Perversiju terminoloģija

Rietumu civilizācijas norieta struktūrā ietilpst atsevišķs realitātes komplekss, kuru nākas dēvēt par sociālo perversiju kompleksu. Tam ir sava terminoloģija - sacīsim, perversiju terminoloģija. Šī terminoloģija raksturo Rietumu sabiedrības norieta noslieksmi, un bez kompetences perversiju terminoloģijā nav iespējams izprast doto realitātes kompleksu. Perversiju terminoloģijā populārākie ir šādi termini:

§  Feminisms – sieviešu kustība par līdztiesību ar vīriešiem; feminisma ideoloģijas pamatā ir prasība sievietēm dot tādas pašas tiesības un iespējas kā vīriešiem;

§  Feminizācija – sievišķības pazīmju un īpašību attīstīšanās vīriešos;

§  Felācija – vīrieša dzimumlocekļa kairināšana ar lūpām un mēli;

§  Feminīms – sieviešu kārtas vārds;

§  Seksopīls – spēcīga fiziskā, seksuālā pievilcība;

§  Seksisms – sociālo lomu stereotipizācija atbilstoši cilvēka dzimumam; uzskats, ka paša dzimums ir pārāks par otra dzimumu; dzimumdiskriminācijas apliecinājums;

§  Seksoloģija – medicīnas nozare, kas nodarbojās ar cilvēka dzimumdzīves un laulības problēmām; sociālās filosofijas nozare, sociālās publicistikas un socioloģiskās darbības sfēra; mūsdienās seksoloģija ir multidisciplināra pētnieciskā nodarbošanās, izmantojot bioloģijas, psiholoģijas, pedagoģijas, socioloģijas, antropoloģijas un citu zinātņu metodes; mūsdienās ir izveidojusies etnokulturālā seksoloģija; tās priekšmets ir kultūras atšķirības seksuālās uzvedības tēlos un stereotipos, kā arī kultūrās sastopamās atšķirības attieksmē pret abiem dzimumiem (mūsdienās – “trijiem” dzimumiem);

§  Seksopatoloģija – medicīnā mācība par slimīgām novirzēm dzimumdzīvē;

§  Sekss – dzimumdzīve, dzimumsakari;

§  Seksuāls – ar dzimumdzīvi saistīts;

§  Seksuālā ētika – morāli tikumiskā attieksme pret dzimumdzīvi;

§  Transseksuāls – viena dzimuma ārējās pazīmes, bet pretējā dzimuma psiholoģiskās īpatnības;

§  Transseksuālisms – vēlēšanās mainīt dzimumu; dzimuma maiņa;

§  Transvestisms – slimīga tieksme ģērbties pretējā dzimuma apģērbā;

§  Transvestīts – cilvēks, kam piemīt transvestisms;

§  Homoseksuālisms – dzimumtieksme pret sava dzimuma personām;

§  Homoseksuāls – tāds, kam piemīt tieksme uz tā paša dzimuma indivīdiem;

§  Lesbiete – homoseksuāla sieviete;

§  Lesbisms – dzimumtieksme sievietei pret sievieti;

§  Perversija – pretdabiska, slimīga tieksme it īpaši seksuālajā jomā; novirze no normas, izkropļojums;

§  Gejs – tas pats, kas pederasts: homoseksuāls vīrietis; vīrietis, kam dzimumsakari ar vīriešiem;

§  Pederastija – “process”: dzimumsakari starp vīriešiem;

§  Pedofīlija – dzimumtieksme pret bērniem;

Paaudžu teorija

      Paaudžu teoriju var uzskatīt par Rietumu civilizācijas norieta sastāvdaļu. Ja nebūtu civilizācijas norieta, ko spilgti iezīmē paaudžu vēsturiskās virzības negatīvā trajektorija, tad, visticamākais, nebūtu nekādas vajadzības izdomāt paaudžu teoriju. Redzot katras jaunās paaudzes pasliktināšanos, bet galvenais – tiekoties ar ārprātīgo paaudžu konfliktu Rietumeiropā 1968.gadā un Austrumeiropā 1990.-1991.gadā, rodas vēlēšanās to visu izprast un teorētiski vispārināt.

   Paaudžu teorijas sākums ir divu amerikāņu, William Strauss un Neil Howe, 1991.gadā izdotā grāmata. Tajā apskatīta ASV paaudžu vēsture no 1584.gada. Abi zinātnieki jauno teoriju pilnveidoja 1993., 1997. un 2000. gadā izdotās grāmatās. Viņu darbību stimulēja konstatētās milzīgās atšķirības starp paaudzēm.

   Zinātnisko interesi izraisīja arī dzimstības krasais pieaugums, ko angļu valodā nosauca par “beby boom“. Tādās zemēs kā Jaunzelande, Austrālija, ASV, Islande, Kanāda, Norvēģija XX gadsimta 40.gadu sākumā (II Pasaules kara laikā) ievērojami palielinājās dzimstība, veidojot atsevišķu “beby boom” paaudzi Rietumu civilizācijā. Citās eiropeīdu zemēs dzimstības krass pieaugums minētajā periodā nebija sastopams. Rietumos dotajai paaudzei ir veltītas daudzas publikācijas, cenšoties apkopot raksturīgākās iezīmes.

   Rietumu speciālajā literatūrā vispamatīgāk ir analizētas jaunākās četras paaudzes. Katrai no tām ir piešķirts nosaukums un precizēts dzimšanas laiks. No jaunākajām četrām paaudzēm visvecākā ir “beby boom” paaudze. Tā ir dzimusi 40.-50.gados. Seko “X” paaudze, kas dzimusi 60.-70. gados. To nomaina “Y” paaudze (80.-90.gados dzimušie) un “Z” paaudze (pēc 2000.g. dzimušie).

   Saprotams, paaudžu iedalījums Rietumu civilizācijas visās zemēs nav vienāds. Visbūtiskāk atšķiras “ kapitālisma nometnes” un “sociālisma nometnes” paaudzes. To nosaka abu sociāli ekonomisko formāciju principālā nesaderība, kaut gan “balto” cilvēku vēsturiskā virzība vispār ir bijusi mentāli vienāda. To uzskatāmi apliecināja antropoloģiskie novērojumi pēc sociālisma sistēmas sabrukuma. Sociālisma apstākļos un kapitālisma apstākļos uzaugušie cilvēki ne ar ko neatšķiras. Vienīgi sociālisma zemju cilvēki bija apmēram par gadiem trīsdesmit “atpalikuši” no postmodernisma un neoliberālisma izlolotajiem kapitālisma zemju cilvēkiem. Taču “atpalicība” tika momentā pārvarēta, un Rietumu civilizācija varēja lepoties ar viena tipa sociumu un visiem kopīgo civilizācijas norietu, sākot ar dzimstības kritumu un beidzot ar tagadnes baudu izbaudīšanu. Kā zināms, arī latviešu biezs slānis enerģiski tiecās novērst “atpalicību”, organizējot kampaņveidīgu “atgriešanos Eiropā”. Protams, pilnīgi nemaz nepainteresējoties par Rietumeiropas kultūras vispārējo stāvokli un, protams, no “Eiropas” pie mums ievazājot vissliktākās estētiskās, morālās, ideoloģiskās izpausmes.

   Pēcpadomju gados paaudžu teorētiskā apguve ir nedaudz sastopama arī Latvijā, akcentējot agresīvo paaudžu konfliktu no 90.-91.gada. “6.oktobra paaudzes” uzkundzēšanās Latvijas tautas politiskajā avangardā izvirza jaunus zinātniskos pienākumus.

