visu darot atbilstoši materiālistiskajam pragmatiskumam un racionalitātei, kas no XX gadsimta nogales ir izvērtusies bezjēdzīgi iracionālā kņadā.
   Par Rietumu kultūras kapitulāciju liecina Špenglera grāmatas liktenis. Špenglera grāmata pati par sevi ir savdabīga liecība mūsdienu pagrimumam. Tagad tāda satura un apjoma grāmata nevarētu īsā laikā piedzīvot 32 (!!!) papildizdevumus. Mūsdienās to vispār neviens nepirktu un nelasītu. Civilizācijas izdevniecību plānos neietilpst intelektuālā literatūra. 1300 lappušu lielu apjomu tagad spēj un vēlas izlasīt arvien niecīgāks cilvēkus skaits. Ļoti iespējams, pašlaik ne visi jaunieši saprot, ko nozīmē vārdi „intelektuālā literatūra”.







trešdiena, 2018. gada 28. marts

Identitātes degradācija


   Pasliktināšanās, pagrimums, panīkums (respektīvi, degradācija) civilizācijas norietā ir normāla parādība. Naivi ir cerēt civilizācijas norietā masveidā tikties ar pretējo – uzlabošanos, pacēlumu, uzplaukumu. Civilizācijas norietā nemitīgi pulsē degradācijas loģika. Tā ir dominējošā loģika. Relatīva uzlabošanās, pacēlums, uzplaukums var būt sastopams galvenokārt tikai nosacīti izolētās zonās ar vēsturiski senu un vietējā kultūrā dzelžaini nostiprinātu imunitāti pret degradācijas baciļiem.
   Neapšaubāmi, pretošanās degradācijai ir iespējama. Nekādā gadījumā nedrīkst bezprātīgi pakļauties daždažādiem vilinājumiem iet kopsolī ar citām tautām. Ja tas tomēr notiek un plivinās bezprātīgi seklā mānija (Rīgas prātkopji teiktu) „dzīvot kā Eiropā”, „baudīt eirodzīvi”, „ietilpt Eiropas dimensijā”, tad nekas labs nav gaidāms. Mietpilsoniski seklais princips „dzīvot kā pārējie” degradācijai ir ļoti izdevīgs. Principa dievināšana kāpina degradācijas intensitāti. Pretošanās degradācijai nav iespējama bez savas sejas konsekventas saglabāšanas. Pēcpadomju gados latviešu varas inteliģence ir darījusi visu iespējamo, lai latviešu tauta zaudētu seju. Par tautas uzskatu līderiem uzkundzējās „eirodzīves” un „Eiropas dimensijas” plakšķētāji.
   Saprātīgas nepakļaušanās patīkams (domājams, visspatīkamākais) piemērs ir Dānijai piederošās administratīvi patstāvīgās Farēru salas. No „baltās” rases pozitīva dzimstība ir tikai šīs salas iedzīvotājiem. Pārējie eiropieši ir vienprātīgi pakļāvušies modernajam vilinājumam manāmi ierobežot bērnu dzemdēšanu. Rietumu civilizācijas norieta apstākļos Farēru salās, tipiski izolētā zonā, dzīve uzlabojas, valda pacēlums un uzplaukums. Uz salas degradācija baidās iekūņoties.
   Degradācija tāpat kā visas parādības ir dialektiska parādība. Degradācijai ir pazīstama pretstatu cīņa. Degradācija sastopas ar pretestību. Pretestības apjoms ir atkarīgs no tautas cilvēciskajām īpašībām un kultūras enerģiskuma. Ja tautai ir aristokrātija, buržuāzija, klasiskajā izglītībā skolota inteliģence, tauta dienas vada neatkarīgā valstī un saimniecisko darbību organizē teicamas sociālās politikas caurstrāvotā kapitālismā, tautas kultūras mantojums un tajā skaitā reliģiskais mantojums sākās agrīnajos viduslaikos, tad tādas tautas pretestība degradācijai noteikti ir nesamierināmāka nekā nabadzīgu zemnieku tautas pretestība, kura pie tam ir aplaimota ar nacionāli nodevīgu inteliģenci (praktiski – pseidointeliģenci). Latviešu tauta bez nacionāli atbildīgas inteliģences nekad nespēs pretoties degradācijai. Latviešu šodienas varas inteliģence ir degradācijas vislielākā idejiskā stimulētāja, konkrētā ievazātāja un materializēšanas organizatore.
