piektdiena, 2018. gada 11. maijs

Animal symbolicum



   Cilvēku par „animal symbolicum” ieteica dēvēt Ersts Kasīrers. Viņa ieskatā tradicionālais cilvēka apzīmējums „animal rationale” neatbilst patiesībai par cilvēka identitāti. Cilvēku no pārējām dzīvajām radībām pirmkārt un galvenokārt atšķir simbolizācijas kompetence. Tikai cilvēks spēj uz realitāti lūkoties caur simbolu prizmu. Turklāt tie ir cilvēka paša radītie simboli. Tādējādi cilvēka ūnikums ir viņa radītais simboliskais universs, kas nav citām dzīvajām radībām.
   Simboliskais universs ir oriģināla realitātes interpretācija, ko spēj veikt tikai cilvēks. Taču galvenais ir simboliskā universa determinētība. Cilvēks faktiski nespēj dzīvot bez mākslīgā vidutāja - simboliskā universa. Cilvēks nespēj padzīt, ignorēt un atbrīvoties uz visiem laikiem no mākslīgā vidutāja, kura kodolā ietilpst valoda, mīts, māksla, reliģija. Cilvēkam organiski ir nepieciešamas lingvistiskās formas, mītu tēli, mākslas poētika, reliģiskie rituāli, kas viss ir piepildīts ar iztēlotām emocijām, ilūzijām, sapņiem, fantāzijām. Mūsdienu modernajā terminoloģijā sakot, tas viss ir piepildīts ar virtuāliem risinājumiem.
   Vienmēr ir bijusi divējāda attieksme pret cilvēka simbolisko universu. No vienas puses ir valdījusi sajūsma par cilvēka radošajām spējām, nemitīgi izdomājot jaunus mākslinieciskos tēlus, radot jaunus vārdus un protot ar valodu uzburt vilinošas ainas.
   Bet ne tikai māksla ir izpelnījusies sajūsmu. Arī filosofiskā doma un teoloģiskā doma ir izpelnījusies sajūsmu, izskaidrojot simboliskā formātā filosofiskos jautājumus, reliģiskās mācības tēzes un reliģiskos rituālus. Filosofiskās domas attīstības sākumā ir vērojama tendence izveidot simbolu tad, kad izziņa tiekas ar kaut ko transcendentālu, ko nav iespējams izskaidrot ar loģiski cēlonisko metodi. Šī tendence nebūt nav zaudējusi aktualitāti arī tagad. Vienmēr ir nācies tikties ar patiesību kā teoriju un patiesību kā mītu, patiesību definējot gan alegoriskā veidā, gan simboliskā veidā. Sokrāts vēlējās „esamības patiesību” skatīt nosacītos jēdzienos, lai nekļūtu akls no patiesības spilgtā starojuma. Sengrieķu filosofijā eidosa (redzamā, ārējā, veida, idejas, formas) pāreja simbolos ir plaši izplatīta. Tomēr simbols kā teorētiskās refleksijas priekšmets pirmo reizi ir sastopams tikai Kanta filosofijā. Viņa darbos ir runa par simbolu veidošanu kā realitātes garīgās apguves īpašu paņēmienu. Pirms Kanta viduslaikos simbols kā noteikts fenomens, saprotams, bija pazīstams. Taču simbols tolaik dominēja kā heraldiskās reprezentācijas līdzeklis.
   Pozitīva attieksme pret cilvēka simbolisko universu ir pastāvējusi vienmēr cilvēces vēsturē. Simboliskais universs tiek uzskatīts par garīgās kultūras pamatu un garīgās kultūras zelta fondu. Simboliskā universa kvalitāte un apjoms ir cilvēka un tautas kvalitātes un radošā potenciāla apjoma kritērijs. Cilvēku un tautu vērtē, ņemot vērā sasniegto garīgajā kultūrā.