   Tas ir saprotams, jo Latvijā tam ir ļoti būtisks iegants. Pirmo reizi maksimāli koncentrētā veidā tiekamies ar brīvvalstī izaudzinātu un izskolotu paaudzi. Tā ir pašlaik vienīgā paaudze, kura ar pieauguša cilvēka apziņu ir dzīvojusi vienīgi nacionāli reakcionārā un krimināli oligarhiskā iekārtā, kad kriminālā kapitālisma “celtniecību” nodrošina vietējās politiskās kliķes juridiski uzstādītā noziegumu brīvība ar noziedzības visplašāko amplitūdu, sākot ar organizēto noziedzību un beidzot ar noziedzību t.s. kapu biznesā. “6.oktobra paaudzei” pieder tādi Latvijas elektorātā cienīti un vēlēšanās patriotiski atbalstīti intelektuāli veseli un morāli stabili tautas kalpi kā Kaimiņš (1980), Gobzems (1978), Pūce (1980), Nemiro (1981), Dzintars (1982), Dombrava (1988), Kols (1984), Pavļuts (1976). Viņu kolekcijā drīkst iekļaut arī gados nedaudz vecāko ārlietu neaizstājamo speciālistu un homoseksuāli pareizo pozu respektējošo Rinkēviču (1973),  politiskās un cita veida atbildības dziļu izpratēju Ušakovu (1976). Ameriks, devīzes “Gods kalpot Rīgai” ideālākais paraugs, šajā kolekcijā neiederas. Viņš dzimis 1961.gadā un pieder citai paaudzei, un citai politiskajai skolai. Tāpēc viņš momentā atkāpās no amata, jo asinīs ir padomju nomenklatūrai iedresētais priekšstats par politisko atbildību. Šajā ziņā Ameriku ir interesanti salīdzināt ar Ušakovu, kuram par politisko atbildību acīmredzot nav nekādas izpratnes un kurš pēc Rīgas pašvaldībā konstatētajiem noziegumiem nīgri turpināja sēdēt politiski atbildīgajā krēslā.

   Latvijas “6.oktobra paaudzei” ir daudz kopēja ar vienaudžiem Rietumu zemēs. Tā ir pirmā paaudze Rietumu civilizācijā, kura pilnā mērā ir apmierināta ar dzīvi un tai nav nekādas eksistenciālās problēmas. Tā ir paaudze, kurā nebuntojas ne studenti, ne strādnieki, bet šīs paaudzes inteliģence uzticīgi kalpo politiskajai varai arī tad, ja šī vara ir visriebīgākais sabiedrības degradācijas un deģenerācijas izraisītājs.

   Arī Latvijā šī paaudze ir apmierināta ar dzīvi. Tā vien liekas, ka daudzi no šīs paaudzes nemaz nespēj objektīvi novērtēt dzīves realitāti. Objektivitātes un racionalitātes vietā dominē iracionālisms un iluzoriskums.

   Šī paaudze vēlas dzīvot maksimāla komforta apstākļos, un tai nav svarīgs komforta izcelsmes avots. Šī paaudze lieliski zina naudas varu. Piemēram, zina, ka par naudu var nopirkt izglītību. Tāpat zina, ka naudu nebūt ir jāiegūst godīgā un likumīgā veidā. Šīs paaudzes apziņā ir nievājoša attieksme pret garīgumu, patiesību, patriotismu, brīvību, tiesiskumu, taisnīgumu. Šī paaudze toties prot veikli izmantot savā labā “uzskatu plurālismu”, “politkorektumu”, “demokrātiskumu”, “cilvēktiesības”, “izaicinājumus”, “riskus”, “veiksmes stāstus”, “ilglaicības”.

   Latvijā pašlaik tā ir vissliktāk izglītotā paaudze. Tā ir pirmā paaudze, kura slimīgi tiecas pēc slavas un varas, nav kreatīva un apdāvināta, spēj apziņā lietot tikai gatavas shēmas un savā mentalitātē fundamentāli atbilst filistru kritērijiem. Paaudzes tipiskāko īpašību komplektā ietilpst nekaunība, paškritikas trūkums, necenšanās dzīvot atbilstoši sava prāta spējām. Šī paaudze ir tādu Rietumu civilizācijas norieta atribūtu sastāvdaļa kā masu sabiedrība, masu izglītība, masu kultūras industrija, masu cilvēks. Vissatraucošākais un nacionālajā perspektīvā visbīstamākais šajā paaudzē ir morāli tikumiskais relatīvisms un intelektuālā nestabilitāte. Abas izpausmes ir plaši izplatītas un var tikt ģenētiski nostiprinātas turpmākajās paaudzēs.

Masu sabiedrība

XX gadsimtā Rietumu civilizācijā radās jauna tipa sabiedrība – masu sabiedrība (standartizētu indivīdu sabiedrība) ar standartizēto indivīdu visiem kopīgām vērtībām, patiesību, interesēm, garīgajām vajadzībām, kuras formē un virza nevis paši cilvēki atbilstoši savai personiskajai gribai, bet masu komunikācijas līdzekļi. Masu sabiedrības pārstāvjus Eiropas intelektuāļi sāka ironiski dēvēt  par “MAN” – cilvēku vispār, cilvēku bez personības pazīmēm, kā to darīja Martins Haidegers. Hose Ortega-i-Gasets lietoja apzīmējumu “masu cilvēks”.

   Masu sabiedrības rašanās galvenais faktors ir demogrāfiskais faktors – iedzīvotāju krasais pieaugums XIX gadsimtā, kad eiropeīdu skaits palielinājās trīs reizes. Iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt arī XX gadsimta pirmajā pusē.

   Masu sabiedrības politiskais un ideoloģiskais vadītājs kļuva politiskā elite, kura uzņēmās kalpošanu “cilvēcei”, “tautai”, “sabiedrībai”, “nācijai”, “valstij”. Politiskā elite radīja profesionālu politiķu stratu. Politiķu darbības galvenais objekts kļuva elektorāts – vēlētāju masas.   

   Masu sabiedrībai piemīt masu apziņa kā sociuma konsolidācijas avots. Masu cilvēki apzinās savu identisko vienādību, kuras pamatā ir visiem vienādas dzīves vajadzības un dzīves vērtības. Masu apziņas konsolidācija kļuva laba bāze politiskajām un ideoloģiskajām manipulācijām, kuras ar masu komunikācijas līdzekļu palīdzību realizēja politiķi.

   Masu apziņas konsolidāciju veicināja standartizētās masu produkcijas ražošana, kas nosacīja arī masu produkcijas patērēšanas standartizētus formātus. Masu produkcijas ražošanu un masu produkcijas patērēšanu pārklāja viena līmeņa kvalitāte – masu kvalitāte, kas bija jauns kritērijs cilvēku darbam un rīcībai.

   Masu sabiedrību būtisks cementējošs faktors kļuva masu izglītība kā specifiska izglītības politika, izglītības saturs un izglītības ieguves veidi. Tas pats sakāms par masu garīgās kultūras rašanos ar masu apziņai adresētu literatūru, mākslu, masu kultūras pasākumiem. Masu izglītība, masu garīgā kultūra tāpat kā masu produkcijas ražošana un masu produkcijas patērēšana nonāca masu kvalitātes varā. Masu kvalitāte kļuva masu sabiedrības organisks atribūts.