   Degradācijai ir dažādi kūdītāji. Tāpēc ir dažādi postījumu virzieni. Piemēram, tāds degradācijas kūdītājs kā „genderisms” postoši atsaucas uz dzimstību. Neoliberālisms postoši atsaucas uz ekonomiku, morāli, valstisko suverenitāti. Savukārt postmodernisms postoši atsaucas uz sabiedrības estētisko apziņu.
   Degradācija tautu posta ne tikai atsevišķos virzienos, bet posta arī tautas metafiziskos pirmpamatus. Pašlaik degradācija ir sasniegusi ļoti bīstamu pakāpi. Tas ir analītiski viens no jaunākajiem secinājumiem par Rietumu civilizācijas norietu un tā satelītu degradāciju. Tautas pirmpamats ir tautas identitāte. Degradācija ir sākusi ārdīt tautas identitāti. Tātad tautas pastāvēšanas pamatjēgu. Tauta bez identitātes nav tauta, bet bezsejaina mūmija.
   Ar jēdzienu „identitāte” apzīmē sevišķumu un savdabību. Iespējama atsevišķu indivīdu identitāte un sociālo kolektīvu identitāte, kā arī cita veida identitāte.  Jau sen jēdzienu „identitāte” piemēro tautas sevišķuma un savdabības raksturojumā. Tautas identitāte ir tautas īpašību kopums, ar ko konkrētā tauta atšķiras no pārējām tautām.
   Zinātnē tradicionāli tiek uzsvērta tautas identitātes stabilitāte. Tautas identitāte mainās, bet tas nenotiek strauji un ne reti ilgst gadsimtus. Tautas identitātes izmaiņas mēdz būt objektīvi pamatotas. Laika gaitā mainās tautas demogrāfiskais apjoms un tautas starptautiskā vide. Mainās tautas kultūra, un tas ir normāls process.
   Iespējama arī tautas identitātes degradācija. Tas bija sen zināms. Par to liecina vēsturiskā pieredze, tiekoties ar civilizāciju, impēriju, valstu bojāeju. Tagad nākas pārliecināties, ka Rietumu civilizācijas norietā ir sākusies tautu identitātes degradācija.
   Domājoši cilvēki nekad nav bijuši sajūsmā par latviešu tautas identitāti. Internetā par to var izlasīt daudzās publikācijās.
   Piemēram, Kultūras ministrijas vienā saitā vispār ir noliegta latviešu identitātes varbūtība: ”Mūsu tautas nacionālās identitātes pašapziņa ir ļoti vāja. Tās vājums ir tieši saistīts un izskaidrojams ar Latvijas tautas vēsturisko situāciju – tauta ir bijusi apspiesta gadiem, pat gadsimtiem ilgi, turklāt, Latvijas tautā ir novērojams ievērojams citu tauru kultūru piejaukums. Šie faktori ir kavējuši tautas nacionālās identitātes pašapziņas un lepnuma attīstībai, tāpēc tā gluži vienkārši nespēj būt nacionāli stipra, kā arī tai ir novērojams tā saucamais “mazās tautas komplekss”. Latvijas sabiedrībā nav vienotas nacionālās identitātes – šeit ir vesela identitāšu gūzma, sākot ar pilsoņiem un nepilsoņiem, latviešiem un nacionālajām minoritātēm, kā dažādu reliģisko piederību pārstāvjiem, tāpēc pašlaik nav iespējams runāt par vienas tautas vienotu nacionālo identitāti. Par vienotu Latvijas tautas nacionālo identitāti un kultūras mantojumu mēs varējām runāt tikai laikā līdz 13. gadsimtam, līdz Latviju pārņēma vācu kultūra, un skāra tālākie vēstures notikumi. Šobrīd varam runāt tikai par latviešu un cittautiešu teritoriālo piederību Latvijai.”
   2017.gada augustā kādā medijā savu viedokli par latviešu identitāti skaidroja Okupācijas muzeja direktors un Austrālijas latviešu laikraksta „Latvietis” redaktors Gunārs Nāgels. Viņš jautāja: „Kas ir latviešiem centrālais identitātes elements? Kas ir tā lieta vai doma, par kuru mēs stāvam un krītam? Un vai ir vispār kaut kas, kas latviešiem kā tautai ir svarīgi?”.
