trešdiena, 2018. gada 4. aprīlis

Špenglers

   



Špenglers bija maija cilvēks: dzima 28.maijā, 1.sējums iznāca maijā, naktī no 8.maija uz 9.maiju nomira miegā. Zārkā ielika "Faustu" un "Zaratustru".  
   Latvieši ir lietas kursā par Osvaldu Špengleru un viņa galveno ideju, un galveno grāmatu. Tās pirmais sējums iznāca pirms 100 gadiem. Internetā par latviešu informētību liecina daudzas vairāk vai mazāk jocīgas un aplamas publikācijas. Objektīvi izprotoša un objektīvi vērtējoša attieksme ir reti sastopama.
   Arveds Švābe (1888-1959) kādreiz Špenglera galveno ideju subjektīvi modernizēja: „Tāpat kā atsevišķie indivīdi piedzimst ar nāves zīmi pierē, tāpat tautām ir nenovēršams liktenis iet bojā, lai cik augsta būtu viņu kultūra. Pēc pirmā pasaules kara šādu nihilismu pauda Osvalds Špenglers ar pazīstamo darbu Untergang des Abendlandes, kur viņš pareģoja Eiropas un vispār baltās rases drīzo galu tuvākā pasaules karā, kas beigsies ar Āzijas un dzeltenās rases valdonību pār Eiropu. Vai šodien tiešām dažreiz neuzmācas šaubas, ka šis pareģojums varētu piepildīties?”.
   Saitam „Aliens” ir stulbi augstprātīgs viedoklis: „Špenglers šodien nav autoritāte − viņu dēmonizēja, raksturojot kā konservatīvu retrogrādu, gandrīz vai fašistu. Lai gan nekā tāda viņa paustajos uzskatos nav – ar nacistiem viņš atteicās sadarboties, kas, starp citu, ir ļoti svarīgs fakts. Šobrīd pierādās, ka viņš ir precīzi nosaucis lietas to īstajos vārdos, tomēr viņš nav autoritāte”.
   Špengleram nevēlas uzticēties jaunā mākslas zinātniece Sniedze Sofija Kāle: „Varbūt mēs dzīvojam tādā laikā, kad viss pašlaik radītais neizbēgami atgādina kādu reiz tapušu mākslas darbu? Atliek tikai atminēties manierisma mākslinieku pārliecību, ka visu lielisko atklāja renesanses dižgari un vienīgais, kas viņiem pienācās – atkāpties pārmērībās, lai vēlreiz secinātu, cik cikliska ir cilvēces un mākslas attīstība. Osvalds Špenglers jau 1918. un 1922. gadā, laižot klajā pirmo un otro grāmatas “Rietumzemes noriets” sējumu, paredzēja drīzu Rietumeiropas kultūras galu, bet vai 60. gadu visu mākslas nozaru uzplaukumu, kas ienesa konceptuāli atsvaidzinošu pieeju, varētu uzskatīt par mirstošā gulbja dziesmu? Šādas izjūtas, par spīti mēģinājumiem vārdiski formulēt kopējas kultūras attīstības / stagnācijas kopsakarības, vairāk ir individuālas tāpat kā atsevišķu cilvēku predisponētība uz pagājību”.
   Ļoti dīvaina (faktiski atbaidoša) ir žurnālista Arņa Kluiņa bubināšana: „Diez vai Untergang des Abendlandes latviešu izdevums tiks iekļauts Latvijas valsts simtgadei veltīto darbu sarakstā (!?), lai gan šīs grāmatas liktenis (!?) ir nesaraujami savijies ar Latvijas Republikas rašanos (!?). Proti, savas 1917. gada aprīlī pabeigtās grāmatas pirmo metienu O. Špenglers no tipogrāfijas saņēma 1918. gada septembrī [O.Š. biogrāfi saka maijā – A.P.] un veiksmīgi to iztirgoja (!?) vācu karavīriem, kuri spruka uz mājām no tieši tajā brīdī sabrūkošās vācu Rietumu frontes. Pāris mēnešu laikā Rietumu frontes liktenis piemeklēja arī pārējās vācu frontes ar visu vācu ķeizarvalsti. Pamiers Rietumos datēts tieši ar latviešiem zīmīgo 11. novembri, bet turienes 11. novembris apsteidz mūsējo 11. novembri par vienu gadu un mūsējo 18. novembri par vienu nedēļu kā abu vēlāko novembru cēlonis. 11. novembris rietumeiropiešu izpratnē ir vāciešu saukšana pie kārtības, tajā skaitā saukšana uz mājām no vācu okupētajām teritorijām, lai nekur Eiropā nevazātos nekādi apbruņoti vācieši. Tas radīja varas vakuumu arī tagadējā Latvijā vai vismaz dažos toreizējos Rīgas centra namos (!?), ko kaut vai ar vārdiem aizpildīja Latvijas Republikas proklamēšana (!?). Vāciešiem atlika aizpildīt ar sevi dzimteni un iedarbināt tipogrāfijas ar pilnu jaudu (!?), lai no dažādiem Eiropas nostūriem (!?) mājās atgriezušies karavīri un etnisko tīrīšanu (!?) dēļ uz Vāciju atmukušie vācu tautieši varētu sev mierinājumam (!?) nopirkt O. Špenglera sacerētu stāstu par postu un bēdām, ko ne tikai vāciešiem nesusi un vēl nesīs vācu Rietumu frontes sabrukšana (!?). O. Špenglera grāmatas nosaukuma pirmais latviskojums (!?) ir darinājums no šādas (!?) izpratnes par grāmatu (!?)”.