   XX gadsimtā no 70.gadiem Rietumu civilizācijas masu sabiedrība sāka radikāli izmainīties. To sekmēja planetāri globālā demogrāfiskā pāreja (1960.-2050.g.), kuras laikā “baltā” rase strauji noveco un izmirst. Masu sabiedrībā radās jauna tipa noskaņojums: norieta loģikas veicināts noskaņojums. Eiropeīdu masu radošā enerģija sāka apsīkt. Tās vietā bija novērojama pagrimuma dinamika. Masu sabiedrībā diskurss sāka zaudēt racionalitāti; diskurss netiecās balstīties uz loģiski secīgu domāšanu stingri definētos jēdzienos. Masu sabiedrības garīgos procesus sāka pārklāt bīstams neadekvātums Homo sapiens spējām. Masu sabiedrībā nostiprinājās traģiska ironija: viss tiek sagrauts, devalvēts, degradēts, bet nav nekā ko likt tā vietā. Masu sabiedrība izvērtās sociālā ellē. Tās aktuāls elements kļuva baudas pozitīvisms: der tikai tas, ko var izbaudīt.

Politika

   XXI gadsimta sākumā Rietumu civilizācijas politika sasniedza noteiktu norieta pakāpi. Tā ir norieta pakāpe, kurā pasaules lielāko valstu prezidenti, ministri, premjerministri publiski apsaukājas, viens otram pārmetot idiotismu, stulbumu, nekompetenci. No viņiem neatpaliek žurnālisti,  politologi, publicisti. XXI gadsimta sākumā Eiropas un Ziemeļamerikas medijos politiķu vainošana psihiski nenormālā rīcībā kļuva ikdienišķa parādība. Tāpat ikdienišķa parādība kļuva homoseksuālisti valdības sastāvā. Tāda norieta pakāpe tika sasniegta XXI gadsimta otrajā gadu desmitā.

   Ļoti vērtīgi ir iedziļināties Špenglera politikas izpratnē, jo viņa attieksme organiski iekļaujas Rietumu civilizācijas norieta kopainā. Špenglera attieksme var atsegt politikas norieta specifiku.

   Špenglers 2.sējuma politikai veltītajā nodaļā nav minējis vienīgi par mūsdienu divām spilgtām parādībām. Viņš nav minējis par varas vīru savstarpējo apsaukāšanos un pārmetumiem debilismā, kā arī nav minējis par homoseksuālistu nonākšanu atbildīgos varas posteņos. Toties viss pārējais viņa sagatavotajā tekstā pilnā mērā saskan ar mūsdienu politikas iezīmēm, jo aizvadītajos 100 gados nekas nav radikāli izmainījies.

   Vispirms Špenglers pievēršas politiķa portretam. Tas ir filosofiski tonēts portrets. Špenglers savu viedokli dēvē par “politikas filosofiju”. Savukārt politika esot dzīve. Politikā izpaužas un apstiprinās dzīves realitāte; politika ir dzīves esamības elements. Politika nav abstrakta darbība, bet gan dzīves reāla sastāvdaļa.

   Špenglers raksturo īstus valstsvīrus. Īsts valstsvīrs sevī jūt cēlu nolemtību būt politiķim. Īsts valstsvīrs ir reta parādība. Īsts valstsvīrs ir savas tautas dārznieks. Īstu valstsvīru apliecina viņa apdāvinātība, pienākuma apziņa, disciplinētība, mērķtiecība, apņēmība. Tas viss nav no grāmatām iegūts, bet gan tā pamatā ir kosmisks spēks īstā valstsvīrā. Īsts valstsvīrs ir audzinātājs, paraugs pārējiem. Īsts valstsvīrs prot tā pavēlēt, ka viņa pavēles visi izpilda ar gandarījumu, kā lepnu un cēlu paradumu. Īsts valstsvīrs tiecas ar savu darbu izveidot tradīciju; viņa darbs kļūst tradīcija, kuru pēc viņa citi turpina. Stipra tradīcija pievilina talantus.

   Īstiem valstsvīriem pret politiku ir savādāka attieksme nekā pārējiem cilvēkiem. Īstiem valstsvīriem politika neeksistē kā dzīves īstenības atsevišķs fragments, kuram būtu vajadzīgas īpašas refleksijas. Īstiem valstsvīriem politika ir pati dzīve, un viņiem ir dziļa faktu izpratne; viņi nespēj iedomāties nepieciešamību savu rīcību izskaidrot ar īpašiem jēdzieniem (mēs teiktu – ar politoloģiskiem jēdzieniem). Īstiem valstsvīriem politika ir dabiska sfēra, par kuru speciālas refleksijas nav vajadzīgas. Viņu rīcība ir dabiska reakcija saskarsmē ar faktiem.

   Politikas vispārējā raksturojumā Špenglers pievēršas politikas un tautas, politikas un kultūras sakarībām. Viņa viedoklis nav zaudējis aktualitāti arī mūsdienās.

   Augsta politika ir iespējama tikai augsti attīstītā kultūrā. Tautas vērtību nosaka tās attieksme pret citām tautām. Tautu attiecības ir cīņas attiecības. Cīņa ir primārais visam dzīvajam; cīņa un dzīve dziļākajā būtībā ir viens un tas pats; ja nav velmes cīnīties, tad dzīve izdziest.

   Politikā, cīņā starp dzīvības spēkiem (tautām), visu nosaka tas, kurš valdīs. Valdīšanu nosaka dzīve, bet nevis kaut kāda sistēma, likums, programma. Vēsture ir personiska; personiska ir arī politika, jo tikai izcilas personības vada tautas dzīvi; visu izšķir nevis ideālu un principu cīņa, bet dzīvu cilvēku cīņa.

   Tautas garu un miesu Špenglers dēvē par rasi. Špenglers nievājoši izturas pret jēdzienu “tauta”. Uz  Zemes dzīvojot cilvēki, bet nevis tautas. Jēdziens “tauta” ir romantiski patētisks leksisks veidojums. Špengleram “rase” ir cilvēku grupa, kura ir fizioloģiski radniecīga no paaudzes uz paaudzi. Šī grupa apdzīvo vienu noteiktu teritoriju un rada valodu kā savstarpējās komunikācijas līdzekli. Špenglers iesaka atmest jēdzienu “tauta”.

   Špenglers plaši izsakās par tautas (rases) politisko stāju. Neesot politiski apdāvinātas tautas. Esot vienīgi tādas tautas, kuras pilnā mērā uzticas valdošajam mazākumam, stingri turas šī valdošā mazākuma rokās un tāpēc šīs tautas ir “labā formā”, kā Špenglers dēvē tautas politisko apziņu.

   Piemērā viņš min angļus. Angļiem ir uzticēšanās tradīcija. Angļi tradicionāli uzticas savai varai un atsakās no varas kritikas. Špenglers vispārina: tautas masu politiskā apdāvinātība nav nekas cits kā vienīgi uzticēšanās varai.

   Špenglers politikas vēsturisko transformāciju saista ar politisko partiju rašanos. Pirms tam politiku nosacīja šķiriskais faktors – sociālo stratu politika. Partija ir dažādu prātu konglomerāts. Tajā dominē nevis šķiriskie ideāli, bet profesionālās intereses. Partijas ir pilsētu atribūts. Reizē ar pilsētu rašanos politika tika atrauta no zemes valdnieku šķiras.

   Špenglers dzēlīgi izsakās par tādām joprojām modīgām nostādnēm kā “tautas suverenitāte”, “tautas pašnoteikšanās tiesības”, “tautas vara”. Špenglera ieskatā tie ir tikai skaisti vārdi, lai apmānītu ļaužu masas. Varu saglabā nedaudzi valdīt noskaņoti cilvēki. Tautas tiesības un tautas reālā ietekme ir dažādi jēdzieni. Jo vispārīgākas kļūst vēlēšanu tiesības, jo vājāka kļūst elektorāta vara. Konstitucionālās tiesības var izmantot tikai cilvēki ar naudu. Rietumu civilizācijā sastopamās vispārējās vēlēšanu tiesības nav sastopamas ēģiptiešu, ķīniešu, arābu civilizācijās. Saruna par “tautas pašnoteikšanās tiesībām” ir vienīgi inteliģenta runas forma.