   Žurnālista pierakstītā atbilde skan šādi: „Gunārs Nāgels kā pirmo latviešu identitātes pazīmi min latviešu valodu. Taču izrādās, ka latviešiem tā ir ļoti nenoturīga. Tā tiek atmesta pie pirmās šķietamās nepieciešamības, ne ar kādu savdabīgumu un līdzīgumu noturīgumu nepārprotami neiezīmē un nenodrošina. To apliecina pētījumi. Piemēram, BISS (Baltic Institute of Social Sciences) pētnieki secina: „Latviešu valodas lietošanai uz ielas latviešu vidū ir vērojama tendence samazināties...” Tātad, lai nodrošinātu savdabīguma un līdzīguma noturīgumu, bez valodas vēl ir nepieciešams kāds iezīmēts stabils pamats un enkurs, kas to nodrošina. Jā, kas? Ieklausīsimies autoritātēs. Rainis: „Zeme, zeme - kas tā zeme, Ko tā mūsu dziesma prasa? Zeme tā ir valsts. Mēs gribam savu latvju dvēsli! Mēs gribam savu latvju mēli! Mēs gribam savu latvju zemi! Mēs gribam brīvi! Brīvē mēs gribam savu dzīvi! Un to mēs gūsim!”. Andrejs Eglītis: „Turiet savu zemi ciet. Zeme taisās projām iet. Projām iet ar svešām kājām, Prom ar šūpuļiem un mājām - Turiet ciet. Savu zemi paturēt - Savas mātes valodiņu; Valodiņa zemi tur, Zeme tur valodiņu. Nevaram - viens bez otra nevaram. Vienam zūdot, otrs mirst; Vienam otrā turoties, itneviens mūs neizšķirs.”[..] Kārlis Ulmanis: „Pieķērušies mazajam zemes stūrītim, jūs pieķersaties arī visai mūsu zemei, tēvuzemei; jūs mācīsaties arī to cienīt un mīlēt; jūs centīsaties ar to iepazī­ties un gribēsat to kopt, glabāt un sargāt kā savu dārgāko mantu... Vislielākās briesmas mums draudēja tad, kad pagrima kāds no mūsu trim tikumiem, kad darba vietā sāka pacelties viegla dzīve, kad mīlestību uz dzimto zemi aizēnoja svešas mācības, kas noliedza tēvzemes svēto vārdu, kad ticība tautas nākotnei bija šaubu nomākta un skati meklēja nevajadzīgus svešus aizsargātājus” (1936.). Pēdējais teikums kā par mūsdienām. Augšminētās atziņas nepārprotami norāda, ka bez latviešu valodas latviešu tautas identitāti veidojošs nosacījums ir zeme - sava zeme. Tā bija un ir tā vide, kas veidoja un veido latviešu mentalitāti - dzīves uztveri, domāšanas veidu, tradīcijas, garīgo ievirzi un gadu simteņos ir kļuvusi par latviešu identitātes neatņemamu sastāvdaļu. Tā ir ieprogrammēta latviešu gēnos.[..] Ne velti latviešu tautas ārējie un iekšējie nelabvēļi vienmēr ir centušies latviešos mazināt un izdzēst savas valodas un zemes nozīmīgumu - ar tautas patības revolucionāru vai evolucionāru iznīcināšanu, t.i., ar pakāpenisku atradināšanu no atbildīga darba, mīlestības uz savu zemi un tautu, ar ticības izdzēšanu. Un tas lielā mērā viņiem ir izdevies. Pirmskara Latvijā latviskā identitāte veidojās 274 627 zemnieku ģimeņu sētās. Tās izvirzīja Latviju Eiropas attīstītāko valstu priekšgala četriniekā un apsteidza Somiju par 15%. Tas bija darbam motivējošas un atbildīgas latviešu identitātes nopelns. Mūsdienās lauku saimniecību skaits ir samazinājies līdz 81 796 saimniecībām (par 70%), esam ierindojušies Eiropas Savienības valstu beigu gala četriniekā un no Somijas atpaliekam 3,2 reizes. 25% savas Tēvzemes esam iztirgojuši svešiniekiem un meklējam laimi tur, kur mūsu nav. Atgūtās neatkarības 26 gadu darba rezultāti ļauj secināt, ka latviešu tauta savā izšķirošajā vairākumā nemīl un netiek audzināta mīlēt savu zemi un valsti. Zaudējot savu zemi, zaudēsim arī savu pastāvēšanu un attīstību nodrošinošo latvisko identitāti, ieskaitot valodu. Ja ne 50 gados, tad 100 gados noteikti. Skumji...”.