   Līdzās pozitīvai attieksmei vienmēr ir eksistējusi negatīva attieksme, uz simbolisko universu lūkojoties neslēpti kritiski. Jau Epiktēts esot bēdājies: „Tas, kas traucē cilvēkam un viņu satrauc, nav lietas, bet viedoklis un fantāzijas par lietām”. Simboliskais skatījums deformē cilvēka zināšanas, priekšstatus, dažādus vērtējumus. Cilvēks nonāk ilūziju, iedomu, iztēles varā. Tas cilvēkā stimulē neapmierinātību ar sevi un apkārtējo vidi.
   Pret cilvēka simbolisko domāšanu kā zināmu kroplību izturējās Žans Žaks Ruso: „Domājošs cilvēks ir samaitāts dzīvnieks”. Viņa ieskatā cilvēka attiešana no organiski dabiskā dzīves skatījuma un pievēršanās dzīves simboliskajai apcerei neuzlabo cilvēka dabu.
   Simboliskais universs tiek kritizēts par atraušanos no dzīves realitātes. Kritika savā ziņā ir pamatota. Saskatāma noteikta likumsakarība: ja pieaug cilvēka simboliskā aktivitāte, tad pieaug cilvēka atraušanās no fiziskās realitātes. Cilvēks arvien vairāk un vairāk iestieg simboliskajā sfērā un zaudē orientācijas spējas reālajā vidē.
   Minētajai likumsakarībai piemīt zināma vēsturiskā dinamika: jo tuvāk mūsdienām, jo vairāk ir pieaugusi simboliskā aktivitāte. Uzskatāmi tas ir redzams, piemēram, tādos simboliskā universa segmentos kā valoda un māksla.
   Interese par valodas simboliskās semantikas perspektīvām ir bijusi vienmēr. Laika gaitā šī interese ir pieaugusi. Zināma kulminācija tiek sasniegta lingvistiskajā filosofijā XX gadsimtā, analizējot valodas nosacītības problemātiku. Nostiprinājās uzskats, ka valoda vispirms apliecina jūtas un afektus. Tikai pēc tam valoda apliecina domas un idejas. Valodas praksē ir dažāda leksisko vienību simboliskā semantika. Viena simboliskā semantika ir sastopama konceptuālajā valodā, loģikas valodā, zinātnes valodā. Cita simboliskā semantika ir sastopama emocionālajā valodā, sadzīves valodā.  
   Savukārt mākslas vēsture uzskatāmi atspoguļo vēsturisko pāreju no mimēzes uz antimimēzi. Mākslas atsacīšanās no īstenības atdarināšanas (mimēzes) un pievēršanās īstenības simboliski poētiskajai konstrukcijai izpaužas mākslas metožu un stilu vēsturiskajā virzībā no klasicisma, romantisma, reālisma uz simbolismu, abstrakcionismu, sirreālismu, „jauno reālismu”, konceptuālismu, postmodernismu, nosaucot nebūt visus spilgtākos mākslas virzienus pārejā no mimēzes uz antimimēzi. Jo tuvāk mūsdienām, jo izteiktāka ir vēlēšanās mākslu atraut no īstenības un mākslu pasludināt par īstenības izziņas galveno veidu, kā arī pret mākslu izturēties kā pret autonomu realitāti.
   Nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst mākslas vēsturisko virzību uz savu statusu; proti, virzību, kad māksla kļuva māksla, nostiprinoties kā pašvērtībai, patstāvīgam fenomenam un apziņas formai. Tas, ko mēs pazīstam kā mākslu, ilgus gadsimtus bija teicami izpildīts darbs attiecīgajā amatā. Māksla bija augsta profesionālā meistarība, bet nevis patstāvīgs daiļrades fenomens. Tikai Hēgeļa filosofijā bija pirmā tikšanās ar jēdzienu „mākslinieciskais tēls”. Simbolizācijas lomu mākslā un garīgajā kultūrā sāka vispusīgi analizēt tikai XX gadsimtā, simbolu atzīstot par bezgalīgas interpretācijas objektu. Jaunajā zinātniskajā disciplīnā kulturoloģijā kultūra tiek traktēta kā simboliskā realitāte. Pastiprināta interese ir par simbolu radīšanas poētiku un simbolu izpratnes mehānismiem.