   Špenglers nav aizmirsis preses lomu politikā. Viņš jautā “Kas ir patiesība?” un pats atbild: pūlim patiesība ir tas, par ko katru dienu raksta prese, kura ir kļuvusi politikas elements, manipulējot ar sabiedrisko apziņu.

Civilizācija

   Pasaules civilizācijas ir pasaules etnokulturālās liecības. Katra civilizācija dzīvo savā vēsturiskajā laikā un vērtību sistēmā, enerģijas un informācijas laukā ar savu kultūras kodu un kultūras ģenerējošo kodolu. Piemēram, krievu civilizācijas kodols esot taisnīguma tieksme, kolektīvisms, empātija.

   Civilizācija ir galvenā laika un telpas cilvēciskā organizācijas forma, kurai ir tikai tai raksturīga aura. Katra civilizācija ir noslēgta garīgā telpa ar noteiktām pazīmēm.

   Dabas loģika un likumsakarības norāda, ka visās parādībās ir plusi un mīnusi, plēsoņas un zāles ēdāji; tā ir arī cilvēku populācijā – civilizācijas un anticivilizācijas.

   Katrai civilizācijai cilvēces vēsturē ir sava loma. Tikai ne visai ir skaidrs, kas dala šīs lomas.   Seno grieķu kultūra bija ēģiptiešu un finiķiešu kultūras mantojuma turpinātāja. Grieķu-romiešu (antīkā) civilizācija nav Eiropas civilizācija, bet Vidusjūras baseina zemju civilizācija.

   Rietumu civilizāciju var uzskatīt par visriebīgāko, visnežēlīgāko civilizāciju ar mistisku cietsirdību cilvēkiem pret cilvēkiem, fantomu velmi pakļaut un izmantot citas civilizācijas. Rietumu civilizācijas vienīgā forma saskarsmē ar ārējo pasauli ir agresija. Tāds bija Toinbija viedoklis.

   Špenglers iedibināja jaunu attieksmi pret civilizāciju. Parasti civilizāciju skaidro kā vēsturisko procesu atsevišķu stadiju vai sabiedrības lokalizāciju laikā un telpā.

   Špenglers civilizāciju pretstatīja kultūrai. Špengleram kultūra ir analogs cilvēka dzīvei; kultūra tāpat kā cilvēks piedzimst, uzaug, sasniedz noteiktu briedumu, pēc tam novīst un mirst.

   Novecojošu kultūru Špenglers sauca par civilizāciju. Viņa ieskatā kultūra ir cilvēku asinīs – dvēselē un ķermenī. Turpretī civilizācija ir formāli apgūts fenomens. Tas pastāv cilvēku apziņā, bet nepastāv cilvēku dvēselē un ķermenī, ko Špenglers dēvē par rasi. Kultūra ir iedzimta izpausme cilvēku populācijā. Civilizācija ir iemācīta izpausme cilvēku zināšanās. Civilizācijas dinamikas teorija nav iespējama, jo civilizācija ir sastindzis lielums. Iespējami attieksmes divi varianti: 1) civilizācija pati sevi uzskata par civilizāciju, 2) civilizāciju par civilizāciju uzskata citi.

   Špenglera mērķis bija pierādīt Rietumu kultūras norietu, kas sākās XVIII gs.beigās ar urbanizāciju, kosmopolītismu, republikānismu, liberālismu, demokrātiskumu, racionālismu. Špenglers kultūras norietu saskatīja tajās parādībās un tendencēs, kas mūsdienās ir sasniegušas zināmu kulmināciju. Tas atbaida Rietumu intelektuāļus no Špenglera mantojuma. Tāpēc 2018.gadā, 100 gadus pēc slavenās grāmatas publicēšanas, Eiropas intelektuālajās aprindās valdīja klusums, un jubileja netika svinēta.

   “Civilizācijas norieta enciklopēdijā” šķirklis “Civilizācija“ ir galvenais šķirklis – enciklopēdijas esence – kvintesence, būtība. “Civilizācija” ir Rietumu civilizācijas norieta galvenā persona – procesa subjekts,– tātad lieta, būtne, organizācija utt., kas veic attiecīgo darbību.

Špenglers

   Špenglers ir Rietumu civilizācijas norieta teorijas ģēnijs un klasiķis. Viņa kolosālais un fundamentālais ieguldījums Rietumu civilizācijas norieta konceptuālajā izstrādē un grandiozajā praktiskajā pamatojumā ir nepārspējams mantojums ne tikai eiropeīdu vēsturiskā likteņa filosofiski kulturoloģiskajos pārskatījumos, bet vispār ir unikāls pierādījums cilvēka analītiskā prāta un analītiskās intuīcijas kosmiskajai varenībai. Špenglera divi biezie sējumi ir tik apjomīgi, idejiski dziļi un idejiski vispusīgi, ka mūsdienās noteikti atbaida ne tikai izglītotos mietpilsoņus, bet arī akadēmiskās aprindas. Acīmredzot mūsdienu cilvēkiem Špenglera paveiktais intelektuāli nav pa spēkam un tāpēc tiek izvēlēta tradicionālā taktika – noklusēšana. Tas spilgti izpaudās 2018.gadā – 100 gadu jubilejas gadā, kas nekļuva objektīvs un stimulējošs iegansts atgriezties pie Špenglera slavenās grāmatas ar šodienas cilvēka prātu un zināšanām. Klusēšana kļuva savdabīgs pierādījums Špenglera koncepcijas pareizībai. Civilizācijas noriets pēc 1918.gada nav pierimis, bet gan ir turpinājies, sasniedzot tādu pakāpi, kad vairs nevar būt runas ne tikai par abu sējumu modernu interpretāciju, bet nevar būt runas par filosofiski kulturoloģiskās domas iespējamību vispār postmodernistiski sagrauztajā Eiropas inteliģencē. XX gadsimta sākuma Eiropas intelektuālā sensācija mūsdienu cilvēkus neinteresē, jo sensācija nav noformēta 140 zīmēs, tā nepievēršas “seksuālajai revolūcijai”, tā “pisuāru” izstāžu zālē neuzskata par mākslu. Un vispār ir labi zināms, ka Špenglers nekaunīgi atgāja no veselā saprāta; viņš bija autodidakts, vientuļnieks, marginālis; viņa ideju adaptācija šodienas kultūrā nav vajadzīga; tāpat šodien nav vajadzīgs viņa intuitīvi rapsodiskais stils dažādu kultūru vēsturiskā materiāla traktējumā. Šodienas cilvēkus garlaiko Špenglera personiski pārdzīvotā vēsture. Šodienas cilvēki nelasa “intelektuālos romānus”, kā par Špenglera grāmatu skaudīgi izteicās Tomass Manns. Pie tam vēl abi sējumi neesot viendabīgi. Pulsē vēsturiskās prognozēšanas eksperimenti, totalitārā tipa politiskā teorija, kultūras filosofija. Starp tā visa intīmi emocionālā vienotība pastāv, bet nepastāv loģiskā vienotība.

   Šodienas eiropiešiem ir vēl viena objektīvi skaista atruna – Špenglera teksti nav tulkojami. Averincevs esot teicis – “slēgti tulkošanai”.

   Špenglera valodas un stila detalizētu apskatu ir sagatavojis 1.sējuma tulkotājs un komentētājs izcilais filosofs Karens Svasjans. 1.sējumā ir viņa plašs raksts par Špengleru.

   No vācu vārdu sinonīmiskās kopas Špenglers izvēlējās tos vārdus, kuriem nav ekvivalenti citās valodās. Viņš lieto vārdus – mitologēmas. Šos vārdus var aprakstīt, atšifrēt, bet nevar tieši pārtulkot.

