trešdiena, 2018. gada 28. marts

Identitātes degradācija


   Pasliktināšanās, pagrimums, panīkums (respektīvi, degradācija) civilizācijas norietā ir normāla parādība. Naivi ir cerēt civilizācijas norietā masveidā tikties ar pretējo – uzlabošanos, pacēlumu, uzplaukumu. Civilizācijas norietā nemitīgi pulsē degradācijas loģika. Tā ir dominējošā loģika. Relatīva uzlabošanās, pacēlums, uzplaukums var būt sastopams galvenokārt tikai nosacīti izolētās zonās ar vēsturiski senu un vietējā kultūrā dzelžaini nostiprinātu imunitāti pret degradācijas baciļiem.
   Neapšaubāmi, pretošanās degradācijai ir iespējama. Nekādā gadījumā nedrīkst bezprātīgi pakļauties daždažādiem vilinājumiem iet kopsolī ar citām tautām. Ja tas tomēr notiek un plivinās bezprātīgi seklā mānija (Rīgas prātkopji teiktu) „dzīvot kā Eiropā”, „baudīt eirodzīvi”, „ietilpt Eiropas dimensijā”, tad nekas labs nav gaidāms. Mietpilsoniski seklais princips „dzīvot kā pārējie” degradācijai ir ļoti izdevīgs. Principa dievināšana kāpina degradācijas intensitāti. Pretošanās degradācijai nav iespējama bez savas sejas konsekventas saglabāšanas. Pēcpadomju gados latviešu varas inteliģence ir darījusi visu iespējamo, lai latviešu tauta zaudētu seju. Par tautas uzskatu līderiem uzkundzējās „eirodzīves” un „Eiropas dimensijas” plakšķētāji.
   Saprātīgas nepakļaušanās patīkams (domājams, visspatīkamākais) piemērs ir Dānijai piederošās administratīvi patstāvīgās Farēru salas. No „baltās” rases pozitīva dzimstība ir tikai šīs salas iedzīvotājiem. Pārējie eiropieši ir vienprātīgi pakļāvušies modernajam vilinājumam manāmi ierobežot bērnu dzemdēšanu. Rietumu civilizācijas norieta apstākļos Farēru salās, tipiski izolētā zonā, dzīve uzlabojas, valda pacēlums un uzplaukums. Uz salas degradācija baidās iekūņoties.
   Degradācija tāpat kā visas parādības ir dialektiska parādība. Degradācijai ir pazīstama pretstatu cīņa. Degradācija sastopas ar pretestību. Pretestības apjoms ir atkarīgs no tautas cilvēciskajām īpašībām un kultūras enerģiskuma. Ja tautai ir aristokrātija, buržuāzija, klasiskajā izglītībā skolota inteliģence, tauta dienas vada neatkarīgā valstī un saimniecisko darbību organizē teicamas sociālās politikas caurstrāvotā kapitālismā, tautas kultūras mantojums un tajā skaitā reliģiskais mantojums sākās agrīnajos viduslaikos, tad tādas tautas pretestība degradācijai noteikti ir nesamierināmāka nekā nabadzīgu zemnieku tautas pretestība, kura pie tam ir aplaimota ar nacionāli nodevīgu inteliģenci (praktiski – pseidointeliģenci). Latviešu tauta bez nacionāli atbildīgas inteliģences nekad nespēs pretoties degradācijai. Latviešu šodienas varas inteliģence ir degradācijas vislielākā idejiskā stimulētāja, konkrētā ievazātāja un materializēšanas organizatore.
   Degradācijai ir dažādi kūdītāji. Tāpēc ir dažādi postījumu virzieni. Piemēram, tāds degradācijas kūdītājs kā „genderisms” postoši atsaucas uz dzimstību. Neoliberālisms postoši atsaucas uz ekonomiku, morāli, valstisko suverenitāti. Savukārt postmodernisms postoši atsaucas uz sabiedrības estētisko apziņu.
   Degradācija tautu posta ne tikai atsevišķos virzienos, bet posta arī tautas metafiziskos pirmpamatus. Pašlaik degradācija ir sasniegusi ļoti bīstamu pakāpi. Tas ir analītiski viens no jaunākajiem secinājumiem par Rietumu civilizācijas norietu un tā satelītu degradāciju. Tautas pirmpamats ir tautas identitāte. Degradācija ir sākusi ārdīt tautas identitāti. Tātad tautas pastāvēšanas pamatjēgu. Tauta bez identitātes nav tauta, bet bezsejaina mūmija.