   Gadsimtu gaitā ir vērojama vēl viena likumsakarība: simboliskajā sfērā tiek ievīti arvien lielāki realitātes fragmenti. Tas, kas agrāk eksistēja tikai realitātē bez simboliskā ietērpa, tiek ievīts simboliskajā universā maksimālā simboliskajā ietērpā. Īpaši raksturīgi tas ir visjaunākajos laikos sakarā ar digitālās virtuālās realitātes nostiprināšanos datoru un interneta laikmetā. Tagad virtualitāte cilvēku attālina no īstenības tik lielā mērā, ka cilvēks kļūst iracionāls un viņa apziņa ir spējīga sakarīgi  komunicēt tikai ar virtuālo pasauli.
   XX gadsimta otrajā pusē sākas diskurss par virtuālo realitāti, kurā ir savi priekšstati par laiku un telpu. Ja agrāk bija tikai viena realitāte – dabas realitāte, tad tagad ir arī otra realitāte – virtuālā realitāte. Virtualitāte liecina par objektiem vai stāvokļiem, kuri reāli neeksistē, bet var rasties noteiktos apstākļos ar zināmas tehnoloģijas un zināmas tehnikas palīdzību. Virtualitāte kļūst zinātniskās izziņas līdzeklis, kā arī cita veida darbības būtiska sastāvdaļa.
   Simboliskā universa papildināšanās ar virtuālo realitāti saasina jautājumu par racionālisma un iracionālisma proporcijām cilvēka darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Nākas saskatīt zināmu apdraudējumu racionālismam, kas savukārt liecina par norieta, noslīdējuma vēsturisko procesu cilvēka garīgajā satvarā. Par racionālisma zudumu iracionālajā simbolu pasaulē uztraucās Ernsts Kasīrers. Bet tas bija XX gadsimta vidū, kad nebija jaunā parādība – virtuālā realitāte.
   Virtuālā realitāte apdraud tieksmi aizstāvēt objektīvu, absolūtu, universālu patiesību. Cilvēks zaudē spriedumu patstāvību. Ja par cilvēka galveno vērtību uzskata absolūtu neatkarību, tad virtuālā realitāte degradē šo kritēriju; cilvēks savos spriedumos zaudē patstāvību un nonāk virtuālās realitātes varā.
   Antīkajā filosofijā prāts ir cilvēka lielākais spēks. Kristiānisms netic prāta spēkam. Kristiānisms tic dievišķajai atklāsmei. Prāta visvarenības vietā kristiānisms ieviesa iracionālā visvarenību.
   No XIX gadsimta beigām kristiānisma autoritāte strauji mazinājās. XX gadsimtā cilvēks jau pilnā mērā izbaudīja konstatācijas „Dievs ir miris!” brīvību. Inovācijas XX gadsimta intelektuālajā struktūrā bija brīvības izbaudīšana, piemēram, kubismā, abstrakcionismā, sirreālismā, simbolismā.
   XX gadsimtā kulmināciju sasniedza zinātniskais plurālisms cilvēka izpratnē. Katram bija sava koncepcija par cilvēka izcelšanos, evolūciju. Bez pretestības zēla zinātnisko, filosofisko, teoloģisko zināšanu sašķeltība. Katra zināšanu sfēra viena par otru neko nezināja. Tā rezultātā cilvēks zaudēja kognitīvo vienotību; katra sfēra uz cilvēku lūkojās ar savām acīm. Cilvēks netika uzlūkots vienoti. Tas atstāja dziļu ietekmi uz cilvēku. Cilvēks zaudēja interesi par sevi. Simboliskā universa papildināšanās ar virtuālo realitāti arī nevar kāpināt cilvēka interesi par sevi. Var vienīgi atsvešināt cilvēku pašam no sevis.

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Kosmiskais determinisms

   Aktuāla ir hipotēze par demogrāfiskās pārejas kosmisko determinismu. Demogrāfiskās pārejas (1960-2050) izskaidrojumā nākas ņemt vērā...