ceturtdiena, 2019. gada 21. marts

Politika


   XXI gadsimta sākumā Rietumu civilizācijas politika sasniedza noteiktu norieta pakāpi. Tā ir norieta pakāpe, kurā pasaules lielāko valstu prezidenti, ministri, premjerministri publiski apsaukājas, viens otram pārmetot idiotismu, stulbumu, nekompetenci. No viņiem neatpaliek žurnālisti,  politologi, publicisti. XXI gadsimta sākumā Eiropas un Ziemeļamerikas medijos politiķu vainošana psihiski nenormālā rīcībā kļuva ikdienišķa parādība. Tāpat ikdienišķa parādība kļuva homoseksuālisti valdības sastāvā. Tāda norieta pakāpe tika sasniegta XXI gadsimta otrajā gadu desmitā.
   Ļoti vērtīgi ir iedziļināties Špenglera politikas izpratnē, jo viņa attieksme organiski iekļaujas Rietumu civilizācijas norieta kopainā. Špenglera attieksme var atsegt politikas norieta specifiku.
   Špenglers 2.sējuma politikai veltītajā nodaļā nav minējis vienīgi par mūsdienu divām spilgtām parādībām. Viņš nav minējis par varas vīru savstarpējo apsaukāšanos un pārmetumiem debilismā, kā arī nav minējis par homoseksuālistu nonākšanu atbildīgos varas posteņos. Toties viss pārējais viņa sagatavotajā tekstā pilnā mērā saskan ar mūsdienu politikas iezīmēm, jo aizvadītajos 100 gados nekas nav radikāli izmainījies.
   Vispirms Špenglers pievēršas politiķa portretam. Tas ir filosofiski tonēts portrets. Špenglers savu viedokli dēvē par “politikas filosofiju”. Savukārt politika esot dzīve. Politikā izpaužas un apstiprinās dzīves realitāte; politika ir dzīves esamības elements. Politika nav abstrakta darbība, bet gan dzīves reāla sastāvdaļa.
   Špenglers raksturo īstus valstsvīrus. Īsts valstsvīrs sevī jūt cēlu nolemtību būt politiķim. Īsts valstsvīrs ir reta parādība. Īsts valstsvīrs ir savas tautas dārznieks. Īstu valstsvīru apliecina viņa apdāvinātība, pienākuma apziņa, disciplinētība, mērķtiecība, apņēmība. Tas viss nav no grāmatām iegūts, bet gan tā pamatā ir kosmisks spēks īstā valstsvīrā. Īsts valstsvīrs ir audzinātājs, paraugs pārējiem. Īsts valstsvīrs prot tā pavēlēt, ka viņa pavēles visi izpilda ar gandarījumu, kā lepnu un cēlu paradumu. Īsts valstsvīrs tiecas ar savu darbu izveidot tradīciju; viņa darbs kļūst tradīcija, kuru pēc viņa citi turpina. Stipra tradīcija pievilina talantus.
   Īstiem valstsvīriem pret politiku ir savādāka attieksme nekā pārējiem cilvēkiem. Īstiem valstsvīriem politika neeksistē kā dzīves īstenības atsevišķs fragments, kuram būtu vajadzīgas īpašas refleksijas. Īstiem valstsvīriem politika ir pati dzīve, un viņiem ir dziļa faktu izpratne; viņi nespēj iedomāties nepieciešamību savu rīcību izskaidrot ar īpašiem jēdzieniem (mēs teiktu – ar politoloģiskiem jēdzieniem). Īstiem valstsvīriem politika ir dabiska sfēra, par kuru speciālas refleksijas nav vajadzīgas. Viņu rīcība ir dabiska reakcija saskarsmē ar faktiem.
   Politikas vispārējā raksturojumā Špenglers pievēršas politikas un tautas, politikas un kultūras sakarībām. Viņa viedoklis nav zaudējis aktualitāti arī mūsdienās.