   Ar jēdzienu „identitāte” apzīmē sevišķumu un savdabību. Iespējama atsevišķu indivīdu identitāte un sociālo kolektīvu identitāte, kā arī cita veida identitāte.  Jau sen jēdzienu „identitāte” piemēro tautas sevišķuma un savdabības raksturojumā. Tautas identitāte ir tautas īpašību kopums, ar ko konkrētā tauta atšķiras no pārējām tautām.
   Zinātnē tradicionāli tiek uzsvērta tautas identitātes stabilitāte. Tautas identitāte mainās, bet tas nenotiek strauji un ne reti ilgst gadsimtus. Tautas identitātes izmaiņas mēdz būt objektīvi pamatotas. Laika gaitā mainās tautas demogrāfiskais apjoms un tautas starptautiskā vide. Mainās tautas kultūra, un tas ir normāls process.
   Iespējama arī tautas identitātes degradācija. Tas bija sen zināms. Par to liecina vēsturiskā pieredze, tiekoties ar civilizāciju, impēriju, valstu bojāeju. Tagad nākas pārliecināties, ka Rietumu civilizācijas norietā ir sākusies tautu identitātes degradācija.
   Domājoši cilvēki nekad nav bijuši sajūsmā par latviešu tautas identitāti. Internetā par to var izlasīt daudzās publikācijās.
   Piemēram, Kultūras ministrijas vienā saitā vispār ir noliegta latviešu identitātes varbūtība: ”Mūsu tautas nacionālās identitātes pašapziņa ir ļoti vāja. Tās vājums ir tieši saistīts un izskaidrojams ar Latvijas tautas vēsturisko situāciju – tauta ir bijusi apspiesta gadiem, pat gadsimtiem ilgi, turklāt, Latvijas tautā ir novērojams ievērojams citu tauru kultūru piejaukums. Šie faktori ir kavējuši tautas nacionālās identitātes pašapziņas un lepnuma attīstībai, tāpēc tā gluži vienkārši nespēj būt nacionāli stipra, kā arī tai ir novērojams tā saucamais “mazās tautas komplekss”. Latvijas sabiedrībā nav vienotas nacionālās identitātes – šeit ir vesela identitāšu gūzma, sākot ar pilsoņiem un nepilsoņiem, latviešiem un nacionālajām minoritātēm, kā dažādu reliģisko piederību pārstāvjiem, tāpēc pašlaik nav iespējams runāt par vienas tautas vienotu nacionālo identitāti. Par vienotu Latvijas tautas nacionālo identitāti un kultūras mantojumu mēs varējām runāt tikai laikā līdz 13. gadsimtam, līdz Latviju pārņēma vācu kultūra, un skāra tālākie vēstures notikumi. Šobrīd varam runāt tikai par latviešu un cittautiešu teritoriālo piederību Latvijai.”
   2017.gada augustā kādā medijā savu viedokli par latviešu identitāti skaidroja Okupācijas muzeja direktors un Austrālijas latviešu laikraksta „Latvietis” redaktors Gunārs Nāgels. Viņš jautāja: „Kas ir latviešiem centrālais identitātes elements? Kas ir tā lieta vai doma, par kuru mēs stāvam un krītam? Un vai ir vispār kaut kas, kas latviešiem kā tautai ir svarīgi?”.