   Par tautas identitātes degradāciju var norādīt tautas dzīves konceptu un vērtību devalvācija. Tautas identitātes degradācijas pazīme ir mīcīšanās uz vietas bez nākotnes plāniem, dzīve bez stratēģijas, kad stratēģijas vietā ir atsevišķu oligarhisko grupu savtīgās intereses. Tautas identitātes degradācijas nepatīkama izpausme ir naudas un zagšanas (visplašākajā nozīmē) pārvēršanās par tautas identitātes elementu.
   Tautas identitātes degradācijas drausmīga (varbūt visdrausmīgākā) pakāpe ir intereses zudums par brīvību un neatkarību, kad tauta bez morāli psiholoģiskiem pārdzīvojumiem atsakās no valsts suverenitātes. Valdošais politiskais spēks, kas ir izraisījis suverenitātes zaudēšanu, tautā netiek uzskatīts par apkaunojumu un nacionālo nodevēju, bet gan par nacionālo varoni. Suverenitātes nevajadzība liecina par tautas identitātes degradācijas kulmināciju.
  



trešdiena, 2018. gada 21. marts

Pagātnes cilvēks



   
  
   Civilizācijas noriets var turpināties gadsimtiem ilgi. Cilvēces vēsturē tā tas ir bijis daudzas reizes. Nav ticams, ka Rietumu civilizācijas noriets būs izņēmums un neturpināsies gadsimtiem ilgi. Tāpēc tiek projektēts nākotnes cilvēks; proti, civilizācijas norieta laikmetā dominējošais cilvēka tips. Nākotnes cilvēka projektā tiek fiksētas tādas cilvēciskās īpašības, kuras ir piemērotas dzīvei vispārējā pagrimuma apstākļos.
   Nākotnes cilvēka savdabīgs antipods kļūst pagātnes cilvēks. Tas ir loģiski. Civilizācijas norieta laikmetā uz skatuves nav vietas iepriekšējā laikmetā dominējošajam cilvēciskajam tipam. Viņa laiks ir beidzies, un pret viņu nākas izturēties kā pret pagātnes cilvēku. Pagātnes cilvēku nomaina cita cilvēciskā kaluma tips – nākotnes cilvēks.
   Starp nākotnes cilvēku un pagātnes cilvēku vienmēr izveidojas noteiktas attiecības. Rietumu civilizācijā līdz šim pagātnes cilvēks netika aizmirsts. Priekšstats par viņa tipiskumu saglabājās ļaužu vēsturiskajā atmiņā. Īpaši tādās sabiedrības vēsturiskās atmiņas glabātuvēs kā daiļliteratūra un māksla. Viena no mākslinieciskās darbības funkcijām ir radīt tipiskus tēlus. Tāpēc romānos un gleznās ir lieliska iespēja tikties ar attiecīgā laikmeta spilgtākajiem cilvēciskajiem tipiem. Piemēram, tipisku tēlu galerija ir „Mērnieku laiki”.
   Līdz šim nākotnes cilvēks speciāli necentās no sabiedrības vēsturiskās atmiņas izdzīt savu priekšteci - pagātnes cilvēku. Nākotnes cilvēka ideoloģijā nefigurēja naids pret pagātnes cilvēku. Teiksim, Aspazijas, Raiņa projektētais nākotnes cilvēks netiecās no latviešu atmiņas izdzīt Pietuka Krustiņu – tipisku latviešu inteliģences pirmsākuma perioda pārstāvi.
   Mūsdienās tā nav. 21. gadsimta nākotnes cilvēks kategoriski nevēlas sabiedrības vēsturiskajā atmiņā saglabāt priekšstatu par pagātnes cilvēku. Pagātnes cilvēka galvenais indētājs ir postmodernisms, histēriski atsakoties no visa veida pagātnes mantojuma.  Mūsdienās tiek darīts viss, lai ļaudis aizmirstu gan pagātnes cilvēku, gan pagātnes kultūras mantojumu.