   Latviešu skolēniem adresētais saits „Uzdevumi” ir safantazējis grandiozas muļķības: „Civilizācijas pastāv un pēc laika iet bojā. Par bojāejas iemesliem ir vairākas teorijas. Piemēram, vācu filozofs Osvalds Špenglers (1880-1936) uzskatīja, ka civilizācija ir cilvēku grupa (!?), kura cenšas īstenot savas idejas (!?). Tā līdzinās dzīvam organismam, kurš piedzīvo vairākas attīstības stadijas, kuras Špenglers salīdzina ar gadalaikiem (!?): pavasaris (ideju rašanās laiks), vasara (ideju īstenošanas laiks), rudens (visas idejas jau ir realizētas) un ziema (apjukuma iestāšanās, civilizācijas bojāeja).”
   1933.gadā Rīgā latviešu valodā iznāca Špenglera grāmata „Cilvēks un tehnika: apcere dzīves filosofijai”. Grāmatu tulkoja Otto Rolavs (1897-1969).
   Tas pats Otto Rolavs, kurš bija iemesls slavenajam plaģiātisma skandālam latviešu akadēmiskajā stallī. Otto Rolavs ir Kanta darbu pirmais tulkotājs. Par to internetā lasāms: „Lielākā daļa viņa tulkojumu manuskriptu pēc viņa nāves 1969. gadā nonāca toreizējā Valsts bibliotēkā un LPSR Zinātņu akadēmijas fundamentālajā bibliotēkā. 2010. gadā LU Vēstures un filozofijas fakultātes bakalaura programmas students Armands Leimanis internetā izplatīja publisku vēstuli, kurā vērsa sabiedrības uzmanību uz iespējamajiem pārkāpumiem finansējuma piešķiršanā un apsūdzēja trīs profesorus – Rihardu Kūli, Igoru Šuvajevu un Andri Rubeni plaģiātismā, uzdodot filozofa Otto Rolava Imanuela Kanta darbu tulkojumus par saviem. Vēstule izsauca plašu rezonansi, un mēnesi pēc tās publicēšanas Latvijas Universitātē tika izveidota ekspertu komisija, kas izvērtēja iespējamo plaģiātu profesoru tulkojumos. Komisija konstatēja, ka Kūļa tulkojums ir terminoloģiski konceptuāli pārstrādāts Rolava tulkojums, kas nav uzskatāms par oriģinālu tulkojumu. Sekojot ekspertu komisijas atzinumam, Latvijas Universitāte 2010. gada 30. aprīlī vērsās Gulbenes tiesā, lai izbeigtu darba tiesiskās attiecības ar Rihardu Kūli. Tiesas process Kūļa pārstāvju neierašanās dēļ vairākas reizes tika atlikts, līdz 2012. gada 29. maijā tika panākts izlīgums”.
   Kādēļ nākas atgādināt par plaģiātisma skandālu?
   Nākas atgādināt tāpēc, ka nepatīkami tiekamies ar šodienas inteliģences dīvaino attieksmi – cieņas trūkumu pret patiesām filosofiskajām vērtībām un to ģeniālajiem autoriem. Latviešu „Wikipedia” par Otto Rolavu, Osvaldu Špengleru un Imanuelu Kantu ir daudz skopāka informācija nekā par Rihardu Kūli. Par viņu ir ievietots detalizēti izvērts un bagātīgi ilustrēts materiāls. Par Rolavu, Špengleru, Kantu tikai dažas rindas.
   Latviešu „Wikipedia” visskopākā informācija ir par Osvaldu Špengleru. Turklāt tā ir aplama un primitīva informācija. Špenglers ir aplami nosaukts par „vācu vēsturnieku” un „filosofu”. Viņa slavenā grāmata ir nosaukta „Rietumeiropas noriets”. Tā raksturota ļoti primitīvi: „[..] viņš izvirza teoriju par civilizāciju ciklisku rašanos, attīstību un bojāeju. [..] Špenglera idejas rada atsaucību nacionālsociālisma ideoloģijā. Paša Špenglera attieksme pret nacionālsociālismu bija divējāda - sākotnēji viņš to atbalstīja, bet vēlāk kritizēja tā nezinātniskās bioloģijas teorijas un antisemītismu”.
   Špenglers sevi uzskatīja par kultūras filosofu. Viņam patika Georga Zimmela iedalījums -  „vēstures filosofija”. Sergejs Averincevs piemēroja Špenglera mantojumam jēdzienu „kulturoloģija”.
   Latviešu prātniekiem (piem., Maijai Kūlei, Artim Bukam, Harijam Tumanam) ir savs viedoklis par grāmatas nosaukumu. Mūsu prātnieku viedoklis atšķiras no ārzemēs akceptētā viedokļa.
   XX gs. ieviesās un XXI gs. turpinās stabila tradīcija grāmatas nosaukumu „Der Untergang des Abendlandes” tulkot „Eiropas noriets”. Tāds tulkojums nav burtisks tulkojums. „Untergang des Abendlandes” burtiski jātulko nevis „Eiropas noriets”, bet gan „Vakara zemju noriets”. Tas netiek apzināti un pamatoti darīts. Nav īsti skaidrs, kas ir vakara zemes. Ne visi sapratīs, ka runa ir par Eiropu. Špenglers nelieto vārdu „Rietumeiropa”. Viņš lieto vārdus „Rietumi” un „Eiropa”. Jēdziens „Rietumi” mūsdienu cilvēku mentālajā kartē ietver ne tikai Rietumeiropu, bet arī ASV, Kanādu, Austrāliju, Jaunzelandi. Špenglers filosofiski improvizēja par Eiropas kultūru.
   Pilnīgas muļķības ir norāde par Špenglera ideju izmantošanu nacisma ideoloģijā. Špenglers nekad nav bijis nacisma ideoloģijas dekorātors. Baireitā Špenglers tikās ar Hitleru, kurš pusotru stundu viņu apvārdoja. Špengleru aicināja atbalstīt nacistu partiju. Taču viņš atsacījās to darīt. Špenglers 1936.gadā paredzēja Hitlera valsts bojāeju pēc 10 gadiem. Tas tā arī notika. Kad 1933.gadā iznāca Špenglera grāmata „Jahre der Entscheidung” („Lēmumu gadi”), nacisma barveži viņu pasludināja par nevēlamu personu (persona non grata).
   Nekorekti ir Špengleru saistīt ar cikliskuma teoriju. To var darīt vienīgi cilvēki, kuri nav lasījuši tekstu un vadās no Špenglera biogrāfijā bezatbildīgi iedibinātajiem stereotipiem. Špenglera galvenajā idejā nav cikliskuma teorijas izmantojums. Cikliskums ir tad, kad cikls kā noteiktu procesu, darbību vai norišu kopums atkārtojas. Špenglera galvenajā idejā nekas neatkārtojas. Kultūra noriet civilizācijā un punkts,- civilizācija iet bojā. Pēc civilizācijas atkal nerodas kultūra, kas būtu loģiski saskaņā ar cikliskuma teoriju.
   Iespējams, daudzi prātnieki par cikliskumu dēvē Špenglera kultūras salīdzinājumu ar organismu. Toreiz tāds salīdzinājums bija ļoti populārs. Viņa grāmatā kultūra tāpat kā cilvēks piedzimst, izdzīvo bērnības, jaunības, brieduma, novecošanas stadiju. Viss noslēdzas ar nāvi.
