otrdiena, 2019. gada 26. marts

Masu sabiedrība


XX gadsimtā Rietumu civilizācijā radās jauna tipa sabiedrība – masu sabiedrība (standartizētu indivīdu sabiedrība) ar standartizēto indivīdu visiem kopīgām vērtībām, patiesību, interesēm, garīgajām vajadzībām, kuras formē un virza nevis paši cilvēki atbilstoši savai personiskajai gribai, bet masu komunikācijas līdzekļi. Masu sabiedrības pārstāvjus Eiropas intelektuāļi sāka ironiski dēvēt  par “MAN” – cilvēku vispār, cilvēku bez personības pazīmēm, kā to darīja Martins Haidegers. Hose Ortega-i-Gasets lietoja apzīmējumu “masu cilvēks”.
   Masu sabiedrības rašanās galvenais faktors ir demogrāfiskais faktors – iedzīvotāju krasais pieaugums XIX gadsimtā, kad eiropeīdu skaits palielinājās trīs reizes. Iedzīvotāju skaits turpināja pieaugt arī XX gadsimta pirmajā pusē.
   Masu sabiedrības politiskais un ideoloģiskais vadītājs kļuva politiskā elite, kura uzņēmās kalpošanu “cilvēcei”, “tautai”, “sabiedrībai”, “nācijai”, “valstij”. Politiskā elite radīja profesionālu politiķu stratu. Politiķu darbības galvenais objekts kļuva elektorāts – vēlētāju masas.   
   Masu sabiedrībai piemīt masu apziņa kā sociuma konsolidācijas avots. Masu cilvēki apzinās savu identisko vienādību, kuras pamatā ir visiem vienādas dzīves vajadzības un dzīves vērtības. Masu apziņas konsolidācija kļuva laba bāze politiskajām un ideoloģiskajām manipulācijām, kuras ar masu komunikācijas līdzekļu palīdzību realizēja politiķi.
   Masu apziņas konsolidāciju veicināja standartizētās masu produkcijas ražošana, kas nosacīja arī masu produkcijas patērēšanas standartizētus formātus. Masu produkcijas ražošanu un masu produkcijas patērēšanu pārklāja viena līmeņa kvalitāte – masu kvalitāte, kas bija jauns kritērijs cilvēku darbam un rīcībai.
   Masu sabiedrību būtisks cementējošs faktors kļuva masu izglītība kā specifiska izglītības politika, izglītības saturs un izglītības ieguves veidi. Tas pats sakāms par masu garīgās kultūras rašanos ar masu apziņai adresētu literatūru, mākslu, masu kultūras pasākumiem. Masu izglītība, masu garīgā kultūra tāpat kā masu produkcijas ražošana un masu produkcijas patērēšana nonāca masu kvalitātes varā. Masu kvalitāte kļuva masu sabiedrības organisks atribūts.
   XX gadsimtā no 70.gadiem Rietumu civilizācijas masu sabiedrība sāka radikāli izmainīties. To sekmēja planetāri globālā demogrāfiskā pāreja (1960.-2050.g.), kuras laikā “baltā” rase strauji noveco un izmirst. Masu sabiedrībā radās jauna tipa noskaņojums: norieta loģikas veicināts noskaņojums. Eiropeīdu masu radošā enerģija sāka apsīkt. Tās vietā bija novērojama pagrimuma dinamika. Masu sabiedrībā diskurss sāka zaudēt racionalitāti; diskurss netiecās balstīties uz loģiski secīgu domāšanu stingri definētos jēdzienos. Masu sabiedrības garīgos procesus sāka pārklāt bīstams neadekvātums Homo sapiens spējām. Masu sabiedrībā nostiprinājās traģiska ironija: viss tiek sagrauts, devalvēts, degradēts, bet nav nekā ko likt tā vietā. Masu sabiedrība izvērtās sociālā ellē. Tās aktuāls elements kļuva baudas pozitīvisms: der tikai tas, ko var izbaudīt.


Nav komentāru:

Komentāra publicēšana

Pēcvārds

Blogu pārtraucu rakstīt 2020.gada 9.maijā, kad izveidoju jaunu blogu "POSTCIVILIZĀCIJAS DIENASGRĀMATA".