   Kopš 20. gadsimta beigām Latvijā to izjūtam ļoti nāvējoši. Turklāt runa nav par paaudžu konfliktu. Tēvu un dēlu kolīzijas ir sastopamas ne tikai pārejas laikmetos. Mūsdienās runa ir par dziļāku līmeni – pagātnes cilvēka un nākotnes cilvēka antropoloģisko nesaderību. Šī nesaderība ir principāla. Ne velti nākotnes cilvēku dēvē par postcilvēku. Tātad dēvē par kaut ko tādu, uz kuru neattiecas antropoloģiskā identifikācija „Homo sapiens”.
   Pagātnes cilvēka portretu nav grūti izveidot. Pie tam var izmantot nākotnes cilvēka palīdzību. Tas viss, ko cilvēkā neciena un apsmej nākotnes cilvēks (postcilvēks), droši iekļaujams pagātnes cilvēka portretā. Lieti noder princips „izejot no pretējā”.
   Teiksim, ja nākotnes cilvēks apsmej par 140 zīmēm garākus tekstus, tad viņš apsmej pagātnes cilvēka tendenci ideju, problēmu, priekšlikumu, novērojumu, secinājumu izklāstīt dziļi un vispusīgi. Ja nākotnes cilvēks atsaucas uz viedokļu plurālismu, tad viņš apsmej pagātnes cilvēka velmi noskaidrot patiesību, lietu un parādību būtību. Ja nākotnes cilvēks „visumā piekrīt uzskatam par Amerikas neaizvietojamo lomu starptautiskas kārtības uzturēšanā”, tad viņš smīkņā par pagātnes cilvēka dziļo pietāti pret valstisko suverenitāti. Viņa smīkņāšana par valstisko suverenitāti noteikti ir viena no nepatīkamākajām īpašībām. Pagātnes cilvēkam nacionālās valsts politiskā neatkarība bija viena no visdārgākajām vērtībām. Nākotnes cilvēkam tā nav vērtība. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc latvieši tik bezjēdzīgi un mežonīgi 2003.gadā referendumā atsacījās no valstiskās neatkarības.
   Nākotnes cilvēka apziņā tādi jēdzieni kā valsts, ģimene, laulība ir nosacīti un atmirstoši jēdzieni. Pagātnes cilvēka apziņā šie jēdzieni bija vērtību Olimpā. Pagātnes cilvēks atšķirībā no nākotnes cilvēka netiecās būt „pasaules pilsonis”, iegūt „Eiropas pilsonību”, strādāt daudzās zemēs, baudīt „eirodzīvi”.
   Šodienas Latvijā pagātnes cilvēka portretu visparocīgāk ir gleznot, izmantojot portālu „Satori”. Minētais portāls ir latviešu postcilvēku oāze. Tātad nākotnes cilvēku veldzētava. Tas, ko apjūsmo un ciena „Satori”, nekādā ziņā nav pieņemams pagātnes cilvēkam. Izejot no pretējā, iegūstam pagātnes cilvēka īpašības.
   Pagātnes cilvēkam laulība un ģimene vienmēr ir bijusi svēts dārgums. Par to uzskatāmi atgādina „Satori” nākotnes cilvēki (postcilvēki). Viņi sistemātiski izkropļo ģimenes un laulības institūtus.
   Tā, piemēram, viņi devalvējoši tos attiecina uz „nelaulātu pāru dzīvi” un aicina pieņemt „Kopdzīves likumu”. Aizstāvot postcilvēku kroplības, medijos skan nekaunīga demagoģija: „"Man žēl, ka atsevišķi Saeimas deputāti uzskatīja par nepieciešamību apturēt iniciatīvas tālāku virzību. Tas tikai parāda šo Saeimas deputātu cinisko attieksmi pret tūkstošiem Latvijas ģimeņu," norādījis iniciatīvas autors un partijas "Latvijas attīstībai" priekšsēdētājs Juris Pūce, kurš parakstu vākšanu portālā "Manabalss.lv" sāka pirms aptuveni 3 gadiem. "Iniciatīvas, kura ir likumīgā kārtā savākusi vairāk nekā 10 000 parakstu, noraidīšana, to nemaz neapspriežot atbildīgajā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, neveicina demokrātisku procesu attīstību. Es vēlos atgādināt, ka mēs nevēlamies ar Kopdzīves likuma palīdzību veikt kādas izmaiņas sabiedrībā. Mēs reaģējam un aicinām Saeimu reaģēt uz tām izmaiņām, kas jau sabiedrībā ir notikušas."”
