pirmdiena, 2019. gada 1. aprīlis

Postmodernisms


Vārdi “postmodernists” un “postmodernisms” XXI gadsimtā ir negatīvi apzīmējumi. Ar tiem nesaudzīgi apsaukā odiozas un perversas izdarības autoru un viņa produkciju. Dotos negatīvos apzīmējumus Rietumu civilizācijā nelieto visi cilvēki. Lieto tikai tie cilvēki, kuriem nav pieņemamas odiozas un perversas izdarības, kuras liecina par Rietumu civilizācijas norietu.
   Sastopams viedoklis, ka postmodernismā vispār dominē divas stihijas: šizoīdā stihija un narcistiskā (sevis slavināšanas mānija) stihija. Par postmodernisma narcistisko stihiju asprātīgi ir ironizējis Umberto Eko. Viņaprāt postmodernisma jēdziens ir kļuvis sava veida slavējošs epitets. Ja ap kāda autora darbu grib radīt lielas gudrības vai augsta estētiskā līmeņa auru, tad to pieskaita postmodernismam, it kā piederība minētajam fenomenam jau pati par sevi garantē augstu māksliniecisko vai zinātnisko kvalitāti.
   Rietumos daži zinātnieki postmodernismu salīdzina ar himēru - Homēra „Iliādā” aprakstīto zvēru ar lauvas galvu, kazas ķermeni un drakona asti.
   Postmodernisms Rietumu civilizācijā radās XX gadsimta 70.gados. Postmodernismu speciālajā literatūrā dēvē par kultūras strāvu. Tiesa, ļoti plašu kultūras strāvu, aptverot filosofiju, mākslu, estētiku, humanitārās un sociālās zinātnes, izglītību, politiku, ekonomiku.
   No 90.gadiem postmodernisma jēdzienu piemēro daudzpusīga materiāla raksturošanai. Pirmajā laikā tas tā nebija, jo par postmodernismu izsacījās daiļliteratūras, tēlotājas mākslas un arhitektūras jomā. Tā, piemēram,  postmodernisma klasikā ietilpst Čarlza Dženksa (C. Jencks) Londonā 1977.g. izdotā grāmata „Postmodernisma arhitektūras valoda”.
   Rietumu civilizācijā postmodernisma korifeji galvenokārt ir no Eiropas, visvairāk – no Francijas ebreju izcelsmes intelektuāļiem, diezgan ātri kļūstot par plaši pieprasītiem modīgiem viesprofesoriem ASV universitātēs.
   Daiļliteraturā par postmodernisma klasiķi uzskata itālieti Umberto Eko un viņa sacerējumu „Rozes vārds”. Postmodernistos (mākslīgi !?)  ieskaita Faulzu, Borhesu, Nabokovu, Miloradu Paviču, Kortasaru.
   Filosofijā dominē Francijas intelektuāļi Fuko, Barts, Blanšo, Bodrijars, Delezs, Derrida, Kristeva, Liotars. Viņi ieviesa jaunu teorētiskā diskursa tipu (amerikāņu iesaukā - French theory, normālu cilvēku iesaukā – šizoīdo diskursu).
   Tēlotājas mākslā postmodernisma lielākās vērtības ir stilistiskie virzieni, kurus dēvē par konceptuālismu, neobaroku, Soc-Art, New Age. Tiem ir savi klasiķi. Piemēram, tēlotājas mākslā amerikāņu konceptuālisma teorētiķis un praktiķis Džozefs Košuts, popkultūrā slavenais Endijs Vorhols,  krievu Maskavas konceptuālisma zvaigznes Dmitrijs Prigovs, Ļevs Rubinšteins, Timurs Kibirovs, Viktors Peļevins, Vladimirs Sorokins.
   ASV literārā konceptuālisma paraugi ir Reimons Federmans un Žaks Rive. Pirmais no viņiem 1976.gadā izdeva romānu „Jūsu ieskatam”, kuru var lasīt no jebkuras vietas. Ž.Rive savukārt 1979.gadā izdeva romānu „Jaunkundzes no A”, kas sastāv no 408 autoru 750 citātiem.
   Jēdziens „postmodernisms” par filosofisko kategoriju tika pasludināts pēc Ž.-F.Liotāra darba „Postmodernisma situācija: ziņojums par zināšanām” publicēšanas 1979.gadā. Postmodernisms filosofijā fiksē norieta sabiedrības mentālo specifiku. Postmodernisma filosofija balstās uz poststrukturālismu, strukturālo psihoanalīzi, neomarksismu, fenomenoloģiju, strukturālo lingvistiku, semiotiku, dialoga filosofiju un citām modernām zinātniskajām strāvām XX gadsimtā.
   Filosofi postmodernismu dēvē ne vairāk un ne mazāk kā par filosofēšanas tipu, kāds ir sastopams kultūrā, saturiski un aksioloģiski distancējoties ne tikai no klasiskās, bet arī no neklasiskās tradīcijas filosofijā un sevi prezentējot kā postmūsdienu, t.i., postneklasisko filosofiju.
   Postmodernisma raksturojums vienmēr ir mūsdienu portrets. Turklāt ne visu mūsdienu, bet visjaunākā perioda portrets, aptverot aizvadītos trīsdesmit un vairāk gadus. Postmodernisma portrets ir interpretācija, kuru ne reti dēvē par laikmeta diagnozi. Raksturojot postmodernismu, tiek formulēts priekšstats par kultūras būtiskākajām tendencēm un sabiedrības garīgajām noslieksmēm. Diemžēl tā ir civilizācijas norieta diagnoze, civilizācijas norieta tendences un noslieksmes.