   Špengleram valoda ietekmē domu: stimulē domu un tajā pašā laikā deformē domu. Kad doma ir pievērsta tēlam, tad valoda stimulē domu – valoda padara domu tēlaināku. Ja tiek pārspīlēta valodas tēlainība, tad doma tiek deformēta. Valodas metaforizācija neveicina lietot skaidrus jēdzienus. Tulkojumā ir grūti, neiespējami atveidot stila un ritma suģestiju, valodas loģisko dispozīciju, autora ontoloģiju. Špengleram laiks, dvēsele, liktenis, dzīve ir sinonīmi. Apziņa viņam ir “nomodas stāvoklis” (Wachsein); angļu valodā – to be awake.

   Špenglera koncepcija nevar patikt eiropiešiem. Īpaši šodienas eiropiešiem, kad ir pagājuši 100 gadi un koncepcijā ietvertā konkrētā prognoze ir piepildījusies. Eiropas kultūra ir pārgājusi civilizācijā. Eiropa savā vēsturē ir sekmīgi veikusi ceļu no radošuma uz neauglību, no tapšanas uz sacietēšanu un pārakmeņošanos. Eiropiešu tautu dvēsele ir pārtapusi fellahu dvēselē.

Kapitālisms

  Vai pret kapitālismu drīkst izturēties kā pret Rietumu civilizācijas norieta izpausmi? No vienas puses drīkst izturēties. Pat ir vajadzīgs izturēties. Taču no otras puses nav ieteicams. Precīzāk – pilnā mērā nav ieteicams, jo kapitālismam ir objektīvi apstākļi – cilvēces evolūcijas specifika un cilvēku dabas specifika.

   Jēdziens “kapitālisms” ir ekonomiskā abstrakcija, plašāk – vēsturiskā un kultūras abstrakcija. Tātad ar šo jēdzienu tiek apzīmēts teorētisks vispārinājums. Jēdziens “kapitālisms” ir kopjēdziens neskaitāmi daudziem un dažādiem vēsturiskajiem procesiem Rietumu civilizācijā no tās pirmsākumiem līdz mūsdienām, neizslēdzot kapitālisma turpmāko pastāvēšanu nenosakāmi ilgu laiku nākotnē. Nepieciešamībai lietot jēdzienu “kapitālisms” nav redzams gals.

   Tiem cilvēkiem, kuri XX gadsimta otrajā pusē apguva marksisma-ļeņinisma caurstrāvotas sociālās zināšanas un piedzīvoja “auksto karu” (kapitālisma un sociālisma ideoloģisko konfrontāciju) būs zināms pārsteigums par kapitālisma jēdziena vēsturi. Sociālisma zemēs dzīvojošajiem cilvēkiem kapitālisms tika sludināts kā vislielākais ienaidnieks, visa sliktā un ļaunā iemiesojums, darbaspēka ekspluatācijas ģēnijs. Kapitālisma likvidēšana tika uzskatīta par cilvēces progresīvo spēku galveno politisko uzdevumu un mērķi.

   Jēdziens “kapitālisms” pirmo reizi tika lietots vēsturiski pavisam nesen – 1850.gadā Francijā. Tas ir zināms pārsteigums. Vispirms no 1792.gada lietoja jēdzienus “kapitāls” un “kapitālists”. Tātad šie jēdzieni Eiropā jau bija pazīstami pirms Marksa. Vēl lielāks pārsteigums ir tas, ka Markss nelietoja jēdzienu “kapitālisms”. Viņa tekstos šis jēdziens nav sastopams. Markss lietoja jēdzienu “kapitāls”, “kapitālists” un “kapitālistisks”. Markss izmantoja tādus apzīmējumus kā “kapitālistiskā sabiedrība”, “kapitālistiskais ražošanas veids”. Ļeņins lietoja jēdzienu “kapitālisms” jau XIX gadsimta beigās sacerētajos darbos. Engelss jēdzienu “kapitālisms” lietoja ļoti reti.

   Kapitālisms kļuva pētnieciskais priekšmets XIX gadsimta vidū. Pirmajā laikā pret kapitālismu izturējās kā pret kapitāla un kapitālistu varas formu. Jau no paša sākuma pētnieki centās nošķir kapitālisma vēsturiskās modifikācijas. 1870.gadā, piemēram, rakstīja par “liberālo kapitālismu”.

   Vācu sociologi Makss Vēbers un Verners Zombarts kapitālismā akcentēja mentalitātes faktoru. Vēbers uzmanību pievērsa protestantu mentalitātei kā būtiskam dzinējspēkam kapitālisma attīstībā. Zombarts uzmanību pievērsa ebreju mentalitātei, kā arī etniski plašākam mentālajam fenomenam, kuru viņš dēvēja par “kapitālisma garu”. Tā pamatā esot trīs mentālās īpašības: 1) tieksme gūt peļņu, 2) ekonomiskā racionalitāte un 3) kalkulācija.

   Kā jau minēju, kapitālisma pamatā ir objektīvi apstākļi - cilvēces evolūcijas specifika un cilvēku dabas specifika. Saprotams, runa ir par trim pīlāriem, uz kuriem balstās cilvēces evolūcija un cilvēku daba.

   Kapitālisma rašanos un turpmāko vēsturisko gaitu nosacīja, joprojām nosaka un arī turpmāk nosacīs 1) demogrāfija, 2) mentalitāte un 3) kultūra. Starp šiem pīlāriem pastāv cieša integrācija. Tie ir iesaistīti tajā kompleksā, kas ir cilvēka dzīve kā vienots darbības, uzvedības un komunikācijas veselums.

   Kapitālisma ģenēze un kapitālisma vēsturiskās modifikācijas vienmēr ir bijušas atkarīgas no iedzīvotāju skaita, iedzīvotāju kultūras un mentalitātes. Iedzīvotāju skaits lika izvēlēties optimālāko ceļu eksistences nodrošināšanai, un tas notika saskaņā ar attiecīgā sociuma pārstāvju mentalitāti un kultūru. Ja mūsdienās nākas lasīt par kapitālisma nacionālo specifiku, tad tādā gadījumā vienmēr tiek uzsvērts attiecīgās nācijas apjoms, nacionālās kultūras īpatnības un etniskās mentalitātes īpatnības. Savukārt kapitālisma modifikācijas izvēli visos laikos un visās zemēs diktēja konkrētais iedzīvotāju skaits un tā pieauguma dinamika attiecīgajā laikmetā.

   Kapitālisma sākumu nevar precīzi fiksēt tāpēc, ka ilgus gadsimtus demogrāfiskā virzība bija ļoti remdena. Cilvēku skaits pieauga, bet tas pieauga lēni. Tikai XIX gadsimtā eiropeīdu skaits pieauga ļoti strauji, tāpēc ne velti kapitālisms savā klasiskajā formā asociējas ar XIX gadsimtu, kad sākās kapitāla intensīva izmantošana ražošanā un kapitāla izmantotājus sāka masveidā apsaukāt par kapitālistiem.

   Kapitālisma būtību palīdz uztvert tā salīdzinājums ar sociālismu, kas arī faktiski ir vēsturiskā un kultūras abstrakcija. Kapitālisms ir objektīvi pamatotāks nekā sociālisms. Kapitālisma objektīvo pamatotību cementē ontoloģiskā realitāte – demogrāfija. Kapitālisma vajadzību nosaka iedzīvotāju skaita dinamika. Par ontoloģisko realitāti var uzskatīt arī cilvēku dabas iezīmes, kas atsaucas uz kapitālismu.