   Augsta politika ir iespējama tikai augsti attīstītā kultūrā. Tautas vērtību nosaka tās attieksme pret citām tautām. Tautu attiecības ir cīņas attiecības. Cīņa ir primārais visam dzīvajam; cīņa un dzīve dziļākajā būtībā ir viens un tas pats; ja nav velmes cīnīties, tad dzīve izdziest.
   Politikā, cīņā starp dzīvības spēkiem (tautām), visu nosaka tas, kurš valdīs. Valdīšanu nosaka dzīve, bet nevis kaut kāda sistēma, likums, programma. Vēsture ir personiska; personiska ir arī politika, jo tikai izcilas personības vada tautas dzīvi; visu izšķir nevis ideālu un principu cīņa, bet dzīvu cilvēku cīņa.
   Tautas garu un miesu Špenglers dēvē par rasi. Špenglers nievājoši izturas pret jēdzienu “tauta”. Uz  Zemes dzīvojot cilvēki, bet nevis tautas. Jēdziens “tauta” ir romantiski patētisks leksisks veidojums. Špengleram “rase” ir cilvēku grupa, kura ir fizioloģiski radniecīga no paaudzes uz paaudzi. Šī grupa apdzīvo vienu noteiktu teritoriju un rada valodu kā savstarpējās komunikācijas līdzekli. Špenglers iesaka atmest jēdzienu “tauta”.
   Špenglers plaši izsakās par tautas (rases) politisko stāju. Neesot politiski apdāvinātas tautas. Esot vienīgi tādas tautas, kuras pilnā mērā uzticas valdošajam mazākumam, stingri turas šī valdošā mazākuma rokās un tāpēc šīs tautas ir “labā formā”, kā Špenglers dēvē tautas politisko apziņu.
   Piemērā viņš min angļus. Angļiem ir uzticēšanās tradīcija. Angļi tradicionāli uzticas savai varai un atsakās no varas kritikas. Špenglers vispārina: tautas masu politiskā apdāvinātība nav nekas cits kā vienīgi uzticēšanās varai.
   Špenglers politikas vēsturisko transformāciju saista ar politisko partiju rašanos. Pirms tam politiku nosacīja šķiriskais faktors – sociālo stratu politika. Partija ir dažādu prātu konglomerāts. Tajā dominē nevis šķiriskie ideāli, bet profesionālās intereses. Partijas ir pilsētu atribūts. Reizē ar pilsētu rašanos politika tika atrauta no zemes valdnieku šķiras.
   Špenglers dzēlīgi izsakās par tādām joprojām modīgām nostādnēm kā “tautas suverenitāte”, “tautas pašnoteikšanās tiesības”, “tautas vara”. Špenglera ieskatā tie ir tikai skaisti vārdi, lai apmānītu ļaužu masas. Varu saglabā nedaudzi valdīt noskaņoti cilvēki. Tautas tiesības un tautas reālā ietekme ir dažādi jēdzieni. Jo vispārīgākas kļūst vēlēšanu tiesības, jo vājāka kļūst elektorāta vara. Konstitucionālās tiesības var izmantot tikai cilvēki ar naudu. Rietumu civilizācijā sastopamās vispārējās vēlēšanu tiesības nav sastopamas ēģiptiešu, ķīniešu, arābu civilizācijās. Saruna par “tautas pašnoteikšanās tiesībām” ir vienīgi inteliģenta runas forma.
   Špenglers nav aizmirsis preses lomu politikā. Viņš jautā “Kas ir patiesība?” un pats atbild: pūlim patiesība ir tas, par ko katru dienu raksta prese, kura ir kļuvusi politikas elements, manipulējot ar sabiedrisko apziņu.


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana

Pēcvārds

Blogu pārtraucu rakstīt 2020.gada 9.maijā, kad izveidoju jaunu blogu "POSTCIVILIZĀCIJAS DIENASGRĀMATA".