   Protams, kungam Pūcem ir taisnība. Latviešu sabiedrībā patiešām jau ir notikušas šausmīgas izmaiņas. Ja tas tā nebūtu, tad sabiedrība (valsts budžets) nefinansētu tādu kloāku kā „Satori” un dažādas imbecilas pūces nevarētu sabiedrisko domu ietekmēt ar plānprātīgām un dziļi amorālām idejām. 10 000 ģimenes un laulības institūtu izkropļotāji ir pārāk liels skaits tādai mazai tautai kā latvieši.
   „Satori” diriģē sociālās aktivitātes, kādas pagātnes cilvēks nekad nediriģētu. Pagātnes cilvēkam pat prātā neienāktu degradēt pēcnācēju radīšanu. Nākotnes cilvēkam (postcilvēkam) pēcnācēju radīšanas degradēšana ir dzīves nepieciešamība. „Satori” raksta: „Pārcelts pikets pret aizliegumu nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas. 7. martā Saeimas Sociālo un darba lietu komisija nolēma atkārtoti apspriest aizliegumu nedzemdējušām sievietēm ziedot olšūnas, tāpēc Saeimā 15. martā šos grozījumus neizskatīs. Līdz ar to arī ieplānotais pikets no 15. marta pārcelts uz nenoteiktu laiku – visticamāk aprīļa dienu, kad grozījumi tiks izskatīti, ziņo piketa rīkotāji”.
   Pagātnes cilvēkam māksla un literatūra bija organiska dzīves sastāvdaļa. Pagātnes cilvēks pret mākslu un literatūru izturējās kā pret garīguma un dvēseles spēka neizsīkstošu avotu. Šajā ziņā pie mums Latvijā starp pagātnes cilvēku un nākotnes cilvēku jau ir milzīgi dziļa aiza. Par to norāda publikācijas „Satori”. Lūk, divi neatsverami piemēri.
   Pirmais piemērs ir šāds: „Mākslinieks Artūrs Bērziņs šokē ar performanci, kurā tiek ēsta cilvēka miesa. Publiskotas fotogrāfijas un videoieraksts no 6. martā galerijā "Museum LV un GRATA JJ" notikušās mākslinieka Artūra Bērziņa deleģētās performances "Eshatoloģija", kas norisinājās viņa izstādes "Dižā vientulība" ietvaros. Performances laikā tās dalībniekiem – vīrietim un sievietei – no muguras tiek izgriezti nelieli miesas fragmenti, turpat pagatavoti uz pannas un apēsti. Performances autors – mākslinieks Artūrs Bērziņš – par tās vēstījumu raksta: "Vienmēr ir bijis tā, ka civilizācijas gruva savā virsotnē. Ja pieņem, ka rietumu civilizācijas subjekts kā gribas un saprāta aktīvais nesējs savu augstāko punktu ir sasniedzis modernismā, pēc dotās loģikas postmodernisma projekts ir griba uz "neko". Tikai "nekas" ir patiesa atbrīvošanās, kurā subjekts secīgi pāriet no savas nosacīti destruktīvās darbības uz savu absolūti destruktīvo darbību, vērstu pret sevi pašu. Pāriet no indivīda uz divīdu. Ja indivīds ir rietumu tradīcijas pamatkoncepcija – cilvēka personības raksturlielumu nedalāmība, uz kuras pamatojas demokrātijas ideja, tad divīds ir postmodernistisks priekšstats par subjektu kā principiāli sašķeltu, fragmentētu, apjukušu, viengabalainību zaudējušu cilvēku. Koncepcijā par cilvēku-konstruktoru sociuma kontekstā ir jūtams neapzināts secīgums savā virzībā uz iepriekšnoteikto galamērķi. Protams, nekas nebeigsies rīt vai parīt. Parazitēšanas potenciāls subjekta nāvē tik drīz netiks izsmelts – agonija var vilkties vēl ilgi, radot vēl neskaitāmas koncepcijas. Kurš no iniciējošajiem aģentiem noprovocēs bojāejas noteicošo punktu, var tikai minēt, taču vairumam no tiem kopīgā iezīme ir zem dažādām maskām paslēpusies patērēšanas stihija, kurā mēs spazmatiskajā saldkaislē pa šķiedrai apēdam paši sevi, vērojot savu sirmo pasauli drūpam."