   Sociālisms nevar lepoties ar ontoloģisko pamatotību. Sociālisms ir mākslīgs fenomens. Sociālisma vajadzību nenosaka demogrāfija. Sociālisma pamatā ir ideoloģiskais mērķis izveidot sociāli vienlīdzīgu sabiedrību. Sociālisma ideoloģiskais mērķis pat lielā mērā  neatbilst cilvēku dabas iezīmēm, bet pats galvenais – cilvēku dabiskajai nevienlīdzībai, kas nevar neietekmēt praktisko iespēju izveidot sociāli vienlīdzīgu sabiedrību. Tagad mums ir ļoti pārliecinošs piemērs cilvēku dabas iezīmju lomai sociālismā. Tāds piemērs ir PSRS sabrukums, ko izraisīja cilvēku dabas iezīmes. Vēl spilgtāks piemērs ir tas viss, kas ir noticis pēcpadomju periodā, kad PSRS sabrukuma arhitekti masveidā uzkurināja cilvēku dabas iezīmes.

   Sociālisms ir idealizēts projekts. To nevar teikt par kapitālismu, kas nebalstās uz idealizētu pieeju; proti, kapitālisms kaut ko neiedomājas un neiztēlojas labāku, nekā tas ir īstenībā. Ja kapitālisms neatbilstu cilvēku dabas iezīmēm, tad tas nebūtu radies un tā modifikācijas neeksistētu tūkstošiem gadu.

   Kā jau tika minēts, kapitālismu ietekmē ne tikai demogrāfija, bet vēl divi pīlāri – kultūra un mentalitāte. Abi pīlāri iemieso to, ko līdz šim šajā tekstā dēvēju par cilvēku dabas iezīmēm. Kapitālismā dominē ne tās labākās cilvēku dabas iezīmes. Tāpēc diskursā par kapitālismu nav iespējams iztikt bez tādiem jēdzieniskiem satelītiem kā ekpluatācija, augļošana, alkātība, peļņas kāre, mantkārība. Kapitālismā sastopamās sociāli ekonomiskās attiecības nav Dieva dotas, bet ir pašu cilvēku intelektuālās darbības rezultāts un morāli tikumiskā līmeņa rezultāts. Kapitālismu var slavēt par privātīpašuma cienīšanu, uzņēmējdarbības brīvību, privātās iniciatīvas kolosālajām perspektīvām. Tomēr tajā pašā laikā nav iespējams apgalvot, ka tas viss risinās godīgā un taisnīgā veidā bez ļaunprātībām, materiālistiskām kaislībām, egoisma, savtīguma, negodīguma, afērām, mahinācijām, krāpšanas, viltībām, korupcijas.

   Kapitālisma negatīvo lomu Rietumu civilizācijas liktenī (norietā) nav grūti pierādīt. No XX gadsimta 70.gadiem Rietumu civilizācijā finansu kapitāls sāka uzkundzēties rūpnieciskajai ražošanai un pēc dažiem gadu desmitiem kļuva eiropeīdu saimnieciskās darbības valdnieks. Rietumu civilizācijas norietu jūtami sāka veicināt kapitāla inovācija – patērēšanas mākslīga stimulēšana iedzīvotāju masveidīgas kreditēšanas veidā un tajā skaitā hipotēkāro kredītu veidā. XX-XXI gadsimta mijā Rietumu civilizācijā radās tādas kapitālisma modifikācijas kā “finansu kapitālisms” un “kriminālais kapitālisms”. Abas modifikācijas atbilst eiropeīdu kultūras un morāles līmenim, par ko kaut ko labu pateikt ir ļoti grūti. Drīkst hipotētiski saskatīt pat jaunu postkapitālisma formāciju ar tai atbilstošu cilvēcisko apziņu un kultūru. Kapitālisma vietā ir piedzimis postkapitālisms, kura saimnieki ir postcilvēki.

Liberalitāte

   Liberalitāte ir sastopama valstiskuma izpratnē, ekonomikā, sociālajā problemātikā, politikā un ideoloģijā, kultūras teorētiskajos izskaidrojumos kulturoloģijā. Tāpat ir sastopama ikdienā cilvēku savstarpējās attiecībās. Tā tas ir tāpēc, ka liberalitāte ir cilvēciska īpašība un garīgi brīvam cilvēkam raksturīgi uzskati. Liberalitāte ir liberāla izturēšanās un liberāli uzskati, kas cilvēces vēsturē vienmēr ir eksistējuši. Tas nozīmē, ka izturēšanās un uzskati balstās uz indivīda brīvības, brīvdomības atzīšanu un cienīšanu, spēju saprast un respektēt citu domas un jūtas. Valstiskuma izpratnē, ekonomikā, sociālajā problemātikā, politikā un ideoloģijā, kulturoloģijā liberalitāte ir kaut kas tāds, kas aizstāv brīvu uzņēmējdarbību un tirdzniecību, mērenas politiskās un sociālās reformas, valsts kontroles mazināšanu, valsts neiejaukšanos ekonomiskajā dzīvē, iestāšanos par maksimālu indivīda brīvību.

   Eiropeīdu civilizācijas vēsturiskajā virzībā tā izveidojās, ka liberalitāte kļuva filosofiskās domas un sociuma apziņas būtisks trends, koncentrējoties relatīvi integrētā teorijā un sociāli politiskajā konceptuālajā nostājā. Liberalitāte izvērtās filosofiskā, sociāli politiskā un ekonomiskā strāvā, sasniedzot idejisko pilnbriedumu un kulmināciju Apgaismības laikmetā XVIII gadsimtā. Šo strāvu dēvē par liberālismu.

   Liberālisma aizsākumi ir dažādi. Tie aptver cilvēka esamības visus segmentus. Tā tas ir tāpēc, ka liberālisma idejiskā bāze ir liberalitāte kā cilvēciskā īpašība, kas var universiāli atspoguļoties cilvēka darbības, uzvedības un komunikācijas praksē.

   Tā, piemēram, liberālisma aizsākumu saskata Renesanses humānisma ideoloģijā, radot milzīgu izaicinājumu katoļu baznīcas diktatūrai – totālai cilvēka apziņas brīvības ierobežošanai.

   Eiropā liberālā diskursa sākums bija atsacīšanās no tā dēvētās ābramiskās (proti, bībeliskās) vērtību bāzes, kas pastāvēja līdz XVI gadsimtam, kad radās jauna vērtību bāze – kapitālisma vērtību bāze. 1517.gadā Luters izplatīja savas 95 tēzes. Tiek atcelts bībeliskais aizliegums augļot. Jau XVI gadsimta pirmajā pusē Holandē tiek akceptēti pirmie banku likumi, kuros ir pieļauta augļošana. Augļošanas atļaušana ir būtisks aizsākums tam morālajam pagrimumam, kas XX gadsimta beigās nonāca līdz t.s. finansu kapitālisma neģēlībām.

   Līdz XX gadsimta 70. gadiem Rietumu civilizācijā cilvēku dzīves stabilitāti liberālisms tiecās nodrošināt ar ģimenes sociālā institūta palīdzību. Ģimenē bija jāvalda konservatīvai kārtībai, kas kļūst dzīves stabilitātes garants.

   Rietumu civilizācijā radikālas izmaiņas sākas XX gadsimta 70.gados. Var teikt, ka ģimeni kā sociālo institūtu ar spēju nodrošināt dzīves stabilitāti, nomainīja kredīti kā būtisks cilvēku esamības elements. Minētajos gados liberālisms transformējās neoliberālismā, ko var droši uzskatīt par civilizācijas pagrimuma izpausmi. Neoliberālisms sagrauj ģimeni. Neoliberālismam nav vajadzīga ģimene kā dzīves stabilitātes garants. Dzīves stabilitāti ir jānodrošina kredītiem – par tiem iegūtajiem labumiem.