   Postmodernismā dominē skeptiska attieksme pret progresu, cilvēka prāta visvarenību un cilvēcisko spēju neierobežotību. Skeptiska attieksme ir pret Jauno laiku idejisko fundamentu, kuru izstrādāja Renesanses un Apgaismības laikmetā un kas savā ziņā kulmināciju sasniedza industriālajā sabiedrībā XX gadsimtā. Tāpēc tiek uzskatīts, ka postmodernisms ir zināms protests pret Rietumu civilizācijā pastāvošajām kultūras normām vispār. Tiesa, ne pret visām normām.
   Postmodernismā īpatni (nepieņemami) tiek traktēts cilvēks. Postmodernisma traktējumā cilvēks sevi aizsargā pret jebkuru kolektīvo sociālo normu, ja tā nesaskan ar viņa garīgajām un morālajām velmēm. Prasību ievērot kolektīvās sociālās normas cilvēks uzlūko kā pret viņu represīvi vērstu agresiju un apspiestību. Par cilvēka apspiedēju kļūst loģika, loģiski funkcionējošs prāts un veselā saprāta izstrādātais patiesības jēdziens.
   Postmodernisma paradigmā neiederas tādi jēdzieni kā organizācija, kārtība, sistēma. Postmodernisms visvairāk jūsmo par haotiskām un sistēmiski nenoformētām struktūrām. Postmodernisms ciena „sprādzienus”, neprognozējamību, neformālu rīcību, sinerģētisku nestabilitāti.
   Postmodernismā sevišķi aktuāla kļūst cīņa pret visa veida nevienlīdzību – nacionālo, sociālo, kultūras, dzimuma. Idejiskās kundzības vietā ir jābūt idejiskajai daudzveidībai - plurālismam.
   Postmodernismā nostiprinās atziņa, ka filosofija vairs nav gudrības un patiesības avots, un vispār katra patiesība ir patiesība, un nevar būt viena patiesība priekš visiem; katrs indivīds var apliecināt savu patiesību, jo indivīds pats atbild par visu. Patiesība ir vārdi, kuri apzīmē tikai to, kas par to nozīmi ir teikts vārdnīcā. Pie tam svarīgākā ir vārda etimoloģija – vārda agrākā nozīme. 
   Postmodernismā zināšanas kļūst par preci, kuras mērķis ir radīt citas preces. Zināšanas tiek ražotas, lai tās pārdotu. Zināšanas kā informatīvā prece kļūst par galveno spēku cīņā par varu.
   Estētikā postmodernisms tiecas neklasiski traktēt klasiskās tradīcijas un iedibina plurālistisku estētisko paradigmu. Proti, postmodernisma estētika ir antisistēmiska, adogmātiska, orientējas uz asonanses un asimetrijas skaistumu, disharmoniskumu, neohēdonismu, ķermeniskumu, neglīto, cēlais tiek aizstāts ar pārsteidzošo, traģiskais – ar paradoksālo un ironizēšana ir galvenā mākslinieciskā poza un vērtēšanas maniere.
   Postmodernismam pārmet mākslinieciskā tēla jēgas deformēšanu. Uzskatāmi tas izpaužās postmodernisma iecienītajās instalācijās. Instalācijā nav autora cīņa ar materiālu, lai radītu tēlu. Instalācija neprasa meistarību, lai radītu tēlu. Instalācijā neiemiesojās autora personība; instalācijā nav autora personības aura. Instalācijā neatspoguļojās autora iekšējā pieredze tās patiesajā saturā un dziļumā; instalācija balstās uz izdomātu jūtu un pārdzīvojumu kompleksu (kā saka instalāciju veidotāji - „koncepciju”), kuru autors demonstrē ar gatavu priekšmetu starpniecību.
   Postmodernismā mākslinieciskā tēla vietu ieņem simulakrs. Simulakra autoritatīvāko teorētisko pamatojumu izstrādāja Žans Bodrijars. Simulakrs ir pseidoveidojums, kas aizvieto  īstenību. Simulakrs ir neesošās īstenības tēls, īstenības imitācija, pie tam neesošas īstenības imitācija. Simulakrs ir pseidoreālistisks objekts, kas nepārstāv nekādu realitāti. Simulakrs ir tukša forma. Metaforiski izsakoties, ja reālisms ir patiesība par patiesību un sirreālisms ir meli par patiesību, tad postmodernisms ar saviem simulakriem ir patiesība par meliem.
   Postmodernisma māksla nerada pacilātību, garīgās pilnveidošanās alkas, bet gan haosu, apjukumu, šoku, bailes, nepatiku, riebumu. Haotiski riebīgais kļūst par centrālo estētisko kategoriju. Vispopulārākie tēli ir līķi, genitālijas. Garīgā kultūra tiek pasludināta par atavistisku tradicionālismu. Dzīves jēga, vēsturiskā loģika, cilvēka sūtība, pasaules liktenis, - šie un citi jēdzieni zaudē savu vērtību. Eksistenciālā un sociālā izvēle ir nomainīta ar agresīvu reklāmu. Indivīdu, tautu, kultūru, reliģiju dramatiskās sadursmes ir pārvērstas par cinisku šovu. Cilvēka asinis, cilvēka dzīve, cilvēka gars ir kļuvis par statistiskām abstrakcijām un demagoģiskām figūrām. Visu pārklāj augstprātīga un vulgāra vienaldzība.
  


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana

Pēcvārds

Blogu pārtraucu rakstīt 2020.gada 9.maijā, kad izveidoju jaunu blogu "POSTCIVILIZĀCIJAS DIENASGRĀMATA".