   Otrais piemērs ir šāds: „Sākot ar 14. martu, kinoteātrī "Kino Bize" (Rīgā, Elizabetes ielā 37) notiks lekciju un diskusiju cikls, kura fokusā būs kailums, ķermenis un seksualitāte mākslā un sabiedrībā. Tā ietvaros sadarbībā ar "Satori" piektdien, 16. martā, plkst. 19.00 notiks diskusija "Kailums un ķermenis mākslas un sabiedrības koordinātās". Cikla laikā interesentiem ievadlekcijas sniegs mākslas kritiķe Jana Kukaine, filozofs Andrejs Balodis un sociālantropoloģe Ieva Lange. Pasākumu ciklu trešdien, 14. martā, plkst. 18.00 iesāks mākslas kritiķes un filozofes Janas Kukaines ievadlekcija par seksualitāti un ķermeniskumu. "No vienas puses, kailums kā dzīvnieciskā un primitīvā izpausme ir antisabiedriska parādība, kas iezīmē norobežošanos un sociālo hierarhiju ignorēšanu. No otras puses, kailums var kļūt par līdzekli radikālai sociālai rīcībai, kad maigā Venēra pārvēršas par karojošo Amazoni," uz kaila ķermeņa atrašanos pretrunīgu nozīmju spriedzes laukā norāda kritiķe. Savukārt 16. martā plkst. 19.00 sadarbībā ar "Satori" rīkotajā diskusijā "Kailums un ķermenis mākslas un sabiedrības koordinātās" tiks iztirzāta ķermeņa un kailuma nozīme, mākslinieku pašcenzūra un cenzūra sabiedrībā, pievēršoties kailam ķermenim kā ideoloģiskam instrumentam un provocētājam. Sarunu moderēs filozofs un publicists, interneta žurnāla "Satori" galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins. Diskusijā piedalīsies dzejniece un publiciste Inga Gaile, fotogrāfe Inese Kalniņa, teātra režisors Vladislavs Nastavševs un filozofs un Rīgas Stradiņa universitātes docents Vents Sīlis. Diskusijas atšifrējumu būs iespējams izlasīt "Satori.lv". Otrdien, 20. martā, plkst. 18.00 ar ievadlekciju par marksismu un postmarksismu uzstāsies filozofs un Latvijas Kultūras akadēmijas docents Andrejs Balodis. Pēc nedēļas – 27. martā – plkst. 18.00 ievadu par nūdisma un natūrisma kultūru Latvijā sniegs sociālantropoloģe Ieva Lange. Kā norāda Lange, attieksme pret kailumu un ar to saistītās normas sabiedrībā mēdz būt pretrunu pilnas. "Noteiktos apstākļos atkailināšanās ir vairāk pieņemama, piemēram, kad kaili ir mazi bērni vai pacienti vizītes laikā pie ārsta, tomēr kopumā kails ķermenis sociālajā vidē atrodas kategorijā ārpus ierastā un publiskā, un kailums tiek uztverts kā sevišķs stāvoklis, kas gan telpas, gan attiecību ziņā parasti nozīmē intimitāti un privātumu," attieksmi pret kailumu skaidro sociālantropoloģe.”
   Postcilvēku bezsmadzeņu izkārnījumus nav jēgas komentēt. Vienīgi ir pievēršama uzmanība tam, ka vairums no citātā nosauktajiem posthominīdiem strādā izglītības iestādēs. Tātad viņiem ir visas iespējas latviešu jaunās paaudzes pieradināt, teiksim, pie uzskata, ka „kailam ķermenim kā ideoloģiskam instrumentam un provocētājam” ir dabiska vieta nacionālajā kultūrā.
   Pats par sevi ir saprotams, ka nākotnes cilvēka kultūrā pilnīgi neiederas pagātnes cilvēks, jo viņā nekad nav bijis „parazitēšanas potenciāls”,  netika „ēsta cilvēka miesa”. Viņa doktrīna nebija „Tikai "nekas" ir patiesa atbrīvošanās”. Pagātnes cilvēks netiecās „secīgi pāriet no savas nosacīti destruktīvās darbības uz savu absolūti destruktīvo darbību, vērstu pret sevi pašu”.

Kosmiskais determinisms

   Aktuāla ir hipotēze par demogrāfiskās pārejas kosmisko determinismu. Demogrāfiskās pārejas (1960-2050) izskaidrojumā nākas ņemt vērā...