otrdiena, 2019. gada 24. decembris

Liberālisms



Liberālisms ir filosofisks un sociāli politisks virziens no XVIII gs. līdz mūsdienām Rietumu civilizācijā. Liberālisma filosofiskās un sociāli politiskās idejas un koncepcijas koncentrējas šī virziena galvenajās formās: politiskais liberālisms, ekonomiskais liberālisms, kultūras liberālisms, sociālais liberālisms. Sociāli politiskajā jomā ir sastopams t.s. liberālais konsenss. Liberālais konsenss buržuāziskajās valstīs ietver šādas iespējas: brīvas vēlēšanas, neatkarīga prese, visiem vienādi jāpakļaujās likumiem, jāievēro cilvēktiesības. Liberālisma doktrīnas ir vairākas. Ekonomiskā doktrīna paredz, ka visu regulē tirgus. Regulē arī garīgo kultūru. Politiskais liberālisms balstās uz atziņu, ka valsts politikā jāatbalsojās tirgus principu realizācijai. Realizējās individuālisma fetišizācija: cilvēks ir galvenais, bet nevis sabiedrība (kolektīvā identitāte). Tāda pieeja veicināja Rietumu civilizācijas pāreju no holisma uz superindividuālismu. Atspoguļojās nominālisma uzvara XIV gadsimtā (Viljams Okkams): aiz konkrēta indivīda robežām nav nekāda esamība. Vērojama indivīda emancipācija kā progresa izpausme: cilvēks aug un pilnveidojās, nobriest viņa prāts, pieaug zināšanas par sevi un savu vietu pasaulē. Aktuāla kļūst prasība sabiedrībai nevaldīt pār indivīdu. Indivīda vērtības ir patstāvīgas vērtības, tās nav kolektīvās vērtības. Etniskā kopiena, tauta, nācija ir vienīgi atsevišķu „atomu” mehāniska kopība. Indivīds pats ir visa esošā saimnieks. Indivīds ir sociālā būtne, taču tāpēc nekomunicē ar citiem. Indivīds ar citiem apvienojās tikai tāpēc, ka tas ir izdevīgi viņam. Valsts nedrīkst iejaukties indivīda dzīvē. Ja senāk cilvēka brīvība izpaudās iespējā darboties sabiedriskajā dzīvē, tad mūsdienu liberālisma brīvība ir apzināta demonstrācija nepiedalīties kolektīvās norisēs. Cilvēka laimei svarīgākais ir neatkarība no citiem. Liberālisma doktrīnas sekas ir atsvešinātība starp cilvēkiem, savtīgums, pašpārliecinātība, visatļautība, patriotisma un kolektīvisma gara atmiršana, sociālo ideālu deficīts. Valda uzskats, ka sabiedrības intereses ir jāpakļauj indivīda interesēm. Sabiedrībai ir jānodrošina optimāli izdevīga apmaiņa – tirgus „neredzamā roka”. Katrs indivīds darbojās savā vārdā, kas reizē kalpo arī sabiedrības interesēm (morālā divkosība). Manāma ir liberālās ekonomikas – tirgus loģikas – translēšana uz visu kultūru: ģimene kā mikrouzņēmums, bērns kā ilglaicīga investīcija, sabiedriskās attiecības kā ieinteresēto konkurentu taktika un stratēģija, politiskās norises kā tirgus, cilvēks kā kapitāls (cilvēciskais kapitāls), katrai lietai un parādībai ir cena, politika ir bīstama sabiedrībai, sabiedrību jāvada ar ekspertīzes un menedžmenta palīdzību. Tirgus vēsturiski rodās valsts vadībā. Liberāļi pakāpeniski sāka valsti atstumt un tās vietā ideoloģizēt pilsonisko sabiedrību. XIX gadsimta beigās kļuva skaidrs, ka tirgus ir radījis šķiru cīņu; proletariāts ir kādam (valstij) jāaizstāv; tirgus nevar regulēt sociālās attiecības; savukārt mūsdienās (visjaunākajā periodā) ir skaidrs, kāda ir kultūras loma (kultūras determinisms). Mūsdienu nelaimes ir no tā, ka pārdošanai tiek piedāvātas vērtības, kuras antīkā kultūra un kristiānisms atzina par nepārdodamām vērtībām. Liberālisms principā ideoloģiski balstās uz utopiskām tēzēm; (1) ideja, ka cilvēks brīvi un racionāli rīkojās tirgū, ir utopiska ideja, jo ekonomiskā darbība nav autonoma darbība, bet vienmēr ir atkarīga no sabiedriskā un garīgās kultūras konteksta; (2) cilvēkā neeksistē apriora un iedzimta ekonomiskā racionalitāte, kas reāli veidojās sociāli vēsturiskā gaitā; (3) preču apmaiņa nav universiāla forma ne sabiedriskajām attiecībām, ne ekonomiskajām attiecībām; (4) tirgus ir nevis universiāls, bet gan lokāls fenomens; (5) tirgus nerealizē piedāvājuma un pieprasījuma optimālo saistību, jo respektē tikai pieprasījuma apmierināšanu attiecīgajā laikā; (6) sabiedrība vienmēr ir kaut kas vairāk nekā indivīdu kopums. Jau XX gs.vidū liberālisms polemikā ar keinsiānismu atbrīvojās no sociālās solidaritātes un līdzcietības motīviem, kristietības un Apgaismības humānisma. „Aukstais karš” vēl vairāk liberālismam atņēma humānistiskā satura klātbūtni. Radās dubulto standartu taktika, kas ietilpst liberālisma pagrimuma hronikā kā viena pirmajām fāzēm Rietumu civilizācijas vispārējā pagrimumā. Liberāļi ļoti jūtīgi apsprieda un dzēlīgi kritizēja savu pretinieku atsacīšanos no humānistiski demokrātiskajiem standartiem, taču klusēja par savu pagrimumu. XX gs. otrajā pusē liberālisms pārvērtās par ideoloģisko manipulāciju placdarmu. Rietumu kultūrā liberālismam ir dominējošā loma. Tāpēc liberālisma pagrimums ir visas Rietumu kultūras katastrofa, negatīvi atsaucoties uz mūsdienu cilvēku apziņu. Pēc sociālisma sabrukuma liberālisms kļūst sociālā darvinisma rupors, lemjot, kuriem ir tiesības dzīvot uz Zemes un kuri ir jāpakļauj eliminācijai – izslēgšanai, izstumšanai, izskaušanai.
   
  


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana

Pēcvārds

Blogu pārtraucu rakstīt 2020.gada 9.maijā, kad izveidoju jaunu blogu "POSTCIVILIZĀCIJAS DIENASGRĀMATA".