Humānisma koncepts vēsturiski ir mainījies. Vislielākās
pārmaiņas ieviesa Apgaismības filosofiskā ideoloģija. Apgaismības laikmetā
kristiānisma humānismam līdzās radās laicīgais humānisms, kuru var dēvēt par
klasisko buržuāzisko humānismu. Tas ir mantinieks kristiānisma humānismam.
Laicīgā klasiskā buržuāziskā humānisma galvenā ideja ir ticība prātam, bet
nevis ticība Dievam. Abi humānisma veidi pēcāk eksistēja paralēli. Katram no
tiem bija sava teritorija. Katru no tiem reprezentēja sabiedrības elites zināma
daļa, un katrs humānisma veids sekmīgi kalpoja kā garīgais atbalsts cilvēku
dzīvē. Humanizācija bija reāls process, kurā kaut kas tiek padarīts cilvēkiem
piemērotāks – humānāks. Taču XIX gs. beigās un XX gs. sākumā humānisma ceļā
nostājās antihumānisms. To veicināja neticība cilvēku labestībai, dzīves visu
nelaimju cēloni saskatot cilvēku defektos. Antihumānisma avots kļuva atziņa, ka
visa vaina ir cilvēku sliktajos instinktos, sliktajā dabā. Par to izsacījās
Nīče, Freids, Špenglers un daudzi citi. Katrs no viņiem akcentēja kādus
atsevišķus defektus cilvēkos. Visticamākais, vispārējā neticība cilvēkiem un
sava veida antropoloģiskais nihilisms minētajā laikā radās demogrāfisko izmaiņu
rezultātā. Kā zināms, XIX gs. ievērojami palielinājās iedzīvotāju skaits.
Eiropā bija t.s. demogrāfiskais bums, kas pamatīgi koriģēja sociuma kvalitatīvo
seju. Sociumā ievērojami pieauga masu cilvēku apjoms. Turklāt masu cilvēki sāka
pieprasīt sev noteiktas privilēģijas. Bija sastopama masu sacelšanās. Tā bija
vērsta pret eliti. Elite juta savu nespēju pretoties masu invāzijai. Un elites
pašaizsardzības, pašmierinājuma instruments kļuva antropoloģiskais nihilisms –
atruna par cilvēku slikto būtību. Turklāt elite nespēja nosargāt humānismu no
antihumānisma, dehumanizācijas tendences. Elites intelektuālā atbildība,
intelektuālā sirdsapziņa humānisma sargāšanā saglabājās, taču dzīves praksi tas
nespēja izmainīt. Masu sacelšanās rezultātā Rietumu civilizācija XX gs. kļuva
masu sabiedrības civilizācija, kurā milzīga loma ir masu cilvēkiem. XX gs.
otrajā pusē sākās Rietumu civilizācijas noriets. Radikāli izmainījās sociuma
ētoss – morāles normu, principu un ideālu kopums. Tas viss noveda pie tā, ka
sāka veidoties, politkorekti sakot, humānisma jauna variācija, kas faktiski ir
izteikts antihumānisms bez cilvēkmīlestības, bez rūpēm par visu cilvēku labklājību,
bez cieņas pret cilvēkiem, bez humanitātes. Tā vietā ir humanitātes noziegumi,
par kuriem vairs neviens nekaunās un par kuriem neviens netiek sodīts.