   Neoliberālisma rašanās principā liecina par liberalitātes izkropļošanu. Radās liberalitātes dievinātā brīvība bez atbildības. Radās liberalitāte bez atbildības robežām un liberalitāte kā fetišizēta pašvērtība, kuras struktūrā neietilpst ne viena veida atbildība: ne morālā un metafiziskā, ne politiskā un kriminālā atbildība. Liberalitāte bez atbildības sludina brīvības plurālismu attieksmē pret patiesību, morāli, tikumiskumu, dažāda veida vērtībām un normām. Tāda tipa liberalitāte ir iespējama vienīgi pagrimušā, garīgi un intelektuāli nepilnvērtīgā apziņā. Tāda veida liberalitātes propaganda neoliberālismā liecina par atsacīšanos cilvēkos saglabāt nevis Homo sapiens apziņu, bet ģenerēt jauna tipa apziņu – postcilvēka apziņu. Postcilvēkam brīvība vairs nav liberalitātes mērķis. Postcilvēkam nav svēta ne politiskā brīvība, ne ekonomiskā brīvība. Postcilvēkam nav vajadzīga suverenitāte, neatkarība. Postcilvēka liberalitāte atzīst tikai tādu brīvību, kuru nelimitē atbildība. Postcilvēku, neoliberālisma fanu, neuztrauc tas, ka brīvība bez atbildība ir amorāla izpausme – cilvēkam necienīga izpausme.

 

Komunisms

   Jaunajos laikos konstatējamā attieksme pret komunimu noteikti ietilpst Rietumu civilizācijas norieta repertuārā. Attieksme ir norieta mentalitātes attieksme. Komunisma celtniecības projekta fiasko XX gadsimta beigās Eiropas sociālisma zemēs ar PSRS priekšgalā kļuva epilogs komunisma teorētiskajai un praktiskajai interpretācijai. Eiropeīdi uz visiem laikiem samierinājās ar atziņu par komunisma neiespējamību no antropoloģiskā viedokļa; respektīvi, cilvēka daba neatbilst komunisma prasībām, un tāpēc komunisms nekad nekļūs dzīves realitāte, bet turpmāk vienmēr paliks spilgts relikts eiropiešu utopijās. Cilvēku masas nav iespējams adaptēt komunisma morāles pamatprincipā “No katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzības”.

   Komunisma ideoloģija vienmēr ir bijusi ļoti pašpārliecināta. Par to liecināja apgalvojums par alternatīvas neesamību komunismam. No visiem sociāli politiskajiem konceptiem tikai komunismam esot nākotne, nodrošinot cilvēciski cienīgu dzīvi. Lai tas notiktu, cilvēkiem ir jātiecas pretoties dabas spēkiem un savas iedabas trūkumiem.

   Dabā eksistē savstarpējās iznīcināšanas (“aprīšanas”) likums. Dzīvo radību populācijas ir savstarpēji ļoti naidīgas. Bet uz cilvēkiem tas nedrīkstot attiekties. Cilvēkiem ir jātiek vaļā no savstarpējās iznīcināšanas likuma. Cilvēces vēsturē tas diemžēl nav noticis. Cilvēki pakļaujas savstarpējās iznīcināšanas likumam. Cilvēki nemitīgi modernizē ieročus, sākot ar rungu un nonākot līdz atomieročiem, bioloģiskajiem un ķīmiskajiem ieročiem.

   Komunisma kritiķiem vienmēr ir bijusi tieksme apgalvot par kapitālisma ideālo piemērotību cilvēku dabai. Kapitālisms visprecīzāk atbilstot cilvēku “zooloģiskajam individuālismam”. Lafargs uzskatīja, ka komunisms bija iespējams tikai pirmatnējā sabiedrībā – matriarhātā. Lai komunismu ieviestu jaunajos laikos, nepieciešams panākt cilvēku jaunu kvalitāti. Nepieciešams izraisīt cilvēkos velmi nemitīgi sevi morāli tikumiski un radoši pilnveidot.

   Bijušās padomju zemes “marksisti” nespējā uzcelt komunismu vaino sociālistisko iekārtu, bet nevis cilvēku nepiemēroto dabu dzīvot saskaņā ar komunisma morāli tikumiskajiem nosacījumiem. No vienas puses tā ir taisnība. Padomju sociāli politiskās iekārtas ideoloģija cilvēkos stimulēja materiālistisko dzīves orientāciju. Par dzīves mērķi tika pasludināts materiālās labklājības pieaugums. Materiālā labklājība kļuva savdabīgs hēdonisma variants. Tā pamatā materiāli komfortabla dzīve kā bauda. Cilvēku rīcības vienīgais motīvs, augstākais mērķis un tikumības kritērijs kļuva materiālo vērtību palielināšana. Padomju ideoloģija cilvēkus nestimulēja garīgi pilnveidoties un neatzina garīgumu par svarīgu cilvēku īpašību un vērtību. Padomju iekārtā cilvēki netiecās pēc “brīvības, vienlīdzības, brālības”, bet tiecās pēc kaut kā pretēja, kas vairāk vai mazāk atgādināja “zooloģisko individuālismu”.

   Jo vēsturiski tuvāk mūsdienām, jo Rietumu civilizācija vairāk attālinājas ko komunisma iespējamības. Jo vēsturiski tuvāk mūsdienām, jo eiropeīdi vairāk masveidā degradējas un deģenerējas. Abu tik tikko minēto procesu dinamika sevišķi strauja kļuva no XX gadsimta 70.gadiem, kad pilnā mērā eiropeīdu sociuma apziņu pārņēma planetārās demogrāfiskās pārejas nosacījumi; eiropeīdi noveco un izmirst, tāpēc ir totāli zaudējuši dzīves interesi un spēju pretoties dažādiem antihumāniem vilinājumiem.

   XX gadsimta nogalē komunisma iespējamību (iespējamību izaudzināt komunismam piemērotus cilvēkus) izslēdza postcilvēku ģenēze – antivēsturisku, antihumānu tipu rašanās. Turklāt šie mutanti sāka kļūt kultūras priekšpulks, uzkundzējoties visos dzīves segmentos.

   Noteiktu ieguldījumu degradācijā un deģenerācijā no XX gadsimta 70.gadiem sāka dot finansu kapitālisma uzplaukums, kā pamatā ir finansu spekulācijas un sociuma zombēšana atbilstoši finansu struktūru interesēm. Mūsdienu masu cilvēku vajadzības vairs nenosaka paši cilvēki, bet to viņu vietā dara ideologi, sabiedrisko attiecību speciālisti, mediji, realizējot sociuma infantilizāciju. Tādos apstākļos diskurss par komunismu vispār kļūst smieklīgs. Komunismam nav vajadzīgi amorfi, baudkāri un viegli vadāmi cilvēki.

Pašapmāna ideoloģija

   Jaunajos laikos eiropeīdu garīgo pasauli drīkst vērtēt kā pašapmāna garīgo pasauli. Visaptveroša pašapmāna ideoloģija sākās XVIII gadsimtā un intensīvi turpinās arī mūsdienās. Tolaik Apgaismības filosofija sāka propagandēt atsacīšanos no tradicionālajām paražām, morāles normām, sociuma organizācijas tradicionālajiem institūtiem. Apgaismības ideoloģija fetišizēja brīvdomību, racionālismu, pragmātismu, veicināja atsacīšanos no reliģiskā pasaules uzskata, progresisma garā pamatoja visdažādākās iluzorās rekomendācijas (idealizētas perspektīvas) reformu veikšanai sabiedrības dzīves uzlabošanai. Apgaismības ideoloģija aizsāka bēdīgi slaveno cilvēktiesību tēmu. Apgaismības laikā latīņu valoda pārstāja būt zinātnes valoda.