   Stereotipu loma ir pieaugusi. Grāmatas abos sējumos teksts kopā ir apmēram 1300 lappuses. Turklāt teksts no lasītāja prasa kolosālu sagatavotību un smadzeņu rūdījumu – pamatīgas zināšanas filosofijā, pasaules vēsturē, pasaules mākslas vēsturē, matemātikā, mūzikā, dabas zinātnēs. Lasītāju gaida tikšanās ar apmēram 15 zinātnēm un 8 civilizāciju artefaktiem.
   Špenglera pozīcijā centrālā vieta ir zinātniskās, sociālās, mākslinieciskās, politiskās domas vienotības saskatīšanai kultūras katrā laikmetā. Toreiz tā bija unikāla pozīcija. Viņš tiecās fiksēt idejisko uzstādījumu, kas vijas cauri visai kultūrai – arhitektūrai, tēlniecībai, glezniecībai, dramaturģijai, filosofijai, teoloģijai, mūzikai, matemātikai, dabas zinātnēm, fizikai, vēsturei. Tagad to tiecas izdarīt jaunā zinātne kulturoloģija.
   Grāmatu iesakāms lasīt tikai tiem cilvēkiem, kurus neatbaidīs Špenglera lūkojums uz dzīvi kā kosmisko noslēpumu. Tāpat jālasa tikai tiem, kurus neatbaidīs autora metafiziskās improvizācijas. No tām daudzas lasītāju var „izsist no sliedēm”, Hamleta vārdiem izsakoties („out of joint”). Lasītājam nāksies pakļauties autora prāta azartam asociatīvi savienot arhaisko un moderno, mistisko un pozitīvistisko, pareģa gaišredzību un kritiķa skeptiskumu.
   Lasītājam ne reti nāksies neņemt vērā visdažādākās pretrunas Špenglera izklāstā. Autora pašapziņa stāvēja pāri visām pretrunām. Grāmatā ir tikšanās ar „pasaules ainu dzejnieku” (Weltbilddichter), kā sevi dēvēja Špenglers, lai attaisnotu faktu interpretācijas brīvo lidojumu un pretrunu klātbūtni grāmatā.
   Špenglera aktualitāte pašlaik ir milzīga. Špengleram pieder tagadne. Špenglera tagadne ir Špenglera atziņu aktualitāte mūsdienās – XXI gadsimta sākumā. Viņš rakstīja, ka Eiropā gara izsmeltība iestāsies pēc 2000. gada. Tātad – pašlaik.
   Ko nozīmē Eiropas gara izsmeltība?
   Saskaņā ar Špenglera galveno ideju par kultūras pārvēršanos civilizācijā tas nozīmē civilizācijas prastā līmeņa sasniegšanu XXI gadsimtā.
   Špenglera konstrukcijā kultūra ir garīguma dzīvs organisms, bet civilizācija ir šī dzīvā organisma mūmija. Kultūras cilvēks dzīvo garīgo dzīvi un pārtiek no garīgās dzīves. Civilizācijas cilvēks jēgu rod tikai materiālajā dzīvē. Ne velti tagad populārākā kaislība ir vulgāra dzīves  baudīšana. Kultūra ir pati par sevi saprotama lieta. Kultūras vide cilvēkam ir dabiska vide. Cilvēks šo vidi uztver kā dabisku nepieciešamību. Kultūras cilvēks dzīvo nesaspringti. Civilizācijas cilvēks dzīvo saspringti, visu darot atbilstoši materiālistiskajam pragmatiskumam un racionalitātei, kas no XX gadsimta nogales ir izvērtusies bezjēdzīgi iracionālā kņadā.
   Par Rietumu kultūras kapitulāciju liecina Špenglera grāmatas liktenis. Špenglera grāmata pati par sevi ir savdabīga liecība mūsdienu pagrimumam. Tagad tāda satura un apjoma grāmata nevarētu īsā laikā piedzīvot 32 (!!!) papildizdevumus. Mūsdienās to vispār neviens nepirktu un nelasītu. Civilizācijas izdevniecību plānos neietilpst intelektuālā literatūra. 1300 lappušu lielu apjomu tagad spēj un vēlas izlasīt arvien niecīgāks cilvēkus skaits. Ļoti iespējams, pašlaik ne visi jaunieši saprot, ko nozīmē vārdi „intelektuālā literatūra”.







Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Intelektuālisma iznīdēšana

   Ņemot vērā visdažādākā veida kardinālās izmaiņas XX gadsimta otrajā pusē, radās vairākas koncepcijas par globālajām transformācijām...