   Žurnālista pierakstītā atbilde skan šādi: „Gunārs Nāgels kā pirmo latviešu identitātes pazīmi min latviešu valodu. Taču izrādās, ka latviešiem tā ir ļoti nenoturīga. Tā tiek atmesta pie pirmās šķietamās nepieciešamības, ne ar kādu savdabīgumu un līdzīgumu noturīgumu nepārprotami neiezīmē un nenodrošina. To apliecina pētījumi. Piemēram, BISS (Baltic Institute of Social Sciences) pētnieki secina: „Latviešu valodas lietošanai uz ielas latviešu vidū ir vērojama tendence samazināties...” Tātad, lai nodrošinātu savdabīguma un līdzīguma noturīgumu, bez valodas vēl ir nepieciešams kāds iezīmēts stabils pamats un enkurs, kas to nodrošina. Jā, kas? Ieklausīsimies autoritātēs. Rainis: „Zeme, zeme - kas tā zeme, Ko tā mūsu dziesma prasa? Zeme tā ir valsts. Mēs gribam savu latvju dvēsli! Mēs gribam savu latvju mēli! Mēs gribam savu latvju zemi! Mēs gribam brīvi! Brīvē mēs gribam savu dzīvi! Un to mēs gūsim!”. Andrejs Eglītis: „Turiet savu zemi ciet. Zeme taisās projām iet. Projām iet ar svešām kājām, Prom ar šūpuļiem un mājām - Turiet ciet. Savu zemi paturēt - Savas mātes valodiņu; Valodiņa zemi tur, Zeme tur valodiņu. Nevaram - viens bez otra nevaram. Vienam zūdot, otrs mirst; Vienam otrā turoties, itneviens mūs neizšķirs.”[..] Kārlis Ulmanis: „Pieķērušies mazajam zemes stūrītim, jūs pieķersaties arī visai mūsu zemei, tēvuzemei; jūs mācīsaties arī to cienīt un mīlēt; jūs centīsaties ar to iepazī­ties un gribēsat to kopt, glabāt un sargāt kā savu dārgāko mantu... Vislielākās briesmas mums draudēja tad, kad pagrima kāds no mūsu trim tikumiem, kad darba vietā sāka pacelties viegla dzīve, kad mīlestību uz dzimto zemi aizēnoja svešas mācības, kas noliedza tēvzemes svēto vārdu, kad ticība tautas nākotnei bija šaubu nomākta un skati meklēja nevajadzīgus svešus aizsargātājus” (1936.). Pēdējais teikums kā par mūsdienām. Augšminētās atziņas nepārprotami norāda, ka bez latviešu valodas latviešu tautas identitāti veidojošs nosacījums ir zeme - sava zeme. Tā bija un ir tā vide, kas veidoja un veido latviešu mentalitāti - dzīves uztveri, domāšanas veidu, tradīcijas, garīgo ievirzi un gadu simteņos ir kļuvusi par latviešu identitātes neatņemamu sastāvdaļu. Tā ir ieprogrammēta latviešu gēnos.[..] Ne velti latviešu tautas ārējie un iekšējie nelabvēļi vienmēr ir centušies latviešos mazināt un izdzēst savas valodas un zemes nozīmīgumu - ar tautas patības revolucionāru vai evolucionāru iznīcināšanu, t.i., ar pakāpenisku atradināšanu no atbildīga darba, mīlestības uz savu zemi un tautu, ar ticības izdzēšanu. Un tas lielā mērā viņiem ir izdevies. Pirmskara Latvijā latviskā identitāte veidojās 274 627 zemnieku ģimeņu sētās. Tās izvirzīja Latviju Eiropas attīstītāko valstu priekšgala četriniekā un apsteidza Somiju par 15%. Tas bija darbam motivējošas un atbildīgas latviešu identitātes nopelns. Mūsdienās lauku saimniecību skaits ir samazinājies līdz 81 796 saimniecībām (par 70%), esam ierindojušies Eiropas Savienības valstu beigu gala četriniekā un no Somijas atpaliekam 3,2 reizes. 25% savas Tēvzemes esam iztirgojuši svešiniekiem un meklējam laimi tur, kur mūsu nav. Atgūtās neatkarības 26 gadu darba rezultāti ļauj secināt, ka latviešu tauta savā izšķirošajā vairākumā nemīl un netiek audzināta mīlēt savu zemi un valsti. Zaudējot savu zemi, zaudēsim arī savu pastāvēšanu un attīstību nodrošinošo latvisko identitāti, ieskaitot valodu. Ja ne 50 gados, tad 100 gados noteikti. Skumji...”.
   Par tautas identitātes degradāciju var norādīt tautas dzīves konceptu un vērtību devalvācija. Tautas identitātes degradācijas pazīme ir mīcīšanās uz vietas bez nākotnes plāniem, dzīve bez stratēģijas, kad stratēģijas vietā ir atsevišķu oligarhisko grupu savtīgās intereses. Tautas identitātes degradācijas nepatīkama izpausme ir naudas un zagšanas (visplašākajā nozīmē) pārvēršanās par tautas identitātes elementu.
   Tautas identitātes degradācijas drausmīga (varbūt visdrausmīgākā) pakāpe ir intereses zudums par brīvību un neatkarību, kad tauta bez morāli psiholoģiskiem pārdzīvojumiem atsakās no valsts suverenitātes. Valdošais politiskais spēks, kas ir izraisījis suverenitātes zaudēšanu, tautā netiek uzskatīts par apkaunojumu un nacionālo nodevēju, bet gan par nacionālo varoni. Suverenitātes nevajadzība liecina par tautas identitātes degradācijas kulmināciju.
  



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Intelektuālisma iznīdēšana

   Ņemot vērā visdažādākā veida kardinālās izmaiņas XX gadsimta otrajā pusē, radās vairākas koncepcijas par globālajām transformācijām...