   No Jaunajiem laikiem Rietumu civilizācijā valda pašapmāna ideoloģija. Tās centrā ir pašapmāna filosofija, politika, stratēģija, kam visam jāiedvesmo eiropeīdu masās, inteliģencē, elitē pašapmāna saturs un formas. Jaunajos laikos pašapmānā ir balstīta apgaismības doktrīna,  individuālisma un humānisma doktrīna, demokrātijas un liberālisma doktrīna, cilvēktiesību un globalizācijas doktrīna, protestantisma un komunisma doktrīna. Eiropeīdi nemitīgi sev iestāsta to, kas faktiski ir maldīgs, demagoģisks, viltots, nevērtīgs, bezperspektīvs, iluzors. Iestāsta to, kas pašus novirza no pareizākā ceļa un tā vietā liek dzīvot mākslīgi konstruētu ilūziju atmosfērā bez īsta garīguma un cilvēciski adekvātas darbības, uzvedības un komunikācijas. Pašapmāna ideoloģija ir suicidāla ideoloģija. Eiropeīdi nekautrējas no savas pašnāvnieciskās darbības, uzvedības un komunikācijas.

   Pašapmāna rezultātā visa dzīve kļūst anomālija. Jauno laiku un tajā skaitā mūsdienu eiropeīdu pašapmāna filosofijā, politikā, stratēģijā iederas šāds vārdu krājums: pašaizsardzība, pašapkalpošanās, pašapmierinātība, pašapziņa, pašārstēšanās, pašattīrīšanās, pašcieņa, pašiedvesma, pašierosme, paškritika, pašlabums, pašmērķis, pašpaļāvība.

   Eiropeīdu garīgās pasaules raksturojumā iederas šādi salikumi: sublimācija-pašsublimācija (cilvēka zemāko tieksmju enerģijas pārvēršana augstākā psihiskajā enerģijā); suģestija-pašsuģestija; manipulācija-pašmanipulācija (tendencioza faktu sagrozīšana); fabrikācija-pašfabrikācija (radīt viltojumus, neatbilstību patiesībai); falsifikācija-pašfalsifikācija; farizeji-pašfarizeji (liekuļi, svētuļi); fascinācija-pašfascinācija (apmānīšana, apburšana, valdzināšana); fetišisms-pašfetišisms (dievināšana, nekritiska cieņa); fikcija-pašfikcija (uzdot par faktu).

   Pašapmāna graujošo lomu eiropeīdu garīgajos procesos XX gs. pirmajā pusē pirmie nesaudzīgi kritizēja t.s. integrālā tradicionālisma pārstāvji, kaut gan tiešā veidā netika runāts par pašapmānu (netika lietots šis vārds). Integrālā tradicionālisma pamatā ir uzskats, ka visās tradīcijās ir kaut kas kopējs, cieši saistīts, nedalāms, vesels (integrāls). Intergrāla ir katras tradīcijas strukturālā matrica. Jaunajos laikos tiek sagrauta šī kopējā strukturālā matrica.

   Pašapmāna ideoloģijas rašanos veicināja dažādi faktori. Viens no tiem (galvenais) ir demogrāfiskais faktors. Iedzīvotāju skaita pieauguma rezultātā radās t.s. masu sabiedrība, kuru nācās ideoloģiski iedvesmot, ideoloģiski orientēt un vadīt. Tas varēja notikt, izmantojot iluzoras ideoloģiskās konstrukcijas. Jaunajos laikos ideoloģija kļuva patstāvīgs sociālais institūts. To veicināja ne tikai demogrāfija, bet arī varas formu izmaiņas un politikas transformācijas. Vara un tās politika sāka balstīties uz t.s. garīgo varu, kas savukārt balstījās uz skaistiem solījumiem sabiedrībai, elektorātam. Ideoloģijā būtisku vietu sāka ieņemt vairāk vai mazāk utopiski nākotnes projekti.

   Jaunajos laikos Rietumu sociuma vadības projekcijās sāka dominēt pašapmāns. Rietumu valdošais slānis (elite) tiecas demonstrēt morāli politisko pašpārliecinātību, ar to iemidzinot sabiedrības masas un tām neļaujot objektīvi izturēties pret dzīves realitāti. Varas sociāli politiskais kapitāls ir kļuvusi pašapmāna ideoloģija. Tam ir objektīvs pamatojums: masu psiholoģija pieprasa pašapmānīgas nostādnes, pašapmānīgus lozungus, pašapmānīgus solījumus. XIX gs. beigu sociālās (masu) psiholoģijas pirmie pētījumi to apstiprināja pilnā mērā.

   Pašapmāna ideoloģija negatīvi atsaucas ne tikai uz sabiedrības masām, bet arī uz eliti. Elite pati nonāk pašapmānīgās ideoloģijas gūstā. Elite pati sāk ticēt savām iluzorajām projekcijām un sāk zaudēt realitātes izjūtu. Mūsdienās (XX-XXI gs. mijā) tas ir ļoti uzskatāmi konstatējams Rietumu politiskajā elitē un pat akadēmiskajā elitē, kura apkalpo principā pašapmānīgas sociālās koncepcijas.

   Tikai metafiziska svētība var iedegt gara uguni jauniem elites varoņdarbiem. Elites pašapmāna ideoloģija (pašiedvesma, kas balstīta uz pašapmānu) faktiski iznīcināja ugunskuru, kas elitei ir vajadzīgs savas misijas pilnvērtīgai realizācijai. Elites degradācija ir pašas elites sev noorganizētās degradācijas rezultāts.

   Vai kādreiz (piem., XVIII gs.) pašapmāna ideoloģija tika izvēlēta apzināti jeb tā ieviesās, nostiprinājās un vērsās plašumā (ieguva kategoriskā imperatīva autoritāti) neapzināti?

   Vai ir vajadzīgs šāds jautājums? Domājams, nav vajadzīgs. Pašapmāna saturs toreiz bija un joprojām ir „skaists”, „humāns”, „cilvēcisks”. Tas patika un patīk elitei. Elite tajā nesaskatīja un nesaskata nekā draudīga perspektīvā.

   Piemēram, kas varēja kādreiz likties draudīgs Apgaismības projektā, cilvēktiesību projektā, individuālisma filosofijā, kad individuālisma filosofija sludināja maksimālu gādību par cilvēku un cilvēks tika pasludināts par dzīves galveno vērtību?

   Tas attiecas arī uz racionālismu – racionālisma dievināšanu. No elites neviens nevarēja toreiz zināt, ka „prāta baznīca” (lieliskais racionālisms) nodzēsīs ugunskuru pašā elitē un racionālisms ir veicinājis elites vitalitātes zudumu, racionālismam visu izvēršot pragmātismā, materiālismā, merkantilismā un aizmiglojot skatu uz metafiziku, to nostumjot prāta un gara dzīves perifērijā.

   Neviens nevarēja zināt individuālisma filosofijas rūgtās sekas - jo lielāka individualizācija, jo grūtāk kaut ko izdarīt visa sociuma labā. Individualizācijas maksimālais rezultāts pašlaik ir sociālais haoss - sociuma procesu haotizācija. Tagad cilvēkus spēj apvienot tikai kāds ienaidnieks. Tikai vēršanās pret kādu ienaidnieku-fobiju mazina individualizācijas fanātismu un ir iespējama kolektīva darbība. Kopīgais ienaidnieks superindividualizētajiem eiropeīdiem kļūst kaut kāds kopīgs „projekts’. Individualizācijas filosofija neveicina kalpošanu cilvēkiem – tautai, valstij. Tā vien liekas, ka eiropeīdi nemaz nevēlas mainīt līdzšinējo līmeni, kad par palīdzību cilvēkiem krustā sisti ir tikai divi – Prometējs un J.